Divšķautņu asinszāle
Divšķautņu asinszāle (latīņu: Hypericum perforatum) ir asinszāļu dzimtai piederošs ārstniecības augs, ko tautas medicīnā lieto pret dažādām ar asinsrites darbību saistītām kaitēm, sāpēm un krampjiem, bezmiegu un depresiju, kā arī citiem veselības traucējumiem. Klīniskajos pētījumos visvairāk pierādītas auga antidepresanta īpašības.
| Divšķautņu asinszāle Hypericum perforatum | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Malpīgiju rinda (Malpighiales) |
| Dzimta | Asinszāļu dzimta (Hypericaceae) |
| Ģints | Asinszāles (Hypericum) |
| Suga | Divšķautņu asinszāle (H. perforatum) |
 Divšķautņu asinszāle Vikikrātuvē | |
Lai arī dažviet divšķautņu asinszāle tiek īpaši kultivēta kā vērtīgs ārstniecības augs, daudzi jau gadsimtiem to uzskata par indīgu nezāli. Lopiem šis augs ir ļoti kaitīgs un tā apēšana var novest līdz centrālās nervu sistēmas traucējumiem, spontānam abortam un pat nāvei.
Nosaukuma izcelsme
labot šo sadaļu
Dzimtas bioloģiskais nosaukums “hypericum” cēlies no grieķu valodas vārdiem hyper - virs un eikon - ikona, attēls, bilde un saistīts ar seno tradīciju Sv. Jāņa Kristītāja dienā, t.i., 24. jūnijā, kad tiek svinēti arī vasaras saulgrieži, pakārt ziedošos augus mājās virs kāda attēla, lai aizdzītu prom ļaunumu un ļaunos garus. No šīs paražas arī cēlies auga angliskais nosaukums — “St. John's Wort” jeb “Svētā Jāņa ārstniecības zāle“. Sugas nosaukumā ietvertais vārds “perforatum” norāda uz mazajiem caurumiņiem asinszāles lapās, ko var labi aplūkot, paceļot un turot augu pret gaismu.
Apraksts
labot šo sadaļuDivšķautņu asinszāle ir daudzgadīgs, 30–100 cm garš lakstaugs ar augšdaļā zarotu stublāju, iegarenām lapām un dzelteniem, skarās sakārtotiem ziediem. Asinszāle zied no jūlija līdz septembrim. Tās ziedu auglis ir pogaļa.
Izplatība un biotopi
labot šo sadaļuDivšķautņu asinszāles dzimtene ir mērenās klimata zonas Eiropas un Āzijas reģions, bet ir izplatījies mērenajos reģionos visā pasaulē kā kosmopolītiska invazīva nezāle.[1] Ziemeļamerikā tas tika ievests no Eiropas.[2] Suga plaukst apgabalos, kur nokrišņu daudzums dominē ziemā vai vasarā; tomēr izplatīšanu ierobežo temperatūra, kas ir pārāk zema sēklu dīgtspējai vai stādu izdzīvošanai.[1] Par ierobežojošiem sliekšņiem tiek uzskatīti augstumi, kas pārsniedz 1500 m, nokrišņu daudzums ir mazāks par 500 mm, un vidējā dienas temperatūra pārsniedz 24° C.
Ārstnieciskā asinszāle aug Eiropā un Amerikā. Bieži sastopama pļavās, mežos un pie tīrumiem.
Indīgums dzīvniekiem
labot šo sadaļuLielās devās asinszāle ir indīga ganāmpulka dzīvniekiem (liellopi, aitas, kazas, zirgi).[3] Saindēšanās pazīmes ir nemiers un fotosensivitāte. Dzīvnieki vāļājas gar zemi, purina galvu, spontāni krīt un ir apjukuši. Iespējama mānija un hiperaktivitāte, dzīvnieki skrien riņķī uz apli līdz pārgurst.
Fotosensivitātes dēļ āda ir kairināta un stipri niez, iespējami plaši ādas apdegumi un iekaisums. Lopi censas uzturēties ēnā.
Tāpat novērojama augsta temperatūra, paātrināta sirdsdarbība un apetītes zudums. Nāve galvenokārt iestājas no ilgstošas barības neuzņemšanas un novājēšanas, kā arī ādas slimībām.
Ārstnieciskās īpašības
labot šo sadaļu
Asinszāli tautas medicīnā pielieto gadsimtiem ilgi.[4] Tika uzskatīts, ka tai ir ārstnieciskas īpašības klasiskajā senatnē, un tā bija grieķu teriaku standarta sastāvdaļa, sākot no Aula Kornēlija Celza darba “De Medicina” (aptuveni 30. g.m.ē.) Mithridatu un beidzot ar Venēcijas krājumu d'Amsterdammer Apotheek 1686. gadā. Tradicionālā lietošanā tā bija eļļaina ekstrakta veidā zināma kā "Svētā Jāņa eļļa" vai kā Hypericum dzēriens. Hypericum perforatum ir izplatīta suga, un to komerciāli audzē, lai izmantotu kā ārstniecības augu un arī pielietotu tradicionālajā medicīnā.
