Permesta

Permesta bija nemiernieku kustība Indonēzijā 1957.-1961. gadā, tās nosaukums bija saīsinājums no "Vispārējās cīņas hartas" (Piagam Perdjuangan Semesta), kuru Austrumindonēzijā 1957. gada 2. martā deklarēja vietējie civilie un militārie vadītāji. Sākotnēji kustības centrs bija Makasarā, kas tajā laikā bija Sulavesi provinces galvaspilsēta. Tomēr atbalsts kustībai Dienvidsulavesi pamazām zuda, un galveno mītni pārcēla uz Manado Ziemeļsulavesi. 1958. gada 17. februārī Permesta apvienoja spēkus ar Indonēzijas Republikas Revolucionāro valdību (IRRV jeb Pemerintah Revolusioner Republik Indonesia), kas darbojās Sumatrā un kas divas dienas iepriekš bija pasludinājusi sevi par visas valsts valdību. Pēc veiksmīgiem Indonēzijas centrālās valdības bruņoto spēku (TNI) uzbrukumiem IRRV Sumatrā konflikts pārcēlās uz austrumiem, kur atradās Permestas nemiernieki. Manado tika ieņemta 1958. gada jūnija beigās. Tomēr nemiernieki turpināja savu pretestību, veicot partizānu karu pret TNI, līdz pēdējās viņu paliekas padevās un viņiem tika piešķirta amnestija 1961. gadā. Konfliktā gāja bojā 4000 valdības karavīru un 2000 Permestas nemiernieku.

"Permestas" sacelšanās
Daļa no IRRV vadītās sacelšanās pret Indonēzijas valdību
Datums 1957-1961 Vieta Austrumu Indonēzija Iznākums Indonēzijas valdības uzvara
Karotāji
Ziemeļsulavesi dumpinieki	Indonēzijas valdība
Komandieri un līderi
Aleksanders E. Kavilarans Venče Sumuals Jops Varau Daniels J. Somba	Sukarno Abduls H. Nasutions
Zaudējumi
ap 2000	ap 4000

Indonēzijas Jūras spēku militārās operācijas pret Permestu un IRRV 1958. gadā

Minahasas pussala ar galveno karadarbības rajonu ap Manado ziemeļaustrumos

Sacelšanās cēloņi

IRRV sacelšanās rietumos un Permestas austrumos radās vairāku sakrītošu iemeslu dēļ. Par galveno kļuva dažu etnisko grupu Sulavesi un Sumatras centrālajā daļā uzskats, ka Džakartas valdības politika stagnē viņu vietējo ekonomiku, kas savukārt traucēja reģionālās attīstības iespējas. Tāpat bija zināms naids pret javiešu etnisko grupu, kas bija visietekmīgākā un daudzskaitlīgākā jaunizveidotajā vienotajā Indonēzijas valstī. Indonēzijas politika bija centrēta uz Javas salu, taču valsts ekonomiskie resursi lielākoties tika gūti no citām Indonēzijas salām. Faktiski šis konflikts vismaz sākotnēji nebija domāts kā atdalīšanās no Indonēzijas valsts, bet gan kā prasība taisnīgāk sadalīt ekonomisko un politisko varu Indonēzijā.

Kustības sākums

Centieni pirms deklarācijas

1957. gada sākumā Džakartu apmeklēja gan civilie, gan militārie Sulavesi vadītāji no Makasaras. 1957. gada janvārī pulkvežleitnants Muhamads Salehs Lahade un majors Andi Muhamads Jusufs Amirs (M. Jusufs) tikās ar Indonēzijas armijas štāba priekšnieku ģenerāli Abdulu Harisu Nasutionu. Tolaik Lahade bija Dienvidu un Dienvidaustrumu Sulavesi drošības pavēlniecības (Ko-DPSST jeb Komando Pengamanan Sulawesi Selatan Tenggara) štāba priekšnieks, savukārt M. Jusufs bija Hasanuddina kājnieku pulka (RI-Hasanuddin) komandieris. Pēc tam februārī Sulavesi gubernators Andi Panerans Petarani tikās ar premjerministru Ali Sastroamidžodžo un iekšlietu ministru R. Sunardžo. Panerans mudināja centrālo valdību dot lielāku autonomiju reģioniem Indonēzijas austrumos. Papildus lielākai autonomijai reģionālā līmenī lielāka valsts ieņēmumu daļa būtu jāatvēl reģioniem vietējo attīstības projektu īstenošanai. Tikmēr Lahede un Jusufs mēģināja mudināt Indonēzijas armijas vadību līdzīgi atbalstīt lielāku reģionālo autonomiju un ieņēmumu sadali, kas tiktu izmantota vietējai reģionālajai attīstībai. Turklāt viņi arī pieprasīja, lai Ko-DPSST, kas bija tieši pakļauta armijas štābam, nevis vietējai armijas grupai un VII teritorijai (TT-VII vai Tentara dan Territorium VII, kuras galvenā mītne atradās Makasarā), tiktu aizstāta ar reģionālu militāro pārvaldi (KDM jeb Komando Daerah Militer).

1957. gada februāra beigās Andi Burhanudins un Henks Rondonuvu devās uz Džakartu, pārstāvot Sulavesi provinces valdību kā pēdējo mēģinājumu pamudināt centrālo valdību pozitīvi izšķirt iepriekšējās sanāksmēs paceltos jautājumus. Bez viņiem arī TT-VII komandieris pulkvežleitnants Venče Sumuals apmeklēja Džakartu ar to pašu mērķi un tikās ar reģionālistiem simpatizējošām militārpersonām. 1957. gada 1. martā Sumuals kopā ar Burhanudinu un Rondonuvu atgriezās Makasarā, jo viņu centieni bija nesekmīgi. Civilā un militārā vadība Makasarā tikās dažas dienas ātrāk, 1957. gada 25. februārī, lai izplānotu Permestas pasludināšanu gadījumā, ja no centrālās valdības nenāks viņiem vēlamās konkrētas atbildes.

Permestas proklamēšana

1957. gada 2. martā pulksten 15:00 gubernatora rezidencē Makasarā apmēram 50 vērotāju klātbūtnē Sumuals pasludināja kara stāvokli visā TT-VII reģionā, kas aptvēra visu Indonēzijas austrumu teritoriju. Pēc pasludināšanas Lahade nolasīja Vispārējās cīņas hartu jeb Permestas hartu. Hartas beigās bija teikts, ka "pirmkārt, mēs apliecinām visiem līderiem un sabiedrības slāņiem, ka mēs neatdalāmies no Indonēzijas Republikas un tikai cīnāmies par Indonēzijas tautas likteņa uzlabošanu un Indonēzijas Nacionālās revolūcijas atlikušo problēmu sakārtošanu." Hartu parakstīja klātesošie. Pēc hartas izlasīšanas gubernators Panerans lūdza ikvienu saglabāt mieru un ar atbildību pildīt savus pienākumus.

Nākamajā dienā tika paziņots par militārās valdības sastāvu, kurā Sumuals kļuva par armijas administratoru un Lahade par štāba priekšnieku. Bija arī Centrālā konsultatīvā padome (Dewan Pertimbangan Pusat), kurā bija 101 loceklis, un četri armijas gubernatori, kas tika pakļauti Sumualam. Tie bija Andi Panerans Dienvidu un Dienvidaustrumu Sulavesi, majors Daniels Juliuss Somba Ziemeļu un Centrālajā Sulavesi, pulkvežleitnants Hermans Pīterss Moluku salās un Rietumiriānā, un pulkvežleitnants Mingu Mazajās Zunda salās. Tajā laikā Somba bija komandieris 24. kājnieku pulkam (RI-24), kas atradās Manado, Pīterss bija komandieris 25. kājnieku pulkam (RI-25) Ambonā, un Mingu bija komandieris 26. kājnieku pulkam (RI-26) Bali. Panerans oficiāli tika iecelts par armijas gubernatoru 8. martā, savukārt Somba tika oficiāli iecelts Manado 11. martā.

