Vladimirs Horovics
Vladimirs Samoilovičs Horovics (krievu: Владимир Самойлович Горовиц, ukraiņu: Володимир Самійлович Горовiць, angļu: Vladimir Horowitz; dzimis 1903. gada 1. oktobris [v.s. 18. septembris], miris 1989. gada 5. novembrī)[1] bija krievu—amerikāņu klasiskās mūzikas žanra pianists — virtuozs un nedaudz arī komponists. Tehnika, klavieru skanējums un spēles aizrautīgums padarīja viņu leģendāru.[2][3] Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem 20. gadsimta klasiskās mūzikas žanra pianistiem.[4]
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts |
Dzīve un agrā karjera
labot šo sadaļuVladimirs Horovics piedzima Kijivā,[5] Krievijas Impērijā[1] (tagad – Ukrainas galvaspilsēta). Lai gan dzimšanas apliecībā kā dzimšanas vieta atzīmēta Kijiva, daži uzskata, ka viņš piedzimis Berdičivā.
Horovics bija jaunākais no četriem bērniem. Viņa vecāki bija ebreji – Semils Horovics (Samuil Horowitz) un Sofija Bodika (Sophia Bodik). Tēvs bija elektriķis un vācu rūpniekiem piegādāja elektromotorus. Horovica vectēvs Joakīms (Joachim) bija tirgotājs (arī mākslas atbalstītājs), kas atbilda 1. ģildes statusam. Tas nodrošināja neaizskarību pret izvešanu uz tā saucamo Nometinājuma joslu. Lai gan Horovics piedzima 1903. gadā, tēvs visiem apgalvoja, ka dēls nācis pasaulē 1904. gadā. Tas tādēļ, lai pasargātu dēlu no karaklausības, kā rezultātā varētu ciest viņa rokas. Vladimira Horovica maldīgais dzimšanas gads turpmāk parādījās visnotaļ bieži.
Vladimiru klavierspēlē apmācīja jau no mazotnes – pirmā skolotāja bija viņa māte, kas pati bija pianiste. 1912. gadā Horovics iestājās Kijivas konservatorijā, kur viņu apmācīja Vladimirs Pučaļskis (Vladimir Puchalsky), Sergejs Tarnovskis (Sergei Tarnovsky) un Fēlikss Blumenfīlds (Felix Blumenfield). Viņa pirmā publiskā uzstāšanās norisinājās Harkivā 1920. gadā.
Horovica slava auga, un viņš drīz sāka ceļot pa Krieviju. Te viņam bieži maksāja graudā – maize, sviests, šokolāde, tā kā visā valstī plosījās ekonomiskā krīze.[6] 1922. – 1923. g. viņš uzstājās 23 koncertos no 11 dažādām programmām Petrogradas pilsētā vien.[6] Lai gan Horovics ātri kļuva slavens kā pianists, sirdī viņš vēlējās būt komponists. Tā kā viņam nācās apgādāt savu ģimeni, kas Krievijas revolūcijas laikā bija zaudējusi savas pozīcijas, Vladimiram nācās nosliekties uz pianista karjeru.[7]
1925. gada decembrī Horovics šķērsoja rietumu robežu, it kā mācībās pie austrieša Artūra Šnābela. Viņš nolēma neatgriezties. Sākumā topošajam meistaram vajadzēja drošu naudas glabātuvi, tādēļ par pirmo amerikāņu dolāru un britu mārciņu slēptuvi kļuva viņa kurpes.[8]
Karjera rietumos
labot šo sadaļu1925. gada 18. decembrī Horovics pirmo reizi koncertēja ārpus Krievzemes – Berlīnē.[9] Vēlāk viņš spēlēja Parīzē, Londonā un Ņujorkā. Padomju varas institūcijas Horovicu nozīmēja par Ukrainas pārstāvi Starptautiskajās Šopēna klaviersacensībās, taču pianists nolēma palikt rietumos un nepiedalīties.[10]
