Vikipēdija

Šamahi

Šamahi (azerbaidžāņu: Şamaxı) ir pilsēta Azerbaidžānā, Šamahi rajona administratīvais centrs. Pilsēta atrodas 122 km uz rietumiem no Baku Lielā Kaukāza dienvidaustrumu priekškalnē pie Pirsagatas upes, un tajā ir 41 000 iedzīvotāju (2021. gadā). Apmēram 75% no tiem ir azerbaidžāņi, pārējā iedzīvotāju daļa galvenokārt ir krievi, līdz Kalnu Karabahas karam ap 15% bija armēņi. Šamahi ir pazīstama ar savām tradicionālo deju Šamahi dejotājām,[2] pastāv arī hipotēze, ka Sumakas paklāju nosaukums radies no pilsētas vārda.[3] Lai gan Šamahi bieži vien ir zemestrīču grauta, tā ir bagāta ar vēstures un kultūras dārgumiem. Viena no vecākajām celtnēm ir Džimas mošeja, kas celta 8.—10. gadsimtā.

Šamahi
Şamaxı
Šamahi
Šamahi (Azerbaidžāna)
Šamahi
Šamahi
Koordinātas: 40°37′49″N 48°38′29″E / 40.63028°N 48.64139°E / 40.63028; 48.64139Koordinātas: 40°37′49″N 48°38′29″E / 40.63028°N 48.64139°E / 40.63028; 48.64139
Valsts Karogs: Azerbaidžāna Azerbaidžāna
pirmā pieminēšana II gadsimta sākums
Platība
 • Kopējā 6 km2
Augstums 709 m
Iedzīvotāji (2023)[1]
 • kopā 39 600
 • blīvums 6 833,3/km²
Laika josla AZT (UTC+4)
Pasta indekss AZ5600
Mājaslapa www.bakucity.az
Šamahi Vikikrātuvē

Šamahi, neraugoties uz biežo zemestrīču postījumiem, saglabāja savu lomu kā senās Širvanas ekonomiskā un administratīvā galvaspilsēta un viena no galvenajām pilsētām Zīda ceļā.

Vēsture

labot šo sadaļu

Pilsētas ziemeļrietumu daļā veiktie arheoloģiskie izrakumi atklāja apmetni, kas datēta ar 5.—4. gadsimtu pirms mūsu ēras. Šamahi kā Kaukāza Albānijas pilsētu piemin Ptolemajs (II gs.) ar nosaukumu Kemaheja vai Mamaheja.[4] Senās Šamahi atliekas atrodas uz rietumiem no mūsdienu pilsētas un aizņem vairāk nekā 50 hektāru platību. Šeit, agrā bronzas laikmeta apmetnē, 4. gadsimta beigās p.m.ē. radās jauna apdzīvota vieta, kas, intensīvi attīstoties, ieguva pilsētas iezīmes.[4] 8. gadsimtā vai 10. gadsimta sākumā pilsēta kļuva par Širvanas valsts galvaspilsētu. 12. gadsimtā Šamahi pēc pazīstamā farmaceita un ārsta Kafejidina Omāra ibn Osmana (persiešu dzejnieka Hagani Širvani tēvoča) iniciatīvas tika nodibināta medicīnas skola, kurā līdztekus izglītībai tika veikti pētījumi par ārstniecības līdzekļiem, ārstniecības augu īpašības un dziedināšana ar to palīdzību.[4] Šai laikā pilsēta jau uzturēja plašus tirdzniecības sakarus, tai skaitā ar Indiju un Ķīnu.[5]

1222. gadā pēc ilga aplenkuma Šamahi iekaroja un iznīcināja mongoļi-tatāri. Pilsēta ir minēta 13. gadsimta sākuma persiešu anonīmajā darbā "Adžaib ad-Dunja" kā "ļoti nocietināta vieta" un atzīmējot iedzīvotāju fanātismu ticības lietās.

