Vikipēdija

Ainārs Gulbis

Ainārs Gulbis (dzimis 1959. gada 30. novembrī, miris 2024. gada 8. decembrī) bija latviešu uzņēmējs, AS "Software House Rīga" (SWH Rīga) (tās struktūrvienība sākotnēji bijusi mūsdienās pastāvošā kompānija "DATI Group"[1]) grupas dibinātājs un prezidents.

Ainārs Gulbis
Personīgā informācija
Dzimis 1959. gada 30. novembrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2024. gada 8. decembrī (65 gadi)
Valsts karogs: Brazīlija Brazīlija
Nodarbošanās uzņēmējs

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1959. gadā basketbolista Alvila Gulbja ģimenē. Sāka studēja medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā, līdztekus strādāja par sanitāru slimnīcā. Pēc studiju pārtraukšanas strādāja par bārmeni.[2] Perestroikas laikā kopā ar Andri Tālbergu dibināja datortehnikas tirdzniecības kooperatīvu "Biržas sabiedrība",[3] kuru Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gadā pārveidoja par AS "SWH". Gulbis bija "SWH" prezidents, 1993. gada beigās un 1994. gada sākumā SWH grupā ietilpa ražojoši uzņēmumi, finanšu institūcijas (Rīgas Apvienotā Baltijas banka un Ventspils Apvienotā Baltijas banka), kā arī tai piederēja daļas medijos, piemēram, laikrakstā "Labrīt" un "Radio SWH".[4]

Nākamo būtisko kapitāla pieaugumu radīja A. Gulbja draudzība ar agrofirmas "Ādaži" priekšsēdētāja Alberta Kaula vietnieku Māri Forstu un viņa tābrīža padoto, "Ādaži Impex" vadītāju Grigoriju Lučanski. Iespēja sadarboties ar G. Lučanski A. Gulbim palīdzēja iesaistīties tādu tranzīta uzņēmumu vadībā kā "Ventrans", "Ventkālijs", "Ventkondensāts", "Ventminerāls", "Lat Transnafta" u.c., kā arī piedalīties "Kālija parka" dibināšanā. Cita starpā A. Gulbis ir iezīmējies arī ar mēģinājumu privatizēt agrofirmu "Ādaži", kurai jau padomju laikos bija ekskluzīvas tiesības tirgoties ar Rietumiem, pārdodot tiem Krievijas dabas resursus, galvenokārt kālija sāli. Tomēr darījums nenotika, jo A. Gulbis Ādažos sastapa spēcīgu pretestību.[4]

A. Gulbis bija Šveicē reģistrētā investīciju uzņēmuma Almera Investment AG līdzīpašnieks,[5] Britu Virdžīnās reģistrētā ofšora Davis Group LTD patiesais labuma guvējs,[6] un tāpat varētu atrasties aiz Maurīcijā reģistrētā ofšora, kam pieder AS "SWH Grupa" ar tās īpašumiem Rīgā, Skanstes ielā.[7] Līdzās tam, A. Gulbis ir bijis viens no trim gāzes importētāja SIA "Itera Latvija" līdzīpašniekiem. Zināms, ka 2022. gadā "Itera Latvija" ievietota ar Krievijas sankcionēto personu saistīto uzņēmumu sarakstā, jo uzņēmuma faktiskais kontrolētājs ir Krievijas valsts enerģētikas uzņēmuma "Rosņeft" vadītājs Igors Sečins, kuram ir tuvas saites ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.[8]

Attiecības ar Aivaru Lembergu

labot šo sadaļu

1990. gadu sākumā SWH grupa sāka nodarboties ar dažādu kravu, galvenokārt naftas un naftas produktu, kālija sāls u.c. tranzītu caur Ventspils ostu.[9] SWH grupu pārstāvošie uzņēmēji ar Aināru Gulbi priekšgalā 1990. gados vēlējās privatizēt AS "Ventspils nafta" (tagad — AS "Latvijas kuģniecība"), kuras padomes loceklis bija Aivars Lembergs.[10] Naudas grūtību dēļ A. Gulbis darījuma veikšanai ieķīlāja AS "Latvijas Naftas tranzīts" (LNT) daļas, kuras vēlāk zaudēja, jo parādu nespēja atdot.[4]