1928. g. 12. janvārī viņš pirmo reizi uzstājās ASV, pasniedzot koncertu Karnegī hallē. Vladimirs spēlēja Čaikovska Piano Concerto No. 1. Diriģents bija Sers Tomass Bēhams (Sir Thomas Beecham), un arī viņam tā bija debija uz ASV skatuves. Vēlāk Horovics stāstīs, ka viņiem abiem nesaskanējusi tempa izjūta, un ka Bēhams „nav zinājis skaņdarbu un spēlējis to no galvas”.[11] Horovica panākumi bija fenomenāli. Olins Dounss (Olin Downes), žurnālists no The New York Times, kritizēja dueli starp diriģentu un solistu, un pie pozitīvā atzīmēja, pirmkārt, pianista radīto skaistu toni otrajā skaņdarba daļā un, otrkārt, lielisku tehniku nobeigumā, nodēvējot to kā „no stepēm izrāvušos tornado”.[12] Šajā debijas priekšnesumā Horovics demonstrēja acīmredzamu spēju aizraut klausītājus; šo īpašību viņš saglabāja visu savu karjeras laiku. Kā Dounss komentēja, „ir pagājuši gadi, kopš pianists šajā pilsētā ir radījis tādu grāvienu”. Horovica solokoncerta apskatā Dounss izteicās, ka spēlē ir jūtamas „laba interpretētāja iezīmes, ja ne vislabākā”.[13] 1933. gadā Horovics pirmo reizi spēlēja diriģenta Arturo Toskanīnī (Arturo Toscanini) vadībā. Skaņdarbs bija Bēthovena Piano Concerto No.5 Emperor. Horovics un Toskanīnī vēl vairākas reizes uzstāsies kopā. 1939. g. pianists apmetās uz dzīvi ASV pavisam, bet 1944. gadā ieguva pilsoņa statusu.[14]
Par spīti tam, ka pianista solokoncerti sākās un beidzās ar ovācijām, Horovics aizvien vairāk izstaroja nedrošību par savām pianista spējām. Daudzos gadījumos mākslinieku vienkārši uzgrūda uz skatuves.[6] Vairākas reizes viņš atturējās no publiskiem koncertiem. Tie bija laika posmi no 1936. — 1938. g., 1953. — 1965. g., 1969 — 1974. g. un 1983. — 1985. g. 1968. g. 1. februārī Karnegī hallē norisinājās virtuoza debija telekameru priekšā. To raidīja visā Amerikā kanālā CBS tā paša gada 22. septembrī.
Ieraksti
labot šo sadaļuHorovica pirmie gramofona ieraksti tika veikti 1928. gadā, ASV mūzikas ierakstu kompānijā RCA Victor. Lielās depresijas laikā RCA Victor piekrita ierakstu tiesības piešķirt HMV (saīs. angļu val.: His Master`s Voice) ierakstu kompānijai Londonā. Pirmie Horovica ieraksti Eiropā tika veikti 1930. gadā. Tie bija Rahmaņinova Piano Concerto No.3 ar diriģentu Albertu Koutesu (Albert Coates) un Londonas Simfonisko orķestri. 1936. gadā Horovics turpināja veikt ierakstus HMV ar solo repertuāru, tajā skaitā viņa slaveno Lista Sonata in B minor. 1940. gada sākumā ieraksti tika veikti ASV. Tajā gadā viņš ierakstīja Brāmsa Piano Concerto No.2 un nākamajā gadā – Čaikovska Piano Concerto No.1, abus ar NBC Simfonisko orķestri, diriģenta Toskanīnī vadībā. 1959. gadā RCA izlaida 1943. gadā izpildīto Čaikovska Concerto ierakstu ar Horovicu un Toskanīnī; būtībā to uzskata par veiksmīgu komerciālo ierakstu, un tas ir iekļauts Grammy slavas zālē. Horovica otrajā atpūtas laikā (1953. — 1965. g.), viņš veica vairākus ierakstus Ņujorkā, tostarp uzvedot Skrjabina un Klementi darbus. Horovica pirmais stereo ieraksts tika ierakstīts 1959. gadā, un tas tika veltīts Bēthovena klaviersonātēm.