1476. gadā venēciešu diplomāts Džosafats Barbaro, aprakstīja pilsētu šādi: "Šī ir laba pilsēta; tajā ir no četriem līdz pieciem tūkstošiem māju, tā ražo zīdu, kokvilnu, kā arī citas lietas saskaņā ar savām tradīcijām."[6]

1500.—1501. gadā to ieņēma Sefevīdu dinastija. Pēc tam, kad apgabalu bija iekarojis pirmais Sefevīdu valdnieks Ismaīls I, viņš atļāva Farūha Jasara pēcnācējiem pārvaldīt Šamahi un pārējo Širvanu Sefevīdu uzraudzībā. Tas ilga līdz 1538. gadam, kad viņa dēls un pēctecis karalis Tahmasps I (1524—1576) pārvērta teritoriju par pilnu Sefevīdu provinci un iecēla tās pirmo Sefevīdu gubernatoru.[7] Kopš tā laika Šamahi bija Širvanas provinces galvaspilsēta. 1562. gadā anglis Entonijs Dženkinsons pilsētu aprakstīja šādi: "Šī pilsēta atrodas piecu dienu gājiena attālumā ar kamieļiem no jūras, tagad tā ir daudz kritusies; to pārsvarā apdzīvo armēņi..."[8]

Osmaņu-Sefevīdu kara laikā 1578.—1590. gadā, 1578. gada novembrī notika kaujas par osmaņu pirms tam ieņemto Šamahi. 9. novembrī persiešu-Sefevīdu armijas ap 30 000-50 000 vīru armija agrākā reģiona pārvaldnieka Aras-hana (Ereš-hana) vadībā uzsāka cīņu par pilsētu un divas dienas cīnījās, uz beigām jau ielauzusies pilsētas ielās, līdz osmaņu vietvalža (beilerbeja) Ozdemiroglu Osmana Pašā vadītajam garnizonam palīgā neatsteidzās Krimas prinču Gireju ekspedīcijas korpuss.[9] Sefevīdi, kuri bija noguruši un sliktāk organizēti, tika ielenkti un pilnīgi iznīcināti. Aras-hans, kurš atteicās bēgt kopā ar citiem emīriem, tika sagūstīts un vēlāk pakārts. Pilsēta kauju laikā bija smagi izpostīta. Vienlaikus ar to citai persiešu vienībai Imamkuli-hana vadībā izdevās ieņemt svarīgo netālo Arašu (Erešu),[9] pēc kā viņi devās palīdzēt Šamahi aplencējiem un krita kopā ar tiem. Pēc kaujas Krimas tatāriem izdevās izlaupīt pretinieka mantību, cita starpā saņemot gūstā "70 Aras-hana meitas un 50 mīļākās".[9] No persiešu karaspēka izdzīvoja apmēram tūkstotis,[10] arī osmaņu un tatāru zaudējumi bija smagi — ap 8000 kritušo un tikpat ievainoto.[11] Pirmā neveiksme pie Šamahi nemainīja Sefevīdu vēlmi atkarot Širvanas galvaspilsētu. Novembra beigās 50 000 vai 30 000 vīru lielā Sefevīdu armija kroņprinča Hamzas-Mirzas un lielvezīra vadībā šķērsoja pontonu tiltu pāri Kurai, ieejot Širvanā un 26. novembrī pietuvojās Šamahi. Redzot savas pozīcijas bezcerību, Osmans pašā jau pirms kaujas sākuma atkal nosūtīja sūtņus pēc pastiprinājuma pie Krimas prinča Adil-Gireja, kurš tolaik bija ceļā uz Saljanu. Sūtījums nokļuva persiešu rokās, un persiešu armija, nevēlēdamies atkal nokļūt starp divām naidīgām armijām, pārtvēra tatāru jātniekus ceļā. Ilgā kauja noslēdzās neizšķirti, un abas puses to nolēma neturpināt un atkāpās uz savu kontrolēto teritoriju.[9]

1579. gadā jauns, vēl lielāks Sefevīdu karaspēks ieradās pie Šamahi sienām, un Osmans pašā, kuram šoreiz nebija kam lūgt palīdzību, atstāja pilsētu bez kaujas. Tomēr jau drīz izpostītās zemes dēļ persiešiem nācās atkāpties no Šamahi un Širvanas. 1590. gada miera līgums visu Širvanu atstāja osmaņiem.

