Ziemeļsulavesi

Ziemeļsulavesi (indonēziešu: Sulawesi Utara) ir viena no Indonēzijas provincēm, un atrodas Sulavesi salas ziemeļaustrumos, Minahasu pussalas galā. Provinces pakļautībā ir pussalu turpinošo Sanihes un Talaudu salu virkne. Ziemeļsulavesi ir īsa sauszemes robeža ar Gorontalo provinci rietumos, bet ziemeļaustrumos salu virknei ir jūras robeža ar Filipīnām. Ziemeļos atrodas Sulavesi jūra, bet dienvidos un austrumos — Moluku jūra. Provinces administratīvais centrs ir tās lielākā pilsēta Manado.

Ziemeļsulavesi
Sulawesi Utara
—  Indonēzijas province  —
Sukarno tilts Manado Sukarno tilts Manado
Karogs Ģerbonis
Devīze: Si Tou Timou Tumou Tou minahasu: Cilvēki dzīvo, lai palīdzētu dzīvot citiem
Sarkanā krāsā iezīmēta provinces teritorija
Pārvaldes centrs	Manado
Oficiālā valoda	indonēziešu
Valsts	Indonēzija
Administrācija
- Provinces gubernators	Olijs Dondokambejs
Platība
- Kopējā	13 892,47 km²
Augstākais punkts	2 020 m
Iedzīvotāji (2020. gadā)
- Kopā	2 621 923
- Blīvums	188,7/km²
Laika josla	UTC+8 (UTC)
Mājaslapa: www.sulutprov.go.id
Ziemeļsulavesi Vikikrātuvē

Kā atsevišķa province izveidota 1959. gada 14. augustā. 2000. gadā no tās tika atdalīta rietumdaļa, izveidojot Gorontalo provinci.

Provinces nosaukums

Koloniālajā laikmetā šo reģionu nosaukuši par Minahasu pēc lielākās tur dzīvojošās tautu grupas nosaukuma, un tas saglabājies provinces pamatdaļas Minahasu pussalas nosaukumā. Par apzīmējuma izcelsmi pastāv dažādas versijas.

Ģeogrāfija

Klabata stratovulkāns

Tondano ezers

Reljefs

Ziemeļsulavesi, tāpat kā visa Sulavesi sala, izceļas ar kalnainu reljefu, būdama vulkāniskas grēdas augšdaļa. Province pilnībā ietilpst Klusā okeāna Uguns lokā — aktīva vulkānisma zonā. 41 virsotne atrodas starp 1100 un 2020 metru augstumu. Augstākā virsotne ir Klabats pie Manado — pēc dažādiem avotiem, 2020, 1995 vai 1895 metru augsts. Dienvidrietumos kalni ir visumā zemāki un sastopamas arī mitras zemienes.

Lielākais ezers ir Tondano — 42 km², citi ir daudz mazāki. Upes visas ir īsākas par 100 km, tomēr biežo lietavu un lielā krituma dēļ tās ir ievērojams hidroresursu avots. Kuģošanai tās netiek lietotas.

Augsnes pārsvarā ir tropu lietusmežiem raksturīgā sarkanzeme, saturoša daudz dzelzs un alumīnija oksīdu. Šādas augsnes ir jūtīgas pret lietus izskalošanu un saglabā auglību tikai klātas ar mežu, kas apgrūtina to izmantošanu.

Klimats

Ziemeļsulavesi klimatiski atrodas tropu musonu joslā (Af saskaņā ar Kepena klimata klasifikāciju). No novembra līdz aprīlim rietumu vēji nes lietavas ziemeļu piekrastē, savukārt no maija līdz oktobrim tos nomaina relatīvi sauss dienvidu vējš. Nevienmērīgs, īpaši kalnu dēļ, nokrišņu daudzums no 2000 līdz 3000 mm gadā, lietaino dienu skaits no 90 līdz 139 dienām. Vidējā temperatūra ir 25 °C un gada svārstības ir nelielas. Toties ir ievērojamas svārstības pēc augstuma — vidēji ik 150 metri augstuma nozīmē vienu grādu mazāk. Jūras ūdens temperatūra Manado svārstās 27 °C—29 °C robežās.