1962. g. Horovics savus popuārākos skaņdarbus ierakstīja kompānijā Columbia Records. Slavenākie ir viņa 1965. gada koncerts Karnegī hallē un 1968. gada CBS televīzijas pārraides Vladimir Horowitz: a Concert at Carnegie Hall ieraksts. Horovics turpināja veikt studijas ierakstus, to skaitā ir 1969. gada ieraksts ar Šūmaņa Kreisleriana, kas tika godalgots ar Prix Mondial du Disque.
1975. gadā Horovics atgriezās RCA Victor, kur veica ierakstus līdz 1982. gadam. 1985. gadā viņš noslēdza līgumu ar Deutsche Grammophon un veica studijas un dzīvos ierakstus līdz 1989. gadam, tajā skaitā viņa vienīgos Mocarta Piano Concerto No.23 ierakstus. Šajā laikā tika veikti četri videoieraksti, to skaitā bija televīzijas pārraide Maskavas solokoncertā 1986. g. 20. aprīlī. Viņa pēdējais ieraksts (ierakstu kompānija Sony Classical) tika pabeigts četras dienas pirms viņa nāves un sastāvēja no iepriekš neierakstīta repertuāra.[15] Visi Horovica veiktie ieraksti tika izdoti CD formātā, daži pat vairākas reizes. Turpmākajos gados pēc Horovica nāves tika izlaisti diski ar vēl nedzirdētiem materiāliem. To skaitā bija 1945. — 1951. g. solokoncerti Karnegī hallē, kas tika ierakstīti un paredzēti Horovica privātai lietošanai.[16]
Studenti
labot šo sadaļuLaika posmā no 1944. līdz 1962. g. Horovics apmācīja sešus studentus: Baironu Dženisu (Byron Janis) (1944. — 1948. g.), Geriju Grafmanu (Gary Graffman) (1953. — 1955), Kolemanu Blūmfeldu (Coleman Blumfield) (1956. — 1958. g.), Ronaldu Turīnī (Ronald Turini) (1957. — 1963. g.), Aleksandru Fiorillo (Alexander Filorillo) un Ivanu Deivisu (Ivan Davis) (1961 – 1962. g.).[17] Dženiss savā apmācību laikā juties kā Horovica dēla aizvietotājs un bieži ceļojis kopā ar Horovicu un viņa sievu pa koncerttūrēm. Kad Deiviss uzvarēja Ferenca Lista sacensībās, Horovics viņam piezvanīja un piedāvāja apmācīt.[18] Tajā laikā Deiviss bija sakontaktējies ar CBS Records, un bija izplānota valsts koncerttūre.[18] Horovics apgalvoja, ka tad esot mācījis tikai trīs studentus. „Daudz jaunu cilvēku stāsta, ka esot bijuši Horovica cilvēki, bet bija tikai trīs. Dženiss, Tērners, kurus es novedu līdz skatuvei un Grafmans. Ja vēl kāds to apgalvo, tā nav patiesība. Man bija daži, kas spēlēja dažus mēnešus. Vienreiz nedēļā. Es pārtraucu ar viņiem strādāt, jo viņi neprogresēja.” Pamatojoties uz biogrāfa Glena Palskina (Glenn Palskin) klāstīto, „apstāklis, ka Horovics atsacījās no lielas daļas savu studentu un aizmigloja faktus par un ap tiem, norāda uz ekscentriskas personības dabu, kas tajā laikā pianistam bija raksturīga”. Horovics atgriezās pie apmācībām 1980. gados, kad strādāja kopā ar Mareju Perahiju (Murray Perahia), kurš jau bija pakāpis pa karjeras pakāpieniem, un Eduardu Halimu (Eduardus Halim).
