Vikipēdija

Artis Pabriks

Latvijas politiķis

Artis Pabriks (dzimis 1966. gada 22. martā Jūrmalā) ir latviešu politiķis, politikas zinātnes doktors (1996), Latvijas aizsardzības ministrs un Ministru prezidenta biedrs (kopš 2019),[1] 13. Saeimas deputāts. Bijušais Latvijas ārlietu ministrs (2004—2007), Latvijas aizsardzības ministrs (2010—2014), Eiropas Parlamenta deputāts (2014—2018). Pārstāv apvienību "Attīstībai/Par!" un partiju "Latvijas attīstībai" (iepriekš bijis vairāku citu partiju biedrs). Politikas zinātnes doktors (1996), Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.[2]

Artis Pabriks
Artis Pabriks 2018 (cropped).jpg
Artis Pabriks 2018. gadā
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
2004. gada 21. jūlijs — 2007. gada 28. oktobris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Valdis Zatlers
Premjerministrs Indulis Emsis
Aigars Kalvītis
Priekštecis Rihards Pīks
Pēctecis Māris Riekstiņš
Latvijas aizsardzības ministrs
Amatā
2010. gada 3. novembris — 2014. gada 22. janvāris
Prezidents Valdis Zatlers
Andris Bērziņš
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Priekštecis Imants Lieģis
Pēctecis Raimonds Vējonis
Amata sākums
2019. gada 23. janvāris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
Priekštecis Raimonds Bergmanis
Dzimšanas dati 1966. gada 22. martā (54 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Jūrmala, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Tautas partija (1998-2007)
SCP (2008-2011)
Vienotība (2011-2018)
Latvijas attīstībai (kopš 2019)
Dzīvesbiedrs(-e) Undīne Pabrika-Bollova (Undine Pabriks-Bollow)
Bērni divas meitas un dēls
Profesija politologs, pasniedzējs
Augstskola Latvijas Universitāte
Orhūsas universitāte

BiogrāfijaLabot

Mācījās Jūrmalas 1. vidusskolā, studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē vēstures specialitātē un piecus gadus Orhūsas universitātē.[3]

Pēc tā saņēmis stipendiju, lai papildinātu zināšanas Ņujorkā, kur pavadīja vienu gadu kopā ar jauno sievu, vācieti Undīni.[3]

Pēc augstskolas beigšanas pievērsies akadēmiskai darbībai, bija Vidzemes augstskolas pirmais rektors (1996—1997), profesors (kopš 2006).[4]

Politiskā darbībaLabot

1998. gadā A. Pabriks piedalījās Andra Šķēles veidotās Tautas partijas dibināšanā. Pēc tam vairākus gadus uz vēlētiem amatiem valsts pārvaldē nav pretendējis, līdz 2002. gada rudenī piedalījās 8. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji netika ievēlēts, bet 2004. gadā kļuva par 8. Saeimas deputātu uz laiku, kamēr partijas biedrs Atis Slakteris strādāja valdībā. 2004. gada 21. jūlijā pēc Riharda Pīka ievēlēšanas Eiropas Parlamentā A. Pabriks kļuva par ārlietu ministru Induļa Emša valdībā.[5] Pēc valdības krišanas A. Pabriks palika savā amatā arī Aigara Kalvīša ministru kabinetā.

2006. gada oktobrī A. Pabriks tika ievēlēts 9. Saeimā, saglabājot ārlietu ministra amatu arī otrajā A. Kalvīša valdībā. 2007. gada pavasarī viņš tika izvirzīts kā viens no Tautas partijas pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu, taču valdošās partijas vienojās par bezpartijiska kandidāta Valda Zatlera virzīšanu vēlēšanām Saeimā. 2007. gada 19. oktobrī, nepiekrītot valdības lēmumam par KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšanu, viņš atkāpās no amata,[6] 1. novembrī atgriežoties Saeimā. 8. novembrī A. Pabriks apturēja savu dalību Tautas partijā, piebilstot, ka, ja tas nav iespējams, viņš no tās izstāsies. Drīz pēc tam kopā ar citu Tautas partiju pametušo politiķi Aigaru Štokenbergu iesaistījās sabiedriskās organizācijas "Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī” veidošanā, kas nākamajā gadā pārtapa partijā.

2008. gada 6. septembrī ievēlēts par jaundibinātās partijas "Sabiedrība citai politikai" līdzpriekšsēdētāju. Partija iesaistījās apvienībā "Vienotība", no kuras A. Pabriku ievēlēja 10. Saeimā.

2009. gada 13. janvārī A. Pabriks kopā ar A. Štokenbergu bija mītiņa Doma laukumā organizātors. Pēc mītiņa cilvēku pūlis neizklīda, daži dauzīja parlamenta logus, daži demolēja veikalu, vēl daži gāza policijas mašīnas.[7] Valsts prezidents Valdis Zatlers uzskata, ka mītiņa prasījuma apmierināšana, Saeimas atlaišana, bija neiespējama, jo krīzes laikā tas būtu valsts bankrots.[7]

2010. gada 3. novembrī viņu ievēlēja par aizsardzības ministru un Ministru prezidenta biedru Valda Dombrovska otrajā valdībā. No "Vienotības" saraksta 2011. gada ārkārtas vēlēšanās ievēlēts arī 11. Saeimā. Saglabāja aizsardzības ministra amatu arī V. Dombrovska trešajā valdībā.

2013. gada beigās, pēc tam, kad V. Dombrovskis atkāpās no Ministru prezidenta amata, uzņemoties politisku atbildību par Zolitūdes traģēdiju, "Vienotība" izvirzīja A. Pabriku kā savu nākamo pretendentu uz valdības vadītāja vietu. Tomēr Valsts prezidents Andris Bērziņš, minot maz pārliecinošus argumentus, noraidīja izvirzīto kandidātu un aicināja partijām atrast citu, piemērotāku Ministru prezidenta amata pretendentu.