Vēsture

Pirmseiropiešu periods

Pirmās zināmās liecības par cilvēka klātbūtni provinces teritorijā attiecas uz atradumiem Salibabu salā, kas ir ap 30 000 gadus veci.

Sens kaps Varugā

Vēsturisku datu par notikumiem pirms 16. gadsimta trūkst, bet, kad pirmie portugāļi šā gadsimta sākumā izsēdās krastā, viņi uzzināja, ka piekrastes iedzīvotāji neregulāri maksā nodevas attālās Ternates sultānam, kamēr mazās tautas salas kalnos nav nevienam pakļautas. Saglabājies pirmā gadu tūkstoša akmens sarkofāgs un vēlākie akmens darinājumi tomēr liecina, ka šīm tautām jau tolaik bijušas amatnieciskas zināšanas. Zināms arī, ka 13. gadsimta beigās, Ķīnas ārējās tirdzniecības uzplaukuma laikā, Ķīnas tirgotāji apmeklējuši pussalu un mainījuši porcelānu pret rīsu. Vēlāk, pēc simts gadiem, viņus nomainīja arābi.

Koloniālā laikmeta sākumā Ziemeļsulavesi bija potenciāls garšvielu, rīsu un zelta ieguves apgabals, kas kļuva par cīņas lauku starp Portugāli, Spāniju, Holandi un citām tālaika lielvarām. Šim līdz tam vāji organizētajam, bet izdevīgi novietotajam reģionam par attīstības stimulu kļuva ķīniešu, malajiešu un eiropiešu tirdzniecība, līdz ar kuru izplatījās kristietības un islāma idejas.

Eiropiešu ierašanās

Pirmais portugāļu kuģis ieradās Manado 1521. gadā. Neraugoties uz Manado ostas seklumu, tā kļuva par svarīgu pieturas punktu eiropiešu ceļā uz Moluku salām, bet bugu tirgotājiem no dienvidu Halmaheras par tirdzniecības vietu gan ar vietējiem, gan no rietumpuses atbraukušajiem dažādu tautu tirgoņiem. Bagātās augsnes pamudināja portugāļus audzēt kafijkokus, Amuranā viņi uzbūvēja fortu. Spāņi tikmēr pārņēma savā kontrolē Filipīnas ziemeļos un Ternati austrumos, nostādot Portugāles koloniju ģeogrāfiski pusielenktā stāvoklī. Sadarbojoties ar vietējiem iedzīvotājiem, spāņi ap 1550. gadu pakāpeniski izspieda portugāļus no Minahasu pussalas.

Pēc simts gadiem Spānija, aizņemta ar savām Amerikas kolonijām, vairs nebija tik ieinteresēta uzturēt koloniju Manado tālu no citām savām kolonijām, par kurām turklāt kopš 1630. gada agresīvu interesi izrādīja holandieši. Tādēļ viņa pārdeva savus īpašumus Minahasā portugāļiem par 350 000 dukātiem. Taču ar to neapmierinātie vietējie iedzīvotāji noslēdza aliansi ar holandiešiem, kuri uzbūvēja savu fortu 1655. gadā un atsūtīja karakuģus uz Manado 1661. gadā, izraidot no pilsētas pēdējos spāņus, bet 1677. gadā arī atlikušos portugāļus. Nīderlandiešu Austrumindijas kompānija (NAK) pārņēma Manado, un teritorija nokļuva Holandes (Nīderlandes) pakļautībā.

