Ķivere

Ķivere jeb bruņucepure ir noteikta parauga metāla vai plastmasas galvassega karavīriem, ugunsdzēsējiem, militarizētās apsardzes darbiniekiem, slēpotājiem u.c., kas darbojas bīstamos apstākļos.

Celtnieku ķivere

Vecākās zināmās ķiveres lietoja sengrieķu karavīri, kam tās bija no ādas vai bronzas, pasargājot galvu pret zobenu cirtieniem vai bultām. 21. gadsimtā karavīri joprojām valkā ķiveres, taču tagad tās ir izgatavotas no Kevlāra, ne metāla, pasargājot galvu no lodēm un šķembām.

Tāpat kā karavīri, arī civilpersonas ikdienā lieto ķiveres aktīvai atpūtai un sporta spēlēm: jāšanas sportā — žokeji, riteņbraukšanā, amerikāņu futbolā, hokejā, kriketā un alpīnismā. Ķiveres lieto arī bīstamo darbu darītāji: celtnieki, policistu specvienības.

Tipi

Laika gaitā ir izveidojušās dažādu veidu ķiveres. Lielākajai daļai agrīno ķiveru bija militārs pielietojums, lai gan dažām, iespējams, bija vairāk ceremoniāls, nevis kaujas pielietojums.

Divi nozīmīgi ķiveres veidi, kurus izstrādāja senatnē, bija sengrieķu korita un romiešu galea.

Viduslaikos izstrādāja daudz un dažādas militārās ķiveres un dažas ceremoniālās ķiveres, gandrīz visas no metāla. Dažas no nozīmīgākajām viduslaiku ķiverēm ir poda ķivere, atvērtā ķivere, smailķivere un armets.

Ouaina Glindura (apmēram 1359. — ap 1415.) lielajā zīmogā Velsas princis un viņa ērzelis attēloti pilnās bruņās, abi valkā aizsarggalvassegas ar Ouaina zelta pūķi, kas piestiprināts galvassegas augšpusē. Cīņā šāda galvassega būtu nepraktiska, tādēļ visticamāk tās bija ceremoniālas.

19. gadsimtā ķiverēs iestrādāja tādus materiālus, kā āda, filcs un koka serdes. Korķa ķivere un ādas pīķakaska bija nozīmīgi 19. gadsimta jaunievedumi. Tomēr vislielākā ķiveru formu un sastāva daudzveidības paplašināšanās notika 20. gadsimtā, kad tika izstrādātas ļoti specializētas ķiveres daudzām sportiskām un profesionālām vajadzībām, kā arī modernās plastmasas parādīšanās. Pirmā pasaules kara laikā franču armija izstrādāja Adriana ķiveri, briti izstrādāja Brodija ķiveri, bet vācieši — tērauda ķiveres Stahlhelm.

Aizsargcepuru izstrādi darbavietas drošībai, iespējams, iedvesmojušas Pirmā pasaules kara ķiveres, un tās kļuvušas par standarta drošības aprīkojuma veidu daudzās būvdarbu un rūpniecības vietās.

Lidotāju ķiveres izstrādāja un uzlaboja visu 20. gadsimtu. Tāpat 20. gadsimtā izstrādātas arī dažādas sporta ķiveres, tostarp amerikāņu futbola ķiveres, hokeja ķiveres, kriketa ķiveres, velosipēda ķiveres, slēpošanas ķiveres, motociklu ķiveres un autosacīkšu ķiveres.

Kopš 20. gadsimta vidus ķiverēs bieži izmanto vieglo plastmasu un citus sintētiskos materiālus.

Militārās ķiveres

Mūsdienu ķivere Type 88, ko plaši izmanto Japānas Bruņotajos spēkos

Militāro ķiveru vēsture sniedzas senā pagātnē. Jau antīkajos laikos karavīri izmantoja ķiveres galvas aizsardzībai. Sengrieķu hoplīti, Romas leģionāri un viduslaiku bruņinieki lietoja dažāda veida ķiveres, kas aizsargāja viņus kaujā. Ar šaujamieroču attīstību mainījās prasības ķiverēm. Viduslaiku ķiveres nomainīja vieglāki un funkcionālāki modeļi, kas spēja aizsargāt pret lodēm un šķembām. Pirmajā pasaules karā ķiveres kļuva par standarta karavīru ekipējuma daļu.

Mūsdienu militārās ķiveres var iedalīt vairākos tipos:

• Ballistiskās ķiveres: paredzētas aizsardzībai pret lodēm un šķembām
• Taktiskās ķiveres: universālas, ar iespēju piestiprināt papildu aprīkojumu
• Speciālo operāciju ķiveres: apvieno augstu aizsardzības līmeni ar modularitāti

Mūsdienu militāro ķiveru izgatavošanā izmanto dažādus materiālus, tostarp kevlaru, augstā blīvuma polietilēnu (HPPE) un kompozītmateriālus.

Militārās ķiveres testē un sertificē atbilstoši starptautiskajiem standartiem, piemēram, NIJ (National Institute of Justice) un NATO STANAG (Standardization Agreement). Šie standarti nosaka aizsardzības līmeņus, kādus ķiverēm jānodrošina pret dažādiem draudiem.

Militārās ķiveres ne tikai aizsargā galvu, bet arī kalpo kā platforma papildu aprīkojumam, piemēram, sakaru sistēmām un nakts redzamības ierīcēm, padarot karavīrus efektīvākus un drošākus dažādos kaujas apstākļos.