Makss Žakobs

Makss Žakobs; Max Jacob
Personīgā informācija
Dzimis	1876. gada 12. jūlijā ; Kempēra, Francija
Miris	1944. gada 5. martā (67 gadi); Dransī, Francija
Paraksts
Literārā darbība
Pseidonīms	Léon David, Morven le Gaëlique
Nodarbošanās	rakstnieks, dzejnieks
Valoda	franču
	Ietekmējis
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Makss Žakobs (franču: Max Jacob), dzimis 1876. gada 12. jūlijā, miris 1944. gada 5. martā, bija franču rakstnieks, dzejnieks, mākslas kritiķis un gleznotājs. Viņš bija viens no pirmajiem Pablo Pikaso draugiem Parīzē. 1944. gada 24. februārī Žakobs tika apcietināts un nogādāts Dransī pārsūtīšanas nometnē, kur divas nedēļas vēlāk nomira. 1960. gada 17. novembrī Makss Žakobs tika pieskaitīts "par Franciju mirušajiem dzejniekiem" (Poète mort pour la France) un viņa vārds ir ierakstīts Parīzes Panteona sarakstā.^[1]

Dzīvesgājums

Maksa Žakoba vectēvs, Samuels Aleksanders, ir dzimis Zāras zemē Vācijā. Maksa tēvs Lācars Aleksanders nomainīja uzvārdu apprecot Prīdensi Žakobu 1871. gadā. Makss bija viens no Lācara septiņiem bērniem. Viņš mācījās Kempēras skolā un licejā, ko beidza kā labākais absolvents. Tālāk iestājās Aizjūras Francijas valsts skolā (École nationale de la France d'outre-mer), bet pameta studijas lai veltītu sevi mākslai. Parīzē viņš apmetās Monmartrā, kur pārtiekot no gadījuma darba nodevās gleznošanai un rakstīšanai. Sadraudzējās ar Pikaso un Gijomu Apolinēru. Iepazinās ar māksliniekiem, kas veidoja Parīzes bohēmu: Utrilo, Modiljāni, Derēnu, Ruso, van Dongenu, de Vlaminku u.c. Viņa pirmās publikācijas ir bērnu grāmatas Histoire du roi Kaboul Ier et du marmiton Gauvain (1903), Le Géant du Soleil (1904).

1909. gada 22. septembrī savā istabā Žakobs piedzīvoja Jēzus Kristus parādīšanos, kas atkārtojās 1914. gadā kinoseansa laikā. 1915. gada 18. februārī viņš pieņēma kristietību. Par viņa krusttēvu kļuva Pikaso.^[2]

Žakobs ir viens no Luija Aragona 1920. gadā publicētā romāna Anicet ou le panorama prototipiem. 1925. gadā viņš ceļo uz Itāliju, 1926. gadā uz Madridi un Toledo.^[1]

Kopš 1936. gada dzīvoja Senbenuā pie Luāras (Saint-Benoît-sur-Loire). Otrā pasaules kara laikā Žakobs raksta "kara dienasgrāmatu". 1942. gada decembrī viņa vecākais brālis, Gastons, tiek nosūtīts uz Aušvicas koncentrācijas nometni. Žakobs atsakās no draugu piedāvājumiem sagādāt viņam viltus dokumentus vai palīdzēt sasniegt brīvo zonu. Viņš neslēpj savas ebreju saknes. 1944. gada janvārī viņa māsa Mirta-Lea tiek aizturēta un arī nosūtīta uz Aušvicu. Viņu pašu arestē 24. janvārī un ievieto Orleānas cietumā, bet 28. janvārī nosūta uz Dransī. Žans Kokto un Pikaso bezcerīgi mēģina viņu glābt, bet no tā nekas neiznāk. Rakstnieks mirst Dransī nometnē, kur tiek arī apglabāts masu kapā. 1949. gada 5. martā viņu pārapbedīja Senbenuā pie Luāras kapsētā.^[1]

Rakstniekam par godu ir nosaukts teātris viņa dzimtajā Kempēras pilsētā. Kopš 1950. gada tiek piešķirta Maksa Žakoba balva literatūrā.^[3]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 Hélène Henry. «Biobibliographie de Max Jacob.». Association les Amis de Max Jacob. Skatīts: 2015. gada 20. aprīlī.
↑ Frédéric Lewino, Gwendoline Dos Santos. «22 septembre 1909. Le Christ apparaît au poète Max Jacob ami de Picasso, à Montmartre.». lepoint.fr, 2012. Skatīts: 2015. gada 22. aprīlī.
↑ «Prix Max Jacob». Association les Amis de Max Jacob. Skatīts: 2015. gada 22. aprīlī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Makss Žakobs

[maxjacob-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 Hélène Henry. «Biobibliographie de Max Jacob.». Association les Amis de Max Jacob. Skatīts: 2015. gada 20. aprīlī.

[2] Frédéric Lewino, Gwendoline Dos Santos. «22 septembre 1909. Le Christ apparaît au poète Max Jacob ami de Picasso, à Montmartre.». lepoint.fr, 2012. Skatīts: 2015. gada 22. aprīlī.

[3] «Prix Max Jacob». Association les Amis de Max Jacob. Skatīts: 2015. gada 22. aprīlī.

[1]

[2]

[3]