Protisti (Protista, no sengr. πρώτιστος "pats pirmais") ir organismi, kuriem nav diferencētu audu. Protistu valstī ir apvienoti visi eikariotiskie vienšūņi, kuri var būt sastopami arī kolonijās — aļģes un protozoji. Tā ir parafilētiska grupa, kur iekļauti visi eikariotiskie organismi, kas nav dzīvnieku, sēņu un augu sastāvā. Nosaukumu 1866. gadā ieviesa Ernsts Hekels, taču mūsdienu izpratnē 1969. gadā to pirmo reizi pielietoja Roberts Vittekers, "piecu valstu sistēmas" autors. Tradicionāli protistus dala vienšūņos (Protozoa), aļģēs (Algae) un sēņveidīgajos organismos. Visām šīm grupām ir polifilētisks raksturs un tās netiek lietotas kā taksoni.

Protisti
Protistu daudzveidība
Protistu daudzveidība
Klasifikācija
ValstsProtisti (Protista)
Protisti Vikikrātuvē

Kā daudzas citas grupas, kas izveidotas pēc "atlikuma principa", protisti netiek raksturoti pēc kaut kādām konkrētām īpašībām. Parasti protisti ir vienšūnu organismi, kaut arī daudzi spēj veidot kolonijas. Virknei protistu ir raksturīga daudzšūnu uzbūve, reizēm veidojot sarežģītu uzbūvi (piemēram, dažas brūnaļģu grupas).

Uzbūve un dzīves cikliLabot

Parasti protistiem ir mikroskopiski izmēri, un tie dzīvo ūdenī, mitrā augsnē vai arī citu organismu iekšējos šķidrumos. Šūnu forma ir samērā daudzveidīga, no nenosakāmas formas (kā amēbām) līdz iegarenai, plūdlīnijas, vārpstveida (triptosoma) formai. Dažiem ir ārējā čaula (foraminīferas), bet planktoniskām formām dažādi izaugumi.

Lielākajai protistu daļai ir ķermenis sastāv no vienas šūnas, kas satur vienu vai vairākus kodolus. Vieniem ķermeni klāj tikai plāna membrāna, savukārt citiem bez šūnu membrānas ir attīstīta virkne struktūru, kas kopā ar membrānu veido daudzmaz biezu apvalku, parasti elastīgu pellikulu. Citoplazma nosacīti var tikt dalīta ārējā (ektoplazma, plazmagēls) un iekšējā (endoplazma, plazmozols), kas zem mikroskopa ir atšķirami.

Protisti spēj pārvietoties ar māņkājiņu, viciņu vai sariņu palīdzību, kā arī reaģē uz dažādiem kairinājumiem (fototakse, hemotakse, termotakse u.c.). Tie barojas ar mikroskopiskiem organismiem un pūstošām organiskām vielām, bet parazītiskas formas mīt uz organismu virsmām, ķermeņu dobumos vai savu saimnieku audos. Barības nonākšana šūnās arī ir atšķirīga (pinocitoze, fagocitoze, osmoze, barības vielu aktīva pārnese caur membrānu). Uzņemto barību tie sagremo gremošanas vakuolās, kas pildītas ar barošanās fermentiem. Daudziem no tiem ir fotosintezējoši iekššūnu simbiontihlorellas vai hloroplasti (piemēram, eiglēnām), kas ar fotosintēzes palīdzību no neorganiskām spēj sintezēt organiskās vielas. Elpošana protistiem tiek veikta osmotiskā ceļā ar visu ķermeņa virsmu. Pārstrādāto produktu un ūdens pārpalikuma izvadīšana no organisma notiek caur ķermeņa virsmu, kā arī ar speciālu periodiski izveidojušos pulsējošo vakuolu palīdzību. Vakuola var būt viena vai vairākas.

