Azovas cietoksnis

Azovas cietoksnis (krievu: Азовская крепость, turku: Azak Kalesi) ir bijušais nocietināts komplekss Azovā, Rostovas apgabalā, Krievijā, ar skatu uz Donas upi un Azovas ostu uz ziemeļiem. Tajā ietilpst vaļņi, sargtorņi un vārti.[1] Azovas cietoksni (tajā laikā nosauktu par Azakas cietoksni) 1475. gadā dibināja Osmaņu impērijas turki. Tas apsargāja ziemeļu pieejas impērijai un piekļuvi Azovas jūrai.[2] 1736. gadā sultāns pēc 40 gadu ilgām cīņām bija spiests galīgi atdot Azovas apgabalu Krievijai.[3] Cietoksnis šo notikumu gaitā tika smagi izpostīts un no tā atjaunota tikai neliela daļa.

Azovas cietoksnis
Азовская крепость
Azov Alexeyevsky Gate 2.JPG
Cietokšņa Aļeksejeva vārti
Azovas cietoksnis (Rostovas apgabals)
Azovas cietoksnis
Azovas cietoksnis
Azovas cietoksnis (Krievija)
Azovas cietoksnis
Azovas cietoksnis
Atrašanās vieta Valsts karogs: Krievija Azova, Rostovas apgabals, Krievija
Koordinātas 47°07′01″N 39°25′15″E / 47.11694°N 39.42083°E / 47.11694; 39.42083Koordinātas: 47°07′01″N 39°25′15″E / 47.11694°N 39.42083°E / 47.11694; 39.42083
Uzcelts 1475

VēstureLabot

PriekšvēstureLabot

Pirms 15. gadsimta otrās puses šai apkaimē bija Venēcijas un Dženovas kolonijas. Tanas pilsēta bija tranzīta punkts tirdzniecībai starp Rietumiem un Austrumiem. 1471. gadā Tanu okupēja Osmaņu impērija un uzcēla tur milzīgu Azakas cietoksni, kurš sastāvēja no akmens sienas ar 11 torņiem ap uzkalnu. Priekšpilsētu atdalīja grāvis un vaļņi, pavisam cietoksnim bija trīskārša, bet nepietiekami augsta apjozošu sienu līnija. Cietokšņa 4000 vīru lielais garnizons bija bruņots ar vairāk nekā 200 lielgabaliem. Pati Azakas pilsēta kļuva par nozīmīgu impērijas ziemeļu ostu, tai skaitā vergu tirdzniecības tranzīta punktu.[2][4] 16. gadsimtā sākās savstarpēji laupīšanas un postīšanas uzbrukumi starp turkiem un apkārtnes kazakiem, kuru gaitā reizēm cieta arī pilsēta. 1625. gadā kazakiem izdevās pat ielauzties cietoksnī, tomēr viņi tika atsisti. 1634. gadā kazaki ieņēma vienu no cietokšņa torņiem, taču nespēja turpināt uzbrukumu.

Kazaku periodsLabot

 
Vaļņi

Donas un Zaporižjas kazaki, saņēmuši no Krievijas materiālu atbalstu (naudu, pulveri un munīciju), 1637. gada jūnijā pēc aplenkuma ieņēma cietoksni, pārvarējuši niknu pretestību: jau pēc paša cietokšņa krišanas vienā no torņiem turki aizstāvējās vēl divas nedēļas. Kazaki zaudēja ap 1000 cilvēku, kritušo turku bija tik daudz, ka viņu visu sasviešana Donā prasījusi nedēļu.[4] Krievija savā sūtījumā sultānam Muradam IV paziņoja, ka tai ar šo "zagļu bandu" neesot nekā kopīga un tā darbojas uz savu galvu, kas tai netraucēja nākamajā gadā nosūtīt "zagļu bandai" 100 pudus pulvera, 150 pudus svina un cara karogu. Pateicoties tam, kazaki 1638. gadā atvairīja Krimas hana osmaņu inspirēto aplenkumu. Hans neriskēja sturmēt cietoksni un atkāpās.[4] Kazaku kavalērija ar 400 jātniekiem aizstāvēja jauniegūto cietoksni no stepju puses.