1993. gada 22. jūlijā Aivars Lembergs iegādājās 10 akcijas uzņēmumā SWH, tādējādi kļūstot par uzņēmuma akcionāru. Dienu vēlāk A. Lembergs un A. Gulbis noslēdza trasta līgumu, kura atsevišķs punkts to klasificēja kā konfidenciālu. Ar šo dokumentu A. Gulbim tika uzticēta ne tikai A. Lembergam piederošo akciju turēšana un pārvaldīšana, kā arī viņa interešu pārstāvēšana, bet arī dividenžu un jebkādu citu maksājumu saņemšana un tālāka nodošana īstajam akcionāram. Vien pāris nedēļas vēlāk vēlāk A. Lembergs iegādātās 10 SWH akcijas tikpat pēkšņi pārdeva tālāk Aivaram Borovkovam. Savukārt vēl trīsarpus mēnešus vēlāk AS "Ventspils nafta" padome ar A. Lembergu tās sastāvā izlēma, ka iznomāšana uzņēmumam SWH nebūtu pareiza un atbilstoša Latvijas valsts interesēm. Neraugoties uz šo rīcību, abu pušu sadarbība turpinājās vēl ciešāk.[10]

Pamazām A. Gulbja parādsaistību apmērs ar A. Lembergu saistītajos uzņēmumos pieauga — Ventspils pilsētas domei 1990. gadu vidū parādā bija A. Gulbja vadītais tranzīta uzņēmumu "Ventrans", un arī 1990. gadu beigās, līdz ar biroja tehnikas tirdzniecības uzņēmuma SIA "Inter-Rīga" kapitāldaļu mantošanu, A. Lembergs ieguva tiesības piedzīt šī uzņēmuma parādsaistības no A. Gulbja.[11]

Azartspēļu industrija

labot šo sadaļu

Līdz 2016. gadam, pirms uzņēmums pārdots kazino ķēdei SIA "Olympic Casino Latvia", A. Gulbim bija 81% kapitāldaļu, bet viņa dēlam Ernestam Gulbim — 5% kapitāldaļu Kiprā reģistrētajā ofšora uzņēmumā 4SG Limited. Caur šo ofšora uzņēmumu A. Gulbim piederēja Latvijas uzņēmums SIA "Garkalns" un tam piederošā SIA "Post-Nevada", kas Latvijā izveidoja spēļu automātu zāļu ķēdi ar zīmolu "Vulkan". "Vulkan" ķēde tās pārdošanas brīdī 2015. gadā bija attīstījusies līdz pat 20 zālēm ar 432 spēļu automātiem.[12][13][14]

Politiskais lobijs

labot šo sadaļu

1993. gada aprīlī A. Gulbis esot organizējis 5. Saeimas valdības veidošanas sarunas Cīrihē, un bija ieinteresēts jaunā Ministru prezidenta amatam virzīt Aivara Lemberga kandidatūru, tomēr Lembergs no piedāvājuma atteicies. Vairākus gadus vēlāk, 2015. gadā, intervijā ar medijiem, A. Lembergs komentēja šādi:[15]

Tajā laikā Ainārs Gulbis bija Latvijas varenākais cilvēks. Sitot pa savu bikšu kabatu labajā pusē, viņš vienmēr centās atgādināt, ka Latvijas politiķi esot viņa kabatā. Ar šo žestu viņš droši vien lika manīt, ka politiķus nopērk un tādējādi var atrisināt jebkurus jautājumus. Tik tiešām Ainārs Gulbis toreiz mani aģitēja kļūt par premjeru. (...) Taču manī neradās vēlme strādāt Aināra Gulbja vadībā. Tajā laikā Gulbim piederēja daudz naudas, daudz nekaunības, drosmes un izdomas, bet tas viss bija virzīts tikai uz viņa interešu un ambīciju apmierināšanu un viņa kabatu. (...) Tas bija 1993. gada sākums. Tagad uzskatu, ka mans lēmums bija pareizs, jo drīz pēc tam Gulbja bezjēdzīgā mētāšanās ar naudu un visu pirkšana, veidojot parādus, pielika punktu SWH impērijai. 1997.—1998. gadā tā izbeidzās ar pilnīgu fiasko.

