Atvērt galveno izvēlni

Dzīvniekutis jeb dzīvniekutu kārta (Phthiraptera) ir jaunspārņu (Neoptera) kārta, kurā ietilpst aptuveni 3000 mūsdienās dzīvojošu kukaiņu sugu, kas evolūcijas gaitā ir zaudējušas spārnus. Visas dzīvniekutu sugas ir ektoparazīti jeb ārējie parazīti, kuru saimnieki ir vai nu putni vai zīdītāji. Trīs no tām ir cilvēku slimību ierosinātāji. Dažas zīdītāju grupas ir brīvas no šiem parazītiem: kloākaiņi, sikspārņi, vaļi, delfīni un zvīņneši.

Dzīvniekutis
Phthiraptera (Haeckel, 1896)
Cilvēka uts (Pediculus humanus)
Cilvēka uts (Pediculus humanus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
InfraklaseJaunspārņi (Neoptera)
VirskārtaBlakšveidīgie (Paraneoptera)
KārtaDzīvniekutis (Phthiraptera)
Iedalījums

4 apakškārtas:

Dzīvniekutis Vikikrātuvē

Satura rādītājs

BioloģijaLabot

 
Damalinia limbataspalvu grauzējutis, kas parazitē kazu matojumā, tēviņš ir mazāks par mātīti

Lielākā daļa dzīvniekutu ir maitēdāji, kas barojas ar saimniekorganisma atmirušajiem audiem (ādas, spalvu u.c.), bet daļa barojas ar ādas virsslāņa taukvielām un asinīm. Lielākā daļa šo parazītu dzīvo tikai pie noteiktu sugu saimniekorganismiem un dažos gadījumos tikai noteiktu ķermeņa daļu apvidū. Uz dažām dzīvnieku sugām var dzīvot līdz 15 dažādu dzīvniekutu sugu. Visbiežāk zīdītājiem var novērot 1-3 utu sugas, bet putniem 2-6 sugas. Ja utis noņem no saimniekorganisma, tās ilgi vairs nedzīvo.[2]

Dzīvniekutis visbiežāk ir brūnas vai brūni pelēkas, sākot ar gaišu krēmbaltu krāsu un beidzot ar tumši pelēku. Ja utis barojas ar asinīm, tās ir tumšākas. Skaitliski mātīšu ir vairāk nekā tēviņu, turklāt dažas sugas vairojas ar partenoģenēzi. Lielākā daļa utu sugu savas olas ar siekalām piestiprina pie saimnieku matiem. Utu siekalas ir tik efektīva līme, ka to var izšķīdināt tikai ar īpašiem līdzekļiem. Daži putnu parazīti olas atstāj vienkārši vietās, kur putns ar savu knābi nevar piekļūt, piemēram, spalvas kāta iekšējā dobumā. Dzīvas olas parasti ir baltas. Mirušas olas kļūst dzeltenas.[2] Dzīvniekutis ir nepilnas pārvērtības kukaiņi un, kad nimfas izšķiļas no olām, tās, lai arī ir ļoti mazas, ārēji izskatās līdzīgas pieaugušajiem kukaiņiem. Nimfas apvalku nomaina trīs reizes, līdz kļūst pieaugušas un vairoties spējīgas (apmēram 1 mēneša laikā).[2]

EkoloģijaLabot

Putnu utu ekoloģija ir vairāk studēta nekā zīdītāju parazītu ekoloģija. Utīm ir vairākas kopīgas īpašības. Vidējais utu skaits ir jo lielāks, jo lielāks ir putns.[3] Utu izplatība ir ierobežota — lielākā daļa utu dzīvo uz dažiem putniem, bet lielākā daļa putnu ir brīvi no parazītiem. Šāds utu izplatības veids ir vairāk saistīts ar teritoriālo putnu izplatību, nevis ar to sabiedriskumu.[3] Piemēram, vienas un tās pašas sugas putnus Jaunzēlandē apdraud mazāka utu sugu dažādība, nekā Eiropā.[4] Putniem un zīdītājiem, kas barojas ūdenī un nirst, lai iegūtu barību, ir daudz mazāk atbilstošu utu sugu, nekā uz sauszemes dzīvojošām sugām.[5][6] Putnu sugas, kuras ir noturīgākas pret parazītiem, jo tām ir spēcīgāka T šūnu imunitāte, uztur daudz vairāk grauzējutu (Amblycera) sugu, nekā citas putnu sugas.[7][8] Utu abu dzimumu sastopamība ir līdzsvarotāka sabiedriskiem putniem, bet mātītes skaitliski pārsvarā sastopamas vientuļajām sugām.[9]