Džakartas atbilde

Centrālās valdības rīcība

1957. gada 14. martā delegācija Henka Rondonuvu vadībā devās uz Džakartu ar nolūku atsevišķi tikties ar prezidentu Sukarno un Mohamadu Hatu un informēt viņus par Permestas mērķiem. Saskaņā ar delegācijas ziņojumu Sukarno šķita atvieglots, uzklausot apliecinājumus, ka Permesta neplāno atdalīties no Indonēzijas Republikas. Tikmēr Hatu pārsteidza Permestas hartas saturs pēc tās izlasīšanas. Tajā pašā dienā premjerministrs Ali Sastroamidžodžo nodeva savas pilnvaras Sukarno, kurš pēc Nasutiona ierosinājuma pasludināja valsti par karastāvoklī esošu. Pēc tam Sukarno par jauno premjerministru iecēla Džuandu Kartavidžaju.

Kartavidžaja izveidoja komandu, lai tuvinātos Sumualam, un iekļāva tajā četras augsta ranga amatpersonas no Minahasas, Sumuala dzimtā reģiona. Tie bija rūpniecības ministrs Fredijs Džekss Inkirivans, tieslietu ministrs Gustāfs Ādolfs Menkoms, bijušais informācijas ministrs un Indonēzijas vēstnieks Ķīnā Arnolds Mononutu un Indonēzijas vēstnieks Kanādā Lambertuss Nikodēmuss Palars. 1957. gada jūlijā četri minahasieši devās uz Ziemeļsulavesi ar nolūku tikties ar Sumualu, Sombu un citiem Permestas līderiem. Tajā laikā Permestas galvenā mītne jau bija pārcēlusies uz radikālāk noskaņotajiem Sulavesi ziemeļiem. Pēc tikšanās ar Sumualu 1957. gada 23. jūlijā delegācija paziņoja par vienošanos, kas ietvēra jaunu autonomo provinču atzīšanu Indonēzijas austrumos, no kurām viena bija Ziemeļsulavesi province. Abas puses arī vienojās par universitātes izveidi Ziemeļsulavesi.

Vēl viena lieta, par ko tika panākta vienošanās, bija nacionālās konferences (MUNAS jeb Musyawarah Nasional) sarīkošana, lai mazinātu spriedzi reģionos. Konference notika no 1957. gada 10. līdz 14. septembrim, un tajā tika apspriestas problēmas valdībā, ekonomikā, militārajā jomā, kā arī Sukarno-Hata attiecības (jeb dwi-tunggal Soekarno-Hatta, divvaldība). Lai turpinātu konferences centienus, tika izveidota septiņu cilvēku komiteja. 1957. gada 27. septembrī Sukarno divas dienas apmeklēja Ziemeļsulavesi un teica runas par nācijas vienotību Manado, Tomohonā un Tondano. Viņa runas sabiedrība uzņēma labi, taču viņi nesa arī plakātus, kas atbalstīja Sumualu un Permestu. 1957. gada novembrī kā turpinājums sākotnējai konferencei notika Nacionālā attīstības konference (vai Musyawarah Nasional Pembangunan). Diemžēl šīs konferences, kas sākotnēji deva cerību atrisināt konstatētās problēmas, galu galā nespēja radīt kaut ko tādu, par ko visas puses varētu vienoties.

Atbilde no armijas vadības

Tajā pašā dienā, kad tika pasludināta Permesta, Nasutions nosūtīja radiogrammas Sumualam un arī pulkvedim Sudirmanam, kurš tajā laikā bija Ko-DPSST komandieris. Viņš lika viņiem neveikt nekādas darbības, kas varētu apdraudēt armijas un cilvēku drošību Makasarā. Sumualam un Sudirmanam jau bija netieša saziņa, un abi vienojās uzturēt drošību Makasaras pilsētā. Visu armiju un teritoriālo komandieru sanāksmē armijas štābā 1957. gada 15. martā, kurā piedalījās Sumuals un Sudirmans, tika apstiprināti pagaidu militārie gubernatori, kas bija iecelti nākamajā dienā pēc proklamēšanas.

Nasutions piekrita reģionālo militāro pavēlniecību izveidei, kā ierosināja Lahade un Jusufs. Šīs reģionālās pavēlniecības tika izveidotas, pamatojoties uz četru militāro gubernatoru apgabaliem, kas izveidoti pēc Permestas pasludināšanas. Dienvidu un Dienvidaustrumu Sulavesi reģionālo militāro pavēlniecību (KDM-SST vai Komando Daerah Militer Sulawesi Selatan dan Tenggara) Makasarā Nasutions izveidoja 1957. gada 1. jūnijā. Nasutions iecēla pulkvežleitnantu Andi Matalatu par KDM-SST komandieri un majoru Haerudinu Tasninu par štāba priekšnieku. Pēc tam 1957. gada 26. jūnijā Pīterss tika iecelts par Moluku un Rietumiriānas reģionālās militārās pavēlniecības komandieri, bet 1957. gada 5. jūlijā Mingu iecēla par Nusas Tengaras reģionālās militārās pavēlniecības komandieri. Somba tika iecelts par Ziemeļu un Centrālās Sulavesi reģionālās militārās pavēlniecības (KDM-SUT) komandieri 1957. gada 28. septembrī.

Pievienojot Ko-DPSST, kur lielākā daļa bataljonu nāca no Austrumjavas, izveidotajai KDM-SST, kuru vadīja virsnieki no Dienvidsulavesi, šī reģiona pārstāvja Jusufa vēlmes bija izpildītas. Tomēr militārās struktūras reorganizācijas rezultātā Sumualam vairs nebija atlicis nekādu amatu Makasarā. 1957. gada 4. jūnijā virsnieku sanāksmē, kas atbalstīja Permestas izveidi, sāka rasties domstarpības starp Dienvidsulavesi un Ziemeļsulavesi. Tā kā Dienvidsulavesi virsnieki, tostarp Andi Panerans, pārstāja atbalstīt Sumualu, viņš pārcēla Permestas galveno mītni uz Sulavesi ziemeļiem Kinilovā netālu no Tomohonas. Viedokļu atšķirības par to, kā kustībai būtu jāturpinās, dalījās arī starp tiem, kas bija gatavi karot, lai sasniegtu Permestas mērķus, un tiem, kas nevēlējās iet tik tālu. Šajā ziņā sadalījums bija pa ģeogrāfiskajām līnijām, no kurienes ieradās virsnieki, proti, vai viņi bija no Ziemeļsulavesi vai Dienvidsulavesi. Vēlāk 1970. gados Sumuals satikās ar Jusufu, un Jusufs tam sacīja: "Ven, es biju tikai par Permestu, bet tu biji par Permestu un karu."

Attiecības starp Permestu un IRRV

Tajā pašā mēnesī, kad notika Nacionālā konference, Sumuals tikās ar pulkvežleitnantiem Ahmadu Huseinu un Barlianu Palembanā. Tajā laikā Huseins bija "Bantenas padomes" priekšsēdētājs, kas Rietumsumatrā cīnījās par tādu pašu mērķi kā Permesta. Tikmēr Barlians veicināja "Garudas padomes" radīšanu ar tādu pašu mērķi Dienvidsumatrā. Šie trīs virsnieki parakstīja Palembanas nolīguma hartu, kurā ietvertas prasības centrālajai valdībai, tostarp dwi-tunggal atjaunošana, armijas vadības nomaiņa kā pirmais solis ceļā uz tās stabilitāti, decentralizācija valsts pārvaldes sistēmā, kas ietvertu plašas reģionālas autonomijas piešķiršanu, un komunisma aizliegumu. 1958. gada 9. janvārī Sumuals atgriezās Rietumsumatrā un atkal tikās ar Huseinu. Viņš tikās arī ar citiem kustības vadītājiem Sumatrā: Sumitro Džodžohadikusumo, Mohamadu Natsiru un pulkvedi Maludinu Simbolonu.

