Ceļotājbalodis
Ceļotājbalodis (Ectopistes migratorius) ir izmirusi baložu dzimtas (Columbidae) suga, kas ir bijusi vienīgā ceļotājbaložu ģintī (Ectopistes). Ceļotājbalodis dzīvoja Ziemeļamerikā līdz 20. gadsimta sākumam, kad plašo medību un dabīgās vides iznīcināšanas dēļ tos noveda līdz izmiršanai.[1]
| Ceļotājbalodis †Ectopistes migratorius (Linnejs, 1766) | |
|---|---|
_(14562557107).jpg) 1896. gada fotoattēls | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Baložveidīgie (Columbiformes) |
| Dzimta | Baložu dzimta (Columbidae) |
| Apakšdzimta | Paipalūbeles (Leptotilinae) |
| Ģints | Ceļotājbaloži (Ectopistes) |
| Suga | Ceļotājbalodis (E. migratorius) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Ceļotājbaložu agrākā izplatības karte, vairošanas zonas iekrāsotas sarkanā krāsa un ziemošanas oranžā | |
 Ceļotājbalodis Vikikrātuvē | |
Šīs sugas putni mēdza pārvietoties milzīgos, klejojošos baros, piemēram, 1866. gadā Ontārio dienvidos tika novērots ceļotājbaložu bars, kas, lidojot debesīs, bijis 1,6 km plats un 480 km garš. Esot pagājušas 14 stundas, līdz bars pārlidojis novērotājus. Uzskata, ka barā varēja būt apmēram 3,5 miljardi šo putnu, kas veidoja lielāko daļu no tā laika populācijas.[2] 19. gadsimtā ceļotājbalodis bijusi viena no izplatītākajām putnu sugām pasaulē,[3] vienlaikus tas veidojis lielākos barus no visiem dzīvniekiem pasaulē. Otrajā vietā pēc bara lieluma ierindojas izmirušie Klinšu kalnu siseņi (Melanoplus spretus).
Izmiršana
labot šo sadaļu
To skaits sāka samazināties laikā, kad eiropiešu kolonisti sāka apmesties dziļāk Ziemeļamerikas iekšienē, izcērtot mežus un tādējādi samazinot ceļotājbaložu dabīgo vidi. Taču to galvenais izmiršanas iemesls bija komercializētās medības 19. gadsimtā, jo ceļotājbaložu gaļa tika izmantota kā lētākā pārtika vergiem un nabadzīgajiem. Lai arī no 1800. gada līdz 1870. gadam to skaits samazinājās samērā lēni, tomēr no 1870. līdz 1890. gadam tas samazinājās katastrofāli.[4] 1914. gada 1. septembrī Sinsinati zoodārzā nomira pēdējais zināmais ceļotājbalodis.[5]
19. gadsimta beigās dabas pētnieki centās ieviest dažus aizsargājošus pasākumus ceļotājbaložu saglabāšanai, bet tie nebija efektīvi un masveida negausīgā slepkavošana nerimās. Viskonsinā katrā vairošanās sezonā ligzdošanas kolonijās tika nogalināti ap 15 miljoniem putnu.[6]
Ceļotājbaložu izmiršana šokējošā veidā uzrunāja Amerikas tautu un radīja publikas interesi par sugu aizsargāšanu un saglabāšanu. Tas rezultējās ar jauniem likumiem un pasākumiem, ar mērķi aizsargāt citas Ziemeļamerikā apdraudētās sugas, kas, iespējams, būtu izmirušas, ja nebūtu izmiruši ceļotājbaloži .[7]
Izplatība
labot šo sadaļuCeļotājbalodis bija sastopams Ziemeļamerikas austrumu lielākajā daļā, sākot ar Klinšu kalniem. Tā ligzdošanas areāla ziemeļu robeža sasniedza Kanādas centrālās un austrumdaļas dienvidus, bet dienvidu robeža sasniedza Kanzasas austrumus, Oklahomu, Misisipi un Džordžiju, tomēr galvenais ligzdošanas areāls atradās Ontārio dienvidos pie Lielajiem ezeriem līdz Apalaču kalnu ziemeļiem.[8] Ceļotājbalodis ziemot devās uz Ārkanzasu, Tenesī un Ziemeļkarolīnu, tomēr ziemojošo putnu barus varēja novērot arī Pensilvānijā un Konektikutā.[8] Reizēm ceļotājbaloži bija sastopami ārpus to ierastā izplatības areāla - Kubā, Bermudu salās un Meksikā, īpaši skarbās ziemās. Retas reizes ceļotājbalodis ir bijis novērots arī Skotijā, Īrijā un Francijā, šos gadījumus skaidro ar no nebrīves izbēgušiem putniem.[8]
Izskats
