Andrē Malro

franču rakstnieks, mākslas teorētiķis, politiskais un sabiedriskais darbinieks

Andrē Malro (franču: André Malraux, dzimis Žoržs Andrē Malro (franču: Georges André Malraux) 1901. gada 3. novembrī, miris 1976. gada 23. novembrī) bija franču rakstnieks, mākslas teorētiķis, politiskais un sabiedriskais darbinieks. Gollisma piekritējs. Viņš bija Francijas kultūras ministrs un valsts ministrs 1959.—1969. gadā.[1] Malro bija pretrunīga personība. No vienas puses, viņa mitomānija un iesaistīšanās blēdīgos darījumos kompromitēja rakstnieka reputāciju. No otras puses, viņš bija vairākkārt pierādījis sevi kā patriots un taisnīguma aizstāvis.

Andrē Malro
André Malraux
Andrē Malro
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 3. novembrī
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Miris 1976. gada 23. novembrī (75 gadi)
Valsts karogs: Francija Kreteja, Francija
Paraksts SignatureAndréMalraux.jpg
Literārā darbība
Pseidonīms Maurice Sainte-Rose, Colonel Berger
Nodarbošanās rakstnieks
Valoda franču
Žanri proza
Slavenākie darbi "Cilvēkam lemtais" (1933)
"Cerība" (1937)
"Klusuma balsis" (1951)
Apbalvojumi Goda Leģiona ordenis
Gonkūra prēmija

BiogrāfijaLabot

JaunībaLabot

Andrē Malro piedzima Parīzē amerikāņu bankas filiāles pārziņa Fernāna Žorža Malro un viņa sievas Bertas Felīcijas Lamī ģimenē. Kopš agrās bērnības zēns slimoja ar Tureta sindromu. Vecāki izšķīrās 1905. gadā. Tēva jaunajā ģimenē piedzima divi Andrē pusbrāļi Rolāns Malro (1912—1945) un Klods Malro (1920—1944). Andrē dzīvoja ar māti un vecomāti Parīzes priekšpilsētā Bondī. Viņš mācījās Parīzes 3. apgabala skolā. 1919. gadā iestājās Kondorsē licejā (Lycée Condorcet), bet pameta to, tā arī neieguvis bakalaura diplomu. 1919. gadā viņš sāka strādāt izdevniecībā René-Louis Doyon, kas savā jaunajā žurnālā La Connaissance no 1920. gada publicēja Malro pirmās esejas un kritiskos rakstus. Šajā periodā Malro aizrāvās ar Maksa Žakoba, Gijoma Apolinēra, Alfrēda Žarī darbiem, kas ietekmēja viņa stilu, kuru vēlāk kritika definēja kā ferfelu. Rakstnieka pirmā grāmata Lunes en papier, uzrakstīta 18 gadu vecumā, arī ir veltīta Maksam Žakobam.

Sadarbojoties ar laikrakstu Action, Malro iepazinās un sadraudzējās ar Žanu Kokto, Pjēru Reverdi, Polu Morānu, Andrē Salmonu, Andrē Suaresu, Andrē Derēnu, Fernānu Ležē, de Vlaminku. 1919. gadā viņš apmetās Monmartrā.

1922. gada 21. oktobrī Malro apprecēja Klāru Goldšmitu, ar ko devās ceļojumā uz Prāgu, Vīni, Magdeburgu, Berlīni, Tunisiju, Sicīliju. 1923. gadā abi bija pilnīgi izputināti neveiksmīgu naudas ieguldījumu rezultātā.