Nīderlandes vara

Kabasarans — minahasu kara deja

NAK valdīja Minahasā līdz 1870. gadam, kad Nīderlande ieviesa tiešu valsts pārvaldi. Viņu vadībā tika veiksmīgi kristianizēta pussalas austrumdaļa, tai skaitā atbalstot kristianizējamo minahasu cilšu konfederāciju pussalas austrumos karā pret musulmaņu mongondovu tautām dienvidos, un attīstīta saimniecība, taču kompānijas strikti monopolistiskā tirdzniecības politika izsauca vietējo iedzīvotāju pretestību un aktīvu kontrabandu. 1808.—1809. gadā tas noveda pie kompānijas "Tondano kara" ar angļu apbruņotajiem minahasiem. Pēc 1870. gada stāvoklis kļuva labāks. 1881. gadā Manado tika atvērta misijas skola, kur neaprobežojās ar minimālu zināšanu sniegšanu, kādu piedāvāja kalvinistu misiju skolas kopš 1820. gada, bet arī gatavoja vietējos kadrus kalpošanai valsts dienestā. Reliģiskā kopība un uzlabojušās attiecības Nīderlandes presē deva iemeslu saukt Minahasu par valsts divpadsmito provinci.

Otrais pasaules un pilsoņu karš

Otrā pasaules kara laikā Japāna 1942. gadā relatīvi viegli pārspēja nelielos holandiešu spēkus, kuri vairs nevarēja saņemt atbalstu no vācu okupētās dzimtenes. 1945. gadā Manado un apkaimi bieži bombardēja sabiedroto aviācija. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā Nīderlande uz īsu brīdi atguva šo teritoriju. 1947. gadā Manado noformējās politiska kustība, kas aicināja uz pievienošanos Nīderlandei tā vietā, lai paliktu kopā ar Indonēziju, kas tobrīd cīnījās par neatkarību un redzami guva virsroku. Problēmu indonēziešiem izdevās atrisināt, ieceļot par Austrumindonēzijas gubernatoru populāro minahasu izcelsmes kristieti Samu Ratulani, kura iecelšana rietumnieciski noskaņotajiem likās pieņemama garantija jaunā režīma mērenībai. 1949. gadā pēc konferences, kurā holandieši atzina jaunizveidotās Indonēzijas Savienotās Valstis, tie beidzot pameta savu bijušo īpašumu. Tādējādi Ziemeļsulavesi tika iekļauti Austrumindonēzijas štata teritorijā. Drīz štatu sistēma tika likvidēta un 1950. gada 17. augustā izveidota unitāra Indonēzijas Republika.

Indonēzijas Republika

Pirmais Sulavesi gubernators Sams Ratulani (pa labi) ar prezidentu Sukarno

Sulavesi sala tika pārvaldīta kā viena province, kas izsauca vietējās elites un Manado apkaimes kristiešu neapmierinātību. Faktiski valsti kontrolēja Javas sala, izmantojot citus reģionus kā kolonijas. 1957.-1958. pretrunas izvērtās faktiskā pilsoņu karā, kurā Permestas vadītie reģionālisti tika sakauti, taču Džakarta, nevēlēdamies jaunus uzliesmojumus, pēc savas uzvaras faktiski izpildīja viņu mērenās grupas prasības.

1957. gada martā Sulavesi ziemeļu un dienvidu militārie vadītāji uzsāka sacelšanos pret valsti pārvaldošajiem javiešiem, izvirzot prasības pēc lielākas reģionālās autonomijas. Viņi aicināja uz aktīvāku salas attīstību, taisnīgāku nodokļu sadali, palīdzību pret islāmistu sacelšanos salas dienvidos un izveidot reģionāli līdzsvarotāku centrālās valdības kabinetu. Sākumā viņu izveidotā “Permestas” (saīsinājums no "Vispārējās cīņas harta") kustība bija tikai reformistiska bez valstiska separātisma.

Sarunas starp centrālo valdību un Sulavesi militārajiem vadītājiem novērsa vardarbību Dienvidsulavesi, taču daļa līderu nebija apmierināti ar vienošanās iznākumu un kustība sašķēlās. Baidoties no miermīlīgāko dienvidu dominēšanas, Minahasas vadītāji 1957. gada jūnijā Ziemeļsulavesi pasludināja savu autonomo valsti. Tolaik centrālā valdība jau kontrolēja Dienvidsulavesi, bet ziemeļos nebija centrālās valdības spēku un tika ziņots, ka ASV, kas jau palīdzēja bruņoties dumpiniekiem Ziemeļsumatrā, uzņēmušas sakarus arī ar Minahasas līderiem.