labot šo sadaļuCeļotājbalodis ārēji bija līdzīgs mūsdienās dzīvojošam Karolīnas balodim (Zenaida macroura), tikai bijis par to krietni lielāks.[9] Ceļotājbalodis bija ātrs, veikls, akrobātisks un nenogurdināms lidotājs. Galva un kakls bija smalki veidoti, tam bija spēcīgi attīstīti krūšu muskuļi un spārni, kas bija gari, plati un smaili.[7] Tēviņi bija nedaudz lielāki kā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums bija 39—41 cm garš, mātītes 38—40 cm.[9] Ceļotājbalodim bija gara, ķīļveida aste, apmēram 18—21 cm gara,[9] svars 260—340 g.[8] Tam bija karmīnsarkanas acu zīlītes, melns knābis, bet kājas koši sārtas tēviņiem, mazāk košas mātītēm un jaunajiem putniem.[9]
Pieaugušam ceļotājbaloža tēviņam bija zilpelēka galva, pakausis un kakla mugurpuse. Kakla sāni un apkakles spalvas bija metāliski violetas, sajauktas ar zeltainzaļām spalvām. Mugura, astes virspuse un spārnu virspuses bija zilpelēkas, bet spārnu apakšpuses pelēkbrūnas. Lidspalvas tumši brūnas ar šauru baltu joslu spalvu ārējā malā, kā arī uz spārniem atradās daudzi sīki, melni punktiņi. Astes spalvām līdzīgi kā spārniem ārējā mala bija balta un spalvu virsmas rotāja sīki, melni punktiņi. Apspalvojums zem astes bija balts, rotāts ar dažiem melniem punktiem. Rīkle un krūtis bija koši sārtas vai rudas, pavēderē apspalvojumam kļūstot gaišākam.[9]
Pieaugušai mātītei mugurpuse bija brūngana, bet apakšpuse gaiši pelēkbrūna, gaišāka kā tēviņiem. Spārni, aste un mugura kopumā izskatījās gandrīz tāda pati kā tēviņiem, bet atšķirībā no tiem mātītēm lidspalvu ārējā mala bija gaiši brūna vai rudi brūna. Arī punktojums uz spārniem bija bagātīgāks, salīdzinot ar tēviņu.[9] Jaunie putni izskatījās līdzīgi mātītēm, bet uz spārniem tiem iztrūka dekoratīvais punktojums.[9]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Ceļotājbaloži ir bijuši vieni no vissabiedriskākajiem sauszemes dzīvniekiem pasaulē. Tie mājoja Ziemeļamerikas austrumu platlapju koku mežos, veidojot ligzdošanas kolonijas, kas aizņēma vairākus simtus kvadrātkilometru, turklāt vienā kokā bija vairāki simti ligzdu.[8] Galvenie koki, kuros apmetās ceļotājbalodis, bija dižskābardis un ozols, tie nodrošināja putniem gan nakts patvērumu, gan ligzdošanas vietas. Dienas laikā tie pameta mežu un barojās atklātākās vietās. Ziemas periodā ceļotājbaložu bari apmetās purvainās vietās ar retiem kokiem vai priežu mežos.[8] Pirms kolonisti ieradās Ziemeļamerikā, ceļotājbaložu populācija bija apmēram 3—5 miljardi, kas nozīmēja, ka ceļotājbaložu skaits bija 25—40% no visiem ASV dzīvojošiem sauszemes putniem.[10]
Kā jau putnu nosaukums norāda ceļotājbaloži bija klejojoši putni, kas ilgstoši neapmetās nevienā vietā. Tie katru gadu mēdza ligzdot citā mežā.[8] Milzīgā bara pārceļošana no vienas vietas uz otru bija iespaidīgs piedzīvojums tā vērotājiem. Bars ir bijis tik blīvs, ka aizsedzis debesis kā melns mākonis. Bara zemākie putni lidoja tikai metru virs zemes, bet augstākie apmēram 400 metru augstumā. Bars parasti pārvietojās kolonnas veida straumē.[8]
Lidot prasme un nakšņošana
labot šo sadaļuCeļotājbalodis bija spēcīgs lidotājs, tā lidošanas ātrums migrācijas laikā sasniedza 100 km/h. Tā ātrums nemainījās, vai tas lidoja caur mežu, vai atkātā ainavā.[8] Milzīgais bars spēja koordinēti sekot bara līderiem, kas lidoja priekšgalā, tas spēja, piemēram, vienlaicīgi pagriezties, lai izvairītos no ienaidniekiem.[8] Uz zemes ceļotājbaloži bija samērā neveikli un staigāja gāzelējoties. Tie mēdza peldēties seklās ūdenstilpēs un pēc mazgāšanās gulēt krastā ar izplestiem spārniem, tos apžāvējot.[8] Nakšņošanas vietās ceļotājbaloži piespiedās viens pie otra tik cieši, ka reizēm pat samērā lieli zari salūza zem kopējā svara.[8] Samērā bieži varēja novērot, kā nakšņojošie ceļotājbaloži ne tikai piespiežas viens pie otra sāniem, bet arī sēžas cits citam uz muguras. Šāda blīva saspiešanās gan lidojot, gan nakšņojot tos pasargāja no ienaidniekiem, kas nespēja atšķirt un izvēlēties vienu upuri.