Personiskā dzīve
labot šo sadaļu1933. gadā Horovics apprecējās ar Toskanīnī meitu Vandu (Wanda Toscanini). Lai gan Horovics bija ebrejs un Vanda – katoliete, tas šķēršļus neradīja. Tā kā Vanda neprata krievu valodu, un Horovics mācēja tikai mazliet itāliski, viņi sarunājās franču valodā. Viņiem bija viens bērns, Sonja Toskanīnī Horovica (Sonia Toscanini Horowitz) (1934. – 1975. g.). Tā arī netika precīzi noteikts Sonjas nāves iemesls — vai nu viņa mira narkotiku pārdozēšanas, vai pašnāvības rezultātā.[1]
Par spīti laulībai, klīda valodas par Horovica homoseksualitāti.[6] Arturs Rubinšteins par Horovicu sacīja: „Ikviens zināja un pieņēma viņu kā homoseksuālu”.[19] Deivids Dubals (David Dubal) rakstīja, ka viņa laikā nebija nekādu pierādījumu, ka astoņdesmitgadīgais būtu seksuāli aktīvs, bet „nebija šaubu, ka viņam ļoti patika vīriešu dzimuma pārstāvji, un viņš, visdrīzāk, bija seksuāli neapmierināts visu savu dzīvi.” Dubals ievēroja, ka Horovics spēcīgā, apslēptā erotiskā dziņā instinktīvi cildināja seksualitāti, ar ko savienojās klavierspēlē.[20] Horovics, kurš noliedza, ka ir homoseksuāls,[21] vienreiz jokojās, sacīdams: „Ir trīs veidu pianisti: ebreju pianisti, homoseksuāli pianisti un slikti pianisti.”[22]
1940. gados pianists sāka apmeklēt psihiatru. Balstoties uz zināmiem avotiem, viņš mēģināja mainīt savu seksuālo orientāciju.[23][24] 1960. un 1970. gados pianists cīņā pret depresiju pārcieta elektrošoka terapiju.
1982. gadā Horovics sāka lietot ārsta izrakstītus nomierinošos līdzekļus; bija arī ziņas, ka viņš lieto alkoholu.[1] Tādēļ šajā laika posmā viņa spēlē iestājās manāms pagrimums.[1] 1983. gada solokoncertus ASV un Japānā izbojāja atmiņas un fiziskās kontroles trūkumi. Vēlāk viens no japāņu kritiķiem salīdzināja Horovicu ar „vērtīgu, antīku vāzi, kas ir ieplīsusi.” Nākamos divus gadus viņš izvairījās no koncertiem.
Pēdējie gadi
labot šo sadaļuAr 1985. gadu Horovics vairs nedzēra zāles un nelietoja alkoholu, atsāka uzstāties koncertos un ierakstīt skaņdarbus — bija atpakaļ formā. Viņa pirmā uzstāšanās nenotika uz skatuves, bet gan dokumentālajā filmā Vladimir Horowitz: The Last Romantic. Turpmākajos koncertos astoņdesmitgadnieka spēlē bija zudusi veiklība un bravūrība, taču viņš joprojām bija spējīgs veikt tehniskus varoņdarbus. Daudzi kritiķi uzskatīja, ka virtuoza 1985. gada uzvedumi un ieraksti bijuši labākie viņa pēdējos gados.
1986. gadā Horovics paziņoja, ka pirmo reizi kopš 1925. gada atgriezīsies PSRS, lai sniegtu solokoncertus Maskavā un Ļeņingradā. Jaunajā situācijā, kad ASV un PSRS attiecības uzlabojās, šie koncerti ieguva vērienīgu politisku un muzikālu nozīmi. Lielāko daļu Maskavas koncerta biļešu rezervēja padomju elite, un tikai maza daļa atlika pārējai publikai. Tas noveda pie tā, ka koncerta zālē ielauzās Maskavas konservatorijas studenti[25]; tas notika laikā, kad koncertu filmēja starptautiskās televīzijas. Maskavas koncerts tika izdots kompaktdiskos ar nosaukumu Horowitz in Moscow, kas ieņēma Bilboard Classical music pirmās vietas un noturējās tajās ap gadu. Tas tika izlaists videokasetēs un, visbeidzot, DVD. Koncerta ierakstu varēja vērot pārraidē Special Edition of CBS News Sunday Morning ar Čārlzu Kurlatu, reportāžā no Maskavas.