Angkoras arheoloģisko pieminekļu izlaupīšanaLabot

1923. gada beigās, lai uzlabotu situāciju, Malro aizbrauca uz seno Khmeru impērijas galvaspilsētu Angkoru, lai atvestu no turienes senlietas, kas varētu interesēt amerikāņu un vācu kolekcionārus. Sazinājies ar dažiem no tiem un to starpniekiem un uzzinājis, kas tobrīd ir visvairāk pieprasīts, viņš apsola dabūt vairākas skulptūru partijas. Praktiski viņš gatavojas arheoloģisko pieminekļu izlaupīšanai. Uz vietas, lai izvairītos no maksas par arheoloģisko izrakumu veikšanu, Malro uzrāda paša viltotus dokumentus par piederību pie valodniecības skolas École des langues orientales, apsola naudas ziedojumu vietējai organizācijai École française d'Extrême-Orient, kas kontrolē piekļūšanu senpilsētas tempļiem, kā arī apsola aprobežoties tikai ar atrasto mākslas darbu mulāžu atveidošanu Parīzes Gimē muzejam (musée Guimet). Tā paša gada oktobrī Francijas koloniju ministērija izsniedz viņam atļauju. Decembrī Malro un viņa kompanjoni nokaļ no Banteay Srei tempļa sienām četrus bareljefa fragmentus un vienu tonnu ciļņu gabalu. Šo kravu dažas dienas vēlāk aiztur Pnompeņas policija. 1924. gada 21. jūlijā Malro piespriež trīs gadus cietuma. Viņa sieva, kas nepiedalījās laupīšanā, aizbrauc uz Parīzi, kur rīko atbalsta kampaņu, pulcējot ap sevi intelektuāļus un māksliniekus. Par Malro iestājas Andrē Bretons, Luijs Aragons, Fransuā Moriaks, Andrē Žids, Makss Žakobs, un atkārtotā lietas izskatīšanā viņam piespriež tikai nosacītu sodu.[2]

IndoķīnaLabot

Pēc atgriešanās Francijā Malro dzīvo Parīzē (39, boulevard Edgar-Quinet). Viņš sadarbojas ar laikrakstu La Nouvelle Revue française, kur iepazīstas ar Pablo Pikaso. Bet tieksme pēc piedzīvojumiem neļauj rakstniekam palikt mierā. Tajā pašā gadā Malro izlemj pārcelties uz Franču Indoķīnu, lai iesaistītos cīņā pret koloniālismu, piebiedrojoties advokātam Polam Monēnam (Paul Monin 1890—1929), kurš uzturas tur kopš 1918. gada. Lai apmaksāt ceļojumu, tiek pārdota ģimenes gleznu kolekcija, tai skaitā divi viltotie Pikaso un divi viltotie Derēni. 1925. gada fabruārī Andrē un Klāra Malro dodas uz Saigonu. 1925. gada jūlijā Malro un Monēns dibina laikrakstu L'Indochine, ko aizstāj tā paša gada novembrī L'Indochine enchaînée, kas atklāti kritizē Francijas koloniālo sistēmu. Monēns mēģina pierunāt Malro braukt uz Ķīnu, lai atbalstītu tur veidojošos sociāldemokrātisko kustību, bet Malro nepiekrīt, kaut gan vēlāk liek saprast, ka piedalījies arī Ķīnas pilsoņu karā. Šo ilūziju pastiprina arī viņa romāns Les Conquérants un raksts L’Expédition d’Ispaha ar pseidonīmu Moriss Sentroze (Maurice Sainte-Rose) žurnālā L’Indochine, kas abi rakstīti liecības stilā. Viņš pamet visu un atgriežas Francijā 1926. gada sākumā.[3]

AtsaucesLabot

  1. «Rencontre avec Olivier Todd, à l'occasion de la parution de André Malraux.». gallimard.fr. 2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. maijā. Skatīts: 2015. gada 15. februārī.
  2. Bruno Philip. «André Malraux au Cambodge : le pilleur de Banteay Srei.». Le Monde, 2013.. Skatīts: 2015. gada 16. februārī.
  3. Marie Michèle Battesti-Venturini. «Malraux à travers son oeuvre romanesque : Les Conquérants.». ecrits-vains.com/. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. martā. Skatīts: 2015. gada 19. aprīlī.