Mieturaļģes

Mieturaļģes (latīniski: Charophyta) ir plaši izplatītas un bieži sastopamas dažādos biotopos visā pasaulē. To masveida klātbūtne biotopā liecina par šīs ekosistēmas tīro un veselīgu ūdens stāvokli. Mieturaļģes ir ļoti nozīmīgas trofiskā tīkla sastāvdaļas. Mieturaļģu izplatība saldūdeņos atkarīga no biotopa ūdens dzidrības, morfometriskiem rādītājiem, ķīmiskā sastāva un substrāta, kurās tās aug. Sastopamas sešas dzimtas:

Chara hispida

Klasifikācija
Valsts	Plantae
Nodalījums	Charophyta
Klase	Charophyta

•Chara

•Lamprothamnium

•Lychnothamnus

•Nitella

•Nitellopsis

•Tolypella

Sistemātika

Ilgu laiku mieturaļģu klasifikācija nebija noteikta. Viena daļa zinātnieku uzskatīja, ka mieturaļģes jāiedala Chlorophyta nodaļā, jo tām ir hlorofils a un b, kā arī ciete. Citi uzskatīja, ka jāiedala pie Charophyta, kā atsevišķa nodaļa. Trešie zinātnieki pieņēma, ka mieturaļģes ir starp zaļajiem ūdensaugiem un sūnām. Šobrīd pēc molekulāri — ģenētiskajiem un bioķīmiskajiem rezultātiem tiek pieskaitītas pie Charophyceas klases.

Mieturaļģu morfoloģiskais raksturojums

Mieturaļges ir makroskopiski ūdensaugi, kas līdzinās augstākajiem augiem (raglapēm un kosām). Lapoņa garums parasti ir 20-30 cm, bet var arī sasniegt 1—2 m. Mieturaļģes ir makroskopiskas daudzšūnu aļģes ar sarežģītu uzbūvi. Uzbūve un morfoloģija ir savdabīga un būtiski atšķiras no citām aļģēm un vaskulārajiem augiem, bet nedaudz līdzinās kosām un raglapēm. Visām mieturaļģu ģintīm laponis sastāv no galvenās ass, kas parasti ir 20-30 cm garš, bet var sasniegt 1—2 m. No galvenās ass atiet sānzari un īszari. Īszari uz galvenās ass piestiprināti mieturos mezglu vietās. Starp mezgliem atrodas posmi, kurus veido viens gara, izstiepta šūna (centrālā šūna). Īszari ģintīm Chara un Nitellopsis ir nezaroti, bet ģintīm Tolypella un Nitella — zaroti.

Vairošanās

Dzimumvairošanās orgāni

Mieturaļģēm rasturīga veģetatīvā un dzimumvairošanās. Veģetatīvā vairošanas — nepieciešami optimāli vides apstākļi. Dzimumvairošanās parasti notiek, ja beidzas veģetācijas periods vai iestājas augšanai nelabvēlīgi apstākļi. Sievišķie dzimumorgāni — oogoniju un vīrišķie- anterīdiji ir daudzšūnu un attīstās lielākajā daļā sugu un atrodas uz viena auga, bet ir sastopami arī divmāju augi. Anterīdijus parasti veido astoņas šūnas, kas veido sfērisku formu diametrā līdz 0,5 mm. Oogoniju apņem spirāliskas segšūnas. Oogonija augšpusē segšūnas veido vainadziņu, kas ģintīs Chara un Nitellopsis sastāv no piecām šūnām, bet ģintīs Nitella un Tolypella no desmit šūnām. Chara anterīdiji atrodas zem oogonija, bet ģintī Nitella un Tolypella, kā arī Lychnothamnus anterīdiji novietoti virs oogonija. Nogatavojušies anterīdiji parasti ir oranži vai dzeltenīgi, bet oogoniji — brūngani vai zaļgani. Oogonija iekšpusē atrodas oospora. Pēc frutifikācijas oogonijs nobriest, tas pazaudē vainadziņu, bet oospora iegūst biezu apvalku. Nitella ģintī oosporas apvalka struktūra ir svarīga sugas diagnostikas pazīme. Nobriedušas oosporas ir melna vai brūna.

Loma dabā un cilvēku dzīvē

Mieturaļģu loma ir salīdzinoši neliela, tomēr tur, kur sastopamas mieturaļģes, tās ietekmē hidroloģisko režīmu un bioloģiskās īpatnības ūdenstilpē. Ūdenstilpes kļūst izturīgākas un tur veidojas specifiska biocenoze. Mieturaļģu audzes sniedz patvērumu un barības vielas ūdens bezmugurkaulniekiem, zivīm, kā arī putniem, kuri labprāt uzturā izmanto mieturaļģu dzinumus un oosporas, kā arī dzīvniekus, kas slēpjas šajās audzēs. Tika novērots, ka ūdenstilpēs, kur novērotas mieturaļģu audzes, nav atrodami vai reti sastopami odu kāpuri, tas tiek saistīts ar vielām, ko izdala augi. Mieturaļģes tiek izmantotas augsnes mēslošanai. Dažkārt pie lielas mieturaļģu uzkrāšanās procesa veidojas ārstnieciskie dubļi. Tiek arī izmantotas šķidrumu attīrīšanai.