Pēc tikšanās Sumuals devās uz Singapūru un pēc tam uz Honkongu. Honkongā Sumuals tikās ar pulkvedi Jopu Varau, kurš tajā laikā bija Indonēzijas militārais atašejs Pekinā. Viņš bija TT-VII komandieris, pirms šajā amatā tika iecelts Sumuals. Pēc tam viņi devās uz Tokiju, lai satiktu Sukarno, kurš tajā laikā atradās Japānā. 1958. gada 5. februāra tikšanās ar Sukarno mērķis bija pamudināt viņu rīkoties pret krīzi Indonēzijā ar Sumuala ieteiktajiem līdzekļiem.

1958. gada 10. februārī Huseins izsludināja Hartu par cīņu par valsts glābšanu (vai Piagam Perjuangan untuk Menyelamatkan Negara). Šajā hartā centrālajai valdībai tika dotas piecas dienas, lai izpildītu hartā noteiktās prasības, kas paredzēja, ka Kartavidžajam bija jāatkāpjas no premjerministra amata, bet "nacionālajām figūrām" Hatam un Jogjakartas sultānam Hamenkubuvono IX būtu jāveido nacionālais Ministru kabinets, kas būtu "tīrs no pret Dievu nostājošies elementiem".

Beidzoties noteiktajam termiņam, 1958. gada 15. februārī, Cīņas padome (jeb Dewan Perjuangan) Padanā paziņoja par Indonēzijas Republikas revolucionārās valdības (IRRV jeb Pemerintah Revolusioner Republik Indonesia, PRRI) izveidošanu. Pilns Cīņas padomes nosaukums bija "Tautas, kas vēlas pēc valsts un nācijas neatkarības, vispārējā cīņas padome" (vai Dewan Perjuangan Umum Seluruh Rakyat Indonesia yang Mengingini Kemerdekaan Negara dan Bangsa). Šajā jaunajā valdībā tika iekļauti Ščafrudins Praviranegara kā premjerministrs, Simbolans kā ārlietu ministrs un Džodžohadikusumo kā Transporta un kuģniecības ministrs. No Permestas Varau tika iecelts par attīstības ministru, Lahade par informācijas ministru, bet Mohtars Lintans par reliģijas ministru. Tikmēr Sumuals tika iecelts par IRRV armijas komandieri. Sumuals atzina Permestas locekļu iecelšanu IRRV kabinetā, taču viņš nesniedza tiešu apstiprinājumu pirms oficiālā paziņojuma.

Reakcijas atšķirības Sulavesi dienvidos un Ziemeļsulavesi

Manado Sombam bija jāreaģē uz ziņām par IRRV izveidi. Kā KDM-SUT komandierim viņam bija jāizvēlas, vai pārtraukt attiecības ar valdību Džakartā un nostāties IRRV pusē, vai saglabāt lojalitāti Džakartai. Daži no viņa padotajiem, tostarp majors Jans Villems "Dī" Gerunans, Abe Mantiri un kapteinis Lendijs Tumbelaka mudināja Sombu nostāties IRRV pusē. Sumuals tajā laikā vēl atradās ārzemēs Manilā. 1958. gada 16. februārī Manado notika demonstrācija. Galu galā Somba izvēlējās to, uz ko aicināja cilvēki, kas piedalījās mītiņā, un to, ko viņa padotie mudināja darīt, proti, pārtraukt saites ar valdību Džakartā. Armijas vadība pēc viņa paziņojuma ar oficiālu negodu atlaida Sombu. Sumuals un Lahade tāpat tika ar negodu atlaisti 1958. gada 1. martā. Varau arī pievienojās Permestai, un viņš tika ar negodu atbrīvots no amata 1958. gada 6. maijā.

Makasarā reakcija uz IRRV izveidi ievērojami atšķīrās no Manado. "Permestas hartas" parakstītāji, kas bija no Dienvidsulavesi, pakāpeniski pārtrauca atbalstīt kustību. Tādi parakstītāji kā Jusufs (RI-Hasanuddin komandieris), Matalata (KDM-SST komandieris) un Panerans (Dienvidu un Dienvidaustrumu Sulavesi militārais gubernators) sāka atbalstīt centrālo valdību. Tomēr Lahade, Lintans un vairāki citi civilie vadītāji joprojām nostājās Permestas pusē. Pēc bēgšanas no Makasaras 1958. gada 27. maijā Lahade un Lintans tika arestēti. Viņi tika turēti Makasarā līdz 1958. gada septembrim, pēc tam tika nogādāti Denpasarā Bali un pēc tam Madiunā Austrumjavā, kur tie tika turēti līdz 1962. gadam.

Bruņotais konflikts

Manado bombardēšana

Divi Indonēzijas gaisa spēku B-25 Mitchell lidojuma laikā

Centrālā valdība veica uzlidojumu Manado sešas dienas pēc Sombas paziņojuma. 1958. gada 22. februārī pulksten 8:15 divi Indonēzijas gaisa spēku (AURI) bumbvedēji B-25 Mitchell bombardēja radiostaciju pilsētā. Bumbu sprādzieni Manado pasteidzināja divu minahasiešu virsnieku stingrākas izvēles pieņemšanu, kuri sākotnēji nebija lielā sajūsmā par pievienošanos Permestai. Tie bija Varau, kurš bija pievienojies Sumualam, lai tiktos ar Sukarno Tokijā un pulkvedis Aleksandrs Everts Kavilarans, kurš tajā laikā bija militārais atašejs Vašingtonā. Kavilarans bija pieredzējis Indonēzijas armijas virsnieks, kurš iepriekš komandēja trīs militārās teritorijas: TT-I/Bukit Barisan Medanā, TT-III/Siliwangi Bandunā, kā arī TT-VII pirms Varau un Sumuala.

Minahasu nacionālais karogs, kuru lietoja arī daļa Permestas vienību

Bombardēšanas rezultātā arī aizvainotie Ziemeļsulavesi iedzīvotāji kļuva entuziastiskāki par Permestas lietu. Divas dienas pēc bombardēšanas KDM-SUT paziņoja un deva norādījumus bijušajiem Nīderlandes Karaliskā Austrumindijas armijas (KNIL vai Koninklijk Nederlands Indisch Leger) karavīriem pieteikties un pievienoties Permestai. Tiek lēsts, ka pieteicās aptuveni 2000 no viņiem. Lai gan viņi bija veci, jo KNIL tika izveidota vēl Nīderlandes okupācijas laikā, viņi varēja apmācīt jaunākus kareivjus, kuri pievienojās Permestai. Apmācības notika Lanovanā netālu no Tondano trīs mēnešus, kā rezultātā no apmācīto jauniešu skaita tika izveidotas septiņas rotas. Tika izveidota arī sieviešu vienība, kas tika nosaukta par Permestas sieviešu karaspēku (PWP vai Pasukan Wanita Permesta).

Ārvalstu iesaistīšanās

1957. gadā Amerikas Savienotās Valstis arvien vairāk uztrauca, ka Indonēzija kļūst neaizsargāta pret komunismu, jo pieauga Indonēzijas komunistiskās partijas ietekme. 1958. gada janvārī CIP sāka veidot slepenus atbalsta tīklus IRRV un Permestas nemierniekiem. Singapūrā un Manilā vairākas reizes notika tikšanās starp CIP un Sumualu, kā arī Nunu Pantauvu, kam Sumuals uzdeva vadīt kopras bartera maiņas darījumus, kuros kopra tika eksportēta no Sulavesi uz ārzemēm. Uzzinājis par AURI uzbrukumu Manado, Sumuals kopā ar Pantauvu steidzās atpakaļ uz Manado, izmantojot īrētu lidlaivu Consolidated PBY Catalina. Sumuals saprata, ka CIP vēlas sniegt palīdzību pēc tam, kad viņu īrētās lidmašīnas priekšā sagaidīja brigādes ģenerālis Pelahio Kruss, Filipīnu nacionālās izlūkošanas koordinējošais direktors. Viņš sacīja, ka krava, kas tika iekrauta lidmašīnas aizmugurē, var tikt uzskatīta par "amerikāņu labo gribu". Šī labā griba sastāvēja no sešiem M2 Browning 50. kalibra ložmetējiem. Pēc tam pa jūru veiktie ieroču sūtījumi iekļāva kājnieku ieročus, rokas granātas, munīciju un citus ieročus.

