Nankinas desmitgade

Nankinas desmitgade ir Ķīnas Republikas vēstures posms no 1927. līdz 1937. gadam, kad Gomiņdan bruņoto spēku vadītāja Čana Kaiši kontrolētās valdības galvaspilsēta atradās Nankinā (Naņdzjina). Desmitgadi aizsāka Ziemeļu karagājiens, kas izbeidza Beijaņas valdības pastāvēšanu, un tā beidzās Otrā Ķīnas—Japānas kara sākumā, kad valdība bēga no Nankinas. Par spīti vājās un korumpētās valdības pūlēm, šajā laikā Ķīnas republikā turpinājās politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, ko pastiprināja Japānas impērijas iebrukums ziemeļos.

Ķīnas dalījums pēc Ziemeļu karagājiena

Čans Kaiši 1930. gados

Nankinas valdības izveidošanās

1926. gada jūlijā sākās Ziemeļu karagājiens. 10. oktobrī krita Uhaņa, uz kuru pēc diviem mēnešiem pārcēlās Gomiņdan nacionālistu valdība. 1927. gada martā krita lielās pilsētas Šanhaja un Nankina. Panākumu iedvesmots, Čans Kaiši izlēma izbeigt komunistu ietekmi un 1927. gada 12. aprīlī pavēlēja fiziski likvidēt komunistus Šanhajā un citās pilsētās, tā izbeidzot PSRS ietekmē izveidoto Gomiņdan un komunistu aliansi, taču aizsākot Ķīnas pilsoņu karu. Pēc konflikta ar Uhaņas valdību 18. aprīlī viņš Nankinā izveidoja savu valdību, kas kontrolēja četras provinces - Dzjansu, Džedzjana, Fudzjaņa, Aņhui. Tikmēr Hubei provinces galvaspilsētā Uhaņā turpina pastāvēt Gomiņdan kreisā spārna un komunistu valdība Vana Czinveja vadībā, kas kontrolē Hunaņas, Hubei un Dzjansji provinces. 15. jūlijā Gomiņdan kreisais spārns Uhaņā pieņēma lēmumu izbeigt sadarbību ar komunistiem, taču joprojām turpinājjās tās konflikts ar Nankinā bāzēto valdību. 12. augustā Čans Kaiši aizgāja no saviem amatiem un devās uz Japānu. Rudenī Uhaņu ieņēma Nankinas valdībai lojālais karaspēks, un Vans Czinvejs ar saviem piekritējiem bēga uz Guandžou. Novembrī Čans Kaiši atgriezās Ķīnā, lai decembrī atkal kļūtu par armijas virspavēlnieku. 1928. februārī Gomiņdana vadība formāli apstiprināja Nankinu kā jauno galvaspilsētu un Čana Kaiši valdību.

Pēc savas varas nostiprināšanas Čans Kaiši 1928. gada aprīli atsāka Ziemeļu karagājienu, kas beidzās ar Pekinas ieņemšanu, Beijaņas valdības beigām un Mandžūriju kontrolējošā militārā režīma formālu pakļaušanos Nankinas varai 1927. gada 29. decembrī. 1928. gada 25. jūlijā Nankinas valdību diplomātiski atzina ASV. 1925. gadā Pekinā mirušo Suņu Jatseņu 1929. gadā pārveda uz Nankinu un apbedīja īpaši uzceltā mauzolejā.

Nankinas valdības rīcība

1928. gada beigās Nankinas valdība, kas kontrolēja valsts centrālo daļu, kurā dzīvoja iedzīvotāju absolūtais vairākums, paziņoja par valsts militārās apvienošanas posma beigām un pāreju uz sešus gadus ilgu politiskās kontroles posmu, kurā augstākā likumdevēja un izpildvara piederēs Gomiņdanam. Realitātē partija un valsts joprojām bija sašķelta politiskās, militārās un reģionālās frakcijās. Lielāko daļu Ķīnas provinču joprojām kontrolēja vietējie karavadoņi, kuru uzticība Čana Kaiši valdībai nebija garantēta. Tālākās provinces, kā Šaņsji, Siņdzjana, Juņnaņa, Guidžou, Iekšējā Mongolija un Tibeta, daudzas no kurām apdzīvojas citas etniskās vai reliģiskās grupas, bija gandrīz neatkarīgas.

1929. gadā Nankinas valdības karaspēks apspieda vairākus militāros dumpjus provincēs, tā paplašinot centrālās varas kontroli. 1929. gada 10. jūlijā nacionālistu karaspēks sagrāba PSRS piederošo Mandžūrijas dzelzceļu, kas noveda pie militāra konflikta un diplomātisko attiecību saraušanas 17. jūlijā. Pēc padomju spēku pretuzbrukuma Ķīna atzīst PSRS tiesības uz dzelzceļu, taču diplomātiskās attiecības atjaunojās tikai 1932. gada 12. decembrī, kad Japānas iebrukums Mandžūrijā izmainīja politisko situāciju reģionā.