Manado pašpasludinātās valdības bruņošanās un ārvalstu tiešas iejaukšanās iespēja pamudināja centrālo valdību steigties apspiest dumpi. Vasarā Permestas spēki tika izspiesti no visiem tās kontrolētajiem rajoniem, un tā bija spiesta pāriet uz partizānu karu Minahasā. Permestas sacelšanās pilnībā beidzās 1961. gada vidū, tās laikā bojā gāja ap 2000 dumpinieku un ap 4000 valdības kareivju.

Provincei veltīta pastmarka

Permestas reģionālistu sacelšanās rezultātā 1959. gadā Ziemeļsulavesi tika izdalīta kā atsevišķa province (līdz 2000. gadam iekļaujot arī tagadējo Gorontalo provinci), kas bija viena no viņu galvenajām prasībām (lai gan oficiāli parlaments likumu par to pieņēma tikai 1964. gadā, kad province jau faktiski funkcionēja) un sākās ekonomiskā attīstība. No otras puses, Džakartas valdība kļuva manāmi kreisāka un politiskā centralizācija vēl vairāk pastiprinājās, kas samazināja provinču politiskās tiesības. Provinču autonomija tika pastiprināta tikai ar 1998. gada likumu.

Iedzīvotāji

Lielākās pilsētas ir Manado, Bituna un Tomohona, kas visas atrodas pussalas ziemeļaustrumu galā. Dienviddaļā lielākā pilsēta ir Kotamobagu. Pilsētās dzīvo 45% iedzīvotāju; 96% bērnu apmeklē skolu.

Reliģija

Izņemot mongondovu un gorontalu apdzīvotos dienvidrietumus, vairumā provinces novērojams kristiešu pārsvars. 2010. gadā 64% iedzīvotāju bija protestanti un 4% — katoļi, 31% musulmaņu, no citām nominācijām lielākā grupa bija hinduisti — 0,6%. Tā kā Indonēzijā ateisms un agnosticisms netiek atzīti par likumīgi pilntiesīgām grupām un tie tiek pakļauti musulmaņu uzbrukumiem un cietumsodiem, tad ateistu un agnostiķu Ziemeļsulavesi oficiāli gandrīz nav. Manado ir nelielas ķīniešu un ebreju kolonijas, pateicoties kurām provincē pastāv konfuciānisms, daoisms un jūdaisms.

Tautības

Ķīniešu templis pie Manado

Vislielākā etniskā grupa provincē ir minahasi (43%), kuri dzīvo galvenokārt pussalas austrumdaļā ap Manado. Citas etniskās grupas ir mongondovi (17%, galvenokārt dienvidos), gorontali (7%), sanihi, talaudi un siau (23%, g.k. mazajās ziemeļu salās). Sastopami arī "jūras ļaudis" — badžao, kas emigrējuši no Sulu arhipelāga Filipīnās permanentā Mindanao reliģiskā konflikta dēļ. Viņi apdzīvo vairākus piekrastes ciematus pussalas ziemeļu daļā. Citi emigranti ir ķīnieši (3%, galvenokārt haka), javieši un sundi, kuri ievesti Ziemeļsulavesi ostas pilsētās holandiešu kundzības laikā.