2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās ievēlēts Eiropas Parlamentā no partijas "Vienotība" saraksta. 2018. gada jūnijā paziņoja par izstāšanos no partijas "Vienotība" un pievienošanos apvienībai "Attīstībai/Par!", nebūdams to veidojošo partiju biedrs. No tās saraksta kandidēja Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēts 13. Saeimā. 2019. gada janvārī, kad apstiprināja Krišjāņa Kariņa valdību, A. Pabriks atkārtoti kļuva par Latvijas Republikas aizsardzības ministru, kā arī Ministru prezidenta biedru.

2019. gada oktobrī iestājās partijā "Latvijas attīstībai".[8]

Pabriks par leģionāriemLabot

2019. gada 27. septembrī, piedaloties Mores kauju 75. gadadienas atceres pasākumos A. Pabriks nosauca Latviešu leģionārus par "latviešu tautas un valsts lepnumu", kā arī izteica frāzi, ka "mūsu pienākums ir šos Latvijas patriotus godāt no visiem dvēseles dziļumiem".[9][10]

Vairāki vēsturnieki nepiekrīta ministra izteicieniem, piemēram, Kaspars Zellis paziņoja, ka Latvijai un Latvijas valstiskumam nedz sarkanarmieši, nedz leģionāri neko nav devuši. Pēc Zeļļa uzskatiem, šādi ministra izteikumi ir vēstures politikas pagriešana pa labi, bet vēsturnieks Edgars Engīzers pauda viedokli, ka ministra teiktais ir vēlme gūt politiskus punktus no cilvēkiem, kuru viedoklis nav labvēlīgs Krievijai. Taču LU Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs noradīja, ka pēc padomju okupācijas leģionāri centās atjaunot vismaz daļēju Lavijas suverenitāti, nesaskatot A. Pabrika teiktajā pretrunu.[11]

DarbiLabot

  • Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Zepa B., Zobena A. (zin. red.) Rīga: RANTI, 1996 (līdzautors)
  • The Latvian NATO Membership — A Goal Without Alternatives. In: Baltic Security, NATO and the EU — Occasional Papers — No.1., Atlantic Council of Finland, 2001
  • Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā. Rīga: Nordik, 2002. ISBN 9984-675-78-5
  • Pabriks A., Purs A. Latvia, the Challenges of Change. London and New York: Routledge, 2002
  • Ethnic Limits of Civil Society: The Case of Latvia. In: Civil Society in The Baltic Sea Region Norbert Gotz and Jorg Hackmann (eds.). Ashgate, 2003
  • Pabriks A., Štokenberga A. Political Parties and Party System in Latvia. In: Susanne Jungerstam-Mulders (ed.) Parties and Party Systems. Ashgate, 2006
  • Politikas mazais leksikons. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006
  • In Defiance of Fate: Ethnic Inequality and Governance in Latvia. In: Yusuf Bangura (ed.) Ethnic Inequalities and Public Sector Governance. Palgrave Macmillan. United Nations Research Institute for Social Development, 2006
  • Lettland — EU medlem og Ruslands naere nabo. In: Udenrigs (DK), 2008
  • Do Bridges Unite? The Euro-Atlantic: Fit For Global Action? Turkish Policy Quarterly, 2006/2007
  • Pabriks A., Laizāne M. (ed.) EU Strategic Challenges in the Baltic Sea Region. Vidzeme University College: Elpa -2 Gutenbergs druka, 2009

AtsaucesLabot

  1. ↑ Darbu sāk Krišjāņa Kariņa valdība Archived 2019. gada 31. martā, Wayback Machine vietnē. Valsts kanceleja, 2019. gada 23. janvārī
  2. ↑ «Artis Pabriks». deputatiuzdelnas.lv. 2018-09-29. Skatīts: 2019-10-07.
  3. ↑ 3,0 3,1 Daiga Čirkste. «Artis un Undīne Pabriki. Līdzsvarā starp ģimeni un karjeru». Kokteilis.lv (latviešu), 2012-11-15. Skatīts: 2019-10-07.
  4. ↑ Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa
  5. ↑ Aizsardzības ministra amata kandidāta Arta Pabrika biogrāfija
  6. ↑ Protesti pret A. Loskutova atstādināšanu no amata 2007. gada rudenī Kandidatiuzdelnas.lv
  7. ↑ 7,0 7,1 Aigars Lazdiņš. «Pieci gadi kopš 13.janvāra grautiņa: izpostītas dzīves un atziņas». www.lsm.lv (latviešu), 2014-01-13. Skatīts: 2019-10-07.
  8. ↑ Pabriks un Ijabs pievienojušies partijai "Latvijas attīstībai" TVnet
  9. ↑ Pabriks: Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums[novecojusi saite]
  10. ↑ «Pabriks uzsver, ka Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. septembrī. Skatīts: 2020. gada 18. aprīlī.
  11. ↑ «Vēsturnieki nepiekrīt Pabrika vārdiem par leģionāriem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 18. aprīlī.

Ārējās saitesLabot

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Artis Pabriks


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Rihards Pīks 		Latvijas ārlietu ministrs
2004. gada 21. jūlijs — 2007. gada 28. oktobris 		Pēctecis:
Māris Riekstiņš
Priekštecis:
Imants Lieģis
Raimonds Bergmanis 		Latvijas aizsardzības ministrs
2010. gada 3. novembris — 2014. gada 22. janvāris
2019. gada 23. janvāris — pašlaik 		Pēctecis:
Raimonds Vējonis
amatā


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Artis_Pabriks&oldid=3231617"