1930. gada maijā izcēlās Centrālo līdzenumu karš, bet septembrī Gomiņdan frakcija Pekinā izveidoja savu valdību, kuru sagrāva jau oktobrī. Čans Kaiši sāka pirmo lielo (un neveiksmīgo) kampaņu pret komunistiem. 1931. gada sākumā Gomiņdan kreisā frakcija ar militāristu atbalstu Guandžou atkal pasludināja jaunu valdību. Partijas sašķeltību uz laiku izbeidza tikai 1931. gada 18. septembrī Japānas sāktais iebrukums Mandžūrijā, kas noveda pie Mandžukuo izveidošanas. 1931. gada novembrī notika Gomiņdan apvienotais 4. kongress, kura rezultātā 1932. gada janvārī izveidoja Vana Czinveja vadītu valdību, kamēr Čans Kaiši saglabāja armijas virspavēlnieka amatu.

Sākoties Japānas agresijai, Čans Kaiši sākotnēji izvēlējās nepretošanās politiku, uzskatot, ka militāri vājajai Ķīnai vispirms jāapvienojas iekšēji un jāizbeidz pilsoņu karš ar komunistiem, lai tad ar pilniem valsts spēkiem varētu vērsties pret japāņu agresiju. Pēc šīs politikas kritikas 1931. gada 15. decembrī Čans Kaiši atkāpās no visiem amatiem un pameta Nankinu, taču izrādījās neaizvietojams un 1932. gada sākumā atkal kļuva par armijas komandieri.

1935. gada 4. martā PSRS pārdeva Mandžukuo savas Mandžūrijas dzelzceļa tiesības. Novembrī Pekinā sākās plašas studentu demonstrācijas, kas vērstas pret policijas brutalitāti. 1936. gada 20. februārī valdība deva militārajai policijai tiesības šaut uz studentiem. Martā PSRS un Mongolijas Tautas Republika noslēdza militāro savienību, pret kuru Nankina protestēja.

Gomiņdan ārpolitikas pirmais lielākais mērķis bija izbeigt Ķīnas impērijas laikā noslēgtos nevienlīdzīgos līgumus, kas ārvalstu kontrolē nodeva daudzas Ķīnas ostas un piešķīra ārzemniekiem dažādas tirdzniecības koncesijas. 1929. gada 1. februārī spēkā stājās jaunas muitas likmes, kas deva Ķīnai lielāku kontroli pār preču importu un eksportu, kā arī aizsargāja tās iekšējo tirgu. Ekonomikā nostiprinājās valsts kapitālisma modelis, kurā valsts kontrolēja aizvien lielāku ekonomikas daļu. 1928. gadā nodibināja Centrālo banku. 1930. gada 17. maijā atcēla iekšējās muitas likmes starp valsts provincēm. 1935. gada 3. novembrī tikai valsts bankām atļāva drukāt naudu un monētas. 1931. gadā izveidoja Nacionālo ekonomikas padomi, 1933. gadā Nacionālo resursu komiteju. 1933. gadā sāka lauku attīstības programmu. 1936. gadā pieņēma ekonomikas attīstības trīs gadu plānu. Sākās mazo uzņēmumu apvienošana lielākos. Vienlaikus valdība nepieņēma nozīmīgus lēmumus milzīgā zemnieku skaita dzīves uzlabošanai, kas nodrošināja to atbalstu komunistu radikālajiem solījumiem.

Karš ar Japānu

Tangu pamiera radītā neitrālā teritorija

Uztraucoties par Nankinas valdības varas nostiprināšanos Mandžūrijā, 1931. gada 18. septembrī Japāna sāka karu, kas noveda pie Mandžukuo izveidošanas. Čana Kaiši sabiedrotais, Mandžūriju kontrolējošais Čžans Sjueljans ar 200 000 kareivju izvēlējās nepretoties 10 000 japāņu uzbrukumam un atkāpās no reģiona. 1932. gada janvārī Šanhajā, kur Japānai piederēja ķīniešu jurisdikcijai nepakļauta pilsētas daļa, ieradās japāņu jūras kājnieki, un ķīniešu kvartālus smagi bombardēja japāņu lidmašīnas. Pēc smagām cīņām 5. maijā Čans Kaiši piekrita vietējam pamieram Šanhajā, kas paredzēja ķīniešu karaspēka atvilkšanu no pilsētas, lai 1932. gada jūnijā ar 400 000 kareivju sāktu operāciju pret komunistiem, kas izgāzās 1933. gada martā. 1933. gada janvārī japāņi turpināja uzbrukumu no Mandžūrijas, ieņemot papildus teritorijas ziemeļos. Čans Kaiši atkārtoja savu pārliecību, ka vispirms ir jāsakauj komunisti un tikai tad ārējais ienaidnieks, tāpēc piekrita pamiera sarunām ar japāņiem. 1933. gada 31. maijā noslēgtais Tangu pamiers paredzēja plašu neitrālo joslu, kas nonāca Japānas militārajā kontrolē.

