Francis Trasuns
Francis Trasuns (latgaliešu: Fraņcs Trasuns; dzimis 1864. gada 16. oktobrī, miris 1926. gada 6. aprīlī) bija latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs un literāts. Krievijas Impērijas I Valsts domes deputāts (1906), Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs (1917), Tautas padomes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922—1926). Visu mūžu nodarbojās ar latgaliešu valodas un kultūras aizstāvību.
| Francis Trasuns | |
|---|---|
.jpg) | |
| Krievijas Impērijas I Valsts domes deputāts | |
|
Amatā 1906. gada 27. aprīlis — 1906. gada 8. jūlijs | |
| Tautas padomes loceklis | |
|
Amatā 1918. gada 17. novembris — 1920. gada 30. aprīlis | |
| Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1922. gada 8. oktobris — 1926. gada 6. aprīlis | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1864. gada 16. oktobrī Sakstagala pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1926. gada 6. aprīlī (61 gada vecumā) Rīga, Latvija |
| Politiskā partija | Latgales Kristīgo zemnieku savienība; Latgales Demokrātu partija |
| Profesija | teologs |
| Reliģija | katolicisms |
| Paraksts |
 |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1864. gadā Sakstagala pagasta Kolnasātā zemnieka Staņislava Trasuna ģimenē kā jaunākais no septiņiem dēliem.[1] Mācījās vietējā pagasta skolā, vēlāk Jelgavas ģimnāzijā, izglītību no 1883. līdz 1887. gadam turpināja Sanktpēterburgas garīgajā seminārā un vēlāk no 1887. līdz 1891. gadam garīgajā akadēmijā, absolvēja to kā teoloģijas maģistrs. No 1902. gada strādāja kā profesors Sanktpēterburgas garīgajā seminārā, kur izcīnīja tiesības mācībām daļēji notikt latgaliešu valodā un aizsāka latgaliešu literārās tradīcijas mācīšanu. Tur atrodoties, izdeva „Daugavas Kalendāru”. No 1904. gada Trasuns bija garīgās tiesas loceklis. Publicēja rakstus laikrakstā „Latgolas Vords”.
Politiskā darbība
labot šo sadaļu
Kamēr Latgale atradās Vitebskas guberņas sastāvā, Trasuns cīnījās par tiesībām izdot avīzes latgaliešu valodā ar latīņu, nevis kirilicas burtiem par spīti 1865. gadā Baltijas pārkrievošanas laikā pieņemtajam drukas aizliegumam.[2]
1906. gadā viņu ievēlēja Krievijas Impērijas I Valsts domē, kur Trasuns pieprasīja muižnieku privilēģiju atcelšanu, 1905. gada revolūcijā cietušo amnestiju un arhaiskās Latgales agrārās sistēmas reformu.[3]
Piedalījās 1917. gada 9. un 10. maija Pirmā Latgales kongresa organizēšanā, kur, pretēji vairākiem skeptiski noskaņotiem kultūras darbiniekiem kā Francis Kemps, kurš iestājas par integrāciju nākotnē, atbalstīja nekavējošu pievienošanos citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Kongress viņu ievēlēja Latgales Pagaidu Zemes padomē. Brīvības cīņu posmā bija iekšlietu ministra biedrs Kārļa Ulmaņa Pagaidu Valdībā.
