Pēteris Čaikovskis[1][2] jeb Pjotrs Čaikovskis (krievu: Пётр Ильич Чайкoвский; dzimis 1840. gada 7. maijā [v.s. 25. aprīlī], miris 1893. gada 6. novembrī [v.s. 25. oktobrī]), bija krievu komponists vēlajā romantisma periodā, viņa darbi ir vieni no populārākajiem klasiskajā mūzikā. Viņš bija pirmais krievu komponists, kura mūzika atstāja paliekošu iespaidu starptautiskā mērogā, viņa slavu pastiprināja uzstāšanās par viesdiriģentu Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs III 1884. gadā viņam piešķīra mūža pensiju.

Pēteris Čaikovskis
Пётр Чайкoвский
Pēteris Čaikovskis (ap 1874. gadu)
Pēteris Čaikovskis (ap 1874. gadu)
Personīgā informācija
Dzimis 1840. gada 7. maijā (25. aprīlī, pēc Jūlija kalendāra)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Votkinska, Vjatkas guberņa, Krievijas Impērija
Miris 1893. gada 6. novembrī (25. oktobrī, pēc Jūlija kalendāra)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Paraksts
Profesionālā informācija
Stils Romantisms
Žanrs Opera, balets, simfoniskā mūzika, kamermūzika
Mācības Sanktpēterburgas konservatorija
Skolotāji Antons Rubinšteins

Dzīves gājums labot šo sadaļu

Dzimis Kamas-Votkinskas kalnraktuvju ciemā Vjatkas guberņā, Krievijas Impērijas vidienē pie Urāliem (tagad Votkinska Udmurtijā), kalnrūpniecības inženiera Iļjas Čaikovska un viņa otrās sievas Aleksandras, dzimušas Asjē (Assier), ģimenē. Mūziku Pēteris Čaikovskis sāka mācīties jau piecu gadu vecumā, spēlējot klavieres. Pie mājskolotājiem mācījās valodas, mūziku, uzvedību un manieres. 1850. gadā ģimene pārcēlās uz Pēterburgu, kur viņš mācījās tieslietu skolā. Šajā laikā iepazinās ar itāļu pedagogu Luidži Picioli, kurš viņu iepazīstināja ar Rosīni, Bellīni un Doniceti daiļradi. Čaikovska tēvs novērtēja dēla mīlestību pret mūziku un aizveda viņu pie Rūdolfa Kundingera — pazīstama klavierskolotāja no Nirnbergas. Jau 14 gadu vecumā, pēc mātes nāves, Čaikovskis uzrakstīja valsi viņas piemiņai.

1859. gadā viņš pabeidza Pēterburgas Tieslietu skolu, ieguva titulārpadomnieka pakāpi un vietu Justīcijas ministrijā, taču šis darbs viņu nesaistīja. 1862. gadā Čaikovskis iestājās tikko atvērtajā Sanktpēterburgas konservatorijā, lai nopietni nodotos kompozīcijai, mācījās pie Antona Rubinšteina. 1865. gadā beidza konservatoriju ar sudraba medaļu un uzsāka pedagoģisko darbu Maskavas konservatorijā. Šajā laika posmā viņš aktīvi piedalījās krievu inteliģences kultūras dzīvē. 1877. gads bija komponista lūzuma gads. Lielā pārslodze un neveiksmīgas laulības viņa homoseksualitātes dēļ izraisīja nervu satricinājumu. Šajā gadā viņš uzrakstīja operu „Jevgeņijs Oņegins”.

1870. gadu beigās viņš devās uz ārzemēm, kur uzstājās kā diriģents un iepazinās ar Johannesu Brāmsu, Edvardu Grīgu, Kamilu Sensānsu, Žilu Masnē. Milzīgus panākumus guva Čaikovska vadītie simfoniskie koncerti Berlīnē, Parīzē, Ženēvā, Londonā. 1885. gadā viņš tika ievēlēts par vienu no Krievu mūzikas biedrības Maskavas nodaļas direktoriem. 1891. gadā komponists pabija ASV. 1893. gadā viņam piešķīra Kembridžas Universitātes mūzikas doktora grādu.

Pēc atgriešanās no ārzemēm Čaikovskis dzīvoja Maidanovā un Kļinā Maskavas tuvumā un Pēterburgā. Miris Pēterburgā holēras epidēmijas laikā 1893. gada 6. novembrī, apbedīts Aleksandra Ņevska klosterī.

