Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa

(Pāradresēts no Dendrofloras nodaļa)

Dendrofloras nodaļa ir Nacionālā botāniskā dārza struktūrvienība, kurā tiek pētīta kokaugu sistemātika, ekoloģija un fizioloģija, veidotas un uzturētas Botāniskā dārza kokaugu un Latvijas savvaļas floras kolekcijas. Kopš Botāniskā dārza dibināšanas tiek veikta Latvijas parku, dendroloģisko stādījumu izpēte un inventarizācija, dižkoku uzskaite. Dendrofloras nodaļa uztur Nacionālā botāniskā dārza herbāriju, kura kods starptautiskajā herbāriju reģistrā ir HBA. Tajā uzkrāti aptuveni 50 000 herbārija eksemplāru, galvenokārt tie parkos un dendroloģiskajos stādījumos introducētie taksoni, ārzemju ekspedīcijās un ceļojumos ievāktais herbārijs, kā arī vietējie kokaugu taksoni no Baltijas jūras austrumu piekrastes valstīm. Dendrofloras nodaļa agrāk veica arī Botāniskā dārza Index seminum sastādīšanas, publicēšanas un sēklapmaiņas darbu, bet tagad piedalās tā sastādīšanā. Nodaļas eksperti ir kompetenti apsekot parkus, novērtēt to apstādījumu stāvokli un dot padomus to kopšanai, izstrādāt aizsargājamo dendroloģisko stādījumu dabas aizsardzības plānus[1]. Viņi ir izstrādājuši Īpaši aizsargājamo dendroloģisko stādījumu vērtēšanas vadlīnijas un kritērijus[2].

Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Atrašanās vieta Miera ielā 1, Salaspils
Tips Naciuonālā botāniskā dārza struktūrvienība
Mājaslapa https://nbd.gov.lv/zinatne/dendrofloras-nodala/

Vēsture labot šo sadaļu

Sākotnēji dendroloģisko kolekciju veidošana Botāniskajā dārzā bija Floras sektora, vēlāk - Floras laboratorijas kompetencē. No 1956. līdz 1960. gadam to vadīja Artūrs Mauriņš, vēlāk - Voldemārs Langenfelds, Andris Zvirgzds[3] u.c. Par Dendrārija vadītāju no 1956. – 1961. gadam strādāja Dipl.agr. M. Morkons, talantīgs dendrologs.[4] 1965. gadā Dendrārija vadīšanai tika pieņemts darbā Raimonds Cinovskis. Viņš vadīja Dendrāriju līdz 1972. gadam. Tad darbu pārņēma V. Ņukša, jo R. Cinovskis kļuva par Augu sistemātikas un sēklapmaiņas grupas vadītāju. No 1975. gada dendrāriju vadīja Maija Bice. 1982. gadā Augu sistemātikas un sēklapmaiņas grupa kļuva par Dendrofloras grupu, 1985. gadā - par Dendrofloras laboratoriju,[5] 1997.g. – par Dendrofloras nodaļu. No 1986.[6] gada līdz 1997. gadam to vadīja Raimonds Cinovskis. Pēc tam – viņa līdzgaitnieki un skolnieki.

Dendrārija attīstība labot šo sadaļu

Dendrārija kolekcija sākumā sastāvēja no Šoha dārzniecības koku un krūmu kolekcijas. Pēc bargajām 20. gadsimta 40. gadu ziemām 1956. gadā, no Šoha kolekcijas 1939. gada reģistrā minētajiem 600 koku un krūmu vienumiem, auga vairs tikai 228. Sākās jaunas kolekcijas veidošana. Augi dendrārijā tika stādīti pēc filoģenētiskās (Englera) sistēmas. Dendrārija veidotāji sastapās ar lieliem izaicinājumiem. Botāniskajam dārzam izvēlētajā vietā bija (ir) nelabvēlīgs klimats – tā ir “aukstuma bedre“ ar vēlu pavasari, agrām salnām, aukstām ziemām. Augsnes tikušas ilgstoši kultivētas, tur mita daudz slimību un kaitēkļu. Dārzam ir līdzens reljefs. Sekojot filoģenētiskajai sistēmai, augi ar dažādām ekoloģiskām prasībām tika sastādīti vienuviet. Neskatoties uz to, 1960. gadā bija izdevies ieaudzēt jau 538 dažādības, 1965. gadā - 1410. 1975. gadā dendrārija vadību pārņēma Maija Bice. Kā viena no kokaugu introducēšanas metodēm tika ieviesta ekoloģiskā aklimatizācija. 1986. gadā tika uzsākts darbs pie jaunas dendrārija teritorijas veidošanas, kur augi ir sakārtoti pēc izcelsmes – Amerika, Ķīna, Tālie Austrumi utt. stingri ievērojot ekoloģiskās prasības.[7]

