Bendijs

Šis raksts ir par hokeju ar bumbiņu. Par citiem hokejam līdzīgiem sporta veidiem skatīt rakstu hokeja sports.

Bendijs (no angļu: Bandy) vai hokejs ar bumbiņu ir komandu sporta veids, kurā piedalās divas komandas, katrā ir pa vienpadsmit spēlētājiem. Bendiju spēlē uz ledus klāta laukuma, kas ir gandrīz tikpat liels kā futbola laukums. Spēles mērķis ir ar nūju iesist bumbu vārtos. Bendijā ir saskatāmas kopējas iezīmes gan ar futbolu, gan ar hokeju.

Bendijs

Bendija komanda gatavojas aizstāvēt savus vārtus pret stūra sitienu 2012. gadā.
Pamatinformācija
Citi nosaukumi	Krievu hokejs
Īpašības
Komandas	11 katrai komandai
Ilgums	90 min.
Jaukts dzimums	Jā, atsevišķas sacensības
Vieta	Bendija laukums

Spēle

Bendija spēle Zvedrijā

Spēli spēlē uz ledus, lietojot bumbiņu. Spēlē divas komandas. Spēles mērķis ir ar nūju iesist bumbu pretinieka vārtos, tādējādi gūstot punktu. Bendiju spēlē uz taisnstūrveida ledus klāta laukuma, kas ir gandrīz tikpat liels kā futbola laukums. Bendijam ir arī citi noteikumi, kas ir līdzīgi kā futbolam: katrā komandā ir vienpadsmit spēlētāju, no kuriem viens ir vārtsargs. Spēlē ir divi puslaiki, katrs ilgst 45 minūtes. Bendijā ir arī aizmugures noteikums. Vārti nevar tikt gūti no iemetiena vai vārtu sitiena laikā. Visi brīvsitieni ir tieši un atļauj spēlētājam gūt vārtus bez citu spēlētāju palīdzības. Spēles beigās uzvar tā komanda, kura guvusi visvairāk punktu. Ja punktu skaits abām komandām ir vienāds, tad tiek piešķirts neizšķirts.

Spēlētāji (izņemot vārtsargus) nedrīkst pieskarties bumbai ar galvu, rokām vai plaukstām. Lai gan spēlētāji parasti lieto nūjas, lai pārvietotu bumbiņu, viņi var lietot jebkuru ķermeņa daļu, izņemot galvu, rokas un plaukstas, kā arī ierobežotā daudzumā lietot slidas.
Spēles laikā spēlētāji mēģina bumbiņu virzīt tuvāk vārtiem, pielietojot individuālo tehniku, veicot piespēles vai sitienu uz vārtiem. Pretinieki var mēģināt iegūt kotroli pār bumbu, veicot piespēles vai mēģinot atņemt bumbiņu pretiniekam, tomēr fiziskais kontakts spēles laikā ir ierobežots. Bendija spēlē pārtraukumi ir tikai tad, ja bumbiņa izlido ārpus laukuma vai spēli apstādina tiesnesis. Pēc pārtraukuma spēle atsākas ar iemetienu, soda sitienu vai stūra sitienu. Ja bumba ir tikusi izraidīta ārpus laukuma aiz sānu līnijas, tiesnesim ir jāizlemj, kura komanda ir pieskārusies bumbai pēdējā, un iemetiens jāpiešķir pretiniekiem, gluži kā futbolā.

Noteikumi neparedz konkrētu pozīciju izvietojumu, izņemot vārtsargu, tomēr ir ieviestas dažas laukuma spēlētāju specializācijas. Parasti spēlētājus iedala trīs kategorijās - uzbrucēji, kuru galvenais uzdevums ir gūt vārtus, aizsargi, kuru uzdevums ir nepieļaut, lai pretinieks gūst vārtus, un pussargi, kuru uzdevums ir atņemt bumbiņu pretiniekiem un piespēlēt to uzbrucējiem. Spēlētāji, kas spēlē šajās pozīcijās, tiek saukti par laukuma spēlētājiem, lai tos atšķirtu no vārtsarga. Tālāk šīs pozīcijas tiek iedalītas atkarībā no tā, kurā laukuma malā spēlētājs pavada visvairāk laika. Piemēram, ir centra aizsargi, labās malas pussargi. Laukuma spēlētāji var tikt izvietoti laukumā jebkādās kombinācijās (piemēram, var būt trīs aizsargi, pieci pussargi un divi uzbrucēji), katras pozīcijas spēlētāju skaits izsaka komandas spēles stilu. Vairāk uzbrucēju nozīmē uzbrūkošāku un agresīvāku spēli, tikmēr vairāk aizsargu nozīmē lēnāku un aizsargājošāku spēli. Spēlētāji var mainīt pozīcijas jebkurā laikā. Spēlētāju pozīciju struktūra tiek saukta par shēmu, un komandas shēmu un taktiku parasti nosaka komandas treneris.

