Pols Morāns
Pols Morāns (franču: Paul Morand), dzimis 1888. gada 13. martā, miris 1960. gada 23. jūlijā, bija franču rakstnieks un politiskais darbinieks.
| |||||||||||||||
| |||||||||||||||
Viņš tika ievēlēts Franču akadēmijā 1968. gadā, kur kopš 1977. gada tiek pasniegta Pola Morāna Lielā literatūras balva.[1] Vairāki viņa darbi piedzīvoja ekranizāciju.
Morāns izturējās izteikti noraidoši pret gollismu, komunismu, brīvmūrniecību, ebrejiem un homoseksuālām personām.[2]
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuRakstnieka tēvs, Eižens Eduards Morāns, bija Dekoratīvo mākslu valsts augstskolas (École nationale supérieure des arts décoratifs) direktors. Viņš pazina vairākus sava laika māksliniekus, kā Ogists Rodēns, Sāra Bernāra, Stefans Malarmē. Jau bērnībā Pols daudz ceļoja pa Eiropu ar savu ģimeni, jau pusaudža gados iemācoties angļu valodu. Viņš studēja Politisko zinātņu brīvajā skolā.[3] Obligāto dienestu veica Kānas prefektūras arhīvos, šajā laikā tapa viņa pirmais noveļu krājums Les Extravagants. Viņa politiskā karjera sākas Londonā.[4] Pirmā pasaules kara laikā viņš strādāja Francijas Ārlietu ministrijā Parīzē. 1914. gadā viņš iepazinās ar Marselu Prustu. Prusts kurš bija dzirdējis Morāna atsauces par savu romānu Svana pusē (Du côté de chez Swann, 1913) negaidīti ierodas pie viņa uz mājām vienā vakarā. Šī vizīte vēlāk tiks aprakstīta novelē Le visiteur du soir. Abu draudzība turpināsies līdz Prusta nāvei.[5] Vēl rakstnieks uzturēja tuvas attiecības ar Žanu Kokto.[5]
Pirmais tika publicēts Morāna poēmu krājums Lampes à Arc (1919), bet īstu atzinību viņam atnesa grāmata Tendres Stocks ar Prusta priekšvārdu 1924. gadā.[4]
1920.—1930. gados Morāns publicēja vairākus romānus, noveles un ceļojumu aprakstus. Viņš sadarbojās ar žurnālu Le Figaro un izmēģina sevi izdevniecības jomā izplatot Gallimard apgāda kolekciju Renaissance de la nouvelle.
1927. gada 3.janvārī Morāns apprecēja grieķu izcelsmes rumānieti Elēnu Krisoveloni no bagātas banķieru dzimtas.[5]
Morāns kļuva par Višī Francijas vēstnieku Rumānijā 1942. gadā un Šveicē 1944. gadā. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņu atsauca. Morāna pozīcija okupācijas laikā iedvesa de Gollam tik dziļu antipātiju, ka no 1958. līdz 1968. gadam viņš izmantoja visas iespējas lai nepieļautu rakstnieka ievēlēšanu Franču akadēmijā. Morāns savukārt nicinoši sauca prezidentu par "Gollu".
Uz apmēram desmit gadiem Morāns apmetas Vevejā Šveicē. Viņš kļūst par jaunas literātu pāaudzes aizbildni. Šo rakstnieku grupu, ko raksturoja opozīcija Žanam Polam Sartram, vēlāk nosauks par Huzāriem.
1968. gadā viņu beidzot pieņēma Franču akadēmijā, kur viņš ieņēma 11.krēslu aizstājot rakstnieku Morisu Garsonu.
Pārdzīvojis savu sievu pa pusotru gadu rakstnieks mira Laeneka slimnīcā (Hôpital Laennec de Paris) Parīzē. Urna ar abu pelniem glabājas Triestē, Krisoveloni dzimtas mauzolejā.
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ «Grand Prix de Littérature Paul Morand .». Académie française. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.
- ↑ Jean d'Ormesson. «Morand-Chardonne, après eux, le déluge....». Le Figaro, 2013. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.
- ↑ École libre des sciences politiques no kuras 1945. gadā tika izveidots Parīzes Politikas zinātnes institūts
- ↑ 4,0 4,1 «Paul Morand.». La république des lettres. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Antoine Compagnon. «Paul Morand et la princesse Soutzo.». college-de-france.fr. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pols Morāns |