Eduards Vītols
- Šis raksts ir par mākslinieku. Par citām jēdziena Eduards Vītols nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Eduards Kārlis Vītols (dzimis 1877. gada 5. novembrī[1], miris 1954. gada 7. janvārī) bija latviešu mākslinieks, scenogrāfs, gleznotājs, pedagogs, grāmatu ilustrators, veidoja metus mēbelēm, rotām un metālkalumiem, arī Kuzņecova un Jesena[2] porcelāna fabriku traukiem.
| ||||||||||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuEduards Vītols ir dzimis Katvaru muižā, kur viņa tēvs Jānis Vītols (1830-1890) strādāja par pārvaldnieku. Eduarda māte Trīne Vītola (1841-1880) mirst 1880.gadā un zēnu audzināšanā pieņem tēva brālēns Pēteris Veidemanis (1841-1904), tirgotājs, kurš dzīvo Umurgā.
Skolas gaitas Eduards uzsāk Limbažu pilsētas skolā. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā iestājas Pēterburgas Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skolas teātra dekorāciju klasē, kuru beidz 1901.gadā ar izcilību, kā arī iegūst specializāciju stikla glezniecībā. Apsolvējot ieguvis stipendiju studijām ārzemēs, no 1901. līdz 1903. gadam uzturējies Vācijā, Itālijā, Francijā, Anglijā, Beļģijā, Holandē, Dānijā[3], Vircburgā, Nirnbergā, Rotenburgā u.c., kur padziļināti apguvis gotiku, renesances u.c. celtnicību. No 1902. līdz 1903. gadam mācījies Minhenes Lielās operas (Minhenes Karalskās operas vai Bavārijas Valsts operas) dekorāciju darbnicā praksē pie gleznotāja Frāma.[4]
Atgriezies Pēterburgā, strādājis par zīmēšanas skolotāju vidējās mācību iestādēs un Marijas teātrī no 1903. līdz 1918. gadam. No 1906. gada darbojies Ķeizariskajā Akvarelistu biedrībā. Latvijas Operas aicināts, 1918. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Rīgu.
No 1918. līdz 1935. gadam bija dekorators un dekorāciju darbnīcas tehniskais vadītājs Latvijas Nacionālajā operā. Darbojies Rūpniecības departamentā pār mākslas amatniecības pārzini no 1919. līdz 1921. gadam. No 1922. līdz 1932. gadam bija Latvijas Mākslas akadēmijas vecāko klašu vadītājs, bet no 1946. līdz 1954. gadam bija LMA Glezniecības katedras asistents, no 1947. gada Keramikas katedras docents. No 1935. līdz 1937. gadam vadījis savu studiju.No 1937. līdz 1940. gadam strādājis par pedagogu Latvijas Valsts universitātē Arhitektūras fakultātē. Eduards no 1939. līdz 1941. gadam bijia mākslinieks Vilhelma Ķuzes saldumu fabrikā. Strādaja par zinātnisko līdzstrādnieku no 1941. līdz 1944. gadam Latvijas PSR Padomju mākslas muzejā.[5] No 1946. līdz 1954. gadam bija pedagogs Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā.[6]
Gleznojis impresionistiskas ainavas akvareļtehnikā, kā arī reālismā. Izmantojis arī eļļas, temperas tehniku, gleznojis grafikā, akvareļtehnikā, veidojis scenogrāfijas, grāmatu ilustratrācijas, metus mēbelēm, rotām un metālkalumiem.
Brāļa dēls ārsts Alfrēds Jānis Vītols.
Izstādes un darbi
labot šo sadaļuIzstādēs piedalās no 1903. gada. Zīmējis karikatūras žurnālam “Svari” (1906–1907).[7] Sadarbojies ar J. Ozola apgādu Cēsīs – zīmējis vākus vairākām grāmatām (Raiņa “Vētras sēja” (1905), G. Merķeļa darbi (1905, 1906).[8] Piedalījās Lētas mākslas salona 1920. gadā un latviešu mākslinieku 1923. gadā rīkotajās izstādēs.
Personalizstādes:
- Rīgā 1927., 1931., 1942. gadā (kopā ar Mārtiņu Zauru)
- Parīzē 1933. gadā.
Autors vairāk nekā 80 Latvijas Nacionālās operas scenogrāfijām: "Jevgeņijs Oņegins" (1918), „Pīķa dāma" (1919, 1924), "Loengrīns" (1920), „Don-Žuans" (1921), „Nāra" (1923), „Fra Diavolo" (1924), Madama Butterfly (1925), "Meistardziedoņi" (1925) Cosi fan tutte (1925),[4] "Ugunī", "Raimonda", "Gulbju ezers", "Arlekinade" (1927), "Šopeniane" (1927), "Dzejnieka sapnis" (1932), "Marta" (1934).
Piemiņas izstāde Rīgā (1977), Limbažos (2017).[9] 2019. gada janvārī aktrise Dace Vītola un mākslas zinātniece Ingrīda Burāne izveidoja izstādi "Eduards Vītols un Latvijas opera: Izstāde «Zināmais un nezināmais» Jūrmalā".[10]
2018. gadā atklāta tēlnieka Jāņa Strupuļa veidota piemiņas plāksne Dzintaros, Ķemeru ielā, pie kādreiz E. Vītolam piederošās mājas.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Kultūras fonda stipendija (1923. – 1924., 1925)
- Triju Zvaigžņu ordenis (1929)
- LPSR AP goda raksts (1949)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Dzimšanas ieraksts, 17. kadrs, 203. ieraksts». 1877.11.05.[novecojusi saite]
- ↑ [1] Arhivēts 2018. gada 15. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Andis Bajārs. «AKVARELISTS UN DEKORATORS EDUARDS VĪTOLS». Laikmets, 1942.09.11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2018.01.04.
- ↑ 4,0 4,1 Jānis Siliņš. «Eduards Vītols». Ilustrēts Žurnāls, 1926.02.01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2018.01.04.
- ↑ Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 2003. 4. sējums. lpp.
- ↑ Ingrīda Burāne. Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija. Rīga, 1989.
- ↑ Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940. Rīga : Zinātne. 1986.
- ↑ Jānis Siliņš. Latvijas māksla. Stokholma : Daugava, 1988. 1. daļa. lpp.
- ↑ Baiba Kuršķe. «Aktualizē izcilā mākslinieka Eduarda Vītola daiļradi». Latvijas Sabiedriskie Mediji, 2017.10.05. Skatīts: 2018.04.01.
- ↑ «Eduards Vītols un Latvijas opera: Izstāde «Zināmais un nezināmais» Jūrmalā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-02-13.