Lielāks CIP atbalsts tika veikts ar lidmašīnu nosūti, kas izveidoja Permestas gaisa spēkus, ko nosauca par Revolucionārajiem gaisa spēkiem (AUREV vai Angkatan Udara Revolusioner), kas bāzējās Manado. Nosūtītās lidmašīnas bija 15 bumbvedēji B-26 Invader un daži iznīcinātāji P-51 Mustang. Papildus lidmašīnām CIP nosūtīja pilotus, mehāniķus, lidmašīnu ieročus un rezerves daļas. Ieroči nāca arī no Taivānas, bet Taivānas gadījumā Permestai bija jāmaksā par ieročiem. Pirmais sūtījums ar PBY Catalina bija 100 šautenes un trīs M20 bezatsitiena šautenes. Pēc tam Taivāna nosūtīja kuģi, kurā atradās ieroči, kuru daudzuma pietika vairākiem bataljoniem, un pretgaisa ieročus. Turklāt līgums ar Taivānu ietvēra divas Beech C-45 transporta lidmašīnas, ko pavadīja trīs fraktēti piloti. Kopumā ārvalstu personāls sastāvēja no starptautiskajiem CIP aģentiem un algotņiem no Taivānas, Filipīnām, Polijas un Amerikas Savienotajām Valstīm.

AUREV uzbrukumi

CIP palīdzības burtiski spārnotais AUREV sāka gaisa triecienus pret Sulavesi un Moluku pilsētām. Pilsētas, kuras bombardēja CIP vadītās nemiernieku lidmašīnas, bija Ambona, Balikpapana, Makasara, Palu un Ternate. 1958. gada 13. aprīlī pulksten 3:00 no Mapanetas lidostas (tagad Sema Ratulani starptautiskā lidosta) izlidoja bumbvedējs AUREV B-26. Tā galamērķis bija Mandai lidosta (tagad Sultāna Hasanudina starptautiskā lidosta) Makasarā. Viņš sasniedza galamērķi pulksten 5:30 un bombardēja un apšaudīja skrejceļu 15 minūtes. Pēc tam 1958. gada 16. aprīlī no Taivānas iegādātā C-45 lidmašīna izlidoja no holandiešu būvētā Kalaviranas lidlauka netālu no Lanovanas. Lidmašīnas C-45 galamērķis bija lidlauks Balikpapanā. Bez skrejceļa bombardēšanas tika iznīcināta arī AURI transporta lidmašīna. 1958. gada 20. aprīlī bumbvedēji B-26 no Mapanetas uzbruka Palu. Nākamajā dienā bumbvedēji divu iznīcinātāju P-51 pavadībā uzbruka aviobāzei, kas atrodas Morotai salā (tagad Leo Vatimena lidosta). Turklāt otrais mērķis bija gaisa bāze Džailolo Halmaheras salā. Dažu nākamo dienu laikā šajās vietās atkal tika veikti gaisa uzlidojumi, pievienojot mērķiem Ternati.

1958. gada 28. aprīlī atkal tika uzbrukts ostām Dongalā (netālu no Palu) un Balikpapanas. Dongalā tika nogremdēti tirdzniecības kuģi zem ārvalstu karoga Flying Lark, Aquila un Armonia, bet Balikpapanā tika nogremdēts kuģis San Flaviano. Turklāt tika nogremdēta arī Indonēzijas Jūras spēku (ALRI) korvete RI Hang Tuah, ar kuru gāja bojā 18 apkalpes locekļi un 28 guva smagus ievainojumus. Uzbrukuma brīdī karakuģis tikko bija atstājis Balikpapanu ceļā uz Austrumjavu, lai pievienotos flotei, kas gatavojās uzbrukt Permestas cietoksnim Ziemeļsulavesi. Indonēzijas valdība ziņoja, ka 1958. gada 15. maijā Ambonas pilsētā tika bombardēts tirgus laukums, kurā gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju.

Operācija "Džakarta"

1958. gada 26. aprīlī Sumuals vadīja desantu, kas ar vairākiem kuģiem tika nogādāts no Manado uz Morotai ar mērķi ieņemt tur esošo gaisa spēku bāzi. Sumuals bija devis norādījumus AUREV uzbrukt Morotai pa gaisu, pirms ieradās Sumuals un viņa karaspēks. Uzbrukumu veica bumbvedējs B-26, kuru pilotēja Alens Poups, kurš tikko bija ieradies Manado no Filipīnām. Uzbrukumā piedalījās arī iznīcinātājs P-51. Pēc ierašanās Morotai iepriekšējā vakarā, nākamās dienas pulksten 6:00, Sumuala vadītais karaspēks sāka uzbrukumu. Aviobāzi apsargāja tikai daži AURI karavīri un policisti, kuri nekavējoties padevās bez cīņas. Sumuals atstāja garnizonu Morotai un devās uz Halmaheru. Viņi nesastapa pretestību, un viņiem izdevās ieņemt Džailolo un tās gaisa bāzi.

Uzbrukums Morotai patiesībā bija pirmais posms plānotajam uzbrukumam, ko Sumuals nosauca par "Operāciju Džakarta". Operācijai "Džakarta I" bija jāieņem gaisa bāze Morotai. Pēc tam operācijai "Džakarta II" bija jāatgūst apgabals ap Palu, operācija "Džakarta III" mērķēja uz Balikpapanu un Kalimantānas dienvidu daļu. Operācijas pēdējais mērķis bija uzbrukt pašai Džakartai. Sumuals vērtēja, ka šīs militārās operācijas panākumi pārliecinās TT-IV/Diponegoro Centrālajā Javā un TT-V/Brawijaya Austrumjavā virsniekus, kuri simpatizēja Permestai, jo viens no tās mērķiem bija atjaunot Sukarno-Hatas divvaldību kā prezidentam un viceprezidentam.

1958. gada 8. maijā Somba sāka operāciju "Džakarta II", ar AUREV palīdzību atgūstot Parigi netālu no Palu. Iepriekš 1958. gada 18. aprīlī TNI karaspēks operācijā "Insdžaf" bija ieņēmis Parigi, kā arī Dongalu un Palu.

Alena Poupa sagūstīšana

ASV Gaisa spēku B-26 Invader, līdzīgs Alena Poupa pilotētajai lidmašīnai

1958. gada aprīlī un maija sākumā turpinājās AUREV gaisa uzbrukumi, tostarp Ambonai un Kendari. AUREV pilnībā valdīja gaisā Indonēzijas austrumos. Papildus galvenajam lidlaukam Mapanetā, Permesta kontrolēja lidlaukus Džailolo, Kalaviranā, Morotai, Tasukā (hidroplānu bāze pie Tondano ezera) un Tolotio (tagad Džalaludina lidosta). Tomēr Permestas panākumi sāka apsīkt 1958. gada maija vidū.

1958. gada 18. maijā Poups un radio operators Harijs Rantungs ar bumbvedēju B-26 devās uz Ambonu, lai bombardētu tās lidlauku. Pēc skrejceļa bombardēšanas, jo vēl bija palikusi viena bumba, Pope mēģināja atrast ALRI floti, kas bija ieradusies, lai atkārtoti ieņemtu Halmaheras salas. Pēc flotes atrašanas Poups savu uzbrukumu koncentrēja uz transporta kuģi RI Sewaga. Viņš neredzēja, ka viņam tikmēr uzbrūk iznīcinātājs P-51, kuru pilotēja kapteinis Ignācijs Devanto. Devanto atklāja uguni, kad Poups gatavojās bombardēšanai. Šāvieni sabojāja lidmašīnas labā borta spārnu. Tikmēr šāvieni no kuģiem trāpīja lidmašīnas dibenā. Pēc tam lidmašīna sāka degt, un Pope nokliedza Rantungam, lai tas lec ārā. Kad izlēca pats Poups, viņa kāja atsitās pret lidmašīnas asti. Poups un Rantungs nolaidās ar izpletņiem Hatatas salas krastā, kas atrodas uz rietumiem no Ambonas. Viņus atrada vietējie iedzīvotāji, kurus pavadīja vairāki jūras kājnieki no RI Sewaga pulkvežleitnanta Hūnholca vadībā.