Valodas

Vienīgā oficiālā valoda valstī un provincē ir indonēziešu valoda, kurā notiek lietvedība un izdarīti oficiālie uzraksti. Tomēr provinces saziņas valoda ir Manado malajiešu valoda, kas ir tuvu radnieciska indonēziešu valodai, bet ar izteiktu akcentu un atšķirīgu leksiku. Daļa vārdu krājuma ir atvasināti no holandiešu, portugāļu un citām svešvalodām. Manado malajiešu valodu izmanto ikdienas saziņai starp dažādām etniskām grupām. Minahasu valodās runā provinces centrālajā un ziemeļu daļā. Minahasi runā 5 dažādās valodās: tonsavanu, tontemboanu, toulouru, tonsea un tombulu. Dienvidos runā mongondovu un gorontalu valodā. Salās uz ziemeļiem, kas robežojas ar Filipīnām, vietējie iedzīvotāji lieto filipīniešu visaju grupas valodas.

Indonēzijas iekšējo migrantu valodas provincē ir javiešu, sundu un baliešu. Tā kā Manado ir ievērojams ķīniešu iedzīvotāju skaits, daži ķīnieši runā arī hakā. Tiek runāts arī dažos citos ķīniešu dialektos, piemēram, hokjenu un kantoniešu valodā. Angļu un ķīniešu valodu plaši saprot vietās, kur ir attīstīta tūrisma industrija, piemēram, Bunakenas nacionālajā parkā. Vecākā paaudze var prast holandiešu un portugāļu valodu. Cilvēki, kas dzīvo salās netālu no Filipīnu robežas, var saprast tagalu valodu un tai radniecisko filipīno.

Administratīvais iedalījums

Ziemeļsulavesi reģioni

Manado Tua (Vecmanado) sala pie Manado

Bunakenas zemūdens parkā sastopamas vismaz 390 koraļļu sugas

Ziemeļsulavesi province sastāv no 11 reģioniem (kabupaten) un 4 pilsētām (kota).

Nosaukums	Platība (km2)	Iedzīvotāji (2010)	Iedzīvotāji (2020)	Galvaspilsēta	TAI 2014 novērtējums
Sanihes salu reģions (Kepulauan Sangihe)	461,11	126 100	139 262	Tahuna	0,668 (Vidējs)
Sitaro salu reģions (Kepulauan Siau Tagulandang Biaro)	275,86	63 801	71 817	Ondona	0,643 (Vidējs)
Talaudas salu reģions (Kepulauan Talaud)	1240,40	83 434	94 521	Melonguane	0,665 (Vidējs)
Ziemeļu (salu) sektors kopā	1977,37	273 335	304 600
Bituna (Kota Bitung)	302,89	187 652	225 134		0,708 (Augsts)
Manado (Kota Manado)	157,27	410 481	451 916		0,772 (Augsts)
Tomohona (Kota Tomohon)	114,20	91 553	100 587		0,735 (Augsts)
Minahasas reģions (Minahasa)	1114,87	310 384	347 290	Tondano	0,727 (Augsts)
Ziemeļminahasas reģions (Minahasa Utara)	918,49	188 904	224 993	Airmadidi	0,705 (Augsts)
Dienvidminahasas reģions (Minahasa Selatan)	1409,97	195 553	236 463	Amurana	0,683 (Vidējs)
Dienvidaustrumu Minahasas reģions (Minahasa Tenggara)	710,83	100 443	116 323	Ratahana	0,678 (Vidējs)
Austrumu (Minahasas) sektors kopā	4762,52	1 494 970	1 702 706
Kotamobagu	108,89	107 459	123 722		0,704 (Augsts)
Bolānmongodovas reģions (Bolaang Mongondow)	2871,65	213 484	248 751	Lolaka	0,645 (Vidējs)
Austrumu Bolānmongodovas reģions (Bolaang Mongondow Timur)	910,18	63 654	88 241	Tutujana	0,631 (Vidējs)
Ziemeļu Bolānmongodovas reģions (Bolaang Mongondow Utara)	1680,00	70 693	83 112	Boroko	0,642 (Vidējs)
Dienvidu Bolānmongodovas reģions (Bolaang Mongondow Selatan)	1615,86	57 001	69 791	Molibagu	0,635 (Vidējs)
Rietumu (Bolānmongodovas) sektors kopā	7186,58	512 291	613 617

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļsulavesi.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)