Ķīnas Republika

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Ķīnas Tautas Republika.

Ķīnas Republika jeb Taivāna (tradicionālā ķīniešu: 中華民國, vienkāršotā ķīniešu: 中华民国, piņjiņs: Zhōnghuá Mínguó) ir valsts Austrumāzijā, Dienvidķīnas jūrā, ietver Taivānas salu, Penhu salas, Dzjiņmeņas salas un Macu salas. Plašāk pazīstama kā Taivāna, jo kopš 1970. gadu vidus apzīmējumu Ķīna rietumu pasaulē lieto tikai, lai apzīmētu Ķīnas Tautas Republiku jeb kontinentālo Ķīnu. Starptautiskajās organizācijās tiek dēvēta par Taipejas Ķīnu. Prezidentāla republika, valsts galva ir prezidents, kuru ievēl tautas nobalsošanā kopīgi ar viceprezidentu uz četru gadu termiņu. Tā ir viena no turīgākajām valstīm pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju.

Ķīnas Republika
Karogs Ģerbonis
Himna: Ķīnas Republikas Valsts himna
Location of Republic of China
Galvaspilsēta		Taipeja
Valsts valodas		ķīniešu valoda
Valdība
-	Prezidents	Viljams Lai
-	Premjers
Platība
-	Kopā	35 980 km²
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2018. gadā	23 780 452
-	Blīvums	650/km²
Valūta		jaunais Taivānas dolārs/NT$
Laika josla		(UTC+8)
Interneta domēns		.tw
Tālsarunu kods		+886

Suņs Jatsens (1866—1925)

Čans Kaiši (1887—1975)

Vēsture

Japāņu okupācijas zona 1940. gadā

Republika iesākās 1911. gada 10. oktobrī, Ķīnas impērijā uzvarot Siņhajas revolūcijai (t.s. Učanas sacelšanās Uhaņā). Republiku oficiāli pasludināja 1912. gada 1. janvārī. Pirmajās Ķīnas parlamenta vēlēšanās uzvarēja Suņa Jatsena izveidotā Revolucionārā partija, uz kuras bāzes 1919. gadā izveidojās Ķīnas Nacionālistu partija (Gomiņdan, uzskatos līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem). Republikā varu ātri sagrāba militāristi un līdz 1927. gadam pastāvēja t.s. Beijaņas valdība (kaujasspējīgāko vecās impērijas karaspēka daļu komandieru hunta), kuras līderis ģenerālis Juaņs Šikajs kļuva par Ķīnas republikas prezidentu un īslaicīgi, imperatoru. Valsti plosīja pilsoņu karš starp dažādām militārajām kliķēm. No centrālās varas kontroles atšķēlās ārējās provinces (Mandžūrija, Siņdzjana, Tibeta), kas nonāca Japānas, PSRS un Lielbritānijas ietekmē.

1925. gadā mira Suņs Jatsens. 1926. gadā, 2. partijas kongresā par Gomiņdan priekšsēdētāju ievēlēja Vanu Dzinveju, bet par Centrālās izpildkomitejas (CIK) locekli kļuva ģenerālis Čans Kaiši, kuru CIK plēnumā ievēlēja par Pastāvīgās komitejas locekli un uzticēja Nacionālās revolucionārās armijas virspavēlnieka posteni.

1926.—1928. gada Ziemeļu karagājiena laikā nacionālistu karaspēkam izdevās sakaut ģenerāļu huntu un pārņemt varu lielākajā daļā valsts teritorijas, iesākot Nankinas desmitgadi. Gomiņdana iekšējo konfliktu dēļ partijas priekšsēdētājs un daudzi līderi emigrēja, jo Čans Kaiši izmantoja militāro spēku, lai nodrošinātu savu varu, kas tomēr bija ļoti nestabila.