Ienaidnieki
labot šo sadaļuLigzdošanas teritorijas piesaistīja daudzus un dažādus plēsējus, piemēram, Amerikas ūdeles, sermuļus, Amerikas caunas un jenotus. Šie plēsēji pamatā barojās ar ceļotājbaložu olām un putnēniem. Toties plēsīgie putni, piemēram, pūces, vanagi un ērgļi medīja ne tikai putnēnus, bet arī pieaugušos baložus. Uz zemes pieaugušos īpatņus, savainotos vai izkritušos putnēnus medīja vilki, lapsas, lūši, lāči un pumas.[8] Lai izvairītos no vanagiem un piekūniem, kas medīja lidojumā, ceļotājbaloži izmantoja savu spēju ātri lidot cauri koku zariem, vienlaicīgi strauji mainot lidojuma virzienu. Viens no lielākajiem ceļotājbaložu biediem bija Kupera vanags (Accipiter cooperii), kas spēja tiem sekot meža biezoknī. Kupera vanags bieži pavadīja migrējošo ceļotājbaložu baru tā ceļā.[8]
Ligzdošanas kolonijas apdraudēja vismaz divu sugu dzīvniekutis. Viena no tām — Columbicola extinctus ilgu laiku tika uzskatīta par izmirušu līdz ar ceļotājbaložiem, tomēr 1999. gadā šo dzīvniekuts sugu atklāja no jauna joslasastes balodim (Patagioenas fasciata).[11] Otra, Campanulotes defectus, par kuru arī valdīja uzskats, ka tā ir izmirusi līdz ar ceļotājbaložiem, iespējams, ir Austrālijā mūsdienās dzīvojošā dzīvniekuts Campanulotes flavus.[12]
Dzīves ilgums un ietekme uz ekosistēmu
labot šo sadaļuNav zināms, cik ilgi ceļotājbaloži dzīvoja savvaļā. Nebrīvē tie nodzīvoja vismaz 15 gadus. Pēdējais dzīvais ceļotājbalodis Marta nodzīvoja vismaz 17 gadus, bet iespējams, ka Martai bija pat 29 gadi, kad tā nomira.[8] Ceļotājbaložiem bija liela nozīme Ziemeļamerikas ekosistēmā. Kad mežos vēl dzīvoja šīs sugas baloži, audzēs dominēja baltie ozoli (Quercus alba), kuru zīles izplatīja ceļotājbaloži. Mūsdienās, kad ceļotājbaložu vairs nav, mežos dominē sarkanie ozoli (Quercus rubra).[13] Baložu ligzdošanas vietās vēl daudzus gadus pēc to izzušanas auga specifiski augi.[13]
Barošanās
labot šo sadaļu
Ceļotājbalodim atkarībā no sezonas mainījās tā barošanās ieradumi. Rudenī, ziemā un pavasarī tas galvenokārt barojās ar skābarža riekstiem, zīlēm un kastaņiem.[8] Vasaras laikā galvenā barība bija ogas un augļi, piemēram, mellenes, vīnogas, ķirši, zīdkoka un Amerikas fitolakas ogas. Ceļotājbaloži barojās arī ar sliekām, tauriņiem un gliemjiem, īpaši vairošanās sezonas laikā. Vasaras beigās tie barojās arī ar graudiem, īpaši iecienīti bija griķi. Svarīga bija arī sāls uzņemšana, ceļotājbaloži ik pa laikam apmeklēja sāls ezerus vai sālsūdeņu tilpnes.[8]
Šīs sugas baloži visur pārvietojās lielos baros, arī barojoties. Barā varēja būt vairāki desmiti vai simti tūkstoši putnu. Lielais bars savā ceļā apēda visu, kas bija atrodams. Bara pārvietošanās barojoties atgādināja kūleņošanu, jo aizmugurējie putni pārlaidās pāri priekšējiem un zeme tika pārmeklēta centimetru pēc centimetra, lapām, mizām un zemēm lidojot pa gaisu.[8] Bars vienmēr centās turēties cieši kopā un, ja kāds putns atpalika, tas steidzās pie pārējiem. Pēc barošanās bars devās uz nakšņošanas vietām, nosēdās koku zaros un uzsāka barības sagremošanu, kas bija noglabāta to guzā. Guza spēja izplesties līdz apelsīna lielumam, tādējādi putni spēja ātri uzlasīt pietiekami lielu daudzumu barības, kura nakts miera laikā tika sagremota.[8] Ūdeni ceļotājbaloži dzēra vismaz vienu reizi dienā, parasti tas notika krēslas stundās, knābi pilnībā iegremdējot ūdenī.