Divas dienas vēlāk CIP darbinieki Mapanetā saņēma rīkojumu no Filipīnām atstāt Manado. Nebija zināms, vai Poups bija miris vai ticis sagūstīts. Indonēzijas valdība oficiālo paziņojumu par Poupa likteni publicēja tikai 1958. gada 27. maijā. Pirms Poupa pazušanas ASV valdība jau bija sākusi apsvērt politikas maiņu attiecībā uz situāciju Indonēzijā. Viņi secināja, ka TNI joprojām ir augsta ranga militārpersonas, kas iestājas pret komunistisko kustību, piemēram, ģenerālleitnants Ahmads Jani, un līdz ar to atbalsts Indonēzijas valdībai joprojām varētu būt pamatots. Seminārā par Permestu Indonēzijas Universitātē 1991. gadā, kurā piedalījās ASV vēstnieks Indonēzijā, Sumuals komentēja, ka ASV palīdzēja Permestai, lai nodrošinātu savas intereses. Kad vēlāk tā pārstāja atbalstīt Permestu un savukārt palīdzēja ģenerāļiem Džakartā, tas arī bija, lai nodrošinātu savas intereses.

"Operācija Nunusaku"

Dažas dienas pirms Poupa notriekšanas un CIP ļaužu atsaukšanas no Mapanetas, tika veikta AURI operācija ar nosaukumu "Operācija Nunusaku", lai iznīcinātu AUREV lidmašīnas. Šai operācijai tika paredzētas piecas iznīcinātāju lidmašīnas P-51, četri bumbvedēji B-25 un viena PBY Catalina. Pirms uzbrukuma lidmašīnas vēlā pēcpusdienā izlidoja uz vairākiem Ambonas lidlaukiem, lai izvairītos no AUREV uzlidojumiem, kas parasti tika veikti dienas sākumā. 1958. gada 15. maijā pulksten 4:00 lidmašīnas devās uz saviem mērķiem. Dažas devās uz Mapanetu, bet citas uz Kalaviranu. Mapanetā viņi veica uzbrukumu, kurā B-25 bombardēja skrejceļu un P-51 šāva uz stāvošajām AUREV lidmašīnām. Raķete trāpīja uz zemes stāvošajai PBY Catalina , un tā uzreiz aizdegās. Pēc uzbrukuma atlikušās AUREV lidmašīnas, kas joprojām darbojās no Mapanetas, bija tikai viens bumbvedējs B-26 un viens iznīcinātājs P-51. Tikmēr uzbrukums Kalaviranas lidlaukam iznīcināja divas transporta lidmašīnas C-45, kuras bija nākušas no Taivānas.

1958. gada 9. jūnijā AURI lidmašīnas atgriezās, lai uzbruktu Mapanetas lidlaukam. Iznīcinātāji P-51 nāca no Morotai (kas atkal bija pārgājusi TNI rokās). Tomēr šis uzbrukums nebija veiksmīgs. Šoreiz pretgaisa aizsardzība Mapanetā izrādījās gatava, un tika notriektas divas AURI lidmašīnas P-51, gāja bojā viens pilots.

"Operācija Mena"

Indonēzijas jūras kājnieki Morotai salā

"Operācija Mena" bija daļa no kopīgas operācijas, ko nosauca par "Operāciju Merdeka", kurā centrālā valdība pavēlēja sagraut Permestas sacelšanos. Pati operācija, kas sastāvēja no operācijām "Mena I" un "Mena II", bija vērsta uz Halmaheras salu drošību. Operāciju "Mena I" vadīja Pīterss, lai atgūtu Džailolo, savukārt operāciju "Mena II" vadīja Holnhulcs, lai atgūtu Morotai. 1958. gada 27. maijā Džakartā notikušajā preses konferencē Pīterss paziņoja, ka aptuveni 400 Permestas karavīru ir ielenkti Džailolo un saņēmuši ultimātu par padošanos. Pīterss tajā laikā atradās Džakartā, lai transportētu Alenu Poupu, kurš tika notverts Ambonā. Tikmēr Holnhulcs atguva Morotai 1958. gada 20. maijā. Holnhulca rīcībā bija daļa no amfībiju uzdevumu grupas 21 (ATG-21 vai Gugus Tugas Amphibi 21), kurā ietilpa divi karaspēka transporti RI Sawega un RI Baumasepe un pieci mīnu meklētāji. Jūras kājnieki izsēdās un uzbruka agrā rīta stundā, kam sekoja ātrās reaģēšanas grupa (PGT vai Pasukan Gerak Cepat), kas tika izmesti ar izpletņiem.

"Operācija Sapta Marga"

Indonēzijas jūras kājnieki virzās uz Amuranu

"Operācija Sapta Marga" arī bija daļa no operācijas "Merdeka". Pati operācija "Sapta Marga" sastāvēja no četrām atsevišķām operācijām, kuru mērķis bija atgūt teritorijas Ziemeļu un Centrālajā Sulavesi. Operāciju "Sapta Marga I" vadīja pulkvežleitnants Sumarsono, lai atgūtu Centrālo Sulavesi. Operāciju "Sapta Marga II" vadīja majors Aguss Prasmono, lai atgūtu Gorontalo, tostarp Tolotio lidlauku, un sniegtu atbalstu lojālistu partizāniem, kurus vadīja Nani Vartabone. Operāciju "Sapta Marga III" vadīja pulkvežleitnants Ernsts Juliuss Manenda, lai atgūtu Sangihes un Talaudas salas uz ziemeļiem no Manado. Operāciju "Sapta Marga IV" vadīja pulkvežleitnants Rukmito Hendraninrats, lai atgūtu Permestas galveno bāzi Ziemeļsulavesi.

Operācijai "Sapta Marga II" izdevās atgūt Gorontalo 1958. gada maija vidū ar Nani Vartabones palīdzību pēc tam, kad 1958. gada 17. martā šo apgabalu ieņēma Permestas karaspēks. 1958. gada 19. februārī Somba sadalīja KDM-SUT divos pulkos. I sektors jeb "Melnā čūska" aptvēra Sangihi un Talaudu, Minahasu un Bolānu-Mongondovu, un to vadīja majors Dolfs Runturambi. II sektors jeb Anoa aptvēra Centrālo Sulavesi, kuru vadīja Gerunans. Pats Somba ar trīs bataljoniem devās uz Sulavesi vidusdaļu 1958. gada aprīlī, lai mēģinātu atgūt Palu un Dongalas apgabalus. Tomēr līdz ar Gorontalo krišanu Somba tika atdalīts no savas bāzes Minahasā un bija spiests doties atpakaļ uz to caur TNI kontrolētajām teritorijām. Šis ceļojums ilga divus mēnešus, un daudzi viņa karavīri kļuva par upuriem gan slimībām, gan ienaidnieka uzbrukumiem. Tikmēr Gerunans un 200 viņa vadītie karavīri izvēlējās doties pa vieglāko ceļu uz dienvidiem. Tas bija liktenīgi Gerunanam, jo tur viņš pievienojās Abdula Kahara Muzakara dumpiniekiem, pret kuriem valdība pēc notveršanas izturējās daudz stingrāk kā pret Permestu. 1965. gadā Gerunans tika arestēts, tiesāts un nonāvēts. Tikmēr operācija "Sapta Marga III" veiksmīgi pabeidza Sangihes un Talaudas ieņemšanu 1958. gada 21. maijā.