1607. gadā, saskaņā ar karmelītu mūkiem, kuri apmeklēja pilsētu, iedzīvotāji sastāvēja no tjurkiem un armēņiem. Armēņi apmetās savās īpašās ielās un nodarbojās ar aktīvu tirdzniecību. Papildus parastajam nodoklim armēņi maksāja arī nodokli par neticību Muhamedam.[12]

Ādams Oleārijs, kurš 1637. gadā apmeklēja Šamahi, rakstīja: "Daļēji tās iedzīvotāji ir armēņi un gruzīni, kuriem ir sava īpašā valoda; viņi nesaprastu viens otru, ja nelietotu tjurku valodu, kas ir kopīga visiem un ļoti izplatīta ne tikai Širvanā, bet arī visur Persijā”.[13][14] Osmaņu ceļotājs Evlija Čelebi apmeklēja pilsētu 1647. gadā un rakstīja, ka tajā ir: “apmēram 7000 labi uzbūvētu māju... 26 kvartāli... septiņdesmit mošejas... četrdesmit zēnu skolas, septiņas patīkamas pirtis... četrdesmit karavānserāli... lielākā iedzīvotāju daļa ir hanafirīti (hanafītu sunnīti), kuri savas lūgšanas nes slēpti.”[15]

1712. gadā lezgīnu un citu kalnu tautu sacelšanās laikā Šemaha tika izlaupīta.[16] Pilsētas ģeogrāfiskā atrašanās vieta tranzīta ceļu krustojumā noteica milzīgu skaitu reidu un laupīšanas uzbrukumu Šemahai, ko veica kaimiņu tautas un kaimiņvalstu karaspēki. 1721. gadā Šemahai uzbruka lezgīnu vadoņa-sunnīta Hadži Dauda Muškurska karaspēks, kurš nogalināja tūkstošus pilsētas šiītu, arī tur esošie ārvalstu kristiešu tirgotāji, vairums no kuriem bija krievi, tika nogalināti un/vai aplaupīti.[7] Armēņi, kuru skaits pilsētā bija liels, tika pakļauti pastāvīgiem uzbrukumiem un laupīšanām, pēc Hadži Dauda pavēles viņiem kopā ar ebrejiem uz krūtīm bija jānēsā dzeltena atšķirības zīme, lai musulmaņi viņus nesveicinātu.[17][18] Krievijas cars Pēteris I to izmantoja kā ieganstu savam sen gatavotajam iebrukumam Aizkaukāzā.[19][20]

Krievu spēki ieņēma Širvanu 1723. gadā. Tomēr viņi drīz aizgāja no pilsētas, atstājot to osmaņiem. 1734. gadā Persijas Nadīrs Šahs izpostīja pilsētu. 1742. gadā viņš atkal ieņēma pilsētu un iekļāva Persijā, un, lai sodītu iedzīvotājus par viņu sunnītu ticību, uzcēla jaunu pilsētu ar tādu pašu nosaukumu apmēram 26 kilometrus uz rietumiem, Kaukāza kalnu galvenās grēdas pakājē. Jaunā Šamahi dažādos laikos bija Širvanas hanistes rezidence, kurā valdīja daļēji neatkarīgi hani, taču tā beidzot tika pamesta, un vecā pilsēta tika atjaunota. 1700. gadu vidū Šamahi iedzīvotāju skaits bija aptuveni 60 000, no kuriem lielākā daļa bija armēņi. Šajā laikā tā bija viena no labākajām un apdzīvotākajām Persijas pilsētām, pirms to iznīcināja zemestrīce.

1805. gadā Širvanas hans Mustafa Hans Krievijas-Persijas kara laikā ieguva Krievijas pilsonību. Širvanas hanistes pievienošanos Krievijai 1805. gadā apstiprināja 1813. gada Gulistānas miera līgums. 1820. gadā Krievijas administrācija nomainīja hana administrāciju Širvanā. Laika posmā no 1840. līdz 1846. gadam bija Kaspijas apgabala administratīvais centrs, pēc tam līdz 1859. gadam — Šemahas guberņas. Pēc postošas zemestrīces, kas notika 1859. gada 2. decembrī, guberņas centrs tika pārcelts uz Baku pilsētu,[21] pēc tam Šamahi kļuva par Šamahi rajona administratīvo centru Baku guberņas sastāvā.