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Ceļotājbaloži pamatā ligzdoja lielās kolonijās, kuras aizņēma, sākot ar 49 ha platības līdz vairākiem tūkstošiem hektāru. Ligzdošanas teritorija vienmēr bija šaura un gara.[8] Lielākā datētā teritorija fiksēta 1871. gadā Viskonsinā, tās platība sasniedza 2200 km² un šajā kolonijā ligzdoja apmēram 136 miljoni putnu.[6][8] Tomēr bija arī mazākas kolonijas un reizēm varēja novērot vientuļus pārus.[8]
Pāru attiecības katru gadu tika nostiprinātas no jauna, izpildot īpašu riesta rituālu. Uzreiz pēc pāra izveidošanās tika būvēta ligzda. Šis process bija neticami sinhrons. Apmēram četru dienu laikā visa kolonija būvēja ligzdas.[8] Vienā kokā vidēji bija apmēram 50 ligzdas, lielākais datētais ligzdu skaits vienā kokā — 317 ligzdas.[8] Ligzdas būvēšanas vietu izvēlējās mātīte, sēžot nolūkotajā vietā un sitot spārnus. Tēviņš tikmēr piegādāja ligzdas būvēšanas materiālus, kas parasti bija dažādi samērā smalki zari. Mātīte palika, būvējot ligzdu, bet tēviņš devās pēc jauna materiāla. Nobeidzot ligzdas būvniecību, tā tika izoderēta ar smalkākiem zariņiem, nekā būvniecībā izmantotiem. Ligzda parasti atradās 2—20 metru augstumā no zemes. Ligzdas forma atgādināja seklu, vaļīgi vītu bļodu. Caur ligzdas zariem varēja saskatīt balto olu.[8]
Uzreiz pēc ligzdas uzbūvēšanas mātīte izdēja vienu olu. Reizēm, ja ligzda nebija laicīgi pabeigta, ola tika izdēta uz zemes. Retos gadījumos ola tika iedēta citas mātītes ligzdā. Ja ola gāja bojā, tā nedēļas laikā tika aizvietota ar nākamo. Ir zināms, ka pat visa kolonija varēja atsākt jaunas ligzdošanas vietas noskatīšanu, ligzdu vīšanu un perēšanu vēlreiz, ja, piemēram, koloniju izpostīja sniega vētra.[8] Inkubācijas periods ilga 12—14 dienas, perēja abi vecāki. Mazulis izšķīlās akls, nevarīgs un segts ar dažām pūkām, bet tas attīstījās ātri un pēc 14 dienām jau svēra tikpat, cik vecāki. Putnēns, par kuru rūpējās abi vecāki, pirmās 3—4 dienas tika barots ar guzas pienu — īpašu substanci, kas baložu dzimtas putniem izstrādājas gremošanas trakta augšgalā esošajos kakla dziedzeros. Kad putnēns sasniedza 13—15 dienu vecumu, vecāki to pārtrauca barot. Mazulis kādu dienu lūdzās barību no blakus esošiem pieaugušiem baložiem, bet tad pirmo reizi izplēta spārnus un nolaidās uz zemes, kur tas centās izlūgties barību vēl kādas 3—4 dienas, tad tas uzsāka lidot un barību meklēt pats. Ligzdošanas kolonija tika pamesta, līdzko visi putnēni sāka lidot. Nākamajā pavasarī jaunie putni bija sasnieguši dzimumbriedumu un veidoja jaunos pārus.[8]
Pēdējais ceļotājbalodis Marta
labot šo sadaļu19. un 20. gadsimta mijā pēdējo ceļotājbaložu grupa nonāca pie Čikāgas Universitātes profesora K. O. Vitmana. Visi Vitmana baloži bija brāļi un māsas no viena perējošā pāra. Vitmans sadarbībā ar Sinsinati zoodārzu bija nolēmis atjaunot ceļotājbaložu populāciju. Lai arī Vitmanam bija vairāki duči ceļotājbaložu, tie nepārojās un nevairojās, līdz 1906. gadā vairs bija palikuši tikai 5 putni.[14] 1902. gadā uz zoodārzu tika nosūtīta ceļotājbaloža mātīte Marta, kas nodzīvoja visilgāk no visiem šīs sugas baložiem un nomira pēdējā. Sinsinati zoodārzā ir uzstādīta Martas skulptūra par godu pēdējam ceļotājbalodim. Martas ķermenis ir saglabāts, bet tas netiek eksponēts un glabājas Sinsinati zoodārza arhīvā