Sarkanais, eļļainais H. perforatum ekstrakts ir izmantots brūču ārstēšanā, tostarp bruņinieku slimnīcas (Fraternitas Hospitalaria) Svētā Jāņa ordeņa slimniekiem, pēc kaujām krusta karos, no kā, visticamāk, ir arī radies nosaukums "Svētā Jāņa misa" (angļu: "St. John's wort").[5] Asins zālē esošais hipericīns, gan hiperforīns tiek pētīti, ņemot vērā to potenciālās antibiotiku īpašības.[6]
Asinszāli tautas medicīnā lieto asinsrites sistēmas uzlabošanai un ar asinsriti saistītu slimību, piemēram, anēmijas ārstēšanai. Uzskata, ka asinszāle attīra asinis organismā, un aptur asiņošanu, to lieto arī pie menstruāciju traucējumiem. Drogai piedēvē antiseptiskas un pretiekaisuma īpašības; to izmanto iekšķīgi kuņģa un zarnu trakta iekaisumu gadījumos, kuņģa čūlas, aknu un aizkuņģa dziedzera saslimšanas gadījumos, kā arī ārīgi — dažādu mutes dobuma gļotādas iekaisumu ārstēšanai. Vēl asinszāli lieto pret sāpēm, piemēram, — stiprām galvassāpēm, un krampjiem.
Asinszāle ir pazīstams ārstnieciskais līdzeklis depresijas ārstēšanai. Asinszāles drogas palīdz pret bezmiegu, spriedzi, dažādām neirozēm. Pēdējā laikā Eiropā to izmanto kā alternatīvu ķīmiski sintezētajiem antidepresantiem (Vācijā asinszāles preparāti ir recepšu zāles). Lielākajā daļā jaunāko klīnisko pētījumu asinszāles efektivitāte ir pierādīta kā līdzvērtīga farmācijas ražotajiem antidepresantiem (SSRI) vai kā nedaudz vājāka.[7]
Par auga stiprākajām aktīvajām vielām uzskata hipericīnu, pseidohipericīnu un hiperforīnu, kuru pussabrukšanas laiks cilvēku organismā svārstās no 15—60 stundām.[8]
Blakusparādības
labot šo sadaļuAsinszāle retos gadījumos var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu.[9][10] Pie lielu devu lietošanas ir novērota paaugstināta fotosensivitāte (netolerance pret gaismu, paaugstināts risks gūt ādas apdegumus intensīvā dienasgaismā).[11] Pacientiem ar bipolārajiem traucējumiem divšķautņu asinszāle var pastiprināt māniju,[12]
Lietošana ar citiem preparātiem
labot šo sadaļuAsinszāle izmaina daudzu vielu iedarbību. Asinszāli nedrīkst lietot kopā ar citiem antidepresantiem, varfarīnu un orālo kontracepciju.
Asinszāle var samazināt vairāku zāļu efektivitāti, to vidū ir gan medikamenti HIV/AIDS ārstēšanai, orālā kontracepcija, benzodiazepīni, bēta adrenoblokatori, kalcija kanālu blokatori, līdzekļi holesterīna mazināšanai un sirds aritmijas ārstēšanai, varfarīns, L-DOPA, metadons, fenobarbitāls un citi.[13]
Asinszāli nedrīkst lietot kopā ar citiem līdzekļiem, kas ceļ serotonīna līmeni, it īpaši citiem antidepresantiem, jo ir risks iegūt serotonīna sindromu, kas var būt potenciāli nāvējošs.[14]
| Klase | Vielas |
|---|---|
| Antidepresanti | MAOI, TCA, SSRI, SNRI, mirtazapīns |
| Opioīdi | tramadols, petidīns (meperidīns), levorfanols |
| Stimulanti | fentermīns, dietilpropions, amfetamīns, sibutramīns, kokaīns |
| 5-HT1 agonisti | triptāns |
| Psihedēliskās vielas | MDMA, LSD, DMT, MDA, 6-APB |
| Citi | selegilīns, triptofāns, busfirons, litijs, linezolīds, 5-HTP, dekstrometorfāns |
| Avots:[15] | |
Pielietojums tautas medicīnā
labot šo sadaļuDivšķautņu asinszāles preparātiem ir izteikta savelkoša un antimikrobiāla iedarbība; tie sekmē audu reģenerāciju. Uzlējumu, tēju, tinktūru un sauso ekstraktu ārīgi lieto pret smaganu un mutes gļotādu iekaisumu, otrās un trešās pakāpes apdegumu ārstēšanai, brūču dziedēšanai. Iekšķīgi tos lieto kolītu (resnās zarnas gļotādas iekaisumu), aknu, žultspūšļa slimību, cistītu, kuņģa un zarnu trakta čūlu ārstēšanai. Asinszāļu laksti ietilpst dažādās savelkošās jauktajās tējās. No divšķautņu asinszāles lakstiem Bulgārijā ražo preparātu deflavītu, kuru izmanto kā P vitamīnu. Preparātus imanīnu un novoimanīnu izgatavo kā sausos ekstraktus un lieto dažādās zāļu formās ādas slimību un apdegumu ārstēšanai. Tautas medicīnā lieto reimatisma, podagras, hemoroīdu ārstēšanai, pret iekšējām asiņošanām, bērniem pret urīna nesaturēšanu naktīs un kā diurētisku līdzekli. Asinszāļu lakstu eļļas izvilkumu (1 daļu lakstu aplej ar 2 daļām eļļas un ekstrahē 3 nedēļas istabas temperatūrā) lieto kompresēs apdegumu brūču un čūlu ārstēšanai. Asinszāļu lakstus kā krāsvielu plaši lieto liķieru, balzamu un citu alkoholisko dzērienu gatavošanā. Drogu pagatavošanai izmanto auga ziedus un galotnes, ko ievāc tā ziedēšanas laikā un žāvē līdz 35 °C t ēnā.
