Kazas jeb kalnu kazas, kazu ģints (Capra) ir viena no dobradžu dzimtas (Bovidae) ģintīm, kas pieder kazu apakšdzimtai (Caprinae). Kazu ģintī ir 9 sugas: savvaļas kaza, vairākas kalnu kazu sugas un markors[1]. Turklāt mājas kaza (Capra aegagrus hircus) ir savvaļas kazas pasuga. Reizēm mājas kazu izdala kā desmito sugu, saucot par Capra hircus.

Kazas
Capra (Linnaeus, 1758)
Sibīrijas kalnu kaza (Capra sibirica)
Sibīrijas kalnu kaza (Capra sibirica)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
ApakškārtaAtgremotāju apakškārta (Ruminantia)
DzimtaDobradži (Bovidae)
ApakšdzimtaKazu apakšdzimta (Caprinae)
CiltsKazu cilts (Caprini)
ĢintsKazas (Capra)
Kazas Vikikrātuvē

Kopumā visas savvaļas kazas mājo kalnos, tās ir ļoti veiklas, izturīgas un labi piemērojušās dzīvei klintīs, spējot noturēt līdzsvaru uz kailiem, apaļiem akmeņiem un klinšu atlūzām. Izšķir vēl citas kalnu kazu sugas, kas pieder citām kazu ģintīm.

Par kazām sauc arī kazu apakšdzimtas dzīvnieku mātītes, toties tēviņus sauc par āžiem, bet mazuļus par kazlēniem.

 
Tēviņiem ragi ir iespaidīgāki, masīvāki un garāki nekā mātītēm, attēlā Nūbijas kalnu kazas (Capra nubiana) āzis

Kazu ģints sugas ir sastopamas Eirāzijā un Āfrikā. To izplatība savstarpēji tikpat kā nepārklājas, izņemot savvaļas kazas izplatība pārklājas ar Dagestānas kalnu kazas izplatību, un markora izplatība pārklājas ar Sibīrijas kalnu kazas izplatību. Lai arī nebrīvē sugas reizēm savstarpēji hibridizējas, savvaļā tās savā starpā nepārojas.[2]

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu

Kazas ir vidēji lieli dzīvnieki, bet tēviņi ir krietni lielāki nekā mātītes. Abiem dzimumiem ir ragi. Ragu forma ir atkarīga no tā, kādai sugai kaza pieder. Kopumā tēviņu ragi ir lielāki, krāšņāki un garāki, bet mātītēm ragi ir īsāki un smalkāki. Ragus kazas izmanto, lai aizstāvētos pret plēsējiem.[3] Un tās nekad nenomet ragus. Kazu ģints sugas ir samērā līdzīgas augumos, bet viena no lielākajām un smagākajām ir Sibīrijas kalnu kaza (Capra sibirica), kuras tēviņš var svērt 130 kg, un tā ķermeņa garums ir 176 cm, bet augstums skaustā 110 cm.[4] Par to nedaudz lielāks, bet vieglāks ir markors (Capra falconeri), kura tēviņa ķermeņa garums var sasniegt 186 cm, un augstums skaustā 115 cm, toties tā svars ir 110 kg.[5] Viena no mazākajām ir Nūbijas kalnu kaza (Capra nubiana), kuras tēviņa ķermeņa garums ir 125 cm, augstums skaustā 75 cm, bet svars 70 kg.[6]

Kazas ir atgremotāji, tas nozīmē, ka tām ir 4 kambaru kuņģis, un tās kā visi atgremotāji pirmo reizi barību ātri, pavirši košļājot, saēdās, bet pēc tam klusā un drošā vietā barību atrij un vēlreiz pārkošļā daļēji sagremoto barību, tādējādi tā divreiz nonāk gremošanas sistēmā.

Tāpat kā aita, arī kaza ir viens no pirmajiem mājdzīvniekiem. Kazu pieradināšana aizsākās pirms 10 000 gadiem Irānas ziemeļos.[7] Kazas audzina, lai iegūtu kazu vilnu, pienu un gaļu. Līdz viduslaikiem kazu āda bija ļoti populāra, lai izgatavotu ūdens un vīna ceļojuma maisus. Dažos reģionos kazu ādu izmantoja kā papīru rakstīšanai.

Sistemātikas diskusijas

labot šo sadaļu
 
Markors (Capra falconeri) ir daudz tuvāk radniecīgs pārējām kazu ģints sugām, nekā tas tika uzskatīts agrāk

Daži zinātnieki izskata, ka kazu ģintī ir tikai divas sugas: markors un kalnu kaza, kas apvieno visas pārējās 8 sugas vienā.[8] Tomēr mūsdienās lielāka daļa sistemātiku kazu ģintī izdala 9 sugas.[9]

Reizēm šajā ģintī tiek iekļautas aitas (Ovis) un krēpjaitas (Ammotragus), tomēr visbiežāk tās izdala kā atsevišķas ģintis.[10] Pēdējo gadu DNS pētījumi ir atklājuši, ka Sibīrijas kalnu kaza, Nūbijas kalnu kaza un Alpu kalnu kaza, lai arī izskatās savstarpēji ļoti līdzīgas, nav nemaz tik tuvu radniecīgas, kā sākotnēji tika uzskatīts. Alpu kalnu kazai vistuvākā radniecība ir ar Pireneju kalnu kazu. Toties Kaukāza kalnu kaza ir tuvāk radniecīga savvaļas kazaiDagestānas kalnu kazai. Un markors ir daudz tuvāk radniecīgs visām pārējām ģints sugām, kā tas tika uzskatīts agrāk.[11]

Klasifikācija

labot šo sadaļu
  1. Daudzus Rīgas zoodārza iemītniekus turpmāk sauks pavisam citādi
  2. V. G. Heptner: Mammals of the Sowjetunion Vol. I UNGULATES. Leiden, New York, 1989 ISBN 90-04-08874-1
  3. Ibex
  4. Capra sibirica
  5. Capra falconeri
  6. Capra nubiana
  7. The Initial Domestication of Goats (Capra hircus) in the Zagros Mountains 10,000 Years Ago
  8. Haltenorth, T. 1963. Klassifikation der Säugetiere: Artiodactyla I. Handbuch der Zoologie, 8(32):1-167 (quoted in Grubb, Peter (16 November 2005). Wilson, Don E., and Reeder, DeeAnn M., eds. ed. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2 vols. (2142 pp.). ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
  9. Nathalie Pidancier, Steve Jordan, Gordon Luikart, Pierre Taberlet: Evolutionary history of the genus Capra (Mammalia, Artiodactyla): Discordance between mitochondrial DNA and Y-chromosome. Molecular Phylogenetics and Evolution 40 (2006) 739–749
  10. Ansell, W. F. H. 1972. Order Artiodactyla. Part 15. Pp. 1-84, in The mammals of Africa: An identification manual (J. Meester and H. W. Setzer, eds.) [issued 2 May 1972]. Smithsonian Institution Press, Washington, D.C., not continuously paginated. (quoted in Grubb, Peter (16 November 2005). Wilson, Don E., and Reeder, DeeAnn M., eds. ed. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2 vols. (2142 pp.). ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
  11. «Phylogenetic reconstructions in the genus Capra (Bovidae, Artiodactyla) based on the mitochondrial DNA analysis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 16. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu