Atvērt galveno izvēlni
Viduszemes ziemeļrietumu karte

Viduszeme (angļu: Middle Earth) ir autora Dž. R. R. Tolkīna izdomāta pasaules daļa, kurā norisinās "Gredzenu pavēlnieka", "Hobita" un citu šī autora grāmatu darbība. Viduszemes termins ir ekvivalents Midgardai skandināvu mitoloģijas aprakstos, kurš raksturo cilvēku apdzīvoto pasauli, tas ir, okeāna aptvertu Zemes centrālo kontinentu Tolkīna iedomātajā mitoloģiskajā pagātnē. Tolkīns apgalvoja, ka viņa grāmatu darbība notiek Zemes pagātnē "citā iztēles līmenī".[1]

Viduszeme ir Zemes ziemeļu kontinents (Arda) iedomātā Zemes pagātnes periodā (Tolkīns novērtēja Trešā laikmeta beigas apmēram 6000 gadu pirms mūsdienām), "sekundāras vai pakārtotas realitātes" izpratnē.[2]

Tolkīna Viduszemes romānu un stāstu darbība galvenokārt koncentrējas kontinenta ziemeļrietumos. Šī daļa atgādina Eiropu, un hobitu rases apdzīvotās Dalienas (Šīras) daba aprakstīta līdzīga Anglijai (precīzāk - Rietummidlendai, Dalienu novietojot tajā pašā platumā kā Oksfordu).[3]

Golluma skulptūra vaska muzejā Dublinā.
Lielvaras Gredzena kopija
Hobits
Ents Kokubārzda ar hobitiem Toma Lobaka (TTThom) zīmējumā.

LeģendaLabot

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par grāmatas saturu!

Tolkīna stāstījumi hronikas veidā raksturo cīņu par zināmās pasaules kontroli: vienā pusē eņģeļi vai pusdievi — Valāri, elfi un viņu sabiedrotie starp cilvēkiem; no otras puses, dēmoniskais Melkors jeb Morgots (Valāru atkritējs) un viņa līdzgaitnieki, galvenokārt orki, pūķi un pakļautie cilvēki. Vēlākajos laikos pēc Morgota sakāves un izraidīšanas no Ardas vadību pārņēma viņa palīgs Saurons.

Pēc Morgota sakāves Valāri atteicās no tiešas iejaukšanās Viduszemes lietās, tomēr sūtīja burvjus palīdzēt cīņā pret Sauronu. Svarīgākie no tiem bija Gendalfs Pelēkais un Sarumans Baltais. Gendalfs palika uzticīgs savai misijai un līdz galam cīnījās pret Sauronu. Sarumans izvēlējās savu ceļu un centās nostiprināties kā Saurona sāncensis par absolūtu varu Viduszemē. Citas rases, kas iesaistījās cīņā pret Mordorā nocietinājušos Sauronu, bija rūķi, kokveidīgie enti un hobiti. Sākotnējie konflikta posmi aprakstīti hronikā "Silmarillions", savukārt pēdējie posmi cīņā pret Sauronu aprakstīti grāmatās "Hobits" un trīs sējumu darbā "Gredzenu pavēlnieks".

Konflikti par dārgu vai maģisku priekšmetu pārvaldīšanu ir visos stāstos atkārtota tēma. Pirmajā laikmetā dominē elfa Feanora un viņa noldoru klana meklējumi, lai atgūtu trīs dārgakmeņus — Silmarillus, kuras Morgots tiem nozaga ("Silmarillions"). Otrajā un trešajā laikmetā dominē Varas gredzenu kalšana un Saurona veidotā galvenā Lielvaras Gredzena liktenis, kas tā valkātājam dod spēku kontrolēt vai ietekmēt tos, kuri nēsā citus Varas gredzenus ("Gredzenu pavēlnieks").

TerminoloģijaLabot

EtimoloģijaLabot

Seno ģermāņu mitoloģijā cilvēku apdzīvotā pasaule ir pazīstama ar vairākiem līdzīgiem nosaukumiem, piemēram, Midgārda, Midenheima, Manaheima un Midengerda. Senangļu middangeard cēlies no kāda seno ģermāņu vārda, piemēram, senskandināvu vārds Miðgarðr no norvēģu mitoloģijas, ko mūsdienu angļu valoda pārveido kā Midgard.[4][5]

Attiecīgi Tolkīns neizgudroja šo terminu "Viduszeme", ko dēvē arī par “vidus pasauli”. Tas dažādās formās sastopams visā angļu valodas attīstības laikā.[6]

Tolkīna lietojumsLabot

 
Troļļi Velingtonā, Jaunzēlandē

Tolkīns pirmo reizi saskārās ar terminu middangeard kādā vecās angļu valodas fragmentā, kuru viņš studēja 1914. gadā:

Éala éarendel engla beorhtast / ofer middangeard monnum sended.

Sveikts Earendil, spožākais no eņģeļiem / pār viduszemi, kurš cilvēkiem sūtīts.

Šis citāts bija fragments no mūka Kinevulfa poēmas "Kristus". Vārds Éarendel Tolkīnam kļuva par jūrnieku Earendilu (Eärendil),[7] kurš devās no Viduszemes lūgt palīdzību no Valariem. Tolkīna tai pašā 1914. gadā sarakstītais dzejolis par Earendilu piemin "viduspasaules malu".[8]

Tolkīns uzskatīja, ka viduszemes jēdziens ir līdzvērtīgs grieķu vārdam οἰκουμένη — oikumēne (no kura atvasināts vārds "ekumēnisks"). Šajā lietojumā Tolkīns vairākkārt saka, ka oikumēne ir "cilvēku pastāvīgā vieta";[9] tas nozīmē, ka tā ir fiziskā pasaule, kurā cilvēks dzīvo savu dzīvi un likteni pretstatā citām, vēl neredzētām pasaulēm.[10]

Tomēr termins "Viduszeme" nav atrodams Tolkīna agrākajos rakstos par Viduszemi, kas datēti ar 1920. gadu sākumu un publicēti "Zudušo pasaku grāmatā" (The Book of Lost Tales, 1983–1984). Arī "Hobitā" (1937) termins netiek izmantots. Tolkīns tikai 30. gadu beigās sāka lietot terminu “vidējā zeme”, aizstājot agrākos terminus, kā "Lielās zemes" un "Ārējās zemes".[8] Termins "Viduszeme" parādās "Gredzenu pavēlnieka" projektos un tur atrodas jau prologā: "...Tomēr nav šaubu, ka Viduszemē hobiti savā nodabā mituši daudzus gadus, iekams pārējie viņus pamanīja."

Ārējā lietošanaLabot

Termins Viduszeme ir arī ticis lietots kā saīsne visam Tolkīna leģendārijam, aizstājot tehniski pareizākus, bet mazāk zināmus terminus, kā Arda (kas attiecas uz fizisko pasauli) un Ea (kas attiecas uz pasaules realitāti kopumā).

Izdotas vairākas grāmatas ar Tolkīna pasaules aprakstu, kā "Pilnīga Viduszemes rokasgrāmata" (The Complete Guide to Middle-earth), "Ceļš uz Viduszemi" (The Road to Middle-earth), "Viduszemes atlants" (The Atlas of Middle-earth) un it īpaši sērija "Viduszemes vēsture" (The History of Middle-earth), kas visi ietver apgabalus ārpus Viduszemes stingri ģeogrāfiskās definīcijas.

