Pīters Miglinīks

Pīters Miglinīks (dzimis 1850. gada 12. decembrī, miris 1883. gada 1. martā) bija latgaliešu dziesminieks.

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1850. gadā Zaļmuižas (tagad Nautrēnu pagastā) muižas pārvaldnieka ģimenē. Mācījās Rēzeknes apriņķa skolā. Bija rakstveža palīgs, vēlāk Viļakas un Makašānu pagasta rakstvedis.

1874. gadā Zaļmuižas īpašnieks Nikolajs Paulins-Rozenšilds pieprasīja no zemniekiem parakstīt aktus par atteikšanos no servitūta tiesībām, kas izsauca zemnieku nemierus. Pēteris Miglinīks kļuva par zemnieku aizstāvi un uzsāka vairākas prāvas pret Zaļmuižas muižkungu. Viņš guberņas tiesas prāvā pret Ludzas apriņķa muižniecības priekšnieku Modestu Paulinu-Rozenšildu guva uzvaru. Tomēr pēc tam viņu apcietināja un uz 11 mēnešiem ieslodzīja cietumā, kur Miglinīks smagi saslima. Miris 1883. gadā 33 gadu vecumā. Apbedīts Nautrēnu pagasta Desetnīku kapos. Kapa pieminekļa autors — B. Buļs.

DarbiLabot

Sacerējis dzejoļus un dziesmas, to saturs — tautas posts, neapmierinātība ar dzīves kārtību, taisnības un brīvības ilgas. Sacerējumi izpildījušies mutvārdos, rokrakstos, dziesmas tikušas dziedātas un bijušas ļoti populāras. Daudzi darbi gājuši zudumā, citi 1920. un 1930. gados publicēti Latgales presē.

Dzejas rindu piemēriLabot

Jemit, draugi, glozes rūkā,
Izdzersim pa vīnai.
Jimā gori sleicynosim,
Bādai acis aizlīsim.

Uz pasaules laime ir,
Tikai na dēļ mysu.
Uz pasaules prīca ir,
Tikai na dēļ vysu.

Nataisneiba uz pasauļa
Krepka ir kai myurs,
Un myuru myusim ar kulākim
Nikod nasist.