Noteikumi

Pārskats

Oficiāli bendijā ir astoņi noteikumi. Lai gan bendija noteikumi ir vienādi visiem bendija līmeņiem, tomēr ir pieņemtas dažas modifikācijas tādām grupām, kā piemēram, jauniešiem, senioriem un sievietēm. Šie noteikumi bieži tiek formulēti plaši, kas ļautu elastīgi tos lietot atkarībā no spēles. Pilnie bendija noteikumi ir apskatāmi Starptautiskās Bendija federācijas mājaslapā.

Spēlētāji un oficiālās personas

Katrā komandā parasti ir 11 spēlētāji (neskaitot rezervistus), no kuriem viens ir vārtsargs. Komandai, kurā ir mazāk par astoņiem spēlētājiem, var aizliegt piedalīties spēlē. Vārtsargi ir vienīgie spēlētāji, kuriem spēles laikā ir atļauts pieskarties bumbiņai ar rokām vai plaukstām, bet viņi to var darīt tikai soda laukumā savu vārtu priekšā. Lai gan eksistē dažādas pozīcijas, kurās spēlē laukuma spēlētāji, tās nav definētas vai pieprasītas bendija noteikumos.

Spēles laikā jebkāds skaits spēlētāju var tikt aizvietoti ar rezervistiem. Maiņas var notikt, nebrīdinot tiesnesi un arī tad, ja bumbiņa ir spēlē. Tomēr, ja rezervists iznāk laukumā, pirms viņa komandas biedrs to atstāj, tad viņam tiek piešķirts 5 minūšu noraidījums. Maksimālais rezervistu skaits komandā ir četri, no kuriem vienam, visticamāk, ir jābūt vārtsargam.

Spēli tiesā tiesnesis, kurš spēles gaitā pieņem galīgo lēmumu. Tiesnesim var palīdzēt viens vai divi tiesneša asistenti.

Ekipējums

Pamata bendija ekipējums iekļauj slidas, ķiveri, mutes aizsargu un vārtsargiem - sejas aizsargu. Komandai ir nepieciešama uniforma, lai to varētu atšķirt no otras komandas. Slidām, nūjai un jebkurai nūjas daļai vajag būt atšķirīgā krāsā no bumbiņas.

Papildus ekipējumā vēl var būt ceļu, elkoņu, ģenitāliju un kakla aizsargi. Biksēm un cimdiem var būt polsterējums.

Bendija nūja

Bendija nūja un bumbiņa

Bendija nūjai vajadzētu būt veidotai no apstiprināta materiāla, piemēram, koka vai cita līdzīga materiāla. Bendija nūja nedrīkst saturēt metālus vai asas daļas, kuras var savainot apkārtējos spēlētājus. Nūjas lāpstiņai vajadzētu būt ieliektai. Ieliekuma leņķis tiek apzīmēts ar skaitļiem no 1 līdz 5, kur 1 apzīmē vismazāko leņķi, bet 5 - vislielāko. Parasti profesionālajā bendijā tiek izmantotas nūjas ar ieliekumu 4. Bendija nūja nedrīkst būt tādā pašā krāsā kā bumbiņa: oranža vai rozā, kā arī nedrīkst būt garāka par 127 centimetriem, un tās platums nedrīkst pārsniegt 7 centimetrus.