1937.-1945. gados noritēja Otrais Ķīnas—Japānas karš, bet 1945. gadā pēc neveiksmīgām sarunām ar Ķīnas komunistisko partiju par koalīcijas valdības veidošanu atsākās Ķīnas pilsoņu karš starp Čana Kaiši valdības spēkiem un Mao Dzeduna komunistu armiju. 1949. gadā pilsoņu karā uzvarēja Ķīnas komunistiskās partijas spēki ar Mao Dzedunu priekšgalā un 1949. gada 1. oktobrī proklamēja Ķīnas Tautas Republiku, savukārt sakautais Čans Kaiši ar armijas paliekām un piekritējiem bēga uz Taivānas salu. Tikai ASV kara flotes ienākšana jūras šaurumā un piekrastes pilsētu bombardēšana 1950. gadā nepieļāva ĶTR armijas desanta izsēšanos Taivānā, lai pabeigtu pilsoņu karu un pārņemtu varu visā Ķīnas teritorijā. Kopš tā laika pastāv divas Ķīnas: Ķīnas Tautas Republika kontinentā, un Ķīnas Republika Taivānas salā. Līdz ASV un komunistu attiecību uzlabošanai 1971. gadā Taivānas valdība baudīja daudzu pasaules valstu diplomātisko atzīšanu. Čans Kaiši mira 1975. gada 5. aprīlī, varu Ķīnas Republikā nododot savam dēlam Dzjanam Dzingo.

Valsts statuss

Aukstā kara laikā, Ķīnas Republiku līdz ar Japānu un Dienvidkoreju uzskatīja par Rietumu pasaules priekšposteņiem pie komunistiskā bloka valstu robežām, tāpēc Rietumos neatzina pilsoņu kara Ķīnā rezultātus un de jure par vienīgo leģitīmo Ķīnas valdību uzskatīja Čana Kaiši valdību. Līdz ar to Ķīnas Republika bija ANO Drošības padomes patstāvīgā locekle līdz 1971. gadam.

Starptautiskajā politikā aktīvi cīnījās pret komunistiskās Ķīnas un Mongolijas Tautas Republikas starptautisko atzīšanu, kā arī pret Tibetas separātistu centieniem, jo uzskatīja šīs teritorijas par savām provincēm.

1971. gada 25. oktobrī līdz ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr.2758 par vienīgo leģitīmo Ķīnas valdību tika atzīta Ķīnas Tautas Republikas valdība Pekinā, bet Ķīnas Republika zaudēja savu vietu ANO. Komunistiskā valdība Taivānu uzskata par dumpīgu provinci, kurai jāpievienojas pārējai Ķīnai, kamēr pašā Taivānā pieaug neatkarības kustība.

Šobrīd Taivānas suverenitāti atzīst tikai 22 valstis. Diplomātiskos sakarus Taipejas valdība realizē caur ekonomikas un kultūras pārstāvniecībām. Regulārie lūgumi uzņemt valsti ANO, līdz ar to atzīstot tās suverenitāti, sastopas ar lielākās daļas pasaules valstu noraidījumu.

Ekonomika

Ekonomikas pamatnozare ir mikroshēmu un sadzīves elektronikas ražošana. Pusvadītāji un mikroshēmas veido aptuveni 40% no eksporta. Taivānas uzņēmums TSMC (Taiwan Semiconductor Manufacturing Company) ir pasaules līderis jomā, kas nodrošina vairāk nekā 60% no pasaules mikroshēmu piegādēm.

Taivāna ir ļoti atkarīga no enerģijas importa: vairāk nekā 97% no patērētās enerģijas avotiem nāk no ārvalstīm. Taivānas elektroenerģijas piegādi galvenokārt nodrošina valsts kontrolētais uzņēmums Taiwan Power Company (Taipower). Tas ir valsts monopols, kas pārvalda visu enerģijas ražošanu, pārvadi un sadali visā valstī. Taivānas elektroenerģijas patēriņš ir aptuveni 260 TWh gadā (2022), un tas turpina pieaugt tehnoloģiju sektora pieprasījuma dēļ. Valsts mērķis ir sasniegt 50% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru līdz 2050. gadam, galvenokārt attīstot vēja un saules enerģiju.

Minimālā alga 27 470 TWD (aptuveni 850 USD) mēnesī (2023. gadā).

Ārējās saites

• Valdības informācijas birojs
• BBC News — Valsts profils: Taivāna
• CIA World Factbook — Taiwan Arhivēts 2005. gada 30. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Zhongwen.lv blogs par Taivānu latviešu valodā Arhivēts 2015. gada 2. martā, Wayback Machine vietnē.