 
Koku un krūmu grupas ziemā

Tā kā botāniskajā dārzā nebija iespējama jaunu stādu, potējumu un sēklaudžu aklimatizācija, tika izveidota sadarbība ar Baltezera kokaudzētavu (H. Kazāks, V. Kazāks) un ar MPS “Kalsnava” (E. Šmaukstelis, A. Kaškure). 20. gadsimta 80. gados jaunu formu un sugu iegūšanai tika organizēta stādu apmaiņa ar Čehoslovākijas, Polijas, Ungārijas u.c. dārziem. To zinātnieki bija ieinteresēti Tālo Austrumu un citu PSRS apgabalu sugu iegūšanā. Darbinieki arī privāti iepirka stādus dārza vajadzībām. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas radās iespēja ceļot Eiropā un visā pasaulē. I. Bondare, piemēram, atveda jaunumus no ASV un Tasmānijas. 1991.g. dendrārijā un kokaudzētavā auga 3000 taksonu. R. Cinovskis dendrārija uzdevumus formulēja sekojoši:

  1. Aklimatizēt visu, ko var ieaudzēt Latvijā.
  2. Atjaunot gadu gaitā zaudētas dekoratīvas formas un introducēt jaunas.
  3. Taksonu atbilstības pārbaude – vai saņemtie stādi un sēklas atbilst nosaukumam.
  4. Ziemcietības noteikšana un izvērtēšana, vai jaunos taksonus var izmantot Latvijā mežsaimniecībā, dārzkopībā, daiļdārzniecībā. Vai tie saglabājami kolekcijā tikai kā retumi.[7]

Viņš arī atzīmējis, ka dendrārijā tikai ar zināmu laika distanci var novērtēt izdarīto. Pēc R. Cinovska aiziešanas viņa skolnieki turpina dendrārija attīstību un rezultātā tas ir kļuvis par vienu no bagātākajiem dendrārijiem Eiropas ziemeļos – ziemeļaustrumos ar aptuveni 4000 kokaugu dažādībām.[8]

Dendrofloras pētījumi labot šo sadaļu

Augu sistemātikas un sēklapmaiņas grupā, kuru vadīja R. Cinovskis, sākumā strādāja Dz. Knape, D. Šmite, J. Rukšāns, M. Bice. Šī grupa par savu mērķi izvirzīja izpētīt Baltijas dendrofloras taksonomisko sastāvu, nomenklatūru un ģeogrāfisko izplatību; pētīt reto un kritisko vietējo taksonu izplatību un ekoloģiju, veikt introducēto taksonu izpēti.

Grupas darbinieki devās ekspedīcijās visā Latvijā, Igaunijā – uz lielākajiem parkiem, rietumu piekrasti un salām. Tika pētīta arī Lietuvas rietumu daļa, īpaši - retās sugas uz areālu robežām, tāpat retas un introducētas sugas. 1975. – 1978. gadā tika veikta PSRS Kaļiņingradas apgabala pilna dendroloģiskā inventarizācija.

Latvijā notika dendroloģisko objektu detalizēta izpēte. Tika apsekoti muižu un pilsētu parki, mācītājmājas, kapsētas, kokaudzētavas, privātas kolekcijas, meža kultūras. Atklājās jauns priekšstats par Latvijā augošo taksonu skaitu un sastāvu. Mainījās priekšstats par spireju, papeļu, rožu u.c. ģinšu taksonu izplatību Latvijā un Baltijā kopumā. Botāniskā dārza dendrologi apsekoja un dokumentēja arī Latvijas dižkokus un savdabīgos kokus.

Datu uzkrāšanai un apstrādei jau 80. gados tika izveidotas datu bāzes, savākts un apstrādāts herbārija materiāls, kas dokumentē pētījumus un ļauj tiem attīstīties līdz ar jaunu metožu attīstību botānikā. Izaugusi jauna dendrologu paaudze, piemēram, L. Strode, A. Svilāns. P. Evarts Bunders aizstāvējis doktora disertāciju, ievēlēts par docentu Daugavpils Universitātē. Pētījumu rezultāti tika publicēti. Tie ļāva sagatavot arī praktiskus ieteikumus reto sugu koku un dižkoku uzturēšanai un saglabāšanai, sastādīt pirmos aizsargājamo denderoloģisko stādījumu un dižkoku sarakstus. Tie tika apstiprināti ar LPSR Ministru padomes, vēlāk ar LR Ministru kabineta noteikumiem.[9]

Sēklu apmaiņa labot šo sadaļu

Kopš 1956. gada Botāniskai dārzs piedalījās starptautiskajā Sēklu apmaiņā un publicēja Index seminum. 1981. gadā Zinātņu Akadēmijas Botāniskais dārzs pirmoreiz pasaulē publicēja sēklu sarakstu, kurā bija norādīta visu tajā iekļauto augu izcelsme. Ik gadu izsūtīja 12 - 15 tūkstošus sēklu paraugu, saņēma 3 – 5 tūkstošus. Ilgus gadus šo darbu vadīja A. Stepāne, G. Marga, kopš 1997.g. L. Šneidere.[10] Šo darbu veikušas arī L. Strode, A. Roze, kopš 2019. gada I. Zuja[11].