Parazītu ietekme uz saimniekorganismiemLabot

Ja dzīvniekam vai putnam ir utis, tās var samazināt īpatņa dzīves ilgumu.[10] Dzīvniekutis saimniekorganismiem var nodot dažādas mikrobioloģiskas slimības vai parazīttārpus.[11] Spalvu grauzējutis (Ischnocera) var samazināt putna apspalvojuma termoregulācijas spējas, tādējādi parazītu apdzīvots īpatnis zaudē daudz vairāk siltuma nekā citi putni.[12] Ja dzīvnieku apdzīvo utis, mazinās arī tā dzimumpievilcība.[13]

Cilvēka utisLabot

Uz cilvēka ķermeņa var dzīvot 3 dzīvniekutu veidi: galvas uts (Pediculus humanus capitis), drēbju uts (Pediculus humanus humanus) un kaunuma uts (Pthirus pubis). No utīm var atbrīvoties, izmantojot utu ķemmi, medicīniskos šampūnus, un ar mazgāšanos.

DNS pētījumiLabot

21. gadsimta sākumā, pētot uz cilvēkiem dzīvojošo utu DNS, ir iegūtas jaunas ziņas par cilvēka evolūciju. Piemēram, ģenētiskie pētījumi liecina, ka mūsu priekšteči kaunuma utis ir ieguvuši no gorillām pirms apmēram 3-4 miljoniem gadu.[14] Savukārt DNS atšķirības starp divām cilvēka utu (Pediculus humanus) pasugām (galvas uti un drēbju uti) liecina, ka cilvēks ķermeņa apmatojumu sācis zaudēt pirms apmēram 2 miljoniem gadu.[15]

Sistemātikas izmaiņasLabot

Vēl nesenā pagātnē dzīvniekutu kārta tika iedalīta 2 apakškārtās: dūrējutu apakškārtā (Anoplura) un grauzējutu apakškārtā (Mallophaga). Tomēr pēdējo gadu ģenētiskajos pētījumos noskaidrojies, ka Mallophaga grupa ir parafilētiska, un zinātnieki to sadalījuši trijās apakškārtās: grauzējutu apakškārtā (Amblycera) un spalvu grauzējutu apakškārtā (Ischnocera),[16][17][18] kā arī ir izdalīta viena jauna grupa — ziloņu utu apakškārta (Rhyncophthirina). Tā apvieno tikai 3 sugas, kuras piemērojušās caurgrauzt ļoti biezo un stingro ziloņu un kārpcūku ādu, lai piekļūtu šo zīdītāju asinīm.[16][19]

SistemātikaLabot

Dzīvniekutu kārta (Phthiraptera)

AtsaucesLabot

  1. ITIS: Amblycera Kellogg, 1896
  2. 2,0 2,1 2,2 H. V. Hoell, J. T. Doyen & A. H. Purcell (1998). Introduction to Insect Biology and Diversity (2nd ed.). Oxford University Press. pp. 407–409. ISBN 0-19-510033-6.
  3. 3,0 3,1 Patterns in the abundance of avian lice (Phthiraptera: Amblycera, Ischnocera)
  4. Parasites lost – do invaders miss the boat or drown on arrival?
  5. Reduced Taxonomic Richness of Lice (Insecta: Phthiraptera) in Diving Birds
  6. Diving behavior reduces genera richness of lice (Insecta, Phthiraptera) of mammals
  7. Parasite biodiversity and host defenses: chewing lice and immune response of their avian hosts
  8. Ectoparasites, uropygial glands and hatching success in birds
  9. Relationship of host coloniality to the population ecology of avian lice (Insecta: Phthiraptera)
  10. Ectoparasites reduce long-term survival of their avian host
  11. Lice (Amblycera and Ischnocera) as vectors of Eulimdana spp. (Nematoda: Filarioidea) in Charadriiform birds and the necessity of short reproductive periods in adult worms
  12. Experimental demonstration of the energetic cost of parasitism in free-ranging hosts
  13. Mate choice in experimentally parasitized rock doves: lousy males lose
  14. Pair of lice lost or parasites regained: the evolutionary history of anthropoid primate lice
  15. Act III, Signature xiv - final
  16. 16,0 16,1 Tolweb: Mallophaga
  17. Tolweb: Amblycera
  18. Tolweb: Ischnocera
  19. «Avian Louse Phylogeny - Glasgow DSpace Service». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 20. janvārī.

Ārējās saitesLabot