"Encyclopædia Britannica" teikts, ka 1873. gadā pilsētā dzīvoja 25 087 iedzīvotāji. Zīda ražošana joprojām bija galvenā produkcija ar 130 zīda tīšanas uzņēmumiem, kas galvenokārt piederēja armēņiem, lai gan šī nozare kopš 1864. gada bija ievērojami samazinājusies.[22]

Neraugoties uz reģiona augsto seismiskumu, kas skaidrojams ar tā atrašanos trīs tektonisko plātņu sadures rajonā (ievērojamākās zemestrīces notika 1191., 1607., 1667., 1669., 1859. un 1902. gadā), līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi nozīmīgi vēstures pieminekļi, jo īpaši Džimas mošeja (atjaunota 2009.-2013. gadā),[23] “Septiņi kupoli” — kapsēta un mauzoleju grupa, 18.—19. gadsimta Širvanhanu kapenes, 11.—12. gadsimta Gulistānas cietokšņa drupas, kas ir galvenās pilsētas apskates vietas. Kalnā uz austrumiem no pilsētas atrodas Lalezaras kapsēta, kur ir arī daudz 17.—18. gadsimta kapu. Vecākā kapsēta pilsētā ir Šahandana, kurā, domājams, atrodas dzejnieka Šahandana, dzejnieka Nasimi brāļa kaps.[24]

Ilgu laiku Šamahi bija viens no svarīgākajiem punktiem visā Lielajā Zīda ceļā. Tas ir saistīts ar faktu, ka pilsēta ilgu laiku bija viens no Širvanas-Abšeronas arhitektūras skolas, mākslas, amatniecības (paklāju aušanas) un miniatūru skolas centriem. Atrodoties karavānu ceļu krustcelēs, Šamahi bija viens no lielākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem Tuvajos Austrumos, kas ieņēma nozīmīgu vietu zīda tirdzniecībā, jau 16. gadsimtā tiek pieminētas Šamahi un Venēcijas tirgotāju tirdzniecības attiecības. Azerbaidžānas, Irānas, arābu, Vidusāzijas, Krievijas, Indijas un Rietumeiropas tirgotāji, kuriem šeit piederēja tirdzniecības punkti, tirgojās Šamahi, te bija neskaitāmas zīda aušanas, papīra vērpšanas un paklāju darbnīcas.

Pilsēta kļuva slavena kā daudzu ievērojamu azerbaidžāņu (Sabirs, Nasimi) un persiešu (Hagani) filozofu, arhitektu un zinātnieku dzimtene.

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu

Pilsēta atrodas 700-800 metru augstumā virs jūras līmeņa Lielā Kaukāza dienvidu daļā, Pirsagatas upes ielejā. Dienvidos tek Zogalavajas upe, austrumos — Pirsagata. Pilsētu ieskauj kalni: no ziemeļiem — Binasli un Gušgana, no ziemeļrietumiem — Pirdireki un Gilistānas-Gizgalasi, bet no rietumiem — Meiseri kalni.

Šamahi reģions ir bagāts ar kalnu mežiem un pļavām, kas atrodas mērena mitruma joslā. Daļa no šīs teritorijas ir kūrorta zona ar vairākiem kalnu avotiem, kas padara pilsētu pievilcīgu tūristiem.[5]

Zemais atmosfēras putekļainums un dominējošais gaišo dienu skaits gadā ļāva 1957. gadā 22 kilometrus no pilsētas sākt būvēt vienu no svarīgākajām bijušās Padomju Savienības observatorijām — Šamahi astrofizikas observatoriju.

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

1607. gadā pilsētas iedzīvotāji sastāvēja no tjurkiem un armēņiem.[25] No 16. līdz 18. gadsimtam armēņi bija vairākumā pilsētā.[26] Pēc angļu ceļotāja Džona Bella teiktā, 1715. gadā pilsētas iedzīvotājiem kopīgā valoda bija tjurku ("turku") valoda, bet pilsētas elite runājusi persiešu valodā, turklāt ievērojams skaits bijis gruzīnu un armēņu.[27]

Saskaņā ar "Kaukāza kalendāru" par 1856. gadu, 164 mājas pilsētā piederēja krieviem, 469 armēņiem, 1160 sunnītiem un 1320 šiītiem.