Tālās ekspedīcijas labot šo sadaļu

Pirmās tālās ekspedīcijas uz PSRS Tālajiem Austrumiem organizēja Maskavas galvenais botāniskais dārzs. No Latvijas tajās piedalījās Andris Zvirgzds. 1960. gadā ekspedīcijas notika PSRS Habarovskas apgabalā, Piejūras novada Amūras apgabalā; 1961., 1965. gadā Piejūras novada Sahalīnā un Kuriļu salās; 1969. gadā - Kamčatkā. A. Zvirgzds no ekspedīcijām atveda skujkoku stādus un sēklas, daudzi no tiem vēl mūsdienās veido Tālo Austrumu skujkoku grupas Dendrārijā.

Augu sistemātikas un sēklapmaiņas grupa R. Cinovska vadībā 1968., 1970. un 1976. gadā devās pirmajās Tjanšana ekspedīcijās Kirgizijā, Uzbekijā, Tadžikijā un Kazahijā. Tajās piedalījās M. Bice, D. Šmite, Dz. Knape, I. Skujeniece. No ekspedīcijām tika atvestas Tjanšana klinteņu, daudz rožu, krustābeļu, ābeļu u.c. ģinšu sugas. Pēc ievāktajiem materiāliem aprakstītas zinātnei jaunas klinteņu sugas nosauktas V. Tkačenko un R. Cinovska vārdā. Daudzi no atvestajiem stādiem tomēr neieaugās Salaspilī un iznīka, piemēram sausserži. 1977. gadā Raimonds Cinovskis kopā ar Dz. Knapi un O. Fiļipovu devās uz Sahalīnu un Kurīļu salām, 1980. gadā – uz Dienvidsahalīnu, Kunaširito. 1982.g. tika rīkota kompleksā Tālo Austrumu ekspedīcija uz Kamčatku, Piejūras novadu, Habarovskas novadu. Tajā piedalījās R. Cinovskis, Dz. Knape, M. Bice, L. Viskovatova (Višņevska), E. Šmaukstelis (no Kalsnavas arboretuma), A. Orehovs (no LU Botāniskā dārza). Tika savākts ļoti daudz materiāla. Gandrīz visi stādi joprojām aug dendrārijā. 1984. gadā grupa pētnieku devās Kaukāza ekspedīcijā uz Nahčivānu Azerbaidžānā. Tika atvestas koku un krūmu sēklas. 1987., 1988. gadā notika Krimas ekspedīcijas uz Jaltu, dienvidu piekrastes kalniem, Čatirdagu. Ievāktas kadiķu formas. Pēdējās ekspedīcijas PSRS teritorijā notika 1990. gadā uz Altaju un Melnās jūras piekrasti.[12]

Vadītāji labot šo sadaļu

  • 1986 – 1997: Raimonds Cinovskis
  • 1997 – 2006: Ināra Bondare
  • 2006.01. – 2006.09.: Andrejs Svilāns
  • 2006.10. – 2008.05.: Maija Bice
  • 2008.06. – 2015.07.: Linda Strode
  • 2015.08. – 2023.01.: Andrejs Svilāns
  • 2023.02. – 2023.12.: Linda Strode
  • 2024.01. - Andrejs Svilāns

Ārējie avoti labot šo sadaļu

  • Cinovskis R. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa. “Dārzs un Drava”, 1999, 1:39 – 41, 2: 34 – 39, 3:27 – 29, 5: 38 – 39; 42-43.
  • Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: Nr 2368 LR Izglītības un zinātnes min. Nacionālais Botāniskais dārzs.
  • Intervija ar NBD Dendrofloras nodaļas vadītāju L. Strodi 25.04.2023

Atsauces labot šo sadaļu

  1. https://nbd.gov.lv/zinatne/dendrofloras-nodala/
  2. https://www.daba.gov.lv/lv/dabas-pieminekli-83-dendrologiskie-stadijumi
  3. LNA
  4. Cinovskis R. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa. “Dārzs un Drava”, 1999, 1:39 – 41
  5. LPSR ZA Bot.d. Zinātniskās padomes 26.11.1985 lēm. Nr. 9
  6. ZA Bot.d. Zinātniskās padomes 1986. gada 12.febr lēmums Nr.1.
  7. 7,0 7,1 Cinovskis R. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa. “Dārzs un Drava”, 1999, 3:27 – 29
  8. Intervija ar L. Strodi 25.04.2023
  9. LR MK Noteikumi par aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem. Nr. 131. 2001.20.03
  10. Cinovskis R. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa. “Dārzs un Drava”, 1999,2: 34 – 39.; 5: 38 – 39; 42-43.
  11. Intervija ar L. Strodi 2024. gada janvārī
  12. Cinovskis R. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa. “Dārzs un Drava”, 1999, 2: 34 – 39.