Vikipēdija

Alfrēds Vītols (ārsts)

Šis raksts ir par ārstu. Par citām jēdziena Alfrēds Vītols nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Alfrēds Jānis Vītols (dzimis 1889. gada 27. jūnijā, miris 1970. gada 26. decembrī) bija latviešu ārsts, pirmais ārsts Saulkrastos, Pēterupes-Neibādes jūrmalas palīdzības un labdarības biedrības priekšnieks, Rīgas Veselības valdes direktora vietnieks. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Alfrēds Vītols
Alfrēds Vītols
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 27. jūnijā
Pāles pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Limbažu novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1970. gada 26. decembrī (81 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās ārsts
Vecāki Jānis Vītols, Anna Vītola (dz. Brinkmane)
Dzīvesbiedre Matilde Jūlija Vītola (dz. Lipsberga), Ženija Vītola (dz. Korneta), Elza Vītola (dz. Roga)
Bērni Aina Barons, Jānis Vītols, Alfrēds Vītols

Dzīves gājums

labot šo sadaļu

Alfrēds Jānis Vītols dzimis 1889. gada 27. jūnijā Pāles pagasta Āsteres muižas "Blāžās" (tagadējā Viļķenes pagastā) krodzinieka Jāņa Vītola (1860-1941) un Annas dz. Brinkmanes (1858-1917) ģimenē kā trešais dēls.[1] Mācījās Limbažu pilsētas skolā, vēlāk Jelgavas ģimnāzijā. Maskavas universitātē apguvis ārsta profesiju.Studiju laikā bija Fraternitas Moscoviensis (tagad Fraternitas Lettica) biedrs.

Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Rēveli, mūsdienu Tallinu. 1917. gada 1. maijā salaulājas ar Matildi Jūliju (dzimušu Lipsbergu). Pirmajam pasaules karam noslēdzoties, atgriezās Latvijā.

1918. gadā strādāja par lauku ārstu Zemgalē un Vidzemē.[2] Vēlāk mediķis dzīvoja un strādāja Tūjā, kur 1919. gada 21. jūnijā dzimst meita Aina (vēlāk precējusies ar ķirurgu Edgaru Baronu). Pēc iedzīvotāju iniciatīvas un pagasta padomes apstiprinājuma 1922. gadā uzaicināja par Bīriņu pagasta ārstu.[3] Mediķis bija sabiedriski aktīvs un ātri spēja iegūt vietējo iedzīvotāju cieņu, drīz kļūdams par kultūras pasākumu organizatoru. 1926. gada augustā Pēterupes daktera A.J. Vītola mājā (tagad mazajā skoliņā Raiņa ielā 6) kopā ar lugu rakstnieku Emīlu Cīruli izveidoja Pēterupes-Neibādes jūrmalas palīdzības un labdarības biedrību, bija tās priekšnieks. Biedrības galvenais mērķis bija apvienot visus mazos jūrmalas ciemus, centās atjaunot karā izpostītās un sagrautās ēkas, infrastruktūru, atdzīvināt tirgu un piesaistīt tūristus, kā arī rūpējās par iedzīvotāju labklājību.[4] Tās dalībnieku vidū bija arī komponists Alfrēds Kalniņš, operdziedātājs H.Ozolītis, aktrises Tija Banga, M.Šmithene, L.Štengele, M.Gruzevska un skolu inspektors R.Cukurs. Par godu Neibādes pārdēvēšanai par Saulkrastiem, 1933. gada 16. jūlijā Pēterupes — Neibādes jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība sarīkoja bijušajā muižas parkā svētkus.[5]