Operāciju "Sapta Marga IV" bieži sauc par pašu operāciju "Merdeka", jo tā bija lielākā operācijas sastāvdaļa, kas koncentrējās uz Permestas galveno bāzi Ziemeļsulavesi. 1958. gada 1. jūnijā flote devās no Javas uz Ziemeļsulavesi. Šajā flotē bija 17 pašas flotes kuģi un 10 valsts kontrolēto nacionālās kuģniecības kompāniju PELNI un Djawatan Pelajaran (DJAPEL) kuģi. Karakuģi, kas piedalījās šajā gājienā, bija eskadras mīnu kuģis (iznīcinātājs) RI Gadjah Mada un korvetes RI Hasanudin, RI Pattimura un RI Pattiunus. Papildus bija karaspēka transporti RI Sawega un RI Baumasepe, karakuģi RI Baruna un RI Biscaya un tankkuģi RI Pladju un RI Tjepu. Flotē ietilpa arī seši mīnu meklētāji. Kopā tika iesaistīti 16 bataljoni kareivju. Šie bataljoni cita starpā nāca no TT-II/Siliwangi, TT-IV/Diponegoro, TT-V/Brawijaya un TT-XIV/Hasanuddin, t.i. galvenokārt no Javas.

Uzbrukums Sulavesi ziemeļos sākās 1958. gada 13. jūnijā, kur divi Indonēzijas armijas komandosu pulka (RPKAD jeb Resimen Para Komando Angkatan Darat, tagad Kopassus) vadi veica izsēšanos un izlūkošanu 12 kilometrus uz ziemeļiem no Manado. Ironiski, ka ideja par RPKAD izveidi savulaik nāca no Kavilarana (un viņa kolēģa Slameta Rijadi). Iepriekš, 1958. gada 8. jūnijā Manado bombardēja ALRI karakuģi. Tikmēr AURI no gaisa uzbruka Mapangetas lidlaukam, kā arī Tomohonai un Tondano 1958. gada 11. un 13. jūnijā. Pēc tam 1958. gada 16. jūnijā Kemā, kas atrodas aptuveni 30 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Manado, tika sagatavoti lielāki desanta spēki, kas sastāvēja no viena jūras kājnieku un diviem kājnieku bataljoniem. Izsēšanos atbalstīja ALRI karakuģi, kas bija pulkvežleitnanta Džona Lī, RI Gadjah Mada komandiera, vadītās amfībiju uzdevumu grupas 25 (ATG-25) daļa.

Sumuals bija veiksmīgi paredzējis, ka izsēšanās notiks pie Kemas, un pats vadīja tur aizsardzību. Tomēr viņš tika ievainots, kad tuvumā eksplodēja mīna, liekot viņam doties uz Manado. Desanta TNI karaspēks ātri pārvarēja aizsardzību pie Kemas. Papildus tam, ka TNI karaspēks devās uz Manado, tas virzījās arī uz Bitunu, kur, atšķirībā no seklās Manado ostas un apkaimes, ostas dziļums pieļāva jebkādu flotes kuģu iebraukšanu. Bituna tika ieņemta divas dienas vēlāk. Tajā pašā laikā RPKAD karaspēks uzbruka Mapanetas lidlaukam, lai neitralizētu tā pretgaisa aizsardzību. Permestas karaspēkam izdevās apturēt RPKAD, taču abās pusēs bija lieli zaudējumi. Daļa RPKAD karotāju pirms kauju sākuma pārgāja pie dumpiniekiem, tāpēc daudzi abās pusēs viens otru pazina. Pats Kavilarans personīgi pazina vienu no RPKAD karavīriem, virsseržantu, kurš uzbrukuma laikā gāja bojā. Viņi bija dienējuši vienās patruļās Javā, tvarstot musulmaņu ekstrēmistus.

Sīvas cīņas Minahasā

Lai gan Permestas aizsardzību desanta laikā TNI karaspēks pārvarēja, pretestība ceļā uz Manado bija sīvāka. Permestas karaspēks bija bruņots ar smagajiem ložmetējiem un lauka lielgabaliem, kā arī ar 60 mm mīnmetējiem. Šī pretestība palēnināja TNI kustību uz Manado. Tas pats notika ar RPKAD karaspēku un kājniekiem, kas uzbruka Manado no ziemeļiem, no Bitunas puses. Papildu karaspēks tika izsēdināts Vori uz ziemeļiem no Manado 1958. gada 21. un 24. jūnijā, lai pastiprinātu tur esošo TNI karaspēku. Šī situācija arī piespieda TNI vadību koncentrēt visus spēkus uz Manado sagrābšanu, nevis realizēt sākotnējo plānu, saskaņā ar kuru dažas daļas nekavējoties virzītos uz Tondano un Tomohonu. Pēc astoņu dienu sīvas pretošanās 1958. gada 24. jūnijā Varau pavēlēja evakuēt spēkus no Manado, un Permestas galvenā mītne tika pārcelta uz Tomohonu. Divas dienas vēlāk TNI karaspēks ieņēma Manado bez pretestības, jo pretinieka tajā vairs nebija. Līdz ar Manado krišanu dumpinieku vadība mainīja savu stratēģiju uz partizānu karu.

Indonēzijas jūras kājnieki, kas ieņēmuši Lanovanas lidlauku

Pagāja gandrīz mēnesis, ļidz TNI karaspēks 1958. gada 21. jūlijā spēja ieņemt Tondano, kas bija otrā lielākā Minahasas pilsēta. Pēc tam pagāja vēl mēnesis, līdz 1958. gada 16. augustā tika ieņemta Tomohona. Cīņā par Tomohonu valdībai palīdzēja vietējais Permestas komandieris majors Edijs Mondons. Viņš sazinājās ar TNI karaspēku Tondano, kas gatavojās uzbrukt Tomohonai, un paziņoja, ka viņš un 1500 karavīri viņa sektorā ir gatavi padoties. Dažas dienas vēlāk, 1958. gada 20. augustā, Lanovana un Kalavirana tika ieņemtas. Jūras kājnieku darbība, kuri piedalījās Lanovanas ieņemšanā, bija daļa no operācijas "Mega", kas sākās 1958. gada 19. augustā. Pēc tam mēnesi vēlāk, no 1958. gada 19. līdz 25. septembrim, tika veikta operācija "Nuri" ar mērķi kontrolēt apgabalu starp Lanovanu, Amuranu un Motolinu.

TNI bija ieņēmusi pilsētas un teritorijas ap galvenajiem transporta ceļiem, bet pārējās teritorijas, tostarp kalnus, joprojām kontrolēja Permesta. Šāda situācija saglabājās gandrīz gadu, sākot ar 1958. gada septembri. Nemiernieku karaspēka pretestība pamatā bija neliela mēroga partizānu uzbrukumi, tomēr notika arī vairākas lielākas kaujas. Piemēram, no 1959. gada 17. līdz 19. februārim Permestas karaspēks veica plaša mēroga uzbrukumu. Uzbrukumi tika veikti vienlaikus Amuranā, Kavankoanā, Lanovanā un Tondano. Šie uzbrukumi vairākās vietās gandrīz piespieda TNI atkāpties, bet prasīja aptuveni 100 Permestas karavīru dzīvības. Lai arī neveiksmīgi, uzbrukumi pierādīja, ka dumpinieku spēki joprojām ir apņēmības pilni pretoties.

Plaisas Permestā

Viens no dumpinieku līderiem Jops Varau

Lai gan cīņa turpinājās, bija acīmredzami, ka Permestas nometnē situācija pasliktinās. Tā kā viņiem bija jāveic partizānu darbības, Sumuals, Kavilarans, Varau un Somba atradās dažādās vietās. Komunikācija un koordinācija viņu starpā kļuva arvien grūtāka. Komandierus dažādās vietās pavēlniecībai kļuva grūtāk kontrolēt, kā arī notika strīdi un sadursmes starp partizānu vienībām. Nesaskaņas tika novērotas arī starp Kavilaranu un Sumualu. Diemžēl Varau, kurš parasti bija starpnieks starp šiem abiem, 1960. gada aprīlī sagūstīja Džana Timbulena vadītā grupa. Timbulens bija vadījis grupu, kas uzsāka sacelšanos Dienvidminahasā vēl pirms Permestas aizsākuma. Timbulens padevās valdībai 1957. gada martā un pēc tam apvienojās ar Permestu. Pēc tam, kad tika atklāts, ka Varau ir pie Timbulena kā ķīlnieks, Sumuals aizturēja pašu Timbulenu. To paredzējušais Timbulens pavēlēja saviem vīriem nonāvēt Varau, ja viņš tiks arestēts. Nāvessoda izpilde notika ap 1960. gada oktobri. Varau nogalināšana bija melnākā nodaļa Permestas cīņā, kas izraisīja savstarpējas aizdomas starp karaspēka biedriem un saliedētības sabrukumu.