Angļu valodā šis termins pareizi rakstāms ar defisi kā "Middle-earth".

ĢeogrāfijaLabot

Tolkīna leģendārija vispārējā kontekstā Viduszeme bija daļa no viņa radītās Ardas pasaules (kurā ietilpa Amana kontinents un Eresejas sala, kuri notikumu gaitā tika atdalīti no pārējās fiziskās pasaules un nav sasniedzami ar parastu ceļošanu), kura pati bija daļa no plašākas pasaules — Ea () - radīšanas.

Amanu un Viduszemi viens no otra atdala Belegaera dižjūra (Atlantijas okeāna analogs), kurā Pirmā laikmeta notikumos nogrima daļa toreizējā Belerianda subkontinenta. Rietumu kontinents, Amans, kļuva par Valaru mājvietu.

Viduszemes austrumu pusi apskaloja Austrumu jūra. Aiz tās atradies neapdzīvots austrumu kontinents, kurš nav atspoguļots stāstos.

KartesLabot

Tolkīns sagatavoja vairākas Viduszemes un tās reģionu kartes, kur notika viņa stāsti. Dažas no tām tika publicētas viņa dzīves laikā, taču dažas agrākās kartes tika publicētas tikai pēc viņa nāves.

Tolkīna kartēm ir atšķirīgs attēlojuma stils, parasti augstienes un meži ir attēloti reālistiski, it kā apskatīti slīpi (lai gan bez mēroga). Tiek attēlotas svarīgu atsevišķu kalnu faktiskās formas.

Kartes "Gredzenu pavēlniekā" Tolkīns izstrādāja paralēli stāstījuma pilnveidošanai. Tas bija viens no viņa centieniem panākt stāstījuma sakarību; jo īpaši, lai varoņi sasniegtu reālistiskus attālumus. Lai arī Tolkīns atzina, ka viņš nav guvis pilnīgus panākumus šajā procesā, viņš tomēr uzstāja, ka kartes ir jāiekļauj grāmatā lasītāju labad, neskatoties uz papildu izdevumiem, darbu un kavējumiem.[11]

Viduszemes karteLabot

Galīgā Viduszemes karte tika publicēta "Gredzenu pavēlniekā". Tajā ir iekļautas visas stāsta galvenās vietas, kā arī dažas vietas no vēsturiskā fona. Šī karte tika publicēta arī (ar dažādiem papildinājumiem un izrotājumiem) kā atsevišķs plakāts.

Ir svarīgi atzīmēt, ka šī karte neaptver visu Viduszemi, bet parāda tikai kontinenta ziemeļrietumus. Tas tiek precizēts pārskatītajā versijā, kas pirmo reizi publicēta "Nepabeigtajos stāstos" ar nosaukumu "Viduszemes rietumi trešā laikmeta beigās". Tolkīnas vispasaules karšu skices arī apstiprina, ka Viduszeme ir daudz iespaidīgāka nekā apgabals, kas attēlots "Gredzenu pavēlnieka" kartē. Tādējādi kartes daļa, kas apzīmēta kā "Rūna" (Rhûn), faktiski ir tikai šī plašā reģiona rietumu mala; līdzīgi Haradas apgabals ar norādi "Far Harad" ir tikai Viduszemes plašā dienvidu reģiona ziemeļu gals.

Eredluins (Zilie kalni) kartes augšējā kreisajā stūrī ir tā pati kalnu grēda, kas atrodas Belerianda kartes galējā labajā pusē, kas publicēta "Silmarillionā".

Pasaules karteLabot

Pamatā Tolkīna kartes koncentrējas uz Viduszemes reģioniem, kur notiek galvenā darbība. Tomēr "Viduszemes vēstures" IV sējumā "Viduszemes veidošana" Kristofers Tolkīns publicēja vairākas kartes, kuras viņa tēvs bija izveidojis pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Tajās attēlota visa pasaule, kuras sastāvdaļa bija Viduszeme, gan sākotnējā plakanā Zeme, gan sekojošā apaļā pasaule, un tie parāda arī citus kontinentus, ne tikai Viduszemi. K. V. Fonsteda no šīm kartēm izstrādāja detalizētas, bet ne kanoniskas pasaules kartes atbilstoši vēsturiskajiem laikmetiem, kuri attēloti Tolkīna grāmatās.

Kartogrāfija un juridiskie jautājumiLabot

Pirmās kartes, kas parādījās Tolkīna publicētajos darbos — "Hobitā" — bija pilnībā autora zīmētas. Pilnīgākās karšu versijas, kas parādījās vēlākās publikācijās, zīmēja Tolkīna dēls Kristofers, balstoties uz detalizētām pamatkartēm, kuras autors bija izstrādājis; "Gredzenu pavēlnieka" gadījumā Tolkīns pats pārraudzīja procesu.

Pamatkartes vēlāk tika publicētas "Viduszemes vēsturē". Tolkīna agrīnās Belerianda skices tika publicēti kā "Pirmā Silmarilliona karte" 4. sējumā ("Viduszemes veidošana") un "Viduszemes otrā karte uz rietumiem no Zilajiem kalniem" (pazīstama arī kā "Otrā Silmarilliona karte") 11. sējumā ("Dārgakmeņu karš"). Autora pirmie Viduszemes kartes projekti "Gredzenu pavēlniekā" tika publicēti kā "Pirmā Gredzenu pavēlnieka karte" 7. sējumā ("Izengardas nodevība"); nākamās versijas tika publicētas kā "Otrā karte (Rietumi)" un "Otrā karte (Austrumi)" 8. sējumā ("Gredzena karš").

Tolkīna autortiesību īpašnieki "Tolkien Estate" saglabā nostāju, ka Viduszemes vai jebkuru citu Tolkīna izdomātās pasaules vietu ģeogrāfiskais izvietojums, ko izveidojis Dž. Tolkīns, ir viņa intelektuālais īpašums, un vēlāk arī viņa mantinieku īpašums. Tādēļ viņi ierobežojusi karšu publicēšanu ar tām, kuras ir paši atļāvuši, un likumīgi vajā ikvienu, kurš internetā publicē jebkādas citas kartes, ieskaitot pašdarinātus darbus.[12]

Īpatnēja situācija ar autortiesībām ir bijušajā PSRS, kura pievienojās Bernes autortiesību konvencijai tikai 1973. gadā un attiecīgi Krievijas teritorijā uzskata, ka senākas autortiesības uz to neattiecas vispār, bet lielā daļā gadījumu tās ir spēkā vispār tikai uz publikācijām pēc 1995. gada.[13]

Pasaules veidošanāsLabot

Tolkīna koncepcijā Arda (Zeme) tika radīta kā dzīvesvieta Iluvatara bērniem (elfiem un cilvēkiem). Tas bija paredzēts plakanās Zemes kosmoloģijā, saulei, mēnesim un zvaigznēm rotējot ap to. Tolkīna skicēs redzama diskam līdzīga pasaules seja, kas skatās uz zvaigznēm. Tomēr Tolkīna leģendārijs pēc tam pievēršas sfēriskās Zemes paradigmai, parādot katastrofālu pāreju no plakanas uz sfērisku pasauli, kurā Amana kontinents tika noņemts "no pasaules lokiem".

Viduszeme sākotnēji bija pakļauta lielā mērā simetriskai shēmai. Konflikti ar Melkoru, kā arī Valāru darbības izraisīja formu sagrozīšanu.

Sākotnēji Arda aizsākās kā vienota plakana pasaule, un Valāri izveidoja divus milzīgus lukturus, lai to apgaismotu. Tie tika uzstādīti ziemeļos un dienvidos. Pa vidu, kur saplūda lampu gaisma, Almārenas salā Lielezera vidū mitinājās Valāri.

Kad Melkors iznīcināja Valāru lukturus, to vietās izveidojās divas plašas iekšzemes jūras (Helkāra jūra un Ringila jūra), bet Almārena un Lielezers tika iznīcināti. Šajā pirmatnējā laikmetā tika izveidoti arī Ardas divi galvenie okeāni — Belegaera dižjūra un Austrumu jūra.

Valāri pameta Viduszemi un devās uz jaunizveidoto Amanas kontinentu rietumos, kur viņi izbūvēja sev mājvietu ar nosaukumu Valinora. Lai atturētu Melkoru no uzmākšanās tai, viņi pavirzīja Viduszemes kontinentu uz austrumiem, tādējādi paplašinot Belegaeru tā vidienē un paceļot piecas kalnu grēdas Viduszemē, kurām izmantoja samērā simetrisku sadalījumu, proti, Zilie, Sarkanie, Pelēkie, Dzeltenie un Vēja kalni. Šis akts tomēr sabojāja kontinentu un to starpā esošo jūru formu simetriju.

Daudzus gadsimtus pēc Valinora nodibināšanas Melkors pacēla Miglas kalnus, lai traucētu Valāram Orome medīt viņa radījumus Tumsas laikā pirms elfu pamodināšanas. Dažus gadus pēc elfu pamodināšanas Viduszemes ziemeļrietumos, it īpaši reģionos uz rietumiem no Zilajiem kalniem (Beleriandā), notika cīņas, kuru rezultātā notika reljefa izmaiņas, kā līču un kalnu izveide un jūras ieplūšana sauszemē.

Pirmais laikmetsLabot

Kā stāstīts grāmatā "Silmarillions", lielākā daļa Pirmā laikmeta notikumu notika Viduszemes reģionā Beleriandā un tās apkārtnē. Tolkīns novietoja Beleriandā slēpto elfu Doriatas karalisti, kurā valdīja karalis Tingols, un Gondolīnu, kuru dibināja Turgons. Nozīmīgs bija arī Nargotrondas cietoksnis, kuru dibināja elfs Finrods Felagunds. Zilo kalnu austrumos bija lielās rūķu pazemes zāles Belegosta un Nogroda. Beleriandu austrumu un rietumu daļās sadalīja lielā upe Siriona. Austrumu Beleriandā tecēja Geliona upe ar septiņām pietekām, kas piederēja Ozīrianda zaļo elfu valstībai. Uz ziemeļiem no Beleriandas atradās Nevrastas, Hitlumas un Dorlominas reģioni, kā arī Dzelzs kalni, kur Melkoram piederēja Angbandas cietoksnis. Kaujas Dusmu kara laikā starp Valāriem un Melkora armiju pirmā laikmeta beigās izraisīja Angbandas iznīcināšanu un mainīja Viduszemes reljefu tiktāl, ka Belerianda lielākā daļa pazuda zem jūras viļņiem.

Pirmajā laikmetā ģeogrāfiskas izmaiņas notika arī Amanā, kontinentā uz rietumiem no Viduszemes. Lai izolētu Valinoru no austrumpuses, tika uzslieti Pelori kalni un Apburtās salas, atstājot tikai Kalakirjas pāreju.

Nākamie laikmetiLabot

 
Izengardas karogs - Sarumana Baltplauksta

Pēc Belerianda nogrimšanas pirmā laikmeta beigās Viduszemes dabiskā ģeogrāfija sasniedza formu, kādu tai bija jāsaglabā visā sekojošajā laikā. Pasaules radikālā izmaiņa, kas notika otrā laikmeta beigās, maz ietekmēja tās ģeogrāfiju, izņemot to, ka tagad tā atradās uz apaļas, nevis līdzenas zemes.

Vispārīgi runājot, Viduszemes kontinents ir sadalīts šādos lielos reģionos:

  • Rietumos (vai precīzāk — ziemeļrietumos), kur notiek lielākā daļa Tolkīna darbību. Šis apgabals ir Viduszemes karšu uzmanības centrā. To var sīkāk sadalīt:
    • ziemeļos — Eriadors un Rovaniona
    • dienvidos — Gondora, Rohāna un Mordora
  • Harada: dienvidu daļa
  • Rūna: Austrumi
  • Forodvaita: tālie ziemeļi

Viduszemes rietumos ietilpa Eriadora un Gondoras reģioni, Miglas kalni un Anduīnas upes kalni. Eriadors robežojās ar Eredluina jeb Zilajiem kalniem rietumos, kuri saskārās ar jūru un Sirmostām, kuras sauc arī par Mitlondu. Uz austrumiem no Eriadora atradās Miglas kalni, kas no tālajiem ziemeļiem virzījās līdz Izengardai, kurā valdīja burvis Sarumans, dienvidos. Miglas kalnos atradās lieliskās Kazadūmas jeb Morijas rūķu pazemes zāles.

Eriadorā sākotnēji atradās Arnoras karaliste, kuru nodibināja cilvēki, kuri bija aizbēguši no Nūmenoras (salu karaļvalsts tālu uz rietumiem no Viduszemes) pie tās iznīcināšanas. Vēlāk tā sadalījās vairākās valstīs, kuras vairs bija tikai vēsture jau "Gredzenu pavēlnieka" laikos. Eriadorā atradās arī Daliena, hobitu dzimtene. Rivendella jeb Imladrisa, puselfa Elronda mājoklis, arī atradās Eriadorā, netālu no Miglas kalnu rietumu nogāzēm.

Uz austrumiem no Miglas kalniem atradās liels reģions ar nosaukumu Rovaniona un dižupe Anduīna. Rietumu pusē, starp Anduīnu un Miglas kalniem, atradās elfu karaliste Lotloriēna, kur bija elfietes Galadriēlas mājvieta, un Fangorna mežs, kurā mitinājās enti. Uz austrumiem no Anduīnas atradās lielais Mirkvudas mežs (agrāk Zaļmežs), un tālāk uz austrumiem Vientuļais kalns jeb Erebors (kuru rūķiem atņēma pūķis Smogs), Dziļlejas pilsēta, Dorviniona un Dzelzs kalni. Uz dienvidiem un austrumiem no Miglas kalniem bija Rohānas valsts, kuru apdzīvoja Gondoras sabiedrotie, un tālāk uz dienvidiem pati Gondoras karaliste, kuru līdzīgi kā Arnoru nodibināja cilvēki, kuri izbēga no Nūmenoras salas sagrūšanas. Uz austrumiem no Gondoras un augstu kalnu ieskauta atradās Mordora, kur Baradīras cietoksnī bija Saurona mājvieta.

Tālu uz dienvidiem no Gondoras atradās Haradas un Kandas zemes, kā arī Umbaras osta. Viduszemes tālajos austrumos, aiz Rovanionas, atradās Rūnas jūra, kuras austrumu pusē dzīvoja Austzemnieku tautas. Šo tālāko zemju iedzīvotāji tradicionāli naidīgi izturējās pret Gondoru un "Gredzenu pavēlnieka" laikos bija Saurona sabiedrotie.

Saistība ar Zemes ģeogrāfijuLabot

Tolkīns raksturoja hobitu apdzīvoto reģionu kā "Vecās pasaules ziemeļrietumos, uz austrumiem no jūras",[14] un Vecās pasaules ziemeļrietumi būtībā ir Eiropa (ieskaitot Lielbritāniju). Tomēr, kā viņš atzīmēja privātā vēstulē, ģeogrāfiskie dati nesakrīt, rakstot viņš apzināti tos nesaskaņoja (izņemot nesen atklātu anotētu karti):

Runājot par Trešā laikmeta pasaules formu, es baidos, ka tā tika izstrādāta "mākslinieciski", nevis ģeoloģiski vai paleontoloģiski.[15]

"... ja tā būtu "vēsture", būtu grūti savienot zemes un notikumus (vai "kultūras") ar tiem arheoloģiskiem un ģeoloģiskiem pierādījumiem, kādi ir mūsu rīcībā par tuvākām vai attālākām daļām no tā, ko tagad sauc par Eiropu; lai gan, piemēram, ir skaidri norādīts, ka Daliena ir atradusies šajā reģionā ... es ceru, ka acīmredzami ilga, taču nenoteikta laika starpība starp Baradīras krišanu un mūsu dienām ir pietiekama "literārajai ticamībai", pat lasītājiem, kas pārzina tā dēvēto "senvēsturi". Es domāju, ka esmu radījis iedomātu laikmetu, bet palieku ar kājām uz mātes Zemes. Es dodu priekšroku tam, nevis mūsdienu stilam meklēt attālas pasaules kosmosā. Lai cik tās nebūtu interesantas, viņas ir svešas un netiek mīlētas ar asinsradinieka mīlestību.[10]

Citā vēstulē Tolkīns norādīja uz sakarību starp ģeogrāfisko platumu (nevis vienlīdzību) Eiropai un Viduszemei:

Stāsta darbība notiek "Viduszemes" ziemeļrietumos, platuma grādos līdzvērtīgos Eiropas piekrastes un Vidusjūras ziemeļu krastiem. ... Ja Hobitonu un Rivendellu pieņem (kā paredzēts) aptuveni Oksfordas platuma grādos, tad Minastirita, kas atrodas 600 jūdzes uz dienvidiem, ir aptuveni Florences platuma grādos. Anduīnas grīva un senā Pelargiras pilsēta atrodas apmēram senās Trojas platuma grādos.[3]

Viņš tomēr apstiprināja, ka Daliena, hobitu zeme, bija tieši Anglija:

"Dalienas" pamatos ir Anglijas lauki, nevis jebkura cita valsts pasaulē[16]

"Gredzenu pavēlnieka" prologā autors raksta: "Tie laiki, Viduszemes Trešais laikmets, jau sen kā pagājis, un zemes virsū viss mainījies līdz nepazīšanai..." Gads tomēr bija vienāda garuma ar pašreizējo, jo tas nav mainījies jau ilgi. Arī zvaigznāji, zvaigznes un planētas ar mainītiem nosaukumiem atbilst mūsdienu astronomiskajiem spīdekļiem, kas redzami ziemeļu puslodē.

VēstureLabot

"Silmarillionā" Ardas vēsture ir sadalīta trīs lielos laika periodos, kas pazīstami kā Lampu gadi (Ainulindalë), Koku gadi (Valianas gadi) un Saules gadi. Viduszemes rakstītā vēsture sākās ar Pirmo laikmetu un elfu pamodināšanu Koku gados — laiku pirms tam sauc vienkārši par sākuma dienām. Pirmajā laikmetā cilvēku pamošanās sakrita ar pirmo Saules uzaušanu un Saules gadu sākumu, kuri ilgst kopš pirmā laikmeta caur otro, trešo un ceturto laikmetu līdz mūsdienām.

Dienu sākumsLabot

Tolkīna Visumā ir dievs radītājs, kuru sauc Eru Iluvatars. Tolkīns izveidoja kosmogoniju, kurā pasaules ģenēze bija muzikāla: sākumā Iluvatars radīja garus — ainurus un apmācīja viņus radīt mūziku. Pēc tam, kad ainuri bija apguvuši šo prasmi, Iluvatars pavēlēja viņiem spēlēt lielisku mūziku, kuras pamatā bija viņa paša veidota tēma. Visspēcīgākais ainurs, Melkors (vēlāk elfi viņu iesauca par Morgotu), izjauca tēmu. Atbildot uz to, Iluvatars iepazīstināja ar jaunām tēmām, kas uzlaboja mūziku pāri par ainuru spējām. Tolkīna pasaules radīšanas pamatā ir tas, ka viņu dziesmu maiņas un tēmu konflikts starp Melkoru un Iluvataru iesēja sēklu lielākajai daļai vēl pagaidām neizveidotā Visuma un tā nākamo iedzīvotāju vēsturei.

Tad Iluvatars pārtrauca mūziku un atklāja tās nozīmi ainuriem. Daudzi no tiem izjuta vēlmi tieši piedzīvot pašu aizsāktos notikumus. Iluvatars izveidoja pašu Visumu Ea, un daži ainuri devās Visumā, lai dalītos savā prasmē. Bet, ierodoties Eā, viņi atklāja, ka tas vēl ir bezveidīgs, jo viņi bija ieradušies pašā laika sākumā. Šajos nenosauktajos "zvaigžņu laikmetos" ainuri veica lielus darbus, kuru laikā viņi veidoja Visumu un piepildīja to ar daudzām lietām, kuras vēl tagad nav izprastas.

Laika gaitā ainuri izveidoja Ardu, kas bija Iluvatara bērnu, elfu un cilvēku, nākotnes uzturēšanās vieta. Piecpadsmit visspēcīgāko ainuru kļuva par Valariem; Melkors no tiem bija visspēcīgākais, tomēr par līderi kļuva Manve. Katru no Valāriem piesaistīja kāds noteikts pasaules aspekts, kas kļuva par viņu specialitāti. Melkors un viņa sekotāji arī iegāja Eā, un viņi sāka graut un postīt to, ko darīja citi. Melkors jūsmoja par galējībām un vardarbību — aukstumu un karstumu, zemestrīcēm utt. Viņa spēks bija tik liels, ka sākumā Valāri nespēja viņu novaldīt, līdz Valārs Tulkass ienāca Eā un izjauca līdzsvaru. Tulkasa padzīts, Melkors tika pamests tumsā pie Ardas ārējās robežas. Valāri apmetās Ardā, lai to pārraudzītu un palīdzētu sagatavot Iluvatara bērnu pamošanos.

Lampu gadiLabot

Lampu gadi sākās neilgi pēc tam, kad Valāri pabeidza darbu, veidojot Ardu. Arda aizsākās kā vienota plakana pasaule, un Valāri izveidoja divus brīnišķus lukturus, lai to apgaismotu. Katrs lukturis bija novietots uz milzīga staba Viduszemē. Vidū, kur saplūda lampu gaisma, Valāri bija apmetušies Almārenas salā. Šis laika posms, kas pazīstams kā "Ardas pavasaris", bija laiks, kad Valāri pilnībā valdīja pār pasauli un atpūtās uz Almārenas, bet Melkors kavējās aiz tumsas sienām. Šajā laikā parādījās dzīvnieki un sāka augt meži. Pavasaris tika pārtraukts, kad Melkors atgriezās Ardā, un pilnībā beidzās, kad viņš iznīcināja Valāru lukturus. Tas iezīmēja Lampu gadu beigas.

 
Valinoras gaismas koki. Jūlijas Pelceres zīmējums "Divu koku radīšana".

Koku gadi sākās pēc tam, kad Melkors iznīcināja lukturus, bet Valāri pameta Viduszemi un atkāpās uz Ardas galējo rietumu reģioniem. Tur Valārs Javana izgatavoja divus kokus, kuru nosaukums bija Telperions un Laurelins, lai dotu gaismu savai jaunajai dzimtenei Valinorai Amana kontinentā. Koki apgaismoja Amanu, atstājot pārējo Ardu (ieskaitot Viduszemi) tumsā, kuru apgaismoja tikai zvaigznes.

Pirmais laikmetsLabot

Viduszemes Pirmais laikmets sākās, kad elfi pamodās blakus Kuivienena ezeram Viduszemes austrumos. Drīz pie elfiem vērsās Valāri, kuri aicināja atstāt Viduszemi un doties uz Amanu, lai dzīvotu blakus. Daudzi no elfiem piekrita veikt šo Lielo Ceļojumu uz rietumiem, taču ne visi no viņiem ceļa gaitā izvēlējās to pabeigt. Valāri bija ieslodzījuši Melkoru, bet tiem likās, ka viņš nožēlojis grēkus un tādēļ tika atbrīvots. Melkors sēja nesaskaņas starp elfiem un kurināja sāncensību starp elfu prinčiem Feanoru un Fingolfinu. Pēc tam Melkors nonāvēja viņu tēvu, ķēniņu Finve, ar milzu zirnekļa Ungoliantas palīdzību iznīcināja abus Valinoras spīdošos kokus un nozaga Silmarillus — trīs īpaši vērtīgus dārgakmeņus, kurus bija izveidojis Feanors un kuri saturēja Valinoras koku gaismu.

Feanors pārliecināja lielāko daļu savas tautas — noldoru — atstāt Amanu, dodoties prom no Melkora uz Viduszemi, dodot viņam iesauku Morgots, "Melnais ienaidnieks". Viņš un viņa dēli deva zvērestu par katru cenu atgūt Silmarillus. Feanors vadīja pirmo no divām noldoru grupām. Otro, lielāko grupu vadīja Fingolfins. Noldori apstājās Teleri elfu ostas pilsētā Alkvalondē (Gulbju ostā), bet Teleri atteicās dot viņiem kuģus nokļūšanai Viduszemē. Feanors un daudzi viņa sekotāji uzbruka Teleri un nozaga viņu kuģus. Feanora ļaudis ar tiem devās ceļā, atstājot Fingolfinu aiz sevis. Otrajai grupai nebija citas izvēles kā pārcelties uz Viduszemi caur nāvējošo Helkaraksi (jeb "Slīpējošo ledu") tālajos ziemeļos. Pēc tam Feanors tika nogalināts, bet lielākā daļa viņa dēlu izdzīvoja un dibināja valstis, tāpat kā Fingolfins un viņa mantinieki. Tikmēr Valāri paņēma pēdējos divus dzīvos gaismas koku augļus un izmantoja tos Mēness un Saules radīšanai, kuri palika Ardas daļa, bet bija nošķirti no virszemes pasaules.

Saules gadi sākās, kad Valāri izgatavoja Sauli un tā pacēlās virs zemes, un Pirmajā laikmetā laiks tika skaitīts no pirmās saules dienas. Pēc dažām smagām kaujām sekoja 400 gadu ilgs miers, kura laikā pirmie cilvēki, edaini, ieceļoja Beleriandā, šķērsojot Zilos kalnus. Kad Morgots pārrāva Angbandas aplenkumu, elfu karaļvalstis krita, ieskaitot apslēpto Gondolīnu. Vienīgais svarīgais panākums, ko tolaik guva elfi un cilvēki, bija edaina Berena un Tingola meita Ludiēnas panāktā Silmarilla atgūšana no Morgota kroņa. Pēc tam Berens un Ludiēna nomira, un Valāri viņus atdzīvināja ar noteikumu, ka Lutjēnai jākļūst mirstīgai un cilvēkiem vairs nekad nav jāredz Berenu.

Tingols sastrīdējās ar Nogrodas rūķiem, un viņi to nogalināja, nozagdami Silmarillu. Berens to atguva. Drīz pēc tam gan Berens, gan Ludiēna atkal nomira. Silmarills tika nodots viņu dēlam Dioram, kurš bija atjaunojis Doriatas valsti. Feanora dēli pieprasīja, lai Diors Silmarillu atdotu viņiem, taču viņš atteicās. Feanorieši iznīcināja Doriatu un nogalināja Dioru, bet Diora meita Elvīne aizbēga ar dārgakmeni. Trīs Feanora dēli gāja bojā, cenšoties to atgūt.

Līdz laikmeta beigām viss, kas palika no elfiem un cilvēkiem Beleriandā, bija apmetne Sirionas upes grīvā. Viņu vidū bija Earendils, kurš apprecējās ar Elvīni. Bet feanorieši vēlreiz pieprasīja, lai Silmarills tiktu atdots viņiem, un pēc atteikuma nolēma ar spēku paņemt dārgakmeni. Earendils un Elvīne aizveda Silmarillu pāri dižjūrai, lai lūgtu Valāru palīdzību. Valāri uzsāka karu pret Melkoru un tā sabiedrotajiem. Melkors tika sagūstīts, lielākā daļa viņa mantojuma tika iznīcināta, un viņš tika izdzīts naktī ārpus pasaules robežām.

Silmarills tika nosargāts par augstu cenu, jo Belerianda tika sagrauta un sāka grimt zem jūras līmeņa. Feanora pēdējiem atlikušajiem dēliem Medrosam un Magloram tika pavēlēts atgriezties Valinorā. Viņi mēģināja nozagt Silmarillus no uzvarētājiem. Bet, tāpat kā Melkoram, Silmarilli tiem sadedzināja rokas un tie atzina, ka viņiem nav lemts tos pārvaldīt un ka viņu zvērests vairs nav spēkā. Medross savu Silmarillu iemeta ugunī, un Maglors savu — jūrā. Tādējādi viens Silmarills savu ceļu beidza debesīs, kur to piestiprināja Valāri, otrs bija virs zemes, bet trešais — jūrā.

Otrais laikmetsLabot

 
Minastiritas cietoksnis fanu versijā

Otrā laikmeta sākumā cilvēki-edaini un daudzi elfi aizgāja no Viduszemes. Edaini apmetās Nūmenorā, lielā salā Dižjūrā tālu uz rietumiem no Viduszemes, savukārt elfi tika sveikti Amanas kontinenta Valinorā un Eldamarā, vēl tālāk uz rietumiem. Nūmenorieši kļuva par lieliskiem jūrniekiem un savās slavas dienās atgriezās Viduszemē, kur valdīja pār vietējiem ļaudīm.

Pēc dažiem gadsimtiem Saurons, Morgota galvenais palīgs, sāka organizēt ļaunos radījumus austrumu zemēs. Viņš arī pārliecināja elfu kalējus izgatavot Varas gredzenus un slepeni izkala vēl vienu — Lielvaras Gredzenu, kas spēja kontrolēt citus. Bet elfi uzzināja par Saurona plānu, tiklīdz viņš uzvilka Gredzenu, un savlaicīgi noņēma savējos.

Šajā laikā problēmas sākās rietļaužu apdzīvotajā Nūmenorā, kuras karaļi pārlieku alkatīgi pieķērās dzīvei. Kādreiz pateicīgi Eru Iluvataram un Valāriem, tagad tie atstāja novārtā seno cieņu, arvien neapmierinātāk izsakoties par cilvēku mirstības lāstu. Nūmenoras ļaudis sadalījās starp ķēniņa vīriem, kuri tiecās pēc lielākas varas un iespējām, un viņu pateicība pret elfiem un Valāriem mazinājās, un uzticīgajiem, kuri joprojām uzturēja sakarus ar elfiem un joprojām klausīja Eru vārdiem.

Pie savas augošās varenības Saurons nosauca sevi par cilvēku karali. Ar-Farazons, pēdējais Nūmenoras karalis, uzskatot, ka tikai viņš ir šī titula cienīgs, ar armiju devās uz Viduszemi, lai apstrīdētu Saurona prasību. Saurons, ieraudzījis Nūmenoras spēku, saprata, ka nespēs turēties pret viņiem. Tāpēc viņš ļāva sevi sagūstīt un tika nogādāts Nūmenorā kā ķīlnieks. Drīz Saurona viltība dāvāja viņam ķēniņa labvēlību. Viņš apgalvoja tam, ka Melkors, Tumsas kungs, ir patiesais Dievs un ka Eru ir tikai Valāru izgudrojums. No tā sākās ticīgo vajāšana, kuri tika upurēti Melkora vārdā. Visbeidzot, Ar-Farazonam novecojot, Saurons ar sava Lielvaras Gredzena spēku pārliecināja karali, ka pat Valāri nevarētu apstrīdēt Nūmenora varenību, un ka ķēniņam vajadzētu uzbrukt Valāru pārvaldītajam Amanam un sasniegt tur nemirstību, ieņemot to. Ar-Farazons, baidoties no nāves, uzbūvēja milzīgu floti un devās uz Amanu. Elendils un viņa dēli Isildurs un Anarions aizkavēja ticīgos no dalības gaidāmajā karā un gatavojās bēgt deviņos kuģos.

Kad karaļa spēki izsēdās Amanā, Valāri aicināja palīgos Iluvataru. Iluvatars iznīcināja Nūmenoru, atdalīja Amanu no pārējās Ardas un izveidoja jaunas zemes, padarot pasauli apaļu. Kopš tā laika cilvēki vairs nevarēja atrast Amana kontinentu, bet elfi, kas meklēja ceļu ar īpaši svētītiem kuģiem, saņēma atļauju Taisnā ceļa izmantošanai, kas veda no Viduszemes uz to. Ar-Farazona varenā flote un Nūmenoras zemes tika pilnībā iznīcinātas, un līdz ar to arī Saurona miesa; bet viņa gars izdzīvoja un aizbēga atpakaļ uz Viduszemi. Arī Elendils un viņa sekotāji aizbēga uz Viduszemi un nodibināja rietļaužu Gondoras un Arnoras karalistes.

Drīz Saurons atkal sacēlās, bet elfi sadarbībā ar cilvēkiem izveidoja Pēdējo aliansi un pieveica viņu. Aplenkumā, kas ilga vairākus gadus, krita Gilgelads — augsto elfu karalis, Elendils — Gondoras un Arnoras valdnieks, un Anarions, Elendila dēls; tāpat galu atkal dabūja Saurona ķermenis. Otrais Elendila dēls Isildurs beidzot ar tēva zobenu nogrieza Saurona rokai viņa Gredzenu, samazinot Saurona spēku un liekot viņa garam atkal bēgt, tādējādi panākot uzvaru un mieru uz laiku. Bet Isildurs, pretēji visiem padomiem, atteicās iznīcināt Gredzenu Uguns kalna — vulkāna Orodruīna lavā un paņēma to par sava tēva un brāļa atmaksu. Tomēr Saurona Gredzens drīz viņu pameta; Isildurs tika nogalināts, iekļuvis orku lamatās Skalbjupļavās, un Lielvaras Gredzens tika pazaudēts Anduīnā vairāk nekā uz diviem tūkstošiem gadu.

Trešais laikmetsLabot

Trešajā laikmetā Viduszeme piedzīvoja Arnoras un Gondoras varas pieaugumu un tās mazināšanos.

Tolkīna visplašāk lasītie romāni "Hobits" un "Gredzenu pavēlnieks" attiecas uz trešā laikmeta beigām. Līdz to laikam Saurons bija atguvis lielu daļu no sava iepriekšējā spēka un meklēja savu Lielvaras Gredzenu. Viņš uzzināja, ka tas ir hobitu īpašumā, un nosūtīja deviņus jātniekus-nazgulus, lai to iegūtu. Gredzena nesējs Frodo Tuntaks devās uz Rivendellu, kur tika nolemts, ka Gredzens ir jāiznīcina vienīgajā iespējamajā veidā: iemetot to Uguns kalna krāterī Likteņaizā. Frodo devās meklējumos kopā ar astoņiem pavadoņiem — Gredzena brālību. Pēdējā brīdī viņš cieta neveiksmi cīņā ar Gredzena spēku, taču pēc bijušā hobita Golluma iejaukšanās — kuru agrāk bija paglābis Frodo un Bilbo Tuntaku žēlums — Gredzens tomēr tika iznīcināts. Frodo ar savu pavadoni Semu Ekušeku tika sveikti kā varoņi. Saurons tika iznīcināts, un viņa gars uz visiem laikiem izkliedēts.

Trešā laikmeta beigas iezīmēja elfu valdīšanas beigas un cilvēku valdīšanas sākumu.

Ceturtais laikmetsLabot

Sākoties ceturtajam laikmetam, daudzi no elfiem, kuri bija aizkavējušies Viduszemē, aizbrauca uz Valinoru, lai nekad neatgrieztos; tie, kas palika uz vietas, kļuva mazāki. Rūķi lielā skaitā atgriezās Morijā un apdzīvoja to, kaut arī vēlāk par viņiem netika dzirdēts. Gondoras karaļa Elesara (Aragorna) pakļautībā tika atjaunots miers starp Gondoru un agrāk tai naidīgajām zemēm uz dienvidiem un austrumiem.

Šajā laikmetā karalis Elesars aizliedza cilvēkiem apmeklēt Dalienu, ļaujot hobitiem dzīvot savu dzīvi. Elesars un karaliene Arvena mira gandrīz vienlaicīgi, un valsts tika nodota viņu dēlam.