Laukums

Bendija laukuma shēma

Bendija laukuma izmērs ir starp 4050 un 7150 kvadrātmetriem (45-65 metri reiz 90-110 metri), aptuveni futbola laukuma izmērā, un ievērojami lielāks kā hokeja laukums. Gar sānu malām ir 15 centimetrus augsta apmale, kas pasargā bumbiņu no laukuma atstāšanas. Apmalei nevajadzētu būt savienotai ar ledu, tai vajadzētu beigties 1-3 metru attālumā no stūriem.

Katras gala līnijas centrā atrodas 3.5 metrus plats un 2.1 metrus augsts vārtu rāmis, tā priekšā ir pusapļa formas soda laukums ar rādiusu 17 metri. Soda sitienu punkts atrodas 12 metru attālumā no vārtiem, to priekšā. Uz soda laukuma robežām atrodas divi brīvsitienu punkti, ap kuriem ir aplis 5 metru rādiusā.

Centra punkts nosaka laukuma centru, ap to atrodas aplis 5 metru diametrā. Centra līnija ir novilkta caur centra punktu, tā ir paralēla gala līnijām.

Katrā laukuma stūrī ir novilkts ceturtdaļaplis 1 metra rādiusā. 5 metru attālumā no gala līnijas, paralēli tai ir iezīmēta punktēta līnija (šortlīnija), kura iet no sānu līnijas līdz soda laukuma robežām. Punktētā līnija var tikt aizstāta ar pusmetru garu līniju, kas sākas no soda laukuma malas un iet sānu malas virzienā, piecus metrus no gala līnijas.

Ilgums un neizšķirta iznākuma metodes

Standarta pieaugušo bendija mačs sastāv no diviem periodiem, kas pazīstami kā puslaiki. Katrs periods ilgst 45 minūtes. Katrs puslaiks noris nepārtraukti un spēles laiks tajā netiek apstādināts, kad bumbiņa ir ārpus spēles; tomēr tiesnesis var šo paužu dēļ pagarināt puslaika ilgumu. Parasti starp puslaikiem ir 15 minūšu pārtraukums.

Tiesnesis var pagarināt puslaika ilgumu par to laiku, kas zaudēts, veicot maiņas, spēlētāju traumu vai citu iemeslu dēļ. Šis laiks tiek saukts par kompensācijas laiku un tā ilgumu vajag ziņot spēles sekretariātam un abu komandu kapteiņiem. Tikai tiesnesis var signalizēt par mača beigām.

Līgā spēles var beigties ar neizšķirtu, bet izslēgšanas spēlēs, ja pamatlaiks beidzas ar neizšķirtu, tas var turpināties ar papildlaiku, kas sastāv no diviem periodiem, katrs ir 15 minūšu ilgs. Ja pēc papildlaika beigām rezultāts vēl aizvien ir neizšķirts, spēle ir jāpārspēlē. Alternatīvs variants ir papildlaiku spēlēt pēc zelta vārtu sistēmas - līdz pirmajiem papildlaikā gūtajiem vārtiem. Ja abas komandas papildlaikā nav guvušas vārtus, spēles rezultāts tiek izšķirts ar soda sitieniem. Katrai komandai ir doti 5 soda metieni. Tā komanda, kura trāpa visvairāk soda metienus, ir uzvarējusi. Ja soda metienu rezultāts ir neizšķirts, tad soda metienu sērija turpinās - komandas veic katra pa vienam soda metienam, līdz viena no komandām ir trāpījusi.

Bumba spēlē un ārpus spēles

Pēc noteikumiem ir divi galvenie bumbiņas stāvokļi - bumba spēlē un bumba ārpus spēles. Kopš perioda sākuma, kas sākas ar izspēli (bumbas ievadīšana spēlē, ko izdara viena komanda) un līdz perioda beigām bumbiņa ir spēlē, izņemot gadījumus, kad tā ir atstājusi laukumu, vai kad spēli ir apturējis tiesnesis. Bumbiņu spēlē var ievadīt ar vienu no sešiem spēles atsākšanas veidiem, atkarībā no tā, kā bumbiņa izgājusi ārpus laukuma:

