Centrālās lielvalstis

Centrālās lielvalstis (vācu: Mittelmächte, turku: İttifak Devletleri, bulgāru: Централни сили) jeb Četrsavienība bija četru valstu savienība Pirmajā pasaules karā, kas karoja pret Antanti. Centrālo lielvalstu savienībā ietilpa Vācijas Impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas Karaliste. Nosaukums cēlies no valstu ģeogrāfiskā novietojuma Eiropas centrālajā daļā, starp Krievijas Impēriju austrumos un Francijas Trešo republiku un Lielbritāniju rietumos.

Centrālo lielvalstu propagandas kartīte par godu Osmaņu sultāna Mehmeda V pasludināto džihādu pret Lielbritāniju, Krieviju un Franciju. Attēlā no kreisās: Vācijas imperators Vilhelms II, Austroungārijas imperators Francis Jozefs I un sultāns Mehmeds V.

Izveide un paplašināšanās

Vācija un Austroungārija par sabiedrotajām kļuva 1879. gada 7. oktobrī, bet 1882. gada 20. maijā tām pievienojās Itālijas Karaliste, izveidojot Trejsavienību. Itālijas un Austroungārija attiecības jau vēsturiski bija sliktas, un tās pasliktinājās pēc Bosnijas krīzes. Itālija vēlējās iegūt itāļu apdzīvotos Austroungārijas novadus, kā arī teritorijas Albānijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Itālija noraidīja Vācijas un Austroungārijas prasību iesaistīties karā un pasludināja neitralitāti. Itāļu puse to pamatoja ar to, ka karu ir pieteikusi un sākusi Austroungārija, nevis Serbijas Karaliste, un tādējādi šis nav aizstāvības karš. Savukārt Osmaņu impērija 1914. gada 2. augustā noslēdza militāru aliansi ar Vācijas Impēriju un 28. oktobrī tā sāka karu pret Krievijas Impēriju, apšaudot Melnās jūras flotes bāzes. Francija un Lielbritānija pēc dažām dienām pieteica tai karu.

1915. gada 23. maijā Itālija iesaistījās karā Antantes pusē pēc slepenām sarunām, kurās tā saņēma solījumus attiecībā uz kārotajām Austroungārijas teritorijām. 1915. gada oktobrī Bulgārijas Karaliste, revanšējoties par sakāvi Otrajā Balkānu karā, iebruka Serbijā un iesaistījās karā pret Antanti. Lai vājinātu pretiniekus, Centrālās lielvalstis atbalstīja mazākumtautību nacionālistu pretestības kustības, piemēram, īru 1916. gada aprīļa Lieldienu sacelšanās Dublinā atsaucās uz Centrālajām lielvalstīm kā uz saviem "cēlajiem sabiedrotajiem Eiropā".

1917. gada 15. decembrī Centrālās lielvalstis parakstīja pamiera līgumu ar Padomju Krieviju, 1918. gada 9. februārī miera līgumu ar Ukrainas Tautas Republiku, bet 1918. gada 3. martā Brestļitovskas miera līgumu ar Padomju Krieviju. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā Centrālās lielvalstis parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kurā tā atteicās no tiesībām uz Somijas lielhercogistes, Baltijas provinču^[1] un agrākās Polijas-Lietuvas kopvalsts (Lietuvas, Polijas un Ukrainas Valsts) teritoriju.^[2]

1918. gada 7. martā Berlīnē tika noslēgts miera līgums starp Somijas lielhercogisti un Vācijas Impēriju. 15. martā Vācijas ķeizars Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti, bet 23. martā atzina arī Lietuvas Karalistes neatkarību. 25. martā Baltkrievijas Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību, ko neatzina citas valstis. 7. maijā Rumānija parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. 1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

Sairšana

1918. gada 29. septembrī, pēc Antantes karaspēka iebrukuma Maķedonijā, Bulgārija parakstīja pamiera līgumu ar Antanti. Osmaņu impērija Mudrosas pamieru parakstīja 30. oktobrī, kad briti un arābi bija ieņēmuši Palestīnas reģionu un Sīriju. Austrija un Ungārija atsevišķi pārtrauca karadarbību novembra pirmajā nedēļā, pēc Austroungārijas iziršanas. Pēc Beļģijas, Lielbritānijas, Francijas un ASV ofensīvas pret vācu karaspēku ziemeļaustrumu Francijā un Beļģijā arī Vācija 11. novembrī parakstīja Kompjeņas pamiera līgumu.

Centrālo lielvalstu padošanās datumi

29.09.1918. — Bulgārijas Karaliste;
30.10.1918. — Osmaņu impērija;
04.11.1918. — Austroungārija;
11.11.1918. — Vācijas Impērija.

Atsauces

↑ Līguma parakstīšanas laikā Latvija bija sadalīta divās daļās. Gandrīz visa Kurzemes guberņas teritorija un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa lielākā daļa atradās Oberosta pārvaldē. Pārējā sadalītās Vidzemes guberņas latviešu daļa atradās Iskolata kontrolē, 1917. gada 14. decembrī Vidzemes guberņai bija pievienoti Latgales apriņķi
↑ Līguma teksts (krieviski)

[1] Līguma parakstīšanas laikā Latvija bija sadalīta divās daļās. Gandrīz visa Kurzemes guberņas teritorija un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa lielākā daļa atradās Oberosta pārvaldē. Pārējā sadalītās Vidzemes guberņas latviešu daļa atradās Iskolata kontrolē, 1917. gada 14. decembrī Vidzemes guberņai bija pievienoti Latgales apriņķi

[2] Līguma teksts (krieviski)

[1]

[2]