Atvērt galveno izvēlni
Herbārija lapa Vitellaria paradoxa.

Herbārijs (latīņu: herbarium; no herba — 'augs') ir īpaši ievāktu, žāvētu un dokumentētu augu kolekcija. Parasti augus žāvējot sapresē un pēc izžāvēšanas piestiprina blīvām papīra lapām. Bet ir arī kolekcijas, kur augi glabājas aploksnēs un ir brīvi aplūkojami. Atkarībā no auga veida un izmēra uz herbārija lapas var izvietot veselu īpatni vai to grupu, vai arī lielāka auga (piemēram, koka) raksturīgākās daļas. Katrai herbārija lapai jeb eksemplāram ir jābūt pievienotai etiķetei ar auga nosaukumu, ievākšanas vietu, laiku, īsu biotopa aprakstu un autora vārdu. Par herbāriju sauc arī institūcijas vai to nodaļas, kur herbārijs glabājas un notiek pētnieciskais darbs botānikā, piemēram, Viktorijas Nacionālais herbārijs (Austrālijā)[1], LU Muzeja[2] herbārijs.

Herbārija citēšanas vajadzībām ir izveidots starptautisku kodu reģistrs Index Herbariorum, kuru var regulāri atjaunināt tiešsaistē[3]. Reģistrā ir 3100 herbārija kolekciju, kurās glabājas 390 miljoni augu eksemplāru. Herbārija nozīme mūsdienās ir ļoti daudzveidīga. To izmanto augu morfoloģijas pētījumos, lai noskaidrotu augu ekoloģisko, ģeogrāfisko un individuālo mainību. Herbāriju izmanto augu sistemātikā, ģeogrāfijā - tas dokumentē kādas teritorijas, piemēram valsts, floru noteiktā laika periodā. Herbārija vākumi dokumentē arī sugu izplatību, izzušanu, izplatīšanos, jaunu sugu ieviešanos. Katrs vākums ir unikāls. Piemēram, nekad neviens vairs nevarēs ievākt Alpu kreimuli[4], kas auga uz Staburaga pie Daugavas.

Herbārija priekšrocība ir tā multifunkcionalitāte. Ievākts kāda viena pētījuma vajadzībām, tas var tikt izmantots daudzos citos pētījumos. Herbārija dokuments ir unikāls un autentisks, pie tā var atgriezties un pārbaudīt iepriekš izdarīto secinājumu pareizību. Attīstoties zinātnes pētījumu virzieniem un tehnoloģijām tā vērtība ievērojami pieaug.

Herbāriju nevar izveidot ātri. Pat ar lieliem finansu resursiem, pētnieku skaits, veģetācijas sezona un ievākšanas metodika ierobežo ātrumu ar kādu kolekcijas var izveidot. Herbārijs ir ilgtermiņa projekts ar vīziju un orientāciju uz nākotnes pētnieku darbu pie tā[5].

VēstureLabot

Viduslaiku Eiropā kaltēti, sapresēti augi tika apkopoti sējumos. Šie pirmie ‘herbāriji’ bija domāti derīgu augu atpazīšanai un kaltētos ziedus, lapas vai citus fragmentus nereti papildināja zīmējumi un apraksti. Par “herbarius” sauca cilvēkus, kas nodarbojās ar ārstniecības augiem, augu pazinējus.

Pirmie augu pētīšanai domātie herbāriji tika izveidoti Itālijā 16.gadsimtā, kad tur tika dibināti pirmie botāniskie dārzi. Kā pirmo herbārija veidotāju min ārstu un botāniķi, profesoru Boloņā un Pizā Lukē Ginī (1490. – 1556), taču dokumentālu ziņu par viņa herbāriju nav. Vēlāk herbārija kolekciju veidošana izplatījās tālāk Eiropā. Attīstoties botānikas zinātnei, pieauga arī herbārija kolekciju skaits. Herbāriji kā institūcijas vai lielu muzeju kolekcijas strauji pieauga 19.gs.[6] Pašreiz lielākie ir Francijas Nacionālā Dabas vēstures muzeja[7] herbārijs, Britu Dabaszinātņu muzeja[8] herbārijs, Kjū (Kew) Karalisko botānisko dārzu herbārijs[9], St. Pēterburgas V. L. Komarova Botānikas institūta herbārijs[10].

Herbāriji LatvijāLabot

Pirmie Latvijā savāktie augi saglabājušies Tartu universitātes herbārijā profesora Alksandra Georga Bunges[11] 1849.-1853. izdotajā standartherbārijā “Flora exicata Liv-, Est- und Kurlands”. Senākā un bagātākā herbārija kolekcija Latvijā tika uzkrāta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā ("Herbarium Latvicum" – starptautiskais kods RIG). Tagad tā ir nodota LU Muzeja pārziņā.

 
Zalkšu dzegužpuķes herbārijs no RIG (LU Muzeja krājums)

"Herbarium Latvicum" ir aptuveni 176 000 eksemplāri, kas savākti no 19.gs. vidus līdz mūsdienām. Lielākās autorkolekcijas tajā ir Karla Reinholda Kupfera "Herbarium Balticum" (24 450) un "Herbarium Generale" (50 000 lapas), Paula Lakševica herbārijs (11 000). Tur glabājas arī visu pirmo Latvijas floras pētnieku vākumi – Edurda Lēmaņa, Nikolaja Maltas, Kārļa Starca, Jāņa Ilstera, Johana Mateassa Mikutoviča herbāriji. LU glabājas arī daļa Rīgas Dabas pētnieku biedrības herbārija[12]. Otra tā daļa atrodas Latvijas Dabas muzejā. Tur savāktas arī cits privātās kolekcijas un muzeja darbinieku vākumi (31 000 eksemplāru). Otra Latvijas nozīmīgākā kolekcija pašlaik atrodas LU Bioloģijas institūta ēkā Salaspilī, Miera ielā 3. Tas ir "Latvijas Floras herbārijs" (LATV), kurš aizsākts 1951.gadā un satur aptuveni 150 000 eksemplāru vaskulāro augu, kurus Botānikas laboratorijas līdzsrādnieki savākuši gandrīz 70 gadu laikā. Pēdējos gados te deponētas arī Latvijas Lauksaimniecības Universitātes, Baltijas Augu Aizsardzības pētniecības centra, Slīteres nacionālā parka, Dr.biol. Austras Āboliņas, Dr.biol Alfrēda Rasiņa, Kārļa Veinberga kolekcijas. Vietējo un introducēto kokaugu herbārijs, kurš veidots kopš 1958.gada, glabājas Nacionālajā botāniskajā dārzā (starptautiskais kods HBA) – 50 000 eksemplāru. Daugavpils Universitātē kopš 1956.gada savākti aptuveni 104 600 eksemplāri dažādu sistemātisko grupu augu herbārija (starptautiskais kods DAU).

AtsaucesLabot