Pēc pirmās vispārējās Krievijas Impērijas iedzīvotāju skaitīšanas 1897. gadā pilsētā dzīvoja 20 007 cilvēki. Analfabēti — 3221 cilvēks (16,1%). Vietējie iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar vīna ražošanu, lopkopību un paklāju aušanu.

1903. gadā pilsētā dzīvoja 20 008 cilvēki (10 450 vīrieši un 9 558 sievietes). Nacionālais un reliģiskais sastāvs bija šāds: 79% — Azerbaidžānas tatāri (musulmaņi, no kuriem aptuveni 22% bija sunnīti, pārējie bija šiīti); atlikušie 21% (krievi — 3%, armēņi — 18%).[28]

Mūsdienās pilsētas iedzīvotāji ir galvenokārt azerbaidžāņi ar ievērojamu krievu minoritāti. Vēl pilsētā ir neliels daudzums lezgīnu un tatu.

Sports

labot šo sadaļu

Kopš 2022. gada pilsētu Azerbaidžānas čempionāta Premjerlīgā pārstāv profesionāls futbola klubs "Šamahi".[29]

Ekonomika

labot šo sadaļu

Šamahi pilsētā, kas kopš seniem laikiem ir slavena kā viens no Azerbaidžānas paklāju aušanas centriem, paklāju aušanas fabrika darbojas vēl šodien. Ņemot vērā vīnkopībai labvēlīgo klimatu, vīna nozare atkal attīstās, un ir plānota pilnīga vīna un degvīna fabrikas rekonstrukcija. “Azerbaidžānas reģionu attīstības valsts programmas” pieņemšanas rezultātā Šamahi tika atvērtas jaunas ražotnes: Irānas un Azerbaidžānas kopuzņēmums vieglo automobiļu montāžai “Azsamand”,[30] elektronisko mājsaimniecības iekārtu rūpnīca.[31] Projekta "Electronic Shamakhi" īstenošanas ietvaros Šamahi pilsētā tika uzstādīta jauna automātiskā telefona centrāle, izmantojot NGN sistēmas sakaru paketi. Baku-Šamahi šoseja 112 km garumā ir pilnībā rekonstruēta.[32]

Galerija

labot šo sadaļu
  •  
    Jauna azerbaidžāniete no Šamahi 1883. gadā
  •  
    Šamahi armēniete svētku apģērbā 1883. gadā
  •  
    Mošeja Šamahi
  •  
    Mauzolejs Septiņu kupolu kapsētā.
  •  
    Džimas mošeja
  •  
    Gulistānas cietoksnis