Osmaņu armija mēģināja atgūt Azovu 1641. gadā. Vēstures liecības par šo aplenkumu ir nepilnīgas, un notikumu rekonstrukcija ir aptuvena.[5] Abas puses mobilizēja visus pieejamos spēkus, tai skaitā ar spēku un draudiem, un cietoksnī ieradās ap 5000 kazaku, kamēr turku armija sastāvēja no 40—50 tūkstošiem kājnieku, tikpat daudz jātnieku un apstrīdama skaita neorganizētu kaujinieku. Osmaņu pirmie divi uzbrukumi cietoksnim jūnija sākumā sadūrās ar sīvu pretestību. Kazaki pie pretinieka pozīcijām bija izrakuši pazemes ejas, kuras piepildījuši ar sprāgstvielām, un vairāki simti (vai pat vairāk kā tūkstotis) janičāru gāja bojā.[3] Turki cieta pārāk smagus zaudējumus un atkāpās. Pēc tam viņi cietoksni ilgstoši bombardēja no lielgabaliem, kas lielu daļu cietokšņa nopostīja līdz gruvešiem. Turki ik dienas iztērēja 700–1000 šāviņus.[5] Sienas tika daļēji sagrautas, apšaudi pārdzīvoja tikai trīs torņi no 11. Pēc jaunas apšaudes osmaņi uzbruka vēlreiz. Šoreiz turku armija armija piespieda kazakus atkāpties uz cietokšņa vidusdaļu. Turpinājās aktīvs tranšeju un pazemes komunikāciju spridzināšanas karš, kurā kazakiem bija liels pārsvars (pēc viņu apgalvojumiem, viņi nogalinājuši ap 20 tūkstošus turku kareivju, taču arī no viņiem pašiem vairums bija krituši). Kazaki pa turku galeru kontrolēto Donu saņēma pastiprinājumus arī aplenkuma laikā. Zem ūdens uz un no cietokšņa peldošie kazaki bija tik liela problēma, ka hans pavēlēja aizsprostot ar koka režģi visu plašo upi.[2] Septembrī turki, saņēmuši pastiprinājumus, sāka jaunus uzbrukumus, taču visi 24 uzbrukumi tika atsisti, kas nopietni iedragāja osmaņu armijas ticību sev un kareivju negribība cīnīties pastiprinājās, īpaši ievērojot pazemes kara turpināšanos. Pārtikas trūkuma dēļ turkiem nācās atkāpties, nesasniegušiem mērķi.[5] Azovas aplenkšana beidzās ar smagiem turku zaudējumiem (trijos mēnešos ievainoti vai nogalināti 20–70 tūkstoši zaldātu) un parādīja lielas problēmas ar Turcijas armijas apgādi. Osmaņu virsnieki pēc šī aplenkuma apgalvoja, ka viņu armija nekad vēl nebija kritusi tādā kaunā.[5]

Kazaki, arī cietuši smagus zaudējumus (3—4 tūkstošus cilvēku) un nebūdami gatavi turpmāk noturēt smagi bojāto cietoksni, piedāvāja Krievijas caristei anektēt Azovu. Krievijas cars Mihails I piedāvājumu atteica, jo tā rezultātā sāktos jauns Krievijas un Turcijas karš, uz ko Krievija nebija gatava. Kazakiem nebija līdzekļu cietokšņa atjaunošanai, tāpēc 1642. gada vasarā viņi atstāja izpostīto cietoksni un nākošajā gadā turki to daļēji atjaunoja.

Krievijas periodsLabot

 
Azovas kampaņas 1695. – 96

Pēteris Pirmais vadīja Azovas kampaņas pret turkiem 1695.–1696. gadā.[6] Krievu armija virzījās pa sauszemi un ūdeni (Voroņežas, Volgas un Donas upēm). Pirmais mēģinājums ieņemt Azovas cietoksni ģenerāladmirāļa Franca Leforta vadībā tika veikts 1695. gada 5. augustā. Tas nebija veiksmīgs. Krievijas armijai izdevās ieņemt tikai novērošanas torņus. Mirušo un ievainoto krievu karavīru skaits uzbrukuma laikā sasniedza vairāk nekā 1500.[7] Otrā Azovas cietokšņa sturmēšana tika sākta 25. septembrī. Preobraženskas pulks un Fjodora Apraksina vadītais Semjonovskas pulks kopā ar kazakiem ieņēma lielāko daļu nocietinājumu un varēja ielauzties pilsētā. Tomēr turkiem bija laiks pārgrupēties un Apraksina virzība neizdevās bez citu, neveiksmīgāko armijas vienību atbalsta. Aplenkums tika atcelts 2. oktobrī.[8]

Otrā Azovas kampaņa notika 1696. gadā. Tika veikti daudzi sagatavošanās darbi, lai sasniegtu mērķi, un uzbrukums sākās 1696. gada 16. jūlijā. 1500 Donas un Zaporižjas kazakiem 17. jūlijā izdevās ar pavēlniecību nesaskaņotā uzbrukumā ieņemt divus bastionus. Cietokšņa garnizonu padevās 19. jūlijā pēc spēcīgas artilērijas bombardēšanas. 1700. gadā, noslēdzot Konstantinopoles līgumu, Osmaņu impērija apstiprināja, ka Azovas cietoksnis tagad pieder Krievijai.