Stūra sitiena izpilde

Veids	Apraksts
Izspēle	Pēc pretinieku vārtu guvuma un katra perioda sākumā.
Vārtu sitiens	Kad bumbiņa ir šķērsojusi vārtu līniju, bet nav gūti vārti un pēdējais tai pieskāries uzbrūkošās komandas spēlētājs.
Stūra sitiens	Kad bumbiņa ir šķērsojusi vārtu līniju, bet nav gūti vārti un pēdējais tai pieskāries aizsargājošās komandas spēlētājs; tiek piešķirts uzbrūkošajai komandai. Aizsargājošās komandas spēlētājiem vajag būt izvietotiem gar vārtu līniju, bet uzbrūkošās komandas spēlētājiem - ārpus soda laukuma un ne tuvāk kā 5 metrus no šortlīnijas. Tiklīdz stūra sitiens ir izpildīts, uzbrūkošās komandas spēlētāji var doties soda laukumā, bet aizsargājošās komandas spēlētāji var doties uz priekšu.
Brīvsitiens	Tiek piešķirts komandai, pret kuru izdarīt pārkāpums vai pretiniekiem, ja bumba ir atstājusi laukumu aiz sānu līnijas.
Soda sitiens	Tiek piešķirts komandai, pret kuru izdarīts pārkāpums, ja tas ir izdarīts, ja to ir izdarījusi aizsargājošā komanda savā soda laukumā.
Iemetiens	Notiek tad, kad tiesnesis apstādina spēli citu iemeslu dēļ (piemēram, nopietnu spēlētāju savainojumu, ārēju iemeslu vai bumbiņas defektu dēļ). Šis spēles atsākšanas veids tiek reti izmantots pieaugušo spēlēs.

Ja spēles laiks beidzas, kamēr komanda gatavojas izpildīt brīvsitienu vai soda sitienu, tas var tikt izpildīts, bet tādā gadījumā vārtiem vajag tikt gūtiem no viena sitiena, lai tos ieskaitītu. Līdzīgi ir arī ar stūra sitieniem, bet tajos vārtiem vajag tikt gūtiem no viena sitiena, neskaitot pašu stūra sitienu.

Brīvsitieni un soda sitieni

Brīvsitieni var tikt piešķirti, ja pretējās komandas spēlētājs pārkāpj kādu noteikumu, piemēram, ar nūju iesit pa pretinieka nūju vai slidām. Brīvsitieni var tikt piešķirti arī par nepareizu stūra sitienu, brīvsitienu, vārtu sitienu izpildi, kā arī par nepareiza ekipējuma, piemēram, salauztas nūjas, lietošanu.

Tiesnesis var arī neapturēt spēli pēc noteikumu pārkāpuma, ja komanda, pret kuru izdarīts pārkāpums, iegūst izdevīgu situāciju. To sauc par "priekšrocības izspēlēšanu". Tiesnesis var arī "atsaukt" spēli un sodīt par sākotnējo pārkāpumu, ja priekšrocība neizpaužas īsā laika periodā, parasti no četrām līdz piecām sekundēm. Pat ja "priekšrocības izspēles" dēļ spēle netiek apturēta, spēlētājs, kurš izdarījis pārkāpumu, vēl var tikt sodīts nākamajā spēles pārtraukumā (skatīt zemāk).

Ja aizsargājošās komandas spēlētājs pārkāpjj noteikumu pret pretinieku savā soda laukumā, tiek piešķirts soda sitiens. Soda sitiens var tikt piešķirts arī par dažiem pārkāpumiem ārpus soda laukuma, ja tas ir izdarīts tiešā vārtu gūšanas situācijā. Šie pārkāpumi ir klupināšana, turēšana, vārtu situācijas novēršana ar paceltām slidām, nūjas vai cimda mešana vai tamlīdzīgi. Aizsargājošās komandas spēlētājiem (izņemot vārtsargu) nav atļauts krist ceļos vai gulēt uz ledus. Visbeidzot, soda sitienu var piešķirt arī par pretinieka nūjas sišanu vai turēšanu, pieskaršanos bumbiņai ar rokām, plaukstām un ar nūju vai galvu, ja bumbiņa atrodas augstāk par pleciem. Ja jebkurš no šiem pārkāpumiem nenotiek tiešā vārtu gūšanas situācijā, tiek piešķirts brīvsitiens, kuru izpilda no jebkura no brīvsitienu punktiem, kas atrodas uz soda laukuma līnijas. Ja tiek piešķirts soda sitiens, pārkāpuma veicējam vienmēr vajag piešķirt minūšu noraidījumu (skatīt zemāk). Ja soda sitiens tiek realizēts, tad pārkāpumam ir personīga nozīme, un noraidīto spēlētāju var aizstāt rezervists. Šis noteikums nav spēkā, ja tiek piešķirta sarkanā kartīte (skatīt zemāk).