Pirmajā Saeimā ievēlēts no Kristīgo Zemnieku partijas, Trasuns bija Pirmās Saeimas prezidija loceklis.[3] Kā deputāts ieguva finansiālu atbalstu Rēzeknes Tautas pils celtniecībai un Latgales teātra izveidei.[3]
Lai arī Trasuns iepriekš kvēli atbalstīja Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju, pēc neatkarības iegūšanas viņš iestājās par Latgales kultūras un valodas īpatnību aizstāvību un pretojās latgaliešu pārtautošanai. Darbojoties Latviešu pagaidu nacionālās padomes komitejā, kas izstrādāja Latvijas Republikas Satversmes projektu,[3] Trasuns bija vienisprātis ar savu iepriekšējo pretinieku Franci Kempu, un pieprasīja latgaliešu izloksnes iekļaušanu Satversmes II daļas projekta 115. pantā, taču Latgales pārstāvji bija mazākumā un priekšlikums tika noraidīts, īpaši skarbi pret šādu ideju bija Kārlis Skalbe un Marģers Skujenieks.[4]
Savu nostāju valodas jautājumā Trasuns formulēja šādi:
Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.[5]
Saeimā runas no tribīnes Trasuns teica latgaliski, vien uzsākot tās ar ievadu „Mani kungi!”.[6]
Šajā periodā Trasuns aktīvi darbojās publicistikā un literatūrā, dibināja un vadīja žurnālu „Zemnieka draugs” (1920) un laikrakstu „Zemnieka Balss” (1924—1926).[3]
Trasuns iestājās pret Latgales pārkrievošanas un pārpoļošanas centieniem, kā rezultātā iemantoja poļu muižnieku naidu, kā arī kā katoļu priesteris nonāca konfliktā ar baznīcas vadību, kas centās ietekmēt Trasuna un viņa frakcijas politisko darbību. Viņš palika pie pārliecības, ka kā garīdznieks un katolis ir pakļauts baznīcai, taču kā politiķis saviem vēlētājiem. Kā ierindas priesterim gūtās politiskās atpazīstamības dēļ iedzīvojās personiskās nesaskaņās ar arhibīskapu Antoniju Springoviču, kurš 1924. gadā Trasunam liedza izpildīt priestera pienākumus.[3]
Reaģējot uz šo rīcību, Trasuns kopā ar savu iepriekšējo oponentu Franci Kempu nodibināja Latgales Demokrātu partiju, no kuras kandidēja uz Otro Saeimu, un tika ievēlēts ar vairāk balsīm kā Kārlis Ulmanis, Rainis vai Jānis Čakste.[3]
Katoļu baznīcas vadības neapmierinātība ar Trasuna darbību nerimās, arhibīskaps Antonijs Springovičs un kūrijas vadība nosūtīja uz Romu ziņojumu, kurā Trasunu raksturoja kā morāli pagrimušu tautas dievbijības un baznīcas autoritātes grāvēju.[3] 1926. gadā pēc pāvesta Pija XI bullas Trasunu izslēdza no katoļu baznīcas.
„Būtībā šī priestera atšķiršana no ticīgo kopības bija politisku motīvu iespaidota, ko atzīst arī Vatikāna iestādes, — uzskata arhibīskaps Jānis Pujats. — Tātad ekskomunikācija nebija kanoniski pamatota. Savā aizstāvības rakstā priesteris Trasuns rakstīja: „Es neatrodu pie sevis nekādu noziegumu pret ticību, tikumību vai Baznīcas vai Svētā Krēsla autoritāti. Vēl vairāk, es esmu atklāti visu priekšā aizstāvējis ticību un Baznīcu gan mutiski parlamentā, gan rakstiski. Arhibīskaps ir likumīgais mūsu priekšnieks un, kamēr nav dots cits, es nevaru viņa autoritāti atmest. Tāpat kā es nevaru tēva autoritāti atmest, pat ja viņš būtu netaisnīgs.” Tā bija, pēc J. Pujata viedokļa, F. Trasuna ļoti disciplinēta un priesteriska nostāja.[7]
Francis Trasuns mira Rīgā 1926. gada aprīlī ar sirdstrieku pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Jēkaba Baznīcā.[2] Katoļu baznīca liedza Trasunu apglabāt katoļu kapos, tādēļ zemes klēpī viņu guldīja Rēzeknes brāļu kapos. Bēres vadīja ģenerālis Krišjānis Berķis, tajās piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, tostarp valdības vadītājs, ministri un kultūras darbinieki, kā arī Valsts prezidents Jānis Čakste, kurš Trasunam veltīja vēsturiskos vārdus:
Francis Trasuns ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni — Latgali.[8]
Dzejnieks Rainis Franča Trasuna brāļa dēlam Jezupam Trasunam (abi bija tautas vēlēti deputāti Latvijas Saeimā) līdzjūtības vēstulē rakstīja: „Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei: tika arī viņš demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam. Un viņš bija reta, stipri izteikta personība, kura spēja upurēties par saviem ieskatiem. Viņa piemiņa paliks ne vien Latgalē, bet visā Latvijā.”[9]
Identitāte
labot šo sadaļuMācību laikā Jelgavā Trasuns redzēja, ka Baltijas latvieši runā līdzīgā valodā. Latgales sabiedriskie darbinieki skatījās uz Baltijas latviešiem kā zināmu paraugu, un doma tuvināties bija loģiska.
