Vikipēdija

Dmitrijs Utkins

Dmitrijs Utkins (krievu: Дмитрий Валерьевич Уткин; dzimis 1970. gada 11. jūnijā Asbestā, Sverdlovskas apgabalā, KPFSR, PSRS, miris 2023. gada 12. augustā Tveras apgabalā),[1] zināms arī pēc segvārda Vāgners[2][3] (krievu: Вагнер), bija Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba galvenās pārvaldes (GRU) specvienības virsnieks, rezerves apakšpulkvedis,[4] neonacists un Vāgnera grupas dibinātājs. Četrreiz apbalvots ar Krievijas Federācijas Vīrišķības ordeni.[5]

Dmitrijs Utkins
Дмитрий Уткин
Dmitrijs Utkins
Personīgā informācija
Dzimis 1970. gada 11. jūnijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Asbesta, Sverdlovskas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2023. gada 23. augustā (53 gadi)
Valsts karogs: Krievija Tveras apgabals, Krievija
Tautība krievs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe
Rezerves apakšpulkvedis
Dienesta laiks 1993—2013
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Struktūra Krievijas Federācijas Bruņotie spēki
Vienība GRU (1993–2013)
Komandēja 2. atsevišķās speciālās brigādes 700. atsevišķā speciālo spēku vienība (1993–2013)
Slavonic Corps Limited (2013)
Vāgnera grupa (2014–2023)
Kaujas darbība Pirmais Čečenijas karš
Otrais Čečenijas karš
Sīrijas pilsoņu karš
Krimas okupācija
Krievijas—Ukrainas karš
Vāgneriešu dumpis
Apbalvojumi Krievijas Federācijas Vīrišķības ordenis (4)

2021. gada 23. decembrī Ukrainā tika ierosināta krimināllieta pret Utkinu.[6] Par atbalstu Krievijas agresijai viņam tika piemērotas personiskas starptautiskas sankcijas.[7]

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Saskaņā ar Ukrainas drošības dienesta datiem, Dmitrijs Utkins dzimis ģeologa ģimenē Asbestā, Sverdlovskas apgabalā, Krievijā 1970. gada 11. jūnijā.[8][9] Pēc citiem datiem, viņš ir dzimis Ukrainā, Kirovohradā[10] vai Smoļines ciematā, netālu no Kirovohradas,[11] un uzaudzis bez tēva, kurš ātri pameta Utkina māti. Viņš kopā ar māti dzīvoja Kirovohradas apgabala Smoļinē, kas tolaik bija urāna ieguves centrs Ukrainā. Pēc Smoļines skolas beigšanas viņš iestājās militārajā skolā Ļeņingradā.[11] Kopš tā laika viņš dzīvoja Krievijā.

Utkins piedalījās Pirmajā un Otrajā Čečenijas karā.[12]

2000. gadu sākumā viņš izšķīrās no sievas Jeļenas Ščerbiņinas.[11]

Līdz 2013. gadam viņš bija Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba galvenās pārvaldes (GRU) 2. atsevišķās speciālo spēku brigādes 700. speciālo spēku nodaļas komandieris Pečoros, Pleskavas apgabalā.[13]

Pēc atvaļināšanās no dienesta viņš strādāja Moran Security Group un 2013. gadā piedalījās Slavonic Corps Limited neveiksmīgajā[11] militārajā operācijā Sīrijā.[14] Formējumam bija pavēlēts ieņemt galveno transporta mezglu Deir ez Zorā. Formējumu veidoja divas rotas, no kurām vienu komandēja Utkins.[15]

2014. gadā Utkins ieradās Krimā kā daļa no "zaļajiem cilvēciņiem", Krievijas karaspēka bez atpazīšanas zīmēm.[16] 2014. gada maijā kopā ar veterānu instruktoru grupu netālu no Rostovas pie Donas viņš izveidoja kaujinieku mācību bāzi un kļuva par savas vienības komandieri, kuru provizoriski nosauca par ЧВК Вагнера pēc savas jaunās iesaukas.[17] 2014. gada vasarā viņš aktīvi piedalījās kaujās pie Metālista, Luhanskas apgabalā un kaujās par Luhanskas lidostu, bet 2015. gada sākumā piedalījās kaujās par Debaļcevi.