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ http://pop-stat.mashke.org/azerbaijan-cities.htm.
  2. ↑ «Ими восхищался Дюма | Ежедневный информационный ресурс - "Azeri.ru - Азербайджанцы в России".». web.archive.org. 2011-01-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-11-13. Skatīts: 2023-04-02.
  3. ↑ «Soumac: carpets, antique carpets, antique Soumac Carpets, Caucasian». web.archive.org. 2014-07-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-07-14. Skatīts: 2023-04-02.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Акопян А. М. Связи Армении и Кавказской Албании с Парфией (градостроительство и архитектура) // Издательство Академии наук СССР : журнал Советская археология. — 1979. — № 4. — С. 32.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Şamaxı şəhərinin tarixi | Şamaxı Ensiklopediyası». web.archive.org. 2016-08-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-08-03. Skatīts: 2023-04-02.
  6. ↑ Viaggi fatti da Vinetia, alla Tana, in Persia, in India, et in Costantinopoli: con la descrittione particolare di città, luoghi, siti, costumi et della Porta del gran Turco... nelle case de figlivoli di Aldo. 1543.
  7. ↑ 7,0 7,1 W. B. Fisher, Peter Jackson, Lawrence Lockhart, Ilya Gershevitch, J. A. Boyle, Peter Avery, R. N. Frye, Ehsan Yarshater. The Cambridge History of Iran. Cambridge University Press, 1986-02-06. ISBN 978-0-521-20094-3.
  8. ↑ Richard Hakluyt. Voyages and discoveries : the principal navigations, voyages, traffiques and discoveries of the English Nation. Harmondsworth, Eng. ; Baltimore : Penguin Books, 1972. ISBN 978-0-14-043073-8.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 «Восточная Литература - библиотека текстов Средневековья». www.vostlit.info. Skatīts: 2023-04-02.
  10. ↑ Farakh Guseĭn. Osmano-sefevidskai︠a︡ voĭna 1578-1590 gg: po materialam trudov osmanskogo letopist︠s︡a Ibrakhima Rakhimizade. Nurlan, 2005.
  11. ↑ Bekir Kütükoğlu. Osmanli-Iran Sivâsî münâsebetleri T, 1578-1590. Edebiyat Fakültesi Natbaasi, 1962.
  12. ↑ E. A Kərimov (1964). "Rus elmində XV — XIX-in birinci rübündə Azərbaycanın etnoqrafiya tədqiqatının tarixindən". Azərbaycan etnoqrafiya toplusu. Bakı: Azərbaycan SSR EA Nəşriyyatı. pp. 202—204, 210, 217.
  13. ↑ Adam Olearius. Relation du voyage de Adam Olearius en Moscovie, Tartarie et Perse..., vol. 1, traduit de l'allemand par A. de Wicquefort, Paris, 1666, pp. 405—406
  14. ↑ «Adam Olearius und Şamaxı — Masim💛v» (ru-RU). Skatīts: 2023-04-02.
  15. ↑ Efendi, Evliya; Hammer (Translator), Joseph (1850). Narrative of Travels, Europe, Asia and Africa. London. p. 160.
  16. ↑ «Словарь русского языка XVIII века. — 1984—... (текст)». feb-web.ru. Skatīts: 2023-04-02.
  17. ↑ «ГЛАВА 1». web.archive.org. 2014-02-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-02-02. Skatīts: 2023-04-02.
  18. ↑ Керимов Э. А. Из истории этнографического изучения Азербайджана в русской науке (XV — первая четверть XIX в.) // Азербайджанский этнографический сборник. Вып. 1. — Баку: Изд-во АН Азербайджанской ССР, 1964. — С. 202—204, 210, 217.
  19. ↑ Axworthy, Michael (2010). The Sword of Persia: Nader Shah, from Tribal Warrior to Conquering Tyrant. I.B.Tauris. ISBN 978-0857721938.
  20. ↑ «ЭСБЕ/Шемаха — Викитека». ru.wikisource.org (krievu). Skatīts: 2023-04-02.
  21. ↑ «Shamakhy | Discover Azerbaijan». web.archive.org. 2013-10-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-23. Skatīts: 2023-04-02.
  22. ↑ The Encyclopædia Britannica, vol. 21, Philadelphia, 1894, p. 831, article "Shirvan".
  23. ↑ «Trend - Azərbaycan xəbərləri, Gürcüstan, Qazaxıstan, Türkmənistan, Özbəkistan, İran, Türkiyə xəbərləri.». web.archive.org. 2016-11-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-11-30. Skatīts: 2023-04-02.
  24. ↑ Шахәндан (азерб.) // Азербайджанская советская энциклопедия / Под ред. Дж. Кулиева. — Б.: Главная редакция Азербайджанской советской энциклопедии, 1987. — C. X. — S. 472.
  25. ↑ Willem Floor and Hasan Javadi, The Role of Azerbaijani Turkish in Safavid Iran, стр. 570
  26. ↑ Richard Hakluyt (1972). Voyages and Discoveries (2nd ed.). London: Penguin Books Limited. pp. 91—101. ISBN 978-0-14-043073-8.
  27. ↑ Willem Floor and Hasan Javadi, The Role of Azerbaijani Turkish in Safavid Iran, стр. 572.
  28. ↑ «Шемаха / Энциклопедия Брокгауза и Эфрона». gatchina3000.ru. Skatīts: 2023-04-02.
  29. ↑ «Футбольный клуб "Кешля" меняет название и переезжает в Шамаху». Информационное Агентство Репорт (krievu). Skatīts: 2023-04-02.
  30. ↑ «Iranian official visits Azerbaijan’s Shamakhi city». Trend.Az (angļu). 2010-05-02. Skatīts: 2023-04-02.
  31. ↑ «"Evsen" Group of Companies || Official web site». www.evsengroup.az. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-04-01. Skatīts: 2023-04-02.
  32. ↑ «Wayback Machine». web.archive.org. 2009-11-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-11-30. Skatīts: 2023-04-02.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Šamahi&oldid=4108039"