Noslēgums

Indonēzijas specvienība purvos Ziemeļsulavesi 1960. gada sākumā

Centieni panākt mieru

Centienus samierināt Permestas nometni ar centrālo valdību gandrīz vienlaikus veica divi cilvēki: Albertuss Zakariass Runturambi Venass un Frics Johaness Tumbelaka. Venass tajā laikā bija Minahasas kristīgās evaņģēliskās baznīcas (GMIM jeb Gereja Masehi Injii di Minahasa) vadītājs. Viņš savos sprediķos, vēstulēs un radio raidījumos aicināja abas puses nolikt ieročus un atrast veidu, kā panākt mieru. 1959. gada oktobrī viņš tikās ar Kavilaranu, lai apspriestu iespējamo mieru ar centrālo valdību. Viņš arī satika Varau Rembokenā. Turklāt viņš uzrakstīja vēstuli prezidentam Sukarno, kurā bija priekšlikumi miera panākšanai.

1959. gada oktobrī Tumbelaka sazinājās ar pulkvedi Suračmanu, kurš toreiz bija TT-V/Brawijaya komandieris, lai apspriestu situāciju Ziemeļsulavesi. Pats Tumbelaka dienēja kā vecākais virsnieks šajā teritoriālajā karaspēka daļā, kā arī bija piedalījies neatkarības karā Austrumjavā kopā ar Sombu un Varau. Tikšanās laikā ar Tumbelaku Suračmans pauda bažas par Indonēzijas komunistiskās partijas pieaugošo ietekmi Austrumjavā un to, ka karš pret Permestu ir izsmēlis TNI resursus, kas bija izdevīgi komunistiem. Pēc vairākām tikšanās reizēm ar citiem Brawijaya virsniekiem viņi vienojās nosūtīt Tumbelaku uz Manado, lai mēģinātu nodibināt kontaktu ar Sombu. Lai gan Varau bija augstāks amats Permestā, Somba vadīja vispieredzējušākos karavīrus, kas bija pārgājuši no TNI.

Sarunas

1960. gada 5. janvārī Tumbelaka devās uz Manado. Pēc tikšanās ar TT-XIII/Merdeka amatpersonām viņu sagaidīja Samuels Heins "Čame" Tičoalu. Tumbelaka lūdza Čami doties uz nemiernieku kontrolēto apgabalu un aizvest Sombam ziņojumu, "lai rastu labu risinājumu aktuālajai problēmai". Čamem izdevās tikties ar Sombu un nodot ziņu no Tumbelakas. Tolaik tur kopā ar Sombu bija arī Kavilarans. Viņi abi nosūtīja Varau ziņu par Tumbelaka piedāvājumu. Tobrīd pats Varsu mēģināja satikt Sumualu, lai pārrunātu viņa tikšanos ar Venasu.

Pirmā tikšanās starp Tumbelaku un Sombu notika Matunkas ciemā netālu no Airmadidi 1960. gada 15. martā. Šai reizei sekoja citas, kurās bez Sombas piedalījās arī citi Permestas vadītāji, piemēram, Mantiri un Lendijs Tumbelaka (Tumbelakas brālēns). Šīs pārrunas ilga līdz 1960. gada beigām. Svarīgas diskusiju tēmas no Permestas puses ietvēra reģionālo autonomiju, to, kas notiks ar karaspēku pēc vienošanās un situāciju ar komunismu Indonēzijā. Sarunas prasīja ilgu laiku, jo vienošanās prasīja augstāku iestāžu lēmumus. Tikpat svarīgi bija, lai katrs pieņemtais lēmums tiktu nodots komandieriem džungļos. No centrālās valdības puses tika veiktas vairākas darbības, lai demonstrētu savu nopietnību notiekošajās sarunās. Sarunu sākumā 1960. gada martā tika paziņots prezidenta dekrēts par Sulavesi provinces sadalīšanu divās jaunās provincēs, no kurām viena bija Ziemeļu un Centrālās Sulavesi province ar galvaspilsētu Manado. Pēc tam 1960. gada beigās Nasutions teica runu, ko Manado pārraidīja valsts radio, par to, cik svarīgi ir Indonēzijas valstij atgriezties pie 1945. gada konstitūcijas un Pančasilas jeb "pieciem principiem", kuri ir Indonēzijas oficiālā ideoloģija.

1960. gada 17. decembrī sanāksmē starp Tumbelaku, Mantiri un Arje Supitu vienojās par konkrētiem soļiem, lai izbeigtu sacelšanos. Pasākumi ietvertu aizsardzības ministra lūgumu Permestas kaujiniekiem atgriezties "dzimtenes rokās" un Permestas paziņojumu, ka viņi ir gatavi atgriezties, ievērot pamieru un piedalīties tehniskajās sanāksmēs.

Atgriešanās Džakartas pakļautībā

Padevušies Permestas kaujinieki

Indonēziešu armijas pulkvedis Pridžosudarmo salutē Permestas kaujiniekiem 1961. gada 4. aprīlī.

Pirmā Permestas karaspēka grupa, kas atsaucās uz aicinājumu izbeigt pretošanos, bija nevis Sombas vadītā grupa, bet gan Laurenss Saerans, kurš tajā laikā bija Minahasas reģiona vadītājs un Manuni brigādes komandieris. 1961. gada 15. februārī Lanovanā notika militāra ceremonija, lai atzīmētu Manuni brigādes un dažu citu Permestas grupu atgriešanos Saerana vadībā. Ceremonijā piedalījās Kodam XIII/Merdeka komandieris pulkvedis Sunandars Pridžosudarmo un armijas štāba priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Ahmads Jani. Citas daļas, kas tajā dienā padevās, bija karavīri no piecām partizānu bāzēm Kakas un Lanovanas apgabalos.

Tikai 1961. gada 4. aprīlī padevās Sombas vadītais karaspēks. Sombas padošanās tika atzīmēta ar paziņojuma parakstīšanu starp Sombu un Kodam XIII/Merdeka komandieri Malenosas ciematā netālu no Amuranas. Kopā ar Pridžosudarmo, ceremonijā piedalījās arī Murhadi Danuvilogo, Ziemeļu un Centrālās Sulavesi policijas priekšnieks. No Permestas līderiem bez Sombas bija arī Lendijs Tumbelaka, Vims Tengess un Mantiri. Ceremonijā Prijosudarmo un Somba pieņēma gan TNI, gan Permestas karaspēku. Prijosudarmo un Somba bija pazīstami jau iepriekš, jo vienlaikus bija izgājuši kursus Armijas štāba un vadības skolā (SSKAD, tagad SESKOAD).

1961. gada 14. aprīlī pie Tomohonas notika arī ceremonija, kurā piedalījās Aizsardzības ministrijas ģenerālsekretārs ģenerālmajors Hidajats Martātmadža no TNI un Kavilarans no Permestas. Ceremonijā piedalījās arī Jani un ASV vēstniecības militārais atašejs pulkvedis Džordžs Bensons. Galvenā ceremonija 1961. gada 12. maijā netālu no Tomohonas tika veikta kā šīs pārejas pēdējais solis Permestas karaspēka inspekcijas formā, ko veica Nasutions kā aizsardzības ministrs un armijas štāba priekšnieks. Nasutions toreiz arī izmantoja iespēju satikt Kavilaranu.

Sumuals un dažas atlikušās grupas padevās tikai pēc pusgada, 1961. gada 20. oktobrī. Viņš nolēma padoties, uzzinot, ka pašpasludinātās Indonēzijas Apvienotās Republikas, kura tika uzskatīta par dažādu vietējo sacelšanās kustību vadību, prezidents paziņojis par karadarbības beigām ar Indonēzijas Republiku. Permestas dalību IAR atbalstīja Sumuals, bet pret to iebilda Kavilarans un Varau.