Iespējamā ceļotājbaložu klonēšana
labot šo sadaļuIr zinātnieki, kas uzskata, ka nākotnē varbūt varētu rekonstruēt ceļotājbaložus un atdot dabai atpakaļ izzudušo sugu.[15] No saglabātajiem audiem zinātnieki cenšas iegūt ceļotājbaloža DNS fragmentus un, izmantojot joslasastes baložus kā surogātvecākus, atjaunot ceļotājbaložus.[16] Šīs idejas lielākais pārbaudījums ir nevis viena klonēta ceļotājbaloža iegūšana, bet fakts, ka ceļotājbaloži bija ļoti sabiedriski putni un pārtrauca ligzdot, kad to populācija nokritās līdz dažiem tūkstošiem. Tas nozīmē, ka būtu jāklonē vairāki tūkstoši ceļotājbaložu, lai programma sasniegtu mērķi. Turklāt iecerēto audžuvecāku uzvedības modelis atšķiras no ceļotājbaložu uzvedības un nav zināms, vai jaunie putni spētu patiesi rekonstruēt bijušo sugu.[17]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ The Passenger Pigeon
- ↑ Ceļotājbalodis (angliski). Press.uchicago.edu (1986-04-04). Iegūts 2011-12-18.
- ↑ «IUCN: Ectopistes migratorius». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. septembrī. Skatīts: 2013. gada 28. oktobrī.
- ↑ Ceļotājbaložu laika līnija (angliski). Science NetLinks
- ↑ Putni ir mūsu spogulis Arhivēts 2016. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. (latviski)
- ↑ 6,0 6,1 The Wisconsin Conservation Hall of Fame: Passenger Pigeons
- ↑ 7,0 7,1 «Encyclopedia Smithsonian: The Passenger Pigeon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 13. martā. Skatīts: 2013. gada 28. oktobrī.
- ↑ 8,00 8,01 8,02 8,03 8,04 8,05 8,06 8,07 8,08 8,09 8,10 8,11 8,12 8,13 8,14 8,15 8,16 8,17 8,18 8,19 8,20 8,21 8,22 8,23 8,24 8,25 8,26 Blockstein, David E. (2002). "Passenger Pigeon Ectopistes migratorius". In Poole, Alan; Gill, Frank. The Birds of North America 611. Philadelphia: The Birds of North America, Inc.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 Gibbs, David; Barnes, Eustace; Cox, John (2001). Pigeons and Doves: A Guide to the Pigeons and Doves of the World. Sussex: Pica Press. ISBN 1-873403-60-7.
- ↑ Schorger, A.W. (1955). The Passenger Pigeon: Its Natural History and Extinction. Madison, WI: University of Wisconsin Press. ISBN 1-930665-96-2.
- ↑ Clayton, Dale H.; Roger D. Price (1999). "Taxonomy of New World Columbicola (Phthiraptera: Philopteridae) from the Columbiformes (Aves), with Descriptions of Five New Species"
- ↑ Price, Roger D.; Dale H. Clayton, and Richard J. Adams (2000). "Pigeon Lice Down Under: Taxonomy of Australian Campanulotes (Phthiraptera: Philopteridae), with a description of C. durdeni n.sp"
- ↑ 13,0 13,1 Ellsworth, Joshua W.; Brenda C. McComb (2003). "Potential Effects of Passenger Pigeon Flocks on the Structure and Composition of Presettlement Forests of Eastern North America". Conservation Biology (Wiley-Blackwell) 17 (6): 1548–1558. doi:10.1111/j.1523-1739.2003.00230.x
- ↑ Rothschild, Walter (1907). Extinct Birds. London: Hutchinson & Co.
- ↑ Mecklenborg, Theresa. "Cloning Extinct Species, Part II". Tiger_spot.mapache.org. Retrieved February 29, 2012.
- ↑ «Stewart Brand: The dawn of de-extinction. Are you ready?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 31. oktobrī.
- ↑ How to bring extinct animals back to life