Atvērt galveno izvēlni
Eiropa pēc kara beigām

Polijas mantojuma karš sākās kā Eiropas lielvalstu konflikts par Polijas-Lietuvas valdnieka ievēlēšanu, un izvērtās par plašāku Eiropas konfliktu, kurš mainīja Spānijas mantojuma kara rezultātus. 1733.-1735. gada karš demonstrēja Poļu-lietuviešu valsts atkarību no kaimiņvalstīm un noveda pie vēlākajām Polijas dalīšanām. Pirmo miera līgumu 1735. gadā noslēdza Vīnē, un galīgo miera līgumu noslēdza 1738. gadā, tāpēc kara beigas dažreiz datē ar 1738. gadu.[1]

Kara iemesli un noriseLabot

1733. gada 1. februārī mirst Polijas-Lietuvas un Saksijas kūrfirstistes valdnieks Augusts II. Uz velēto monarha troni izvirzījās divi galvenie kandidāti. Mirušais Augusts II bija vēlējies troni atstāt dēlam Augustam III, ko nepieņēma poļu augstmaņi, kas iebilda pret mantotas monarhijas izveidošanos. Kā otrs kandidāts izvirzījās jau iepriekš īsu laiku valdījušais Staņislavs I, kuru atbalstīja Francijas karalis Luijs XV, kas bija precēts ar Staņislava meitu Mariju.

12 000 augstmaņu Sejms, kas izvēlējās valdnieku, sašķēlās, lielākajai daļai balsojot par Staņslavu I, bet mazākumam atbalstot Augustu III. 1733. gada 12. septembrī poļu un lietuviešu augstmaņi Staņislavu I ievēl par jauno valdnieku. Tas neapmierināja Krievijas Impērijas Annu I un Svētās Romas impērijas Kārli VI, kas 1732. gadā slepus bija vienojušies ar Prūsijas karalisti, ka pretosies abu troņa pretendentu ievēlēšanai.[1]

Līdz ar Staņislava I ievēlēšanu, Krievija un Austrija paziņoja par atbalstu Augustam III, kurš apsolīja nodot Kurzemes un Zemgales hercogisti Krievijai, un atteikties no pretenzijām uz Austrijas Hābsburgu troni, kuru Kārlis VI vēlējās atstāt meitai Marijai Terēzijai. Kad 30 000 kareivjus liela Krievijas armija tuvojas Varšavai, 3000 augstmaņu liels Sejms 1733. gada 5. oktobrī ievēl Augustu III par jauno valdnieku. Staņislavs bēg uz Dancigu, bet pēc tās krišanas 1734. gada vasarā, uz Prūsiju. Karadarbība Polijā līdz ar to beidzas.

Aktīvā karadarbība turpinās Reinas pierobežā un Itālijas zemēs, kur pret imperatoru Kārli VI karo Francija ar sabiedroto Spāniju un Sardīnijas Karalisti. Spānija vēlējās atgūt Spānijas mantojuma karā zaudēto Neapoles karalisti un Sicīlijas karalisti, kamēr Sardīnija vēlējās iegūt Lombardiju.

Francija 1733. gada 10. oktobrī piesaka karu, un 1734. gadā iekaro Lotringas hercogisti, kurā valda Kārļa VI meitas vīrs Francis I. Franči ieņem arī Austrijas Nīderlandes zemes, taču tālāks uzbrukums tiek atsists. 40 000 liela spāņu armija 1734. gadā iebrūk Itālijā, iekaro Neapoli un Sicīliju, par karali kronējot Karlosu III. Franču un sardīniešu armija ieņem Milānu.

Miera noslēgšanaLabot

Baidoties no Lielbritānijas un Holandes republikas iestāšanās karā, Francija 1735. gada 3. oktobrī noslēdz Vīnes miera līgumu. Staņislavu I ieceļ par Lotringas hercogu. Viņš atsakās no pretenzijām uz Polijas troni, taču saglabā karaļa titulu. Pēc Staņislava I nāves hercogisti iekļauj Francijas sastāvā. Tikmēr padzītajam Francim I kā kompensāciju piešķir Toskānas lielhercogisti, kuras tronis atbrīvojās 1737. gadā, pēc pēdējā Mediči dinastijas lielhercoga nāves. Karloss III saglabā iekarotās itāļu zemes. Kārlis VI ieguva Parmas un Pjačencas hercogistes, saglabājot kontroli Lombardijā un atgūstot Austriešu Nīderlandi. Sardīnija ieguva Novāras un Tortonas pilsētas.[2] 1736. gada 26. janvārī Staņislavs I atteicās no troņa un viņa atbalstītāji 1736. gada jūlijā atzina Augustu III par karali.

1738. gada 18. novembrī Francija un imperators Kārlis VI paraksta jaunu miera līgumu, kas apstiprina 1735. gada miera notikumus. Francija arī apņēmās respektēt Marijas Terēzijas tiesības uz Hābsburgu troni.[2]

Krievija 1735. gadā sāka arī Karu ar Osmaņu impēriju, kurā 1737. gadā iesaistās arī austrieši, kas 1739. gadā noslēdz Belgradas miera līgumu. 1740. gadā sākas karš par Austrijas mantojumu, kas atkal izvēršas Eiropas karā.

AtsaucesLabot