1927. gada 23. aprīlī Tautas Labklājības ministrijas sociālās apgādības departaments iecēla A.J. Vītolu par Rīgas rajona (apriņķa) ārstu.[6] Slimniekus viņš pieņēma Krišjāņa Barona ielā Nr. 31a, kur arī dzīvoja. Pēc kļūšanas par apriņķa ārstu, viņu regulāri izsauca uz dažādām Rīgas rajona vietām, lai noteiktu nāves iestāšanās cēloņus, kā arī bija jāveic sekcijas, par ko rakstīja Latvijas presē. 1936. gada 8. septembra laikrakstā „Brīvā Zeme” ziņots, ka „Ādažu pagastā Bukultu mežā pie Puķīšu mājām atrasts jaunas sievietes ģindenis”.[7] Notikuma vietā izsauca gan policiju, gan Dr. Vītolu, kurš konstatēja, ka sieviete mirusi kopš 1935. gada vasaras sākuma. 1933. gada 19. decembra avīzē „Pēdējā Brīdi” rakstīts, ka A.J. Vītolu izsauc uz tiesas sēdi kā lietpratēju medicīnā virsleitnanta Virša nošaušanas lietā.[8]

Pēc kļūšanas par apriņķa ārstu, A.J. Vītols sarakstīja grāmatu par lipīgu slimību apkarošanu un to ārstēšanu.[9] Tās fragmentus publicēja četros avīzes „Nākotnes Spēks” numuros.[10][11][12][13] 1930. gadā izdeva grāmatu „Skolas un mājas aptieka ar īsu lietošanas pamācību”, kurā skaidroja kādiem nolūkiem jālieto zāles un ar kādām traumām vajadzētu vērsties pie ārsta.[14] Bija līdzautors kristīgajai grāmatai „Es un mans nams”, kur rakstīja par cilvēka veselību, higiēnu un veidiem, kā izvairīties no slimībām.[15] Informēja par Rīgas apriņķa ārstiem grāmatā „Dzīve un darbs”, kur skaidroja, kā valstī attīstījusies veselības kopšana, kādi ir uzlabojumi un nākotnes plāni.[16] Dr. Vītols rakstīja grāmatas un rakstus par dažādām medicīnas un sanitārajām nozarēm, aktualizējot svarīgākos veselības jautājumus.

Ārsts lasīja lekcijas, regulāri sniedza informāciju pa radio par bērnu triekas atpazīšanu,[17] par Rīgas apriņķa sabiedrisko iestāžu sanitārajiem apstākļiem un veidiem, kā tos uzlabot,[18] ieteica, kā „vasarā bērniem labāk atpūsties un veiksmīgāk uzkrāt spēkus nākamajam skolas cēlienam” vienoto Bērnu svētku ietvaros.[19] Mediķis piedalījās „Dzīves vakara nodrošinājuma fonda” dibināšanā,[20] kā arī uzstājās ar runu, kāpēc ir vajadzīgi alternatīvi uzkrājumi, neskaitot pensiju, un kādi ir valsts pienākumi katra Latvijas iedzīvotāja veselības sargāšanā. Dr. Vītols rūpējās par sabiedrības izglītošanu, tās veselības stāvokli, aicināja vecākus pievērst uzmanību savu bērnu labklājībai.

Pēc ASV parauga 1929. gadā aizsākās patriotiskā Mazpulku kustība.[21] Strauji attīstoties Mazpulku organizācijai Latvijā, ar ko valdība centās radīt jaunatnei interesi par lauksaimniecību un nacionālajām vērtībām, viņu 1938. gada jūlijā paaugstināja par Latvijas Lauksaimniecības Kameras Mazpulku veselības kopšanas inspektoru.[22] Par saviem un organizācijas panākumiem un rezultātiem mediķis regulāri publicēja rakstus avīzēs, rakstā „Ārsta darbs Mazpulkos”[23] Dr. Vītols iepazīstināja lasītājus, ar ko nodarbojas Mazpulku ārsti, kā nākotnē varētu izvērsties šīs organizācijas darbība. Pēc nepilna pusgada viņš rakstā „Mazpulku darbinieku tīrības un kārtības raksturojums”[24] informēja par sasniegumiem un izmaiņām, ka arī minēja, kur nākotnē izveidos Mazpulku organizāciju filiāles, pēc kādiem kritērijiem jāvērtē mazpulcēnu saimniecības. Mediķis rosināja viņus rādīt piemēru pārējai tautai gan ar uzvedību, gan darbiem, kā arī aicināja sabiedrību mācīties palīdzēt sev pašiem, ārstējot mazāk nopietnas traumas un saslimšanas. Ar Latvijas Lauksamniecības kameras atbalstu Dr. Vītols noorganizēja pamācošu filmu izgatavošanu, tās rādīja daļā Latvijas skolu. Šaurfilmas bija par higiēnu un sadzīves situācijām, ikdienas uzlabošanu. Par zobu kopšanu, ievainojumu aprūpi konsultēja pats ārsts.[25]