1711. gada Prutas līgums paredzēja Azovas atgriešanos Osmaņu impērijas varā. Krievija bija spiesta parakstīt šādu līgumu, jo tās armija bija nokļuvusi smagā stāvoklī Prutas upes krastos kārtējā Krievu-turku karā.

 
Azovas atdošana 1736. gadā

1736. gadā Krievija nolēma gūt revanšu un Donas armija (28 000 vīru), kuru komandēja ģenerāl-feldmaršals Pēteris Lasī, ielenca cietoksni. Krievijas spēki 11.jūnijā atklāja nepārtrauktu artilērijas uguni. 19. jūnijā viens no šāviņiem trāpīja turku pulvera pagrabā, nodarot lielus zaudējumus un iznīcinot daudzas ēkas. Lasī deva pavēli sākt uzbrukumu naktī uz 28. un 29. jūniju. Kaujas laikā Krievijas armija sastapās ar negaidīti aktīvu pretestību, tomēr spēki bija nevienādi un turkiem nācās atkāpties. Kopējie krievu zaudējumi šajā uzbrukumā Azovas cietoksnim bija 7 nogalinātie un 38 ievainotie, starp pēdējiem ieskaitot pašu Lasī. Pēc nakts uzbrukuma Azovas pašā Mustafa Agi tika uzaicināts nodot cietoksni krieviem un piekrita tam. Saskaņā ar Belgradas līguma noteikumiem pilsēta kļuva par Krievijas Impērijas sastāvdaļu.[9]

Vēlākie notikumiLabot

Pēc šīs karadarbības cietoksnis vairs netika atjaunots. Viņa vietā atlikuši tikai Aļeksejeva vārti un tiem pieguļošais cietokšņa vaļņa fragments ap 30 m garumā un ap 15 m augstumā, uz kura uzstādīti senatnīgi lielgabali. Turklāt šie vārti oriģinālā uzbūvēti jau pēc cietokšņa sagraušanas 1770. gadā no koka, bet 1801.—1805. gadā pārbūvēti no ķieģeļiem. Valnis tiek izmantots kā pilsētnieku promenāde gar Donu.[10] Pilsēta vēl tika uzskatīta par nocietinātu Krimas kara laikā, tomēr vecais cietoksnis tajā vairs netika funkcionāli izmantots, jo pilsētā bija uzbūvēti jauni nocietinājumi.[11] Saglabājušies arī daži zemes vaļņu fragmenti ar augstumu no 4 līdz 15 metriem, cauri kuriem izraktas mūsdienu pilsētas ielas.

1935. gadā cietokšņa teritorijā tika veikti arheoloģiski izrakumi.

AtsaucesLabot

  1. «Крепостные валы с Алексеевскими воротами» (krievu). Ассоциация малых туристских городов. Skatīts: 2017-10-01.
  2. 2,0 2,1 2,2 Тихонов, Ю. А. Азовское сидение. — Москва, 1970. P. 99
  3. 3,0 3,1 Brian L. Davies. Warfare, state and society on the Black Sea steppe, 1500-1700. Warfare and history. Routledge, 2007. 187. lpp. ISBN 0-415-23986-9.
  4. 4,0 4,1 4,2 Военно-исторический журнал, 2015. № 9. С. 45
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Brian J. Boeck. The Siege of Azov in 1641: Military Realities and Literary Myth. Warfare in Eastern Europe. Leiden, 2012. 173—198. lpp.
  6. Доценко В. Д. Флот Петра Великого. Азовский флот. Великое посольство. Керченский поход. // Морской альманах. № 1. Гл. 1. История Российского флота.: Saint-Petersburg 1992. С. 15
  7. Хронологический указатель военных действий русской армии и флота. Береждивость. 1909. 1–4. lpp.
  8. Шефов Н. А. Битвы России. АСТ. Moscow, 2006. 699. lpp.
  9. Баионов А. К. Русская армия в царствование императрицы Анны Иоанновны. Война России с Турцией в 1736-1739 гг. Saint-Petersburg, 1906. 225. lpp.
  10. Достопримечательности Азова. Официальный сайт администрации города Азова.
  11. История Азова