Kustības beigas

Amnestija Permestas dumpī iesaistītajām personām tika oficiāli piešķirta ar 1961. gada prezidenta dekrētu Nr. 322 par "Amnestijas un anulēšanas piešķiršanu kustības "Permesta" sekotājiem Kavilarana, Laurensa Saerana un Sombas vadībā, kuri izpildīja valdības aicinājumu atgriezties dzimtenes rokās”. Šis dekrēts tika izdots 1961. gada 22. jūnijā. Sumuals bija viens no tiem, kurš saņēma amnestiju, taču tā kā formāli viņš padevās vēlāk, viņš palika ieslodzīts un tika atbrīvots tikai pēc tam, kad Suharto kļuva par prezidentu.

Bibliogrāfija

• Rosihan Anwar. Sukarno, Tentara, PKI: Segitiga Kekuasaan Sebelum Prahara Politik, 1961-1965 [Sukarno, Military, PKI: The Triangle of Power before Political Temptations, 1961-1965] (Indonesian). Jakarta : Yayasan Obor Indonesia, 2006. ISBN 978-979-461-613-0.

• «Gevangen Genomen Amerikaanse Piloot naar Djakarta Overgebracht» [Captured American Pilot Transferred to Jakarta] (Dutch). Arnhem : Arnhemsche Courant. 1958. gada 28. maijs.

• Kenneth Conboy, James Morrison. Feet to the Fire: CIA Covert Operations in Indonesia, 1957–1958. Annapolis : Naval Institute Press, 1999. ISBN 1-55750-193-9.

• Jeffrey Dixon. A Guide to Intra-state Wars: An Examination of Civil, Regional, and Intercommunal Wars, 1816-2014. Washington DC : CQ Press, 2015. ISBN 978-0-8728-9775-5.

• Gusti Fikri Noor (November 2015). "Leo Wattimena, Penerbang 'Ugal-Ugalan'" (Indonesian). AVIASI (Tangerang: Trend Media Global).

• Lukman Hakiem. Biografi Mohammad Natsir [The Bioigraphy of Mohammad Natsir] (Indonesian). Jakarta : Pustaka Al-Kautsar, 2019.

• Barbara S. Harvey. Permesta: Half a Rebellion. Ithaca : Cornell Modern Indonesia Project, Southeast Asia Program, Cornell University, 1977.

• Hellstrom, Leif (July–August 1999). "Air War in Paradise: the CIA and Indonesia 1958". Air Enthusiast (82).

• Henley, David (November 2007). The Fate of Federalism: North Sulawesi from Persatuan Minahasa to Permesta. Moussons. 89–105. lpp.

• «Sejarah Lanud: Sekilas Pangkalan Udara Sam Ratulangi» [The History of an Airbase: Sam Ratulangi Airbase.] (Indonesian). Indonesian Air Force. 2010-01-26. Skatīts: 2020. gada 8. jūnijs.

• "Indonesian Army Territorial Commanders 1950–March 1983". Indonesia (35): 109–124. April 1983.

• M. Jacobson. Cross Border Triangles and Deterritorialising Identities. Assessing the Diaspora Triangle: Migrant-Host-Home. SEARC Working Papers Series 19. Hong Kong : South East Asia Research Series Publications, 2002.

• Jalesveva Jayamahe: Lukisan Selayang Pandang tentang Keadaan A.L.R.I. Kita dalam Usia 15 Tahun [Jalesveva Jayamahe: A Glimpse on the State of Our Indonesian Navy in the First 15 Years] (Indonesian). Jakarta : Jawatan Penerangan Angkatan Laut. 1960.

• Audrey R. Kahin, George McTurnan Kahin. Subversion as Foreign Policy: The Secret Eisenhower and Dulles Debacle in Indonesia. Seattle : University of Washington Press, 1997 [1995]. ISBN 0-295-97618-7.

• «Profil dan Sejarah / Perjuangan» [Profile and History of Struggle] (Indonesian). Komando Daerah Militer XIV/Hasanuddin. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. janvārī. Skatīts: 2021. gada 29. novembrī.

• Gamal Komandoko. Ensiklopedia Pelajar dan Umum [General Learning Encyclopedia] (Indonesian). Jakarta : Pustaka Widyatama, 2010.

• W. Lundstrom-Burghoorn. Minahasa Civilization: A Tradition of Change. Göteborg : ACTA Universitatis Gothoburgensis, 1981.

• A. J. Mokoginta. Sedjarah Singkat Perdjuangan Bersenjata Bangsa Indonesia [A Short History of the Armed Struggle of the Nation of Indonesia] (Indonesian). Jakarta : Staf Angkatan Bersenjata, 1964.

• R. Nalenan. Arnold Mononutu: Potret Seorang Patriot [Arnold Mononutu: A Portrait of a Patriot] (Indonesian). Jakarta : Gunung Agung, 1981.

• Julius Pour, Sudomo. Laksamana Sudomo, Mengatasi Gelombang Kehidupan [Admiral Sudomo, Overcoming the Waves of Life] (Indonesian). Jakarta : Gramedia Widiasarana Indonesia, 1997.

• Iswara Raditya. «Sejarah Amnesti Presiden Sukarno kepada PRRI/Permesta» [The History of President Sukarno's Amnesty to the PRRI/Permesta]. tirto.id (Indonesian), 2019. gada 8. jūlijs. Skatīts: 2020. gada 29. augusts.

• Merle Calvin Ricklefs, Moh. Sidik Nugraha. Sejarah Indonesia Modern 1200–2008 [Modern History of Indonesia 1200–2008] (Indonesian). Jakarta : Serambi Ilmu Semesta, 2008.

• M. J. C. Schouten. Leadership and Social Mobility in a Southeast Asian society: Minahasa 1677–1983. Leiden : KITLV Press, 1998.

• Sam Setyautama. Tokoh-tokoh Etnis Tionghoa di Indonesia [Ethnic Chinese Figures in Indonesia] (Indonesian). Jakarta : Kepustakaan Populer Gramedia, 2008.

• R. P. Soejono. Sejarah Nasional Indonesia [Indonesian Nasional History] (Indonesian) 6. Jakarta : Departemen Pendidikan dan Kebudayaan, 1981.

• «Rebel Military Leaders Dismissed». South China Sunday Post. 1958. gada 2. marts.

• Phill M. Sulu. Permesta dalam Romantika, Kemelut, dan Misteri [Permesta in Romance, Chaos, and Mystery] (Indonesian). Jakarta : Gramedia Pustaka Utamanya, 2011.

• Sutrisminingsih. Sejarah Penumpasan Pemberontakan PRRI [The History of Crushing the PRRI Rebellion] (Indonesian). Jakarta : Pusat Sejarah TNI, 2012.

• «Revolt in the Provinces». TEMPO. 2007. gada 14. augusts. Skatīts: 2020. gada 6. jūnijs.

• «Herman Nicolas 'Ventje' Sumual: Lelaki di Balik Permesta» [Herman Nicolas 'Ventje' Sumual: The Man Behind Permesta] (Indonesian). TEMPO. 2008. gada 10. marts. Skatīts: 2021. gada 18. maijs.

• Indonesia: Brink of Revolt. TIME. 17 February 1958.

• «Letkol Dj Somba Umumkan Permesta Putus Hubungan dengan Jakarta» [Lt. Col. DJ Somba Announces that Permesta has cut ties with Jakarta] (Indonesian). Tribun News. 2013. gada 13. septembris. Skatīts: 2020. gada 6. jūnijs.
• Barry Turner. A. H. Nasution and Indonesia's Elites. Lanham : Lexington Books, 2017.

• Syafaruddin Usman. Tragedi Patriot dan Pemberontak Kahar Muzakkar [The Tragedy of the Patriot and Rebel Kahar Muzakkar] (Indonesian). Jakarta : Penerbit NARASI, 2010.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Permesta.