Asinszāles tējas pagatavošanai izmanto 1 ēdamkaroti drogu, ko:
- aplej ar 1 glāzi vāroša ūdens un notur
- vai aplej ar 1 glāzi ūdens un vāra 10-20 min.
Asinszāli nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā karstā vai saulainā laikā un apmeklējot solāriju.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Hypericum perforatum (St John's wort)». www.cabi.org (angļu). Skatīts: 2021-08-20.
- ↑ Charles V. (Charles Vancouver) Piper, Rolla Kent Beattie. Flora of the northwest coast, including the area west of the summit of the Cascade Mountains, from the forty-ninth parallel south to the Calapooia Mountains on the south border of Lane County, Oregon. Lancaster, Pa., Press of the New Era Printing Company, 1915.
- ↑ «Archived copy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 31. marts. Skatīts: 2015-10-19. Ignorēts nezināms parametrs
|df=|Hypericum perforatum - ↑ «St. John's Wort». National Center for Complementary and Integrative Health, US National Institutes of Health. September 2016. Skatīts: 2018. gada 1. februāris.
- ↑ Süntar, Ipek Peşin; Akkol, Esra Küpeli; Yılmazer, Demet; Baykal, Turhan; Kırmızıbekmez, Hasan; Alper, Murat; Yeşilada, Erdem (2010). "Investigations on the in vivo wound healing potential of Hypericum perforatum L.". Journal of Ethnopharmacology 127 (2): 468–77. doi:10.1016/j.jep.2009.10.011. PMID 19833187.
- ↑ Schempp, Christoph M; Pelz, Klaus; Wittmer, Annette; Schöpf, Erwin; Simon, Jan C (1999). "Antibacterial activity of hyperforin from St John's wort, against multiresistant Staphylococcus aureus and gram-positive bacteria". The Lancet 353 (9170): 2129. doi:10.1016/S0140-6736(99)00214-7. PMID 10382704.
- ↑ Linde, Klaus, red. (2008). "St John's wort for major depression". Cochrane Database Syst Rev (4): CD000448. doi:10.1002/14651858.CD000448.pub3. PMID 18843608. (angliski)
- ↑ R. Baselt, Disposition of Toxic Drugs and Chemicals in Man, 8th edition, Biomedical Publications, Foster City, CA, 2008, pp. 1445–1446. (angliski)
- ↑ Barnes J, Anderson LA, Phillipson JD (2002). Herbal Medicines: A guide for healthcare professionals (2 ed.) London: Pharmaceutical Press. ISBN 0-85369-474-5. (angliski)
- ↑ Parker V, Wong AH, Boon HS, Seeman MV (February 2001). "Adverse reactions to St John's Wort". Can J Psychiatry 46 (1): 77–9. PMID 11221494. (angliski)
- ↑ "Adverse effects profile of the herbal antidepressant St. John's wort (Hypericum perforatum L.)". Eur. J. Clin. Pharmacol. 54 (8): 589–94. 1998. doi:10.1007/s002280050519. PMID 9860144. (angliski)
- ↑ «St. John's wort - University of Maryland Medical Center». University of Maryland Medical Center. umm.edu. 2013. gada 24. jūnijs. Skatīts: 2014. gada 3. janvāris. (angliski)
- ↑ "Effect of St John's wort on the activities of CYP1A2, CYP3A4, CYP2D6, N-acetyltransferase 2, and xanthine oxidase in healthy males and females" (PDF). Br J Clin Pharmacol 57 (4): 495–499. 2004. doi:10.1111/j.1365-2125.2003.02049.x. PMC 1884478. PMID 15025748. (angliski)
- ↑ Rossi S (Ed.) (2005). Australian Medicines Handbook 2005. Adelaide: Australian Medicines Handbook. ISBN 0-9578521-9-3. (angliski)
- ↑ Rossi, S (redaktors). Australian Medicines Handbook (2013 izd.). Adelaide : The Australian Medicines Handbook Unit Trust, 2013. ISBN 978-0-9805790-9-3. (angliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hypericum perforatum |