Pēc uzstāšanās Krievzemē, Horovics apceļoja vairākas Eiropas pilsētas, tostarp Berlīni, Amsterdamu un Londonu. Jūnijā Horovics izpildīja solījumu japāņiem, uzstājoties Tokijā. Vēlāk tajā gadā, ASV prezidents Ronalds Reigans piešķīra viņam Amerikas Savienoto Valstu augstāko civilo apbalvojumu — Presidental Medal of Freedom.
Horovica pēdējā koncerttūre notika Eiropā, 1987. gada pavasarī. Video ieraksts, kurā nofilmēta viņa pēdējā uzstāšanās, tika izlaists 1991. gadā ar nosaukumu Horowitz in Vienna. Viņa pēdējais solokoncerts notika 1987. gada 21. jūnijā, Hamburgā.
Vladimirs Horovics mūžībā aizgāja 1989. gada 5. novembrī, Ņujorkā; 86 gadu vecumā no sirdslēkmes. Viņu apglabāja Toskanīnī ģimenes kapā Cimitero Monumentale, Milānā, Itālijā.
Repertuārs, tehnika un uzstāšanās stils
labot šo sadaļuHorovics vislabāk ir pazīstams sava romantiskā repertuāra dēļ. Daudzi[26] uzskata, ka Horovica pirmais Lista Sonata ieraksts 1932. gadā bijis ideāls, un ka to nav pārspējuši 100 citu pianistu sekojošo 75 gadu laikā.[27] Citi ievērojami skaņdarbi bija Skrjabina Étude in D-sharp minor, Šopēna Ballade No. 1 in G minor un vairākas Rahmaņinova miniatūras, to skaitā Polka de W.R. Horovics ir ievērības cienīgs dēļ viņa Rahmaņinova Piano Concerto No.3 ierakstiem; izpildījums Rahmaņinovam klātesot, komponistā iedvesa bijību, un viņš paziņoja: „Viņš norija to veselu. Viņam bija drosme, enerģija, bezbailīgums.” Horovics ir pazīstams arī Šūmaņa Kinderzenen, Skarlatti un vairāku Mocarta un Haidna sonāšu dēļ.
Otrā pasaules kara laikā Horovics bija modernās krievu mūzikas aizstāvis, sniedzot amerikāņiem premjeras ar Prokofjeva Piano Sonatas Nos. 6, 7 un 8 (tā sauktās „Kara sonātes”) un Kabaļevska Piano Sonatas Nos. 2 un 3. Horovics uzveda arī Semuela Bārbera Piano Sonata un Excursions kompozīciju pirmizrādes.
Viņš bija ievērojams dažu Lista Hungarian Rhapsodies aranžējumu dēļ. Second Rhapsody tika ierakstīta 1953. gadā Horovica koncertā Karnegī halles 25. gadadienā, un viņš paziņoja, ka tas esot bijis vissarežģītākais aranžējums. Citi aranžējumi saturēja Variations on a Theme from Carmen un Stars and Stripes Forever – Džona Filipa Sousa (John Philip Sousa) darbs. Pēdējais kļuva par skatītāju iemīļotu, un parasti izpelnījās atkārtotu spēli. Bez aranžējumiem Horovics veica arī kompozīciju tekstu nogriešanu, uzlabojot, viņa vārdiem, „nepianistiski” uzrakstītus gabalus un strukturālas neveiklības. 1940. gadā, ar Rahmaņinova piekrišanu, Horovics izveidoja savu versiju 1913. gada Second Piano Sonata un arī no 1931. gadā pianistu Ruth Laredo un Helēnas Grimaudas (Hélène Grimaud) veiktajiem labojumiem.[28] Viņš pamatīgi pārrakstīja Musorgska Izstādes gleznas, ar mērķi padarīt to efektīvāku, jo Musagorskijs nebija pianists un neapjauta instrumenta iespējas. Atsevišķos darbos Horovics pārtaisīja īsus fragmentus, piemēram, Šopēna Scherezo in B minor, kurā aizstāja sakabinātās oktāvas ar krāsainām skaņkārtām. Tas bija acīmredzamā kontrastā ar citiem 19. gadsimta beigu pianistiem, kuri uzskatīja komponista darbu svētu un neaizkaramu. Dzīvie komponisti, kuru mūziku Horovics spēlēja (Raičminovs, Prokofjevs un Poulenks), vienmēr slavēja pianistu, lai gan slavas krējumu nosmēla Horovics.
