Brazīlijas dižūdrs (Pteronura brasiliensis) ir gan ūdenī, gan uz sauszemes dzīvojošs sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kura dabiskais izplatības areāls ir Dienvidamerikas centrālā un ziemeļu daļa.[1] Brazīlijas dižūdrs ir vienīgā suga dižūdru ģintī (Pteronura).

Brazīlijas dižūdrs
Pteronura brasiliensis (Gmelin, 1788)
Brazīlijas dižūdrs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSermuļu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaŪdri (Lutrinae)
ĢintsDižūdri (Pteronura)
SugaBrazīlijas dižūdrs (Pteronura brasiliensis)
Izplatība
Brazīlijas dižūdrs Vikikrātuvē

Brazīlijas dižūdrs ir lielākais sermuļu dzimtas dzīvnieks. Tā garums var sasniegt pat pieauguša cilvēka garumu. Brazīlijas dižūdra populācija ir ļoti cietusi cilvēku dēļ, jo lielā cieņā bija dižūdra samtainā kažokāda. Visdaudzskaitlīgāk dižūdrs tika medīts 1950. gados un 1960. gados. 1999. gadā Brazīlijas dižūdrs tika ierakstīts Sarkanajā grāmatā, tā populācija bija mazāka par 5000 indivīdiem. Arī zoodārzos dižūdru skaits ir neliels, 2003. gadā bija 60 dzīvnieki.[2]

Brazīlijas dižūdrs priekšroku dod saldūdenim, apmetoties strautiņu, upju un ezeru krastos. Dižūdra klātesamība kādā no ūdenstilpēm liecina par ūdens tīrību.

Brazīlijas dižūdru sauc arī par upju vilku (spāņu: Lobo del Río) un ūdens suni (spāņu: Perro del Agua). Zinātniskais vārds Pteronura ir cēlies no sengrieķu valodas; "pteron" nozīmē "spārns", bet "ura" nozīmē "aste". Vārds sasaucas ar dižūdra spārnam līdzīgo asti.

Vēsture labot šo sadaļu

Zinātnieki uzskata, ka dižūdru priekšteči no Vecās pasaules Jaunajā pasaulē ieradās pliocēna vai pleistocēna laikā. Dienvidamerikā bez Brazīlijas dižūdra dzīvo arī 3 sugas no Amerikas ūdru ģints (Lontra): garastes upesūdrs, dienvidu upesūdrs un jūrasūdrs.[3] Lai arī visiem ir kopīga teritorija, tomēr dižūdrs ir attīstījies pats par sevi un nav tuvs radinieks Amerikas ūdriem. Tuvākais radinieks starp mūsdienās dzīvojošiem ūdriem ir Āzijā dzīvojošais īsspalvainais ūdrs (Lutrogale perspicillata).[4] Abām sugām ir līdzīga uzvedība, komunikācija un galvaskausu morfoloģija. Abām sugām ir raksturīgas spēcīgas pāru attiecības, kas kopīgi audzina mazuļus.

Par dižūdru ģints vecumu ir vairākas versijas. Veicot DNS pētījumus 1998. gadā, zinātnieki secināja, ka Brazīlijas dižūdrs no pārējās saimes ir atdalījies pirms 10—14 miljoniem gadu. Iespējams, ka dižūdrs ir ūdru apakšdzimtas pamatsuga, kas saglabājusi lielāko līdzību ar aizvēsturiskajām formām. Dižūdrs ir noformējies vēl pirms no kopīgā sermuļu dzimtas priekšteča atdalījās sermuļi, caunas un ūdeles.[4] 2005. gada pētījumu zinātnieki uzskata, ka dižūdri atdalījās vēlāk, tikai pirms 5—11 miljoniem gadu, līdz ar to tā nav vecākā sermuļu dzimtas ģints, un dižūdru ģints ir jaunāka par Amerikas ūdru ģinti.[5]

Izskats labot šo sadaļu

 
Brazīlijas dižūdra degungalu pilnībā sedz apmatojums, ir redzamas tikai nāsis

Brazīlijas dižūdrs ir labi piemērots dzīvei ūdenī; biezs kažoks, spārna formas aste, ķepas ar peldplēvēm. Brazīlijas dižūdrs ir lielākais sermuļu dzimtas dzīvnieks, lai gan kalāns var būt smagāks. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums ir 1,5—1,8 m, mātītēm 1,5—1,7 m. Ūdra muskuļotā aste var sasniegt 69 cm no kopīgā garuma.[6] Laika gaitā izmedījot dižūdrus, to augums ir kļuvis mazāks. Taču ir vēsturiskas liecības par nomedītiem, milzīgiem eksemplāriem, kuru augums ir sasniedzis 2,4 metrus. Dižūdru svars svārstās robežās no 32—45 kg tēviņiem un 22—26 kg mātītēm.