2015. gada rudenī Vāgnera grupas darbība tika pārcelta uz Sīriju. Tiek uzskatīts, ka tieši šai vienībai bija izšķiroša loma Palmīras šturmēšanā.[18]

Viņš ir pazīstams ar savu interesi par Trešā reiha vēsturi, kas, iespējams, ir iemesls, kāpēc viņš tika iesaukts Hitlera mīļākā komponista Riharda Vāgnera vārdā.[11][19]

2016. gada decembrī Dmitrijs Utkins tika pamanīts pieņemšanā Kremlī par godu Tēvzemes varoņu dienai. Vēlāk Krievijas prezidenta preses pārstāvis Dmitrijs Peskovs apstiprināja, ka Utkins banketu apmeklēja kā viens no uzaicinātajiem no Novgorodas apgabala, jo viņš ir "Vīrišķības ordeņa kavalieris". Tajā pašā laikā Peskovs nekomentēja par Utkina saistību ar Vāgnera grupu.[16][18]

2017. gada novembrī RBK ziņoja, ka Utkins ir iecelts par Jevgeņija Prigožina restorānu holdinga pārvaldības uzņēmuma Concord Management and Consulting ģenerāldirektoru.[20]

Tika ziņots, ka Prigožins 2018. gadā atbrīvoja Utkinu no amata uzņēmumā Concord Management and Consulting pēc Vāgnera grupas militārās izgāšanās Deir ez Zorā.[14]

2022. gadā Utkins kopā ar Prigožinu divas reizes apmeklēja Krievijas ieslodzījuma kolonijas Rostovas apgabalā, lai vervētu ieslodzītos Vāgnera grupas dalībai karā ar Ukrainu.[21]

2023. gada 23. augustā Utkins gāja bojā lidmašīnas avārijā Tveras apgabalā, uz ziemeļiem no Maskavas, kopā ar vēl deviņiem cilvēkiem, tai skaitā ar uzņēmēju Jevgeņiju Prigožinu.[22]

Politiskie uzskati

labot šo sadaļu

Vāgnera grupas locekļi ziņoja, ka Utkins bij rodnoverietis, slāvu pagānisma piekopējs.[23] Saskaņā ar Meduza, Utkinam simpatizēja nacistiskā Vācija, un British NationalWorld uzskatīja, ka viņš bija neonacists, jo 2021. gadā parādījās attēli, kuros Utkins redzams ar SS tetovējumiem uz kakla un krūtīm.[24]

Kopš 2016. gada Utkins nebija publiski manīts.[25]

Sankcijas

labot šo sadaļu

2017. gada jūnijā ASV noteica sankcijas pret Dmitriju Utkinu kā Vāgnera grupas vadītāju.[26]

2021. gada decembrī UDD izsludināja Utkinu par aizdomās turamo, jo 2014.—2015. gadā viņš vadīja kaujas operācijas pret Ukrainas pretteroristiskās operācijas spēkiem, netālu no Debaļceves.[27]