Horovica interpretācijas klausītāji uzņēma labi, bet ne atsevišķi kritiķi. Virdžils Tomsons (Virgil Thomson) bija slavens ar savu patstāvīgo kritiku Horovica virzienā, saucot viņu par „kropļošanas un pārspīlējuma meistaru”. Tas parādījās viņa rakstā New York Herald Tribune. Horovics atbildēja, ka uztver Tomsona piezīmes kā komplimentu, un piebilda, ka Mikelandželo un El Greko arī esot bijuši „kropļošanas meistari”. 1980. gada Grove`s Dictionary of Music and Musicians izdevumā Mihaels Šteinbergs (Michael Steinberg) rakstīja, ka Horovics „uzskatāmi ilustrē gadījumu, kad dotības instrumenta pārvaldīšanā nenes garantijas par muzikālo saprašanu”. The New York Times mūzikas kritiķis Harolds C. Šonbergs bija pret Tomsona un Šteinberga izskanējušajiem viedokļiem, sakot, ka tie nav pazīstami ar 19. gadsimta darbu vingrināšanās praksi, kas parāda Horovica muzikālo pieeju. Vairāki pianisti, tostarp Shura Cherkassky, Earl Wild, Lazar Berman, John Browning, Van Cliburn, Maurizio Pollini, Murray Perahia and Yefim Bronfman izteica cieņas apliecinājumus un uzteica Horovica padarīto darbu par apbrīnas vērtu.[29]
Horovica spēlē nereti izpaudās plaši dinamiski kontrasti, ar nospiedošu double-fortissimo, pēc kuriem sekoja pēkšņs delicate pianissimo. Viņš spēja radīt unikālu klavieru skanējumu, bez raupjiem toņiem. No Horovica klavierēm nāca ārā izcili plašs toņkrāsu diapazons, un viņa saspringtais, precīzais nošu uzbrukums bija apbrīnas vērts pat tādos tehniski vienkāršos atskaņojumos, kā Šopēna Mazurkas. Viņš ir pazīstams oktāvu tehnikas dēļ; viņš neparasti ātri un precīzi prata nospēlēt fragmentu. Kad Teds Džoselsons (Tedd Joselson) vaicājis, kā pianists vingrinās oktāvu spēlē, Horovics viņam parādījis, pēc kā Džoselsons ziņojis: „Viņš vingrinās tieši tā, kā mēs visi tam esam mācīti.”[1] Mūzikas kritiķis un biogrāfs Hārvijs Šahs (Harvey Sachs) izteicās, ka Horovics var būt „ieguvējs – un, iespējams, arī upuris lieliskai nervu sistēmai un fantastisks – toņkrāsas jūtīgumā.”[30] Oskars Levants (Oscar Levant) savā grāmatā The Memoirs of an Amnesiac raksta, ka Horovica oktāvas bija „spīdošas, precīzas un gāja cauri kā lodes”. Viņš vaicājis Horovicam „vai nu viņš tās nosūtīja pa priekšu, vai nesa tās līdzi ceļojot”.
Horovica rokas pozīcija bija neierasta — plauksta parasti atradās zem klavieres taustiņiem. Viņš bieži spēlēja ar taisniem pirkstiem, un mazais labās rokas pirksts bieži bija saritinājies līdz brīdim, kad vajadzēja spiest taustiņu; Haroldam C. Šonenbergam „tas šķita kā kobras uzbrukums.”[1] Spēlējot viņš reti kad cēla plaukstas augstāk par klavieru vāku. Viņa ķermenis bija mazkustīgs, un viņa seja reti kad pauda kaut ko vairāk par saspringtu koncentrēšanos.