Brazīlijas dižūdram ir visīsākais kažoka apmatojums starp visiem ūdriem. Kažoka krāsa visbiežāk ir šokolādes brūna, bet var būt arī sarkanbrūna un pelēkbrūna, kas slapja izskatās melna. Zem zoda, pakaklē dižūdram ir balts apmatojums, baltie laukumi katram indivīdam ir unikāli, un ir redzami jau piedzimstot. Kažoks ir ļoti biezs un dubults, līdz ar to ūdens nekad nenokļūst pie ādas.[7] Akotspalva sargā pavilnu no samirkšanas, bet pavilna saglabā ķermeņa siltumu, kamēr ūdrs ir zem ūdens. Akotspalva ir apmēram 8 mm gara, vismaz 2x garāka par pavilnu.[8] Samtainais kažoks ir gadsimtiem vilinājis medniekus un kažokādu lietotājus.[9]

Dižūdra purns ir īss un viegli slīps, padarot galvu bumbai līdzīgu. Ausis mazas un apaļas. Degungalu pilnībā sedz kažoka apmatojums, līdz ar to ir redzamas tikai nāsis. Dižūdram ir ļoti jutīgas ūsas, kas tam ļauj sajust ūdens spiediena un straumes izmaiņas, ļaujot ūdenī atrast medījumu. Kājas ir īsas un spēcīgas, ķepas platas, ar peldplēvēm un asiem nagiem. Zem ūdens ūdrs noslēdz ausis un nāsis.[10]

Dižūdram ir laba redze, labāka kā citiem ūdriem. Virs ūdens tas medī, vadoties pēc redzes, spējot atpazīt upuri jau lielā attālumā. Tam ir arī ļoti laba oža un dzirde.

Uzvedība labot šo sadaļu

 
Brazīlijas dižūdri veido noturīgas ģimenes, kas kopumā nav raksturīgi sermuļu dzimtai

Atšķirībā no citām sermuļu dzimtas sugām Brazīlijas dižūdrs ir sabiedrisks dzīvnieks. Tie dzīvo grupās no trim līdz astoņiem indivīdiem, bet var būt arī 20 grupas locekļi. Grupa centrējas ap galveno, dominanto pāri, tā ir ļoti draudzīga un izpalīdzīga, dižūdri kopīgi guļ, spēlējas, ceļo un medī.[11] Lai arī kopumā dzīvnieki ir miermīlīgi viens pret otru, katrai grupai ir sava teritorija, un grupas savā starpā var saplēsties.[12] Reizēm vairākas grupas apvienojas un medī kopā. Brazīlijas dižūdrs ir diennakts dzīvnieks, bet visbiežāk tas ir aktīvs dienas laikā.

Brazīlijas dižūdram bez cilvēkiem ir vēl citi nopietni ienaidnieki: jaguārs, puma un anakonda, kā arī kaimans. Reizēm dižūdri cieš no elektriskā zuša, ja uzskrien tam virsū, un piraijas var sakost un savainot vientuļus īpatņus.

Komunikācija labot šo sadaļu

Brazīlijas dižūdrs ir īpaši skaļš dzīvnieks, ar kompleksu vokalizāciju. Visi ūdri ir pļāpīgi, bet dižūdrs ir daiļrunīgākais no visiem.[13] Kopumā var izdalīt 9 pamatskaņas, no kurām atvasinās līdzīgas skaņas, kas bagātinātas ar dažādām vokālām niansēm. Ātra nopūta, rējiens vai sprauslāšana caur degunu liecina par ieinteresētību un iespējamām briesmām. Garš, izlocīts kliedziens tiek lietots pret negaidītu miera traucētāju, bet zemas frekvences rūciens brīdina par iespējamu uzbrukumu, kas var drīz sekot. Starp grupas locekļiem tiek lietoti dažādas murdošas skaņas. Svilpiens ir īpašs brīdinājuma sauciens, kas nozīmē, ka grupas vidū ir nelūgts viesis ūdra izskatā no malas. Tikko dzimuši ūdrēni pīkst, lai pievērstu pieaugušo uzmanību, bet jaunuļi, kad uzsāk pirmās pastāvīgās gaitas, daudz smilkst un gaudo.

Barība un medības labot šo sadaļu

 
Piraija ir viena no haracīdu dzimtas zivīm

Brazīlijas dižūdrs barojas ar zivīm. Iemīļotākās ir haracīdu dzimtas zivis, asari un sami. No haracīdu zivīm populārākā ir piraija. Tas labprāt mielojas arī ar krabjiem. Zivis, kuras medī Brazīlijas dižūdrs, ir vidēji lielas. Medības notiek seklos ūdeņos. To varētu izskaidrot ar faktu, ka dižūdri medījot balstās uz savu redzi. Ir novērots, ka dižūdri medījot peld nelielus attālumus. Dižūdri pamatā medī to, kas viņiem pagadās ceļā. Tiem patīk uzlasīt zivis, kas nekustīgi guļ upes dibenā. Ja ūdeņos pietrūkst zivju, dižūdrs medī arī čūskas, nelielus kaimanus un anakondas.[14]

Brazīlijas dižūdri medī pa vienam, pāros un grupās. Koordinētas medības reizēm notiek, ja medījums ir pietiekami liels, piemēram, anakondas un kaimani. Dižūdrs var uzbrukt gan no apakšas, gan augšas. Uzbrukums ir ātrs un negaidīts. Noķerto dižūdrs uzreiz apēd, zivs tiek stingri saķerta ar priekšķepām un sākta ēst no galvas.