Tāpat arī tiek apgalvots, ka A. Gulbis bijis politiskās partijas "Latvijas Ceļš" galvenais sponsors 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gada jūnijā, kas bija pirmās Saeimas vēlēšanas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Pārbaudīt dokumentāri to nav iespējams, jo tajos laikos nebija stingras partiju finansēšanas likumdošanas.[4]

Tiesvedība pret Jāni Zuzānu

labot šo sadaļu

A. Gulbis bija arī ievērojams mākslas kolekcionārs, bijis daudzu ievērojamu Latvijas mūsdienu mākslinieku un vecmeistaru gleznu īpašnieks, kas tikušas pārdotas citam miljonāram Jānim Zuzānam.[16]

2020. gadā A. Gulbis uzsāka lietu pret Jāni Zuzānu, Latvijā lielākās azartspēļu industrijas pārstāvošās "Alfor grupa" īpašnieku un mākslas mecenātu. Lietā strīds bija par to, kādā veidā vairākas gleznas, kas agrāk bijušas A. Gulbja īpašumā (tostarp Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jūlija Federa un citu latviešu vecmeistaru darbi), nonākušas pie Zuzāna. Zināms, ka lietā tiek skatīti materiāli par privātiem notikumiem un norēķiniem, tostarp vairākos miljonos eiro mērāmiem maksājumiem skaidrā naudā. No J. Zuzāna puses tiek uzturēta versija, ka tās gleznas viņam esot pārdotas 2016. gadā, taču neatbildot, kad notikuši maksājumi, un vai tie bijuši skaidrā naudā.[17]

Ģimene un privātā dzīve

labot šo sadaļu

Bija precējies ar aktrisi, aktiera Ulda Pūcīša meitu Milenu Gulbi, viņu dēls ir tenisists Ernests Gulbis. Tāpat A. Gulbim ir arī dēls Kristaps Gulbis un meitas Elīna Gulbe un Laura Gulbe no otrās laulības ar Vinetu Gulbi. 2023. gada nogalē apprecējās trešo reizi ar kādreizējo modeli Unu Gulbi-Kārkliņu.[18]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «"DATI Group" 30 gadi». www.datigroup.com. Skatīts: 2024-12-10.
  2. ↑ Klubs Nr.10. «Alkohols 1984 - 1999». periodika.lv, 2019-10-01. Skatīts: 2022-11-12.
  3. ↑ «5. sērija. «Aiziešana nekur»». Brīvbrīdis (latviešu). 2006-11-25. Skatīts: 2022-11-08.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Liecina par SWH impērijas bēdīgo galu». nra.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-05.
  5. ↑ LETA. «Mainās ‘Itera Latvija’ formālais īpašnieku sastāvs». delfi.lv (latviešu), 2002-08-05. Skatīts: 2022-10-05.
  6. ↑ «Ainars Gulbis | ICIJ Offshore Leaks Database». offshoreleaks.icij.org. Skatīts: 2022-10-06.
  7. ↑ Lato Lapsa, speciāli www.delfi.lv. «Savādie miljonāri – I». delfi.lv (latviešu), 2005-03-07. Skatīts: 2022-10-05.
  8. ↑ «Sankcijas skar Savicka uzņēmumu «Itera Latvija»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-05.
  9. ↑ «Pietiek :: Kā Lembergs draudēja Gulbim». pietiek.org. Skatīts: 2022-10-06.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Aivars Lembergs: ceļš uz naudu un varu».
  11. ↑ «Lembergs gatavs maksāt valstij Ls 70 000». www.diena.lv. Skatīts: 2022-10-06.
  12. ↑ BNS. «Inspekcija: par Latvijas azartspēļu tirgu turpina interesēties jauni dalībnieki». delfi.lv (latviešu), 2011-11-08. Skatīts: 2022-10-06.
  13. ↑ Konkurences Padome. «Par SIA “OLYMPIC CASINO LATVIA” un SIA “GARKALNS” apvienošanos», 2015.
  14. ↑ «Vulkan spēļu zāles mainīs nosaukumu uz Olympic Casino Latvia». Dienas Bizness (latviešu). Skatīts: 2022-10-06.
  15. ↑ «Bizness.lv / Sabiedrība / Miljonārs Gulbis virzījis Lembergu premjera amatam». www.bizness.lv. Skatīts: 2022-10-06.
  16. ↑ «Miljonāru cīņas. Maisiņi ar 500 eiro banknošu paciņām». www.delfi.lv (latviešu). Skatīts: 2024-09-16.
  17. ↑ «Gulbis pret Zuzānu: Miljonāru prāva par vērtīgas gleznu kolekcijas īpašumtiesībām». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-06.
  18. ↑ «Apprecējusies septiņu bērnu māmiņa Una Kārkliņa». Slavenības (latviešu). 2024-01-09. Skatīts: 2024-01-10.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ainārs_Gulbis&oldid=4190587"