Pēterburgas muzikāliskajā sabiedrībā, kas nodibināta 20. gadsimta sākumā, līdzdarbojās visi Krievijas Impērijas galvaspilsētā strādājošie un studējošie latvieši, bet aktīvākie publicisti bija Trasuns un Kemps. Trasuns ap 1907. gadu rakstīja: Baltijas un Latgales latviešiem „ir jānojauc šis mūris, kas pa Aivieksti celts.” Viņš uzskatīja, ka baltiešiem savi soļi arī ir jāsper, vispirms valodas, ortogrāfijas jautājumos — beidzot jāatmet gotu šrifts jeb vecā druka.
Piemiņa
labot šo sadaļu1998. gadā pēc Saeimas deputātu centieniem baznīcas klerikāta kongregācija atzina ekskomunikāciju par nepamatotu. 1998. gada 30. septembrī bijušā arhibīskapa Springoviča vārdā un Baznīcas vārdā J.Pujats publiski atvainojās visiem tiem, kurus bija skārusi F. Trasuna lieta. Viņš ir priecīgs par to, ka F. Trasuna labais vārds tika atjaunots, par ko īpaši jāpateicas svētajam pāvestam Jānim Pāvilam II, kurš uz lūgumu no Latvijas ātri atsaucās un lika to izskatīt ārpus kārtas.[7]
2009. gadā pie Rēzeknes mūzikas skolas, kur notika 1917. gada Latgales kongress, tiek uzstādīts piemineklis Francim Trasunam,[3] savukārt uz Rīgas Jēkaba Baznīcas ārējās sienas iepretim Saeimas namam ir uzstādīta F. Trasuna piemiņas plāksne. Trasuna dzimtajās mājās „Kolnasātā” ir izveidots muzejs.[10]
2014. gada 16. maijā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē un vēlāk Saeimā norisinājās Franča Trasuna 150 gadu jubilejai veltīta programma. Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pauda pārliecību, ka Dievs F. Trasunam bija devis žēlastību un bagātīgi apbruņojis tai misijai, kas viņam bija paredzēta, taču Baznīcas vadība un augstākā garīdzniecība šo žēlastību neatpazina. Tātad, Baznīcas un sabiedrības uzdevums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Tagad „jāaktualizē F. Trasuna mantojums, dzīves gājums, mācība, kas izriet no visas viņa darbības, lai tā nes svētību Latvijai turpmāk”, teica arhibīskaps.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ geni.com
- ↑ 2,0 2,1 «Francis Trasuns - lielais latgalietis». Rēzeknes Bibliotēka. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 25. oktobris.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 «Francis Trasuns». Amazing Latvia. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 25. oktobris. Arhivēts 2010. gada 10. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920—1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 933.(1179.) lpp.
- ↑ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920– 1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 730.(976.). lpp.
- ↑ Bukšs M. Francis Trasuns 1864—1926. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 41. lpp.
- ↑ 7,0 7,1 LRKB IC. Francis Trasuns — personība, no kuras dzīves vērts mācīties. 2014.g. 21. maijs. // http://katolis.lv/zinas/article/francis-trasuns-personiba-no-kuras-dzives-verts-macities.html Arhivēts 2018. gada 30. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Zalāne P. Franča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 87. lpp.
- ↑ Akcija “Rainis un Aspazija klauvē!” turpinās arī Franča Trasuna muzejā. // http://www.aspazijarainis.lv/akcija-rainis-un-aspazija-klauve-turpinas-ari-franca-trasuna-muzeja/[novecojusi saite]
- ↑ «Kolnasāta, Franča Trasuna Muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 15. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 13. novembris. Arhivēts 2012. gada 15. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Francis Trasuns. Latvju tautas vienotāja dzīve un darbs Jānis Soms, Rīga: L. O. studentu biedrības „Montania" izdevums (1935).