Tolkīns aizsāka stāstu, kas bija pazīstams kā "Jaunā ēna" ("The New Shadow"), par laiku vairākas paaudzes pēc karaļa Elesara, kurā bija uzradies jauns ļaunums, cilvēki tēloja orkus un kuru galvenais varonis sekoja vienam no kultistiem, lai uzzinātu vairāk par viņiem. Pēc trīsdesmit lappusēm stāsts apraujas. Tolkīns nekad nepabeidza šo stāstu, jo uzskatīja to tikai par "trilleri".[17]

Rases un valodasLabot

AinuriLabot

 
Maijārs Gendalfs Pelēkais mākslinieka Nidoart skatījumā.

Ainuri bija eņģeļu veida būtnes, kuras radīja Iluvatars. Kosmoloģiskais mīts ar nosaukumu Ainulindalë jeb "Ainuru mūzika" apraksta, kā Ainuri dziedāja Iluvataram, kurš tad izveidoja pasauli Ea, piešķirdams viņu mūzikai materiālu formu. Daudzi Ainuri ienāca Eā, un pazīstamākos no tiem sauca par Valāriem. Melkors, galvenais ļaunuma iemiesojums Eā, kuru vēlāk sauca arī par Morgotu, sākotnēji bija viens no Valāriem.

Līdz ar Valāriem Eā ienāca mazāk ievērojami ainuri, kuru sauca par maijāriem. Viena no tiem bija Meliana, elfa karaļa Tingola sieva pirmajā laikmetā. Bija arī ļaunie maijāri jeb umaijāri, ieskaitot balrogus un Sauronu. Saurons izstrādāja īpašu valodu jeb melno runu (burzumu) saviem vergiem (piemēram, orkiem). Trešajā laikmetā daudzi maijāri tika iemiesoti un nosūtīti uz Viduszemi, lai palīdzētu brīvajām tautām gāzt Sauronu. Tie ir Istari (jeb Gudrie, kurus cilvēki sauc par burvjiem), ieskaitot Gendalfu, Sarumanu, Radagastu, Alatāru un Palando.[18]

ElfiLabot

 
Elfu Lotloriēnas valdītāji Galadriēla un Seleborns mākslinieka Araniart zīmējumā

Elfi ir pazīstami kā Iluvatara "pirmdzimtie": saprātīgas būtnes, kuras veidojis tikai Iluvatars. Ir daudz dažādu elfu klanu, taču galvenā atšķirība ir starp Gaismas elfiem (Calaquendi) un Tumsas elfiem (Moriquendi). "Silmarillions" stāsta par to, kā elfi pamodās Viduszemes austrumos. Drīz pēc tam Valāri ieradās Viduszemē un uzaicināja elfus nākt un dzīvot kopā ar viņiem savās mājās Amanā, kontinentā uz rietumiem no Viduszemes. Tie elfi, kuri to pieņēma un sāka Lielo ceļojumu uz Amanu, tika saukti par eldariem. Elfus, kuri pabeidza ceļu, dažreiz sauca par Gaismas elfiem, jo viņi dabūja redzēt maģisko koku gaismu, kas bija gaismas avots Amanā. Tos elfus, kuri noraidīja piedāvājumu, tika saukti par avari, un kopā ar tiem eldariem, kuri neizturēja tālo ceļu un palika Viduszemē, sauca par Tumšajiem elfiem, jo šo gaismu redzēt viņi nedabūja. Parasti tumšos elfus uzskatīja par mazāk spēcīgiem nekā gaišos, taču termins "tumšie" nekādi neapzīmēja saikni ar ļaunumu. Vēlākos gados daži no Gaismas elfiem (galvenokārt no noldoru klana) atgriezās Viduszemē, galvenokārt cenšoties atgūt Silmarillus.

Sākotnēji visi elfi runāja vienā un tajā pašā eldaru mēlē, bet pēc tūkstošiem gadu ilgas nodalīšanas tā sašķīrās dažādās valodās. Divas galvenās elfu valodas bija kvenja, kurā runāja Gaismas elfi, un sindarīns, kurā runāja sindari, Tumšie elfi. Tolkīns salīdzināja kvenjas izmantošanu Viduszemē kā latīņu valodu ar sindarīnu kā tautas valodu. Valinoras teleri runāja telerīnā, kas bija ļoti tuvs kvenjai, tomēr parasti to uzskatīja par atšķirīgu valodu, nevis izloksni.

Fiziski elfi ir gandrīz identiski cilvēkiem; abas grupas var precēties un iegūt auglīgus pēcnācējus (lai gan tas notiek ārkārtīgi reti). Tomēr elfos ir vairāk ētera un mazāk miesiska, un viņu ķermeņi spēj "ieslīgt" viņu garā līdz tādam līmenim, ka visi šodien dzīvie elfi būtu pilnīgi spokaini un neredzami lielākajai daļai cilvēku.

Elfi bija ļoti veikli un ātri, parasti nedaudz garāki nekā cilvēki. Viņu redze bija ļoti asa. Sarkanraga (Karadrasa) apiešanā elfs Legolass spēja staigāt pa dziļu sniegu, neiegrimstot tajā. Lai arī elfi var tikt nogalināti, vecuma ziņā viņi ir nemirstīgi, un, sasniedzot briedumu, viņi pārtrauc novecot cilvēkam manāmā ātrumā (kaut arī viņi turpina fiziski novecot, tikai lēnā tempā). Viņus atkārtoti iemieso Valinorā, ja viņi tiek nogalināti vai mirst negadījumā, un pirmajā un otrajā laikmetā viņiem bija iespēja atgriezties Viduszemē tieši tādiem, kādi viņi bija iepriekš, lai gan viņi ļoti reti izvēlējās to darīt. Viņu ausis ir nedaudz smailas.

Tolkīna rakstos elfi ir sadalīti vairākās apakšgrupās, kuras angliski aprakstītas kā augstie elfi, gaišie elfi, īstie elfi, dziļie elfi, jūras elfi, zaļie elfi, koku elfi (mežu elfi), tumšie elfi, pelēkie elfi un īpašie — puselfi. Elfu valodās iepriekš minētajām kategorijām ir papildu apakšgrupas.

CilvēkiLabot

Cilvēki bija Iluvatara otrdzimtie bērni: Viduszemē viņi pamodās daudz vēlāk nekā elfi. Cilvēki un hobiti bija pēdējās humanoīdu rases, kas parādījās Viduszemē: pirms tiem vēl bija arī rūķi, enti un orki.

Pēc izskata cilvēki ir līdzīgi elfiem, bet ne tik daiļi. Atšķirībā no elfiem, cilvēki ir mirstīgi, noveco un ātri mirst, parasti nodzīvo 40–80 gadus. Tomēr nūmenorieši varēja dzīvot vairākus gadsimtus, un viņu pēcnācēji dandani arī mēdza dzīvot ilgāk nekā parasti cilvēki. Taču, izņemot dažus "tīrākus" klanus, šo tendenci vājināja gan laiks, gan sajaukšanās ar citām tautām.

Tolkīna stāstos iesaistītie cilvēki galvenokārt ir edaini un viņu pēcnācēji. Sākotnēji edaini bija trīs ciltis, kas pirmajā laikmetā apvienojās ar Belerianda elfiem. Kā atlīdzība par viņu lojalitāti un pārciesto Belerianda karos edainiem tika dāvāta jauna mājvieta Nūmenora — liela sala okeānā tālu uz rietumiem no Viduszemes. Galu galā tuvu otrā laikmeta beigām Nūmenora tika iznīcināta, un nūmenoriešu atliekas izveidoja valstis Viduszemes ziemeļos. Tie, kas palika uzticīgi Valariem, nodibināja Arnoras un Gondoras karaļvalstis. Šie ļaudis bija pazīstami kā dandani. Citi izdzīvojušie nūmenorieši, kas dzīvoja tālu uz dienvidiem, kļuva pazīstami kā melnie nūmenorieši.