Brīdinājumi un noraidījumi

Zilā kartīte: 10 minūšu noraidījums, sarkanā:noraidījums līdz mača beigām.

Par noraidījumu uz 10 minūtēm tiek paziņots, izmantojot zilo kartīti. Tas var tikt piešķirts par protestēšanu, nepareizu izturēšanos, uzbrukšanu pretiniekam vai par nepareizu bumbiņas apstādināšanu, lai iegūtu priekšrocības.

Pēc trešā pārkāpuma spēlētājs saņem personālu noraidījumu, kas nozīmē, ka viņš izlaidīs atlikušo spēles daļu. Pēc piecām vai desmit minūtēm viņu var aizstāt rezervists.

Noraidījums līdz spēles beigām var tikt piešķirts par nepieklājīgas valodas lietošanu vai tiešu uzbrukumu pretiniekam. Tas nozīmē, ka spēlētājs nedrīkst turpināt spēli, un viņu nedrīkst aizvietot rezervists. Par noraidījumu līdz spēles beigām paziņo ar sarkano kartīti.

Aizmugures noteikums

Aizmugures noteikums efektīvi ierobežo uzbrūkošos spēlētājus, kuri atrodas tuvāk pretinieku vārtu līnijai, nekā otrais tuvāk atrodošais aizsargājošās komandas spēlētājs (ieskaitot vārtsargu) un bumbiņa. Šis noteikums ir identisks aizmugures noteikumam futbolā.

Starptautiskie turnīri

Pasaules čempionāts

Krievijas izlase 2012. gada Pasaules čempionātā.

Pasaules čempionāts bendijā vīriešiem pirmo reizi notika 1957. gadā. No 1961. līdz 2003. gadam pasaules čempionāts notika reizi divos gados, bet šobrīd tas notiek katru gadu. Šībrīža rekords visvairāk piedalījušos valstu skaita ziņā ir 17 (2014. gada turnīrā). Somija uzvarēja 2004. gada Pasaules čempionātā, bet pārējos čempionātus par uzvarētāju ir kļuvusi PSRS, Krievija vai Zviedrija.

2004. gada februārī notika pirmais Pasaules čempionāts bendijā sievietēm. Tajā uzvarēja Zviedrija. Pavisam ir notikuši 6 sieviešu Pasaules čempionāti, un visos ir uzvarējusi Zviedrija, bet otrajā vietā vienmēr ir palikusi Krievija. Medaļas vēl ir ieguvušas somietes un norvēģietes.

Pasaules kauss

Bendija Pasaules kauss ir ikgadējs klubu turnīrs, kas notiek Ljusdālā, Zviedrijā un ir lielākais bendija turnīrs augsta līmeņa klubiem. Pasaules kausa spēles tiek spēlētas gan dienu, gan nakti, un turnīrs notiek četrās dienās oktobra beigās. 2014. gadā par Pasaules kausa ieguvēju kļuva Västerås SK. Kopš 2007. gada notiek arī Bendija Pasaules kauss sievietēm.

Čempionu kauss

Cits klubu turnīrs ir Čempionu kauss, kas ir pirmssezonas turnīrs, kurš notiek Edsbinā, un kurā piedalās klubi no Zviedrijas un Krievijas.

Olimpiskās spēles

Neskatoties uz to, ka bendijs bija demonstrācijas sports 1952. gada ziemas olimpiskajās spēlēs un SOK to ir atzinusi, tas vēl nav kļuvis par Olimpisko sporta veidu. Tas bija demonstrācijas sports arī 2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs un Starptautiskā Bendija federācija bija apņēmusies panākt, lai tas tiek iekļauts kā olimpiskais sporta veids 2018. gada ziemas olimpisko spēļu programmā.