2021. gada 13. decembrī viņš tika iekļauts ES sankciju sarakstā.[28] 2022. gada 14. janvārī Utkins tika iekļauts Šveices sankciju sarakstā.[29] Jaunzēlandes valdība Utkinam piemēroja sankcijas saistībā ar 2022. gada Krievijas iebrukumu Ukrainā,[30] un Apvienotās Karalistes valdība sekoja šim solim.[31]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Частное войско Вагнера. История подполковника из Украины, возглавившего личную армию Путина». espreso.tv (krievu). Skatīts: 2023-06-26.
  2. ↑ «Командир ЧВК «Вагнер» возглавил ресторанный бизнес «повара Путина»». Meduza (krievu). Skatīts: 2023-06-26.
  3. ↑ «Wagner, shadowy Russian military group, 'fighting in Libya'». BBC News (en-GB). 2020-05-07. Skatīts: 2023-06-26.
  4. ↑ «Mercenary Says Kremlin's Wagner Group Recruiting Inexperienced Fighters». VOA (angļu). 2020-12-07. Skatīts: 2023-06-26.
  5. ↑ ««Фонтанка» насчитала у командира российских наемников Вагнера четыре ордена Мужества». Meduza (krievu). Skatīts: 2023-06-26.
  6. ↑ https://www.facebook.com/rfi.russian. «В Украине возбудили уголовное дело против командира ЧВК Вагнера». RFI (krievu), 2021-12-23. Skatīts: 2023-08-23.
  7. ↑ «The Dirty 33: meet the Russian cronies sanctioned by Australia». Australian Financial Review (angļu). 2022-02-25. Skatīts: 2023-08-23.
  8. ↑ «Уткин». База «СПИСОК ПУТИНА» (ru-RU). 2023-06-23. Skatīts: 2023-06-26.
  9. ↑ «СБУ назвала усіх "вагнерівців" на фото з Путіним у Кремлі». www.ukrinform.ua (ukraiņu). 2017-10-07. Skatīts: 2023-06-26.
  10. ↑ «WSJ: США пригрозили санкциями российскому союзнику в Ливии Хафтару за захват нефтяных месторождений бойцами «ЧВК Вагнера»» (Gazeta.Ru).
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 ««Хайль Петрович»». web.archive.org. 2023-04-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-04-11. Skatīts: 2023-06-26.
  12. ↑ «Wagner Group, private mercenaries, fighting in Ukraine». web.archive.org. 2022-08-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-08-23. Skatīts: 2023-06-26.
  13. ↑ ««Фонтанка» нашла двух российских наемников, подозреваемых в убийстве дезертира в Сирии. Один из них служил в спецназе с главой ЧВК «Вагнер»». Meduza (krievu). Skatīts: 2023-06-26.
  14. ↑ 14,0 14,1 Bellingcat Investigation Team. «Putin Chef's Kisses of Death: Russia's Shadow Army's State-Run Structure Exposed». bellingcat (en-GB), 2020-08-14. Skatīts: 2023-06-26.
  15. ↑ «Последний бой «Славянского корпуса» (фото)». fontanka.ru - новости Санкт-Петербурга (krievu). 2013-11-14. Skatīts: 2023-06-26.
  16. ↑ 16,0 16,1 Андрей Шароградский. «Сирийские потери "Славянского корпуса"». Радио Свобода (krievu), 2017-01-17. Skatīts: 2023-06-26.
  17. ↑ «Проект "Мясорубка". Рассказывают три командира ЧВК Вагнера» (Радио Свобода).
  18. ↑ 18,0 18,1 «В Украине возбудили уголовное дело против командира ЧВК Вагнера». The Insider (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-08-28. Skatīts: 2023-06-26.
  19. ↑ «Russian-led private army sent to Syria | World | The Times & The Sunday Times». web.archive.org. 2017-10-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-10-19. Skatīts: 2023-06-26.
  20. ↑ «Командир ЧВК Вагнера возглавил ресторанный бизнес Пригожина». РБК (krievu). 2017-11-15. Skatīts: 2023-06-26.
  21. ↑ «ЧВК "Вагнер" вербует в ростовских колониях заключенных для участия в войне в Украине». RFE/RL (krievu). 2022-09-01. Skatīts: 2023-06-26.
  22. ↑ «NEXTA Live». Telegram. Skatīts: 2023-08-23.
  23. ↑ Jayeel Cornelio, François Gauthier, Tuomas Martikainen, Linda Woodhead. Routledge International Handbook of Religion in Global Society. Routledge, 2020-11-29. 403. lpp. ISBN 978-1-317-29500-6.
  24. ↑ Samer al-Atrush Tunis. «Russia’s Wagner mercenaries calls the shots in fight for control of Libya» (angļu), 2023-06-26. ISSN 0140-0460. Skatīts: 2023-06-26.
  25. ↑ Amy Mackinnon. «Russia’s Wagner Group Doesn’t Actually Exist». Foreign Policy (en-US), 2021-07-06. Skatīts: 2023-06-26.
  26. ↑ «США ввели санкции против ЧВК "Вагнер"». РИА Новости (krievu). 20170620T1900. Skatīts: 2023-06-26.
  27. ↑ «СБУ оголосила підозру командиру ПВК "Вагнер": суть звинувачення». РБК-Украина (krievu). Skatīts: 2023-06-26.
  28. ↑ «Search results - EUR-Lex». eur-lex.europa.eu (angļu). Skatīts: 2023-06-26.
  29. ↑ Staatssekretariat für Wirtschaft SECO. «Massnahmen im Zusammenhang mit der Situation in der Ukraine». www.seco.admin.ch (vācu). Skatīts: 2023-06-26.
  30. ↑ «Russia Sanctions Regulations 2022 (SL 2022/74) (as at 22 November 2022) Schedule 2 Sanctioned persons – New Zealand Legislation». web.archive.org. 2022-11-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-11-28. Skatīts: 2023-06-26.
  31. ↑ «Wayback Machine». web.archive.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-04-14. Skatīts: 2023-06-26.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dmitrijs_Utkins&oldid=4155878"