Jūlijs Feders
Jūlijs Voldemārs Feders (vācu: Julius Fedders, krievu: Юлий Иванович Феддерс; 1838—1909) bija latviešu gleznotājs, spilgtākais ainavas žanra pārstāvis Latvijas mākslā. Arhitekta Pētera Federa tēvabrālis.
| Jūlijs Feders | |
|---|---|
 Jūlijs Feders | |
| Dzimis |
1838. gada 19. jūnijā Koknese, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1909. gada 1. februārī (70 gadu vecumā) Ņižina, Čerņihivas guberņa (tagad  Ukraina) |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Mākslas virziens | reālisms |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuJūlijs Feders dzimis 1838. gada 19. jūnijā Kokneses muižas krodzinieka Jāņa Federa ģimenē. Mācījās Rīgas Doma skolā un Bergmaņa privātskolā, 1856. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. 1863. gadā pēc tēva nāves viņš pārtrauca studijas kā brīvmākslinieks strādāja par Jelgavas reālskolas zīmēšanas skolotāju un no 1868. gada par fotogrāfu.
1873. gadā par ainavu «Strauts» Pēterburgas Mākslas akadēmija Federam piešķīra II šķiras mākslinieka grādu, bet 1874. gadā par gleznām «Meža skats», «Vētra» un «Papīra fabrika Līgatnē» I šķiras mākslinieka grādu. 1874. gadā par gleznu «Mežs pēc vētras» Londonas izstādē Feders ieguva sudraba medaļu un kļuva par Londonas akadēmijas locekli, bet gleznu iegādājās Persijas šahs.[1]
1874. gadā viņš pārdeva fotogrāfa darbnīcu un apceļoja Norvēģiju, 1875. gadā pameta Jelgavas reālskolas skolotāja vietu un devās papildināties uz Diseldorfu pie vācbaltu cilmes profesora gleznotāja Eižena Dikera. 1876. gadā viņš devās uz Belgorodu, kur 10 gadus nostrādāja par zīmēšanas skolotāju. 1880. gadā Feders Pēterburgā tika ievēlēts par akadēmiķi, no 1889. līdz 1898. gadam strādāja par pasniedzēju komercskolā Sanktpēterburgā, vasaras pavadīja Latvijā.
Pēterburgas periodā viņš satuvinājās ar jauno latviešu mākslinieku paaudzi — Purvīti, Rozentālu, Valteru un citiem. Uzturēja kontaktus ar latviešu mākslinieku apvienību «Rūķis». Šajā laikā pastiprinājās viņa interese par nacionālo ainavu («Gaujas leja» u.c.). Gadsimta beigās Feders uzgleznoja lielu skaitu dabas studiju («Ceļš Līgatnē», «Siguldas pils dīķis» utt.).
1898. gadā Feders atstāja valsts dienestu. Miris 1909. gada 1. februārī Čerņigovas guberņas pilsētā Ņižinā. Pēc Federa nāves Rīgā tika sarīkota viņa gleznu izstāde.
Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā.
Daiļrades raksturojums
labot šo sadaļu
J. Feders bija viens no Latvijas ainavas glezniecības aizsācējiem 19. gadsimta otrajā pusē, pārstāvot krievu un vācu akadēmisko glezniecības skolu — klasisko tradīciju reizēm atkailinātā, reizēm dziļi slēptā klātbūtne Federa mākslai piešķir unikālu savdabību, kas mūsu gleznotāju vidū to padara ar ne ar ko nesajaucamu.[2] Augsta eiropeiska līmeņa profesionalitāte, individuālā stila pašattīstībai raksturīgās pārvērtības, ainaviskie tēli, motīvu daudzveidība un gleznieciskās kvalitātes, ko akadēmiķa atstātais mantojums atklāj plašā diapazonā no episki monumentālām panorāmām līdz intīmiem, fragmentāriem studijveida darbiem, Latvijas mākslas kopainā iezīmē viņa veikuma unikalitāti, vienlaikus reprezentējot 19. gadsimta cilvēka nesteidzīgo vērojumu un pietāti pret dabu.[3]
Pēterburgas Mākslas akadēmijā Feders apguva sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. 70. gadu sākumā viņš aktīvi izkopa savu meistarību; šajā laikā viņa darbos dominēja romantisma ietekmes, dramatisks dabas tēlojums, piemēram, «Ainava ar negaisa mākoņiem» (1873) un «Pēc vētras» (1874). Vēlāk viņa ainavas arvien vairāk noteica laikmetīgā reālisma estētika, viņa gleznotajos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, piemēram, «Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā» (1881), «Krīta kalni» (ap 1881).[4]
Pazīstamākās gleznas
labot šo sadaļu-
Ainava ar negaisa mākoņiem (1873) -
Pēc vētras (1874) -
Krīta kalni (ap 1881) -
Kapsēta (1880. gadi, Belgoroda) -
Ainava ar mājām (1880. gadi, Belgoroda) -
Strauts (1880. gadi) -
Aizlaistais dārzs (1887) -
Ainava (ar drupām vakara gaismā) (1891) -
Avots (1894) -
Baltijas jūras krasts (1895) -
Rīta migla Koknesē (ap 1900) -
Jūras krasts pie Orro Igaunijā (1901)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīcas V. sējums, 8386.—8389 slejas, Rīga, 1930.—1931.
- ↑ Jūlijs Feders. Rīga : Neptuns. 2013. 200. lpp.
- ↑ «Ainava. Jūlijs Feders (1838-1909)». http://www.lnmm.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. februārī. Skatīts: 2016. gada 2. maijā.
- ↑ «www.makslasvesture.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 15. janvārī.