Āzijas Ziemas spēles

Bendijs vīriešiem tika iekļauts 2011. gada Āzijas Ziemas spēlēs. Tajā piedalījās trīs komandas un uzvarēja Kazahstāna. Starptautiskā federācija vēlas, lai bendijs tiktu iekļauts arī 2017. gada turnīrā.

Ziemas Universiāde

Bendijs tiks iekļauts 2017. gada Ziemas Universiādē, kas notiks Almati, kā demonstrācijas sporta veids. 2019. gadā Krasnojarskā notiekošajā Universiādē tas, iespējams, var tikt pilnībā iekļauts šī turnīra programmā. Tādā gadījumā šis bendija turnīrs varētu tikt izspēlēts iekštelpu arēnā.

Eiropas čempionāts

Vienīgais Eiropas čempionāts bendijā ir noticis 1913. gadā Šveices pilsētā Davosā, un tajā uzvarēja Anglija.

Starptautiskā federācija

Pasaules karte, kurā ir uzrādīti visi 29 Starptautiskās bendija federācijas dalībnieki

Starptautiskā Bendija federācija tika izveidota 1955. gadā un šobrīd tajā ir 32 dalībnieki. Bendijs par atzītu sporta veidu tika atzīts 2001. gadā, kurā arī federācija mainīja savu anglisko nosaukumu. 2004. gadā SOK oficiāli apstiprināja saīsinājumu FIB.

Variācijas

Mini bendijs tiek spēlēts uz hokeja laukuma, ar 6 spēlētājiem katrā komandā. Tas bija iekļauts 2012. gada Eiropas uzņēmumu sporta spēlēs. Dažām Starptautiskās bendija federācijas dalībvalstīm nav lieli ledus laukumi, tāpēc tās mājās spēlē tikai mini bendiju.

Vēsture

Krievijas klosteru ieraksti, kas tiek datēti ar 10. un 11. gadsimtu, apraksta spēles, ko uzskata par tiešiem bendija priekštečiem. Spēle, kas varētu tikt atzīta par mūsdienu bendiju, tika spēlēta Krievijā 18. gadsimta sākumā, tomēr noteikumi atšķīrās no tiem, ko izgudroja Anglijā daudz vēlāk. Līdz šim brīdim Krievija ir saglabājusi augstāko pozīciju: tā ir viena no nācijām, kas dibināja Starptautisko Bendija federāciju, un Krievijai ir visveiksmīgākā komanda Pasaules čempionātos. Krievi uzskata sevi par bendija radītājiem, no kā arī cēlies neoficiālais bendija nosaukums "Krievu hokejs" (русский хоккей).

Rietumu pasaulē Lielbritānija deva nozīmīgu ieguldījumu bendija attīstībā. Spēle, kas ir līdzīga bendijam, tika spēlēta Velsā un zināma kā Bando. Tas tika spēlēts visā valstī dažādās formās un vēl mūsdienās ir atrodams dažās vietās. Agrākais piemērs velsiešu valodā terminam bando ir Džona Valtera vārdnīcā, kas tika publicēta 1770.-1794. Spēle kļuva īpaši populāra Kenigas-Margamas reģionā Vale of Glamorgan rajonā, kur lielas smilšainas pludmales deva iespēju spēlēt. Kā ziemas sporta veida Britu bendijs radās The Fens Austrumanglijā, kur lieli ledus laukumi veidojas uz applūdušām pļavām vai seklām ūdenstilpēm aukstās ziemās un slidošana bija tradīcija. Bury Fen Bandy Club dalībnieki 1882. gadā publicēja spēles noteikumus, un ieviesa tos citās valstīs. Pirmā starptautiskā bendija spēle notika starp Bury Fan un spēlētājiem no Hārlemas.

2013. gadā nacionālās bendija federācijas ir: Afganistānā, Argentīnā, Armēnijā, ASV,Austrālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Indijā, Īrijā, Itālijā,Japānā, Kanādā, Kazahstānā, Ķīnā, Kirgizstānā, Krievijā, Latvijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Mongolijā, Nīderlandē,Norvēģijā, Polijā, Serbijā, Somijā, Šveicē, Ukrainā,Ungārijā un Zviedrijā