Ar ārvalstu, īpaši Vācijas, militāro atbalstu valdībai izdevās nostiprināt armijas kaujasspējas, un 1936. gada 13. jūlijā Čans Kaiši paziņoja, ka vairs nepiekāpsies Japānas prasībām un ir gatavs atklātam karam. Ķīna bija atguvusies no Lielās Depresijas. Ekonomiskā aktivitāte un labā raža uzlaboja vispārējo patriotisko noskaņojumu valstī, taču pilnvērtīgai cīņai pret Japānu joprojām traucēja Čana Kaiši vēlme vispirms pilnībā iznīcināt komunistus.

1937. gada 7. jūljā Japānas karaspēks netālu no Pekinas sarīkoja diversiju, un sākās Otrais Ķīnas—Japānas karš. 15. jūlijā komunisti paziņoja, ka ir gatavi kopā ar nacionālistiem karot pret Japānu. 28. jūlijā japāņi sagrāba Pekinu, 30. jūlijā Tjaņdziņu. 21. augustā Ķīna un PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu, sākās padomju ieroču piegādes. Novembrī Čans Kaiši pavēlēja atkāpties no Šanhajas, un nacionālistu valdība no Nankinas pārcēlās uz dziļā provincē esošo Čuncjinu. 13. decembrī Japānas armija sagrāba Nankinu, sarīkojot asiņainu Nankinas slaktiņu, nogalinot un izvarojot simtiem tūkstošu pilsētas iedzīvotāju.

Pilsoņu karš ar komunistiem

Komunistu atkāpšanās

Lai gandrīz visā Ķīnas teritorijā visu laiku notika dažādi iekšējie militārie konflikti, par Ķīnas pilsoņu karu sauc Gomiņdan militāro konfliktu ar komunistiem. 1927. gada 27. aprīlī Uhaņā sākās nelielās Ķīnas komunistiskās partijas kongress, kas optimistiski uzskatīja, ka par spīti nacionālistu labējā spārna pretestībai, sadarbībā ar Gomiņdan kreiso spārnu varētu izvērst revolucionāro kustību, taču šī partiju sadarbība beidzās jau pēc dažiem mēnešiem. 1927. gada rudenī notika vairāki komunistiem simpatizējošu kareivju un zemnieku dumpji, kuru rezultātā līdz 1931. gadam komunistiem izdevās izveidot gandrīz desmit padomju apgabalus, kuros 1931. gada 11. septembrī oficiāli pasludināja Ķīnas Padomju republikas izveidošanu. Čana Kaiši pirmās četras kampaņas militāri sakaut komunistus beidzās bez panākumiem. Pēc pakāpeniskas komunistu kontrolēto rajonu aplenkšanas, ar vācu militāro ekspertu atbalstu, 1934. gadā 800 000 lielai nacionālistu armijai izdevās iznīcināt vairākus padomju rajonus valsts centrālajos un dienvidu rajonos. Komunisti pieņēma lēmumu veikt vairākus tūkstošus kilometru garu atkāpšanās gājienu uz ziemeļiem, un apejot visas Ķīnas centrālās provinces, izveidoja jaunu bāzi Šaņsji provincē.

1936. gada 4. decembrī Čans Kaiši ieradās Siaņā, kur pavēlēja sākt kampaņu pēdējās 30 000 lielās komunistu armijas iznīcināšanai. Pēc Mandžūrijas zaudēšanas šeit atradās Čžans Sjueljans ar savu armiju, un viņš bija ignorējis iepriekšējās pavēles uzbrukt komunistiem, par savu galveno ienaidnieku uzskatot japāņus. 12. decembrī Čžans Sjueljans arestēja Čanu Kaiši un Ģenerālštāba virsniekus, pieprasot izbeigt pilsoņu karu un politisko apspiešanu valstī, lai ķīnieši pēc demokrātisku reformu īstenošanas varētu kopā vērsties pret Japānas armiju. Lai glābtu savu dzīvību, Čans Kaiši piekrita šīm prasībām, 25. decembrī tika atbrīvots un drīz izveidoja Otro apvienoto fronti ar komunistiem pret japāņiem, kas pastāvēja līdz 1941. gadam. Alianse bija formāla, armijām reti kad sadarbojoties un Čana Kaiši kontrolētajos rajonos turpinoties komunistu vajāšanām.

Attēli

• 
  Suņa Jatseņa pārapbedīšana, 1929
• 
  Valdības ēka Nankinā
• 
  Ķīnas Padomju republikas banknote

Ārējās saites

• The Nanjing decade (1927-37) and World War Two (1937-1945) Alan Lawrance (2004). China Since 1919: Revolution and Reform : a Sourcebook. Psychology Press. pp. 60–. ISBN 978-0-415-25142-6.