Vairošanās notiek bezdzimuma vai dzimumprocesa ceļā, atkarībā no dzīvošanas apstākļiem. Bezdzimuma vairošanās gadījumā kodols dalās divās vai vairākās daļās, bet pēc tam dalās citoplazma divās (vienādās vai dažādās) vai vairākās daļās (pēc izveidojušos kodolu skaita). Rezultātā no viena organisma veidojas divi (vienāda vai atšķirīga izmēra) vai vairāki jauni organismi. Dzimumvairošanās ceļā divi vienādi vai atšķirīgi (pēc lieluma un uzbūves) pretēja dzimuma īpatņi saplūst viens ar otru, veidojot zigotu, kas vēlāk sāk vairoties bezdzimuma ceļā. Reizēm starp diviem īpatņiem, tiem saskaroties, notiek kodolu daļu apmaiņa. Tas saucas dzimumprocess, jo zigotas veidošanās nenotiek (atšķirībā no dzimumvairošanās).

Nelabvēlīgos apstākļos protisti spēj veidot cistas. To ķermeņi noapaļojas un pārklājas ar biezu apvalku. Šādā stāvoklī tie var atrasties ilgu periodu. Iestājoties labvēlīgiem apstākļiem protisti pamet apvalku un pāriet uz aktīvu dzīvesveidu. Cista palīdz protistiem izplatīties ar vēju, putniem u.c. ārējiem faktoriem.

SistemātikaLabot

Pamatraksts: Protistu sistemātika

Tradicionāli protistus dalīja grupās pēc līdzības ar augstāk stāvošām valstīm.

Dzīvniekveidīgie protisti savā vairumā ir kustīgi vienšūņi, kas barojas fagocitozi (taču ir arī izņēmumi). Parasti to izmēri ir tikai 0,01—0,5 mm, un tie ir pārāk mazi novērojumiem bez mikroskopa. Tie ir plaši izplatīti ūdens vidē un augsnē, bet sausos periodus pārdzīvo cistu un sporu veidā. Tieši šai kategorijai ir pieskaitāmi pazīstamākie parazīti. Protistus dala grupās atkarībā no pārvietošanas veida:

  • Sarkodīnvicaiņi spēj pārvietoties ar viciņu vai māņkājiņu palīdzību, reizēm abus veidus izmanto kopā. Nosacīti tos dala divās apakšgrupās — vicaiņos un sakņkājos. Pie vicaiņiem tradicionāli attiecināja arī daudzus fotosintezējošos protistus (eiglēnu, hlamidomonādu u.c.), kurus botāniķi jau toreiz iedalīja dažādās aļģu grupās.
  • Infuzorijas (Ciliophora) — klātas ar daudziem sariņiem, piemēram, parastā tupelīte (Paramecium).
  • Sporaiņi (Sporozoa) — nekustīgi vai ar specifisku "slīdošu" kustību pārvietojošies parazīti, kam ir īpašs orgāns nokļūšanai saimnieka šūnā, piemēram, malārijas plazmodijs (Plasmodium). Daudzi no tiem spēj veidot sporas.

Augveidīgie protisti var baroties ar fotosintēzes palīdzību. Šeit ir iekļauti daudzi vienšūņi, tādi kā eiglēna, kas ar endosimbiozes palīdzību ir ieguvuši hloroplastus, Paramecium bursaria, kuru šūnās atrodas simbiotiskās zoohlorellas, un daudzi citi. Pie protistiem tradicionāli pieskaita daudzšūnu zaļaļģes, sārtaļģes un brūnaļģes.

Eksistē arī sēņveidīgie protisti: pelējumsēnes, sporas veidojošas amēbas — miksomicētas, pavadot lielu dzīves cikla daļu savāktos daudzšūnu augļķermeņos, kā arī oomicetās un labirintulās. Pēdējie divi tipi tos tuvina ar brūnaļģēm, zeltainajām aļģēm un kramaļģēm, kas veido heterokontu (Heterokonta) grupu. Tos var uzskatīt par atsevišķu hromistu (Chromista) valsti. Tādā gadījumā pārpalikušos protistus apvieno parafilētiskā protozoju (Protozoa) valstī.

Protistu sistemātika pārdzīvo pastāvīgu strauju izmaiņu periodu. Izņemot infuzorijas, tradicionālās grupas ir polifilētiskas un bieži vien krustojas. Daži sistemātikas kritēriji, tai skaitā pamatoti uz bioķīmijas un ģenētikas datiem, ļauj izdalīt monofilētiskas grupas. Tomēr savstarpeju filoģenētisku attiecību izpratne protistu starpā noskaidrojas tikai beidzamajā laikā, un daudzu grupu stāvoklis vēl joprojām nav viennozīmīgs.