Vairošanās labot šo sadaļu

Brazīlijas dižūdri dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā. Lai arī zoodārzos dižūdri vairojas visu gadu, savvaļā mazuļi dzimst sausajā sezonā. Grūsnības periods ilgst 65—70 dienas. Piedzimst 1—5 mazuļi, bet vidēji divi. No viena metiena līdz otram paiet 21—33 mēneši, zoodārzos mazuļi dzimst biežāk ik pa 6—7 mēnešiem.

Mazuļi piedzimst ar kažoku, bet akli un nevarīgi. Miga tiek iekārtota alā zem zemes ūdenstilpes tuvumā. Tēviņi aktīvi piedalās mazuļu audzināšanā, arī nedaudz vecākie bērni, jaunie dižūdri palīdz vecākiem audzināt mazuļus, bet reizēm pēc mazuļu dzimšanas pamet ģimeni. Ceturtajā nedēļā mazajiem atveras acis, tie sāk staigāt piektajā nedēļā un peldēt 12—14 nedēļā. Māte tos zīda ar pienu 9 mēnešus, drīz pēc tam, kad māte tos pārtrauc zīdīt, jaunie dižūdri paši sāk medīt. Ģimeni visbiežāk jaunuļi pamet pēc 2—3 gadiem, tad tie meklē piemērotu teritoriju, lai nodibinātu savu ģimeni.

Dižūdri ir ļoti jūtīgi pret cilvēka klātbūtni saviem mazuļiem, tādēļ tos ir grūti pavairot zoodārzos. Cilvēku klātbūtne un cilvēku radīti trokšņi var novest pie tā, ka dižūdri atsakās no saviem mazuļiem, sakropļo vai nokož tos, vai mātītei nepietiekami izstrādājas piens. Savvaļā ir novērots, ka līdzīga problēma var rasties no pārmērīgiem tūristu apmeklējumiem dižūdru apdzīvotās vietās; saīsināts laktācijas periods, samazinās pieaugušo laiks, izejot medībās, jo šī jūtība iet roku rokā ar agresīvu un greizsirdīgu mazuļu sargāšanu. Visa dižūdru grupa var uzbrukt nevēlamajam viesim. Ir bijuši gadījumi, kuros dižūdru ģimene uzbrūk cilvēkiem, pat uzbrukusi un apgāzusi tūristu laivu.

Ilgākais datētais dzīves ilgums savvaļā Brazīlijas dižūdram ir 8 gadi. Zoodārzā tas var nodzīvot līdz 17 gadiem. Dzīvnieki ir jūtīgi pret dažādām slimībām un parazītiem. Tie var saslimt, piemēram, ar suņu parvavīrusu.

Sistemātika labot šo sadaļu

Brazīlijas dižūdram ir 2 pasugas, lai gan ir zinātnieki, kas uzskata, ka sugai nav pasugu:

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Pteronura brasiliensis (Giant Otter, Giant Brazilian Otter)
  2. Londono, G. Corredor; Munoz, N. Tigreros (2006). "Reproduction, behaviour and biology of the Giant river otter (Pteronura brasiliensis) at Cali Zoo". International Zoo Yearbook 40: 360–371. doi:10.1111/j.1748-1090.2006.00360.x
  3. «Otters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. augustā. Skatīts: 2009. gada 28. oktobrī.
  4. 4,0 4,1 Phylogenetic relationships of otters (Carnivora: Mustelidae) based on mitochondrial cytochrome b sequences - Koepfli - 2006 - Journal of Zoology - Wiley Online Library[novecojusi saite]
  5. Marmi, Josep; Lopez-Giraldez, Juan F.; Domingo-Roura, Xavier (November 2004). "Phylogeny, evolutionary history and taxonomy of the Mustelidae based on sequences of the cytochrome b gene and a complex repetitive flanking region". Zoologica Scripta 33 (6): 481–499. doi:10.1111/j.0300-3256.2004.00165.x
  6. «Mammals - Giant Otter». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. maijā. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  7. «Philadelphia Zoo - Giant otter». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 20. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  8. «OTTERS - Physical Characteristics». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 2. novembrī. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  9. Earth's Endangered Creatures - Giant Otter Facts
  10. «Iwokrama Forest». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 7. novembrī.
  11. IUCN Otter Specialist Group
  12. «IUCN/SSC Otter Specialist Group Bulletin 21(2)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  13. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2008. gada 23. janvārī.
  14. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 3. decembrī.

Ārējās saites labot šo sadaļu