No 1938. gada Veselības pārvaldes Sanitārās daļas vadītājs.

1940. gadā, pēc padomju okupācijas, atbrīvots no darba. Strādājis par sanitāro ārstu.

1941. gada 12. jūnija pēcpusdienā Dr. Vītols no tuvas personas saņēma ziņu, ka viņam ar ģimeni nevajadzētu uzturēties savā dzīvoklī nākamās dienas.[26] Tas paglāba ģimeni no 1941. gada masu deportācijas. Savukārt vācu varas laikā ārstu iecēla par Rīgas pilsētas Veselības valdes direktora vietnieku. Viņš 1941. gada jūlija beigās radio runāja par veidiem „kā bērniem izmantot atlikušo vasaru veselības nostiprināšanai”, sākumā kritizējot Padomju Savienības režīmu.[27]

Dr. Vītols no studiju gadiem iesaistījās studentu korporācijā „Austrums”. Kopā ar apvienības biedriem, tajā skaitā Kārli Baronu (Krišjāņa Barona dēls), Mintautu Čaksti un Konstantīnu Čaksti (Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēli),[28] un citām sabiedrībā labi zināmām personām, iesaistījās domu apmaiņā. Patriotisko grupu nosauca par Latvijas Centrālo padomi 1943. gada 13. augustā ar mērķi „atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, demokrātiju, noraidot katra veida diktatūru”.[29] 1944. gada martā Dr. Vītols bija viens no 188 pārstāvjiem, kuri parakstīja Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim adresēto LCP Memorandu, kas paredzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1944. gadā devies bēgļu gaitās ar otro sievu Ženiju dz. Kornetu (1908-?) un dēlu Jāni (1943) uz Kurzemi, pēc tam atgriezies Rīgā (pēc kara pasē ierakstīts kā Jānis, līdz tam - Alfrēds). 1944. gada 27. decembrī viņu apcietināja VDK, apsūdzot par pretvalstisku darbību un pretpadomju aktivitātēm, kā arī par Padomju Savienības kritizēšanu radio ēterā vācu okupācijas laikā. 1945. gada 30. aprīlī viņu atbrīvoja no LPSR VDTK iekšējā cietuma.[30]

Pēc Otrā pasaules kara Dr. Vītols strādāja par Sanitāri Epidemioloģiskās stacijas Sanitāri Higiēniskās daļas sanitāro ārstu.

Miris Rīgā 1970. gada 26. decembrī, apglabāts Rīgas Meža kapos.[31]

Meitas vīrs ķirurgs Edgars Barons. Tēva brālis mākslinieks Eduards Vītols. Māsīca māksliniece Jeļena Skujiņa.