Horovics deva priekšroku uzstāties svētdienas pēcpusdienās, tā kā uzskatīja, ka skatītāji būs labāk atpūtušies un uzmanīgāki nekā brīvdienas vakarā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Schonberg, 1992
- ↑ Dubal, 1989
- ↑ Jean-Pierre Thiollet, 88 notes pour piano solo, "Solo nec plus ultra", Neva Editions, 2015, p.50. ISBN 978 2 3505 5192 0.
- ↑ Time. Michael Walsh, The Greatest Pianist of All? Arhivēts 2013. gada 13. augustā, Wayback Machine vietnē., July 21, 2008. Retrieved on June 3, 2009. (angliski)
- ↑ 'Ю. Зильберман, Ю. Смилянскaя «Киевская симфония Владимира Горовица»
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Plaskin, 1983, pp. 52, 56, 353, 338–7.
- ↑ Bernard Holland. «Vladimir Horowitz, Titan of the Piano, Dies». The New York Times, 1989. gada 6. novembris. Skatīts: 2010-03-18.
- ↑ Horowitz interview with Charles Kuralt, CBS News Sunday Morning
- ↑ http://horowitzberlin.com/bio.php
- ↑ Sofia Moshevich. Dmitri Shostakovich, Pianist. Montreal : McGill-Queen's University Press, 2004. 49. lpp. ISBN 0773525815.
- ↑ Videotapes interview, 1982, intemission feature from London recital
- ↑ Olin Downes, The New York Times, January 13, 1928
- ↑ Olin Downes, The New York Times, February 21, 1928
- ↑ Vladimir Horowitz on Encyclopedia.com, accessed 15 January 2010.
- ↑ Harold C. Schonberg. «Recordings; Horowitz's Parting Gift: Charming Novelties». The New York Times, 1990. gada 22. aprīlis. Skatīts: 2010-03-18.
- ↑ «Sony Masterworks to Release Unprecedented Series of Horowitz Recordings...». PR Newswire. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-07-03. Skatīts: 2010-03-18.
- ↑ Plaskin, Glenn (1983) p. 10 "interviews with all six of Horowitz's students: Gary Graffman, Byron Janis, Ivan Davis, Ronald Turini, Coleman Blumfield, and Alexander Fiorillo"
- ↑ 18,0 18,1 Plaskin, Glenn (1983) p.305 "...he also won the Franz Liszt Competition and received a surprise phone call from Horowitz the day after the announcement." "...with 60 concerts planned for his first cross-country tour and a CBS record contract, Davis intrigued Horowitz."
- ↑ Plaskin, 1983, p. 162
- ↑ Dubal, 1991, pp. 16–17.
- ↑ Dubal, 1991, p. 251.
- ↑ «The Great White (Jewish, Gay) Way».
- ↑ Janis, Byron. Chopin and Beyond: My Extraordinary Life in Music and the Paranormal, pp. 67-68. Wiley. ISBN 0-470-60444-1
- ↑ Plaskin, Glenn (1983). Biography of Vladimir Horowitz Quill ISBN 0-688-02656-7 Page 215 "In December 1940, Horowitz had begun psychoanalysis with an eminent psychiatrist, Dr. Lawrence Kubie, a strict Freudian who was attempting to exorcise the homosexual element from Horowitz."
- ↑ Charles Kuralt liner notes for Horowitz in Moscow CD
- ↑ See, e.g., Joachim Kaiser and Klaus Bennert, Grosse Pianisten in Unserer Zeit (1997)
- ↑ “This colossal account of Liszt’s great, arching tone-poem for piano...has never really been surpassed for technical authority.” Sunday Times, 3rd January 2010
- ↑ «Chopin, Rachmaninoff: Piano Sonatas at Barnes and Noble». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. martā. Skatīts: 2011. gada 14. augustā.
- ↑ Dubal, 1993
- ↑ Harvey Sachs, "Virtuoso," Thames and Hudson, 1982
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Horovics.