Muzikālais devums labot šo sadaļu

Baleti labot šo sadaļu

 
Pēteris Čaikovskis dzīves beigu posmā

Viens no populārākajiem žanriem, kuros rakstījis Čaikovskis, ir balets, kaut gan viņš tam pievērsās tikai dzīves pēdējos gados. Čaikovska baleta mūzika ir sava veida apvērsums šim žanram, jo mūzika nav vienkārši pavadījums, bet tā atklāj baleta saturu un darbojošos personu jūtas. Čaikovskis sacerējis trīs baletus:

  • "Gulbju ezers", Čaikovska pirmais balets, pirmoreiz tika izrādīts Maskavas Lielajā teātrī 1877. gadā. Kā viņš pats rakstījis kādā vēstulē, šo darbu viņš uzņēmies rakstīt "daļēji naudas dēļ, daļēji tādēļ, ka sen vēlējies izmēģināt roku šajā žanrā". [nepieciešama atsauce]
  • "Apburtā princese" — Čaikovskis šo savu darbu uzskatīja par vienu no saviem labākajiem. Pirmizrāde 1890. gadā Pēterburgas Marijas teātrī (Мариинский театр).
  • "Riekstkodis" — Čaikovska pēdējais balets. Ar šo savu darbu Čaikovskis nebija apmierināts, taču tas visā pasaulē ir guvis ļoti lielu ievērību un atzinību. Latvijas Nacionālajā operā uzvests vairākas reizes (pirmizrāde 1928. gadā).

Operas labot šo sadaļu

Čaikovskis savas dzīves laikā sacerēja desmit operas. Slavenākās no tām ir "Jevgeņijs Oņegins" un "Pīķa dāma".

  • "Karavadonis" (Воевода, 1868)
  • "Undīne" (Ундина, 1869)
  • "Opričņiks" (Опричник, 1872)
  • "Jevgeņijs Oņegins" (Евгений Онегин, 1878)
  • "Orleānas jaunava" (Орлеанская дева, 1879)
  • "Mazepa" (Мазепа, 1883)
  • "Kurpītes" (Черевички, 1885), operas "Kalējs Vakula" (Коваль Вакула) pārstrādāts variants
  • "Burve" (Чародейка, 1887)
  • "Pīķa dāma" (Пиковая дама, 1890)
  • "Jolanta" (Иоланта, 1891)

Operu "Jolanta" un "Pīķa dāma" libretus rakstīja P. Čaikovska brālis Modests Čaikovskis. Viņa sacerēto tekstu izmantojis arī Sergejs Rahmaņinovs operā "Frančeska da Rimini" (Франческа да Римини).

Simfoniskā mūzika labot šo sadaļu

Čaikovskis sacerējis sešas simfonijas:

  1. simfonija "Ziemas sapņi" Op. 13 (1866) sol minorā (g moll) — rakstīta uzreiz pēc tam, kad Čaikovskis kļuvis par profesoru Maskavas konservatorijā. Liriski žanrisks darbs.
  2. simfonija "Dzērvīte" (starptautiski pazīstama arī ar nosaukumu "Mazā krievu simfonija") Op. 17 (1872—1879) do minorā (c moll) — ļoti dzīvespriecīga, daudz krievu tautas mūzikas citātu (tautas dziesma "Dzērvīte").
  3. simfonija "Poļu simfonija" Op. 29 (1875) re mažorā (D dur) — piecdaļīga, kontrastē starp daļām un daļas ietvaros.
  4. simfonija Op. 36 (1877) fa minorā (f moll) — vienīgā simfonija ar objektīvu tēmu — iešana tautas masās, tautas izglītošana. Cilvēka — likteņa tēma koncepcijas ziņā līdzinās Bēthovenam; risina tēmu par cilvēka vietu sabiedrībā. Veltīta un saistīta ar grāfieni fon Meku — vēstulēs viņai skaidro simfonijas saturu. Psiholoģiskā drāma.
  5. simfonija Mi minorā
  6. simfonija tiek uzskatīta par izcilu un vērtējama tikpat augstu kā Bēthovena piektā un devītā simfonija,

kā arī vairākus skaņdarbus orķestrim, piemēram, uvertīru "1812. gads", uvertīras-fantāzijas "Romeo un Džuljeta", "Hamlets", fantāziju "Itāļu kapričo" un simfonisko poēmu "Frančeska da Rimini".

Skaņdarbu "Manfrēds" pielīdzina simfonijai, bet mūzikas zinātnieku rindās tā netiek uzskatīta par tādu.

Koncerti solistam ar orķestri labot šo sadaļu

  • Trīs koncerti klavierēm ar orķestri.
  • Koncerts vijolei ar orķestri.
  • Koncerts čellam ar orķestri "Variācijas par rokoko tēmu".

Avoti labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Kā ir pareizi: Pēteris Čaikovskis vai Pjotrs Čaikovskis?» (PDF). Latviešu valodas aģentūra. 2011. Skatīts: 2017. gada 10. maijā. Saskaņā ar krievu īpašvārdu atveides noteikumiem, atveidojot krievu komponista priekšvārdu un uzvārdu latviešu valodā, tas būtu Pjotrs Čaikovskis. Taču mums ir izveidojusies ļoti stabila tradīcija komponista vārdu latviešu valodā rakstīt kā Pēteris Čaikovskis, respektīvi, izmantot latviskoto šī priekšvārda variantu Pēteris. Līdzīgi latviešu valodā ir Pēteris I, nevis Pjotrs I. Turklāt šāda rakstība – Pēteris Čaikovskis – ir minēta arī Latvijas Padomju enciklopēdijā, kur personvārdu atveides tika akceptēta, pamatojoties gan uz atveides noteikumiem, gan jau nostiprinātām tradīcijām.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. II. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4052. sleja.