Apbalvojumi

labot šo sadaļu
  • IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1936. gada 14. novembris) piešķirts par „izcilu darbu, ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbību, īpašiem nopelniem Latvijas neatkarības izveidošanas periodā un valsts tālākas nostiprināšanas laikā”.[32]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Alfrēds Jānis Vītols». geni_family_tree (latviešu). Skatīts: 2021-05-08.
  2. ↑ A. Kalniņš. «Blaumaņa ielā 17». Brīvā Latvija, 26.02.2000. 4. lpp.
  3. ↑ «Iekšzeme». Latvijas Vēstnesis. 04.08.1922. 2. lpp.
  4. ↑ «Apspriede par Pēterupes jūrmalas labierīcību». Latvis. 06.08.1926. 2. lpp.
  5. ↑ «Dagnija Gurtiņa. Pēterupes-Neibādes jūrmalas palīdzības un labdarības biedrībai — 85». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2014. gada 15. maijā.
  6. ↑ «Valdības iestāžu paziņojumi». Valdības Vēstnesis. 25.04.1927. 1. lpp.
  7. ↑ «Bukultu mežā atrasts jaunas sievietes ģindenis». Brīvā Zeme. 08.09.1936. 15. lpp.
  8. ↑ «Virsleitnants Veldre ar savu augumu sargājis Langmaņa kundzi pret lodēm». Pēdējā Brīdī. 01.12.1933. 1. lpp.
  9. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Kā apkarot lipīgas slimības skolā un mājās». Latvijas jaunatnes Sarkanais Krusts, 1935. 40. lpp.
  10. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Kā apkarot lipīgas slimības skolās». Nākotnes Spēks, 01.04.1935. 184.–186. lpp.
  11. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Kā apkarot lipīgas slimības skolās». Nākotnes Spēks, 01.05.1935. 224.–227. lpp.
  12. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Kā apkarot lipīgas slimības skolās». Nākotnes Spēks, 01.06.1935. 274.–280. lpp.
  13. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Kā apkarot lipīgas slimības skolās». Nākotnes Spēks, 01.07.1935. 326.–331. lpp.
  14. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. Skolas un mājas aptieka ar īsu lietošanas pamācību. Rīga : Latvju Kultūra, 1930.
  15. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. Svarīgākie padomi veselības kopšanā. Es un mans nams. Rīga : Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1940. 387.–413. lpp.
  16. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. Rīgas apriņķa veselības sargi. Dzīve un darbs. Rīga : Rota, 1937.
  17. ↑ «Galvaspilsētas ziņas». Jaunākās Ziņas. 08.10.1938. 11. lpp.
  18. ↑ «Par radiofona programmu». Vēstnesis. 01.01.1931. 17. lpp.
  19. ↑ K. Mīlgrāvis. «Rīt prezidents atklās vienotos bērnu svētkus». Brīvā Zeme, 12.06.1937. 1. lpp.
  20. ↑ «Nodibināts „Dzīves vakar nodrošinājuma fonds”». Rīts. 20.03.1939. 7. lpp.
  21. ↑ Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts. 20. gadsimta Latvijas vēsture II: Neatkarīgā valsts 1918-1940. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds. 2003. 269. lpp.
  22. ↑ «Paziņojumi». Mazpulks. 15.08.1938. 381. lpp.
  23. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Ārsta darbs Mazpulkos». Vadītājs, 01.08.1938. 163. lpp.
  24. ↑ Alfrēds Jānis Vītols. «Mazpulku dalībnieku tīrības un kārtības raksturojums». Vadītājs, 01.12.1938. 381. lpp.
  25. ↑ «Lētas šaurfilmu izrādes skolām». Daugavas Vēstnesis. 20.04.1940. 3. lpp.
  26. ↑ LVA PA 1986. f. – 2. apr. – P-1420. lieta – 6. lp
  27. ↑ LVA PA 1986. f. – 2. apr. – P-1420 – 27. lp.
  28. ↑ Ar parakstu par Latviju. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 336. lpp.
  29. ↑ E. Andersons, E. Siliņš. Latvijas Centrālā Padome – LCP: Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Rīga : Eraksti, 2008. 299. lpp.
  30. ↑ LVA PA 1986. f. – 2. apr. – P-1420. lieta – 36. lp. 
  31. ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 327. lpp. ISBN 9789934827051.
  32. ↑ «Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto 21. saraksts». Valdības Vēstnesis. 17.11.1936. 3. lpp.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Alfrēds_Vītols_(ārsts)&oldid=3912222"