Valodas, kurās runā cilvēki, ietver adanaiku — tajā runā nūmenorieši, vestronu — "kopējo runu", ko pārstāv angļu valoda, un rohirriku, ko runā Rohānā, un kuru "Gredzenu pavēlniekā" attēlo senangļu valoda.

Trešā laikmeta beigās un ceturtā sākumā Gondoras karalis ir Aragorns/Elesars. Citi ievērojami cilvēki "Gredzenu pavēlniekā" ir Teodens, Ēovina un Ēomers no Rohānas, kā arī brāļi Boromirs un Faramirs no Gondoras.

"Hobitā" kā milzīgs cilvēks ar vilkača spēju kļūt par lāci parādās Beorns, kurš cīnās ar ienaidniekiem, kas apdraud viņa meža iedzīvotājus. Viņa saknes meklējamas tālā pagātnē; Gendalfs domāja, ka viņš un viņa tauta sākotnēji nāk no kalniem. Beorna pēcteči Trešā laikmeta beigās dzīvoja ziemeļos, sadarbojoties ar Mirkvudas meža ļaudīm.

RūķiLabot

 
Vecs rūķis mākslinieka Ballakallab zīmējumā

Rūķi ir humanoīdu rase, kas ir īsāka nekā cilvēki, bet garāki nekā hobiti. Viņi ir mirstīgi, bet dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem, parasti vairākus simtus gadu. Rūķu īpatnība ir tā, ka gan vīrieši, gan sievietes ir bārdaini un tādējādi svešiniekiem izskatās līdzīgi. Valodu, kurā runā rūķi, sauc par kuzdulu, un tā galvenokārt tika lietota iekšēji kā slepena valoda. Rūķi dzīvo tikai Viduszemē, parasti zem kalniem, kur viņi ir lieli raktuvju un metālapstrādes speciālisti.

Uzskata, ka pirmos septiņus rūķus ir radījis Valārs Aule, pārgalvīgi cenzdamies piepildīt Iluvatara vēlmes savā izpratnē un nespējis dot tiem pilnvērtīgu eksistenci. Iluvatars tiem dāvāja patiesu dzīvi, bet ar nosacījumu, lai tie nepamostos pirms elfiem. Tāpēc rūķu radītājs Aule lika viņiem gulēt slēptās kalnu vietās Viduszemes ziemeļdaļā līdz brīdim, kad elfi pamodās. Šie pirmie rūķi bija pazīstami kā septiņi rūķu tēvi, kuri, pamostoties kopā ar savu jauno tautu, deva sākumu septiņiem rūķu klaniem.

Pirmais nomodā redzētais rūķis bija Garenbārdu tēvs Durins, un Tolkienas stāstu uzmanības centrā bija tieši šis klans. Durins Miglas kalnos nodibināja lielāko rūķu karaļvalsti ar nosaukumu Kazadūma, vēlāk pazīstamu kā Morija. Rūķi izplatījās visā Viduszemes ziemeļdaļā, un katrs klans nodibināja savu valstību. Tikai divas no šīm karaļvalstīm Zilajos kalnos Tolkīns nosauc vārdā, Nogrodu un Belegostu. Tās Pirmajā laikmetā bija Belerianda elfu sabiedrotās pret Morgotu.

"Silmarillions" piemin sīkos rūķus, kuri tādi bijuši pat pēc rūķu standartiem. Viņi bijuši izsūtīti no vairākiem rūķu klaniem. Iespējams, ka viņi tikuši iznīcināti konfliktos ar elfiem. Viņiem bijušas arī citas kultūras atšķirības, tostarp nesabiedriskums un gatavība nosaukt savus vārdus kuzdulā nepiederošiem.

No rasēm rūķi ir visizturīgākie pret ļaunumu un Morgota, vēlāk Saurona ietekmi. Rūķu septiņi Spēka gredzeni viņus nenovirzīja uz ļaunumu, bet tikai pastiprināja viņu alkatību un zelta tieksmi. Rūķu pretošanās samaitāšanai varbūt ir izskaidrojama ar to, ka tie ir Aules radīti. Ļoti nedaudzi rūķi apzināti kalpoja tumsas pusei un par tiem ļoti maz rakstīts.[19] No septiņiem klaniem tikai daži cīnījās abās pusēs Pēdējās alianses laikā otrā laikmeta beigās, un ir zināms, ka neviens no Durina nama nekad nav cīnījies ļaunajā pusē.

Trešā laikmeta sākumā (vismaz no pagātnes leģendām) ir zināms, ka dažviet rūķu nodevēji izveidoja alianses ar orkiem. Tolkīns dažās viņa piezīmēs izsakās, ka rūķi, kas pievērsās ļaundarībai, visticamāk, nāca no tālāko austrumu klanu rūķiem, kur nonāca Morgota ēnā un pievērsās ļaunumam. Tomēr nav skaidrs, vai tie attiecas uz rūķiem, kas atradās ārpus Dzelzs kalniem (visvairāk zināmā rūķu cietokšņa). Tā kā rūķi pēc savas būtības nav ļauni, tikai daži no tiem kalpoja ienaidniekiem pēc savas gribas.[20]

HobitiLabot

 
Hobita mājvieta Jaunzēlandē (uzbūvēta filmēšanas vajadzībām)

Tolkīns identificēja hobitus kā cilvēku rases atvasi. Hobiti bija tikai 90–120 cm gari. Dzīvesveidā un paradumos viņi ļoti līdzinājās cilvēkiem, izņemot to, ka viņi deva priekšroku dzīvot alās pazemē.

Lai arī viņu izcelsme un senvēsture nav zināma, Tolkīns norādīja, ka viņi apmetās Anduīnas augšteces ielejās jau Trešajā laikmetā, bet pēc tūkstoš gadiem sāka migrēt uz rietumiem pāri Miglas kalniem Eriadorā. Galu galā daudzi hobiti apmetās Dalienā un netālajā Virpilī (Bree). Tolkīns saka, ka bija trīs hobitu veidi: pinkupekas, platperi un smalksti.

Hobiti, kas Tolkīna stāstos parādās visvairāk, ir Bilbo Baginss un viņa brāļadēls Frodo Tuntaks (viens un tas pats uzvārds atšķiras dažādu grāmatu tulkojumos), kuriem katram ir nozīmīga loma centienos iznīcināt Saurona izkalto Lielvaras Gredzenu; otrs ir Gollums, kādreizējais Smeagols, kurš ieguva Gredzenu pēc tā atrašanas Anduīnā. Gendalfs stāsta Frodo, ka Smeagols piederējis hobitiem līdzīgai upju tautai, taču ilgā gredzena glabāšana samaitājusi un deformējusi viņu par Gollumu.

"Gredzenu pavēlnieka" laikos hobiti jau sen runāja cilvēku vestronā, lai gan viņu dialekts norāda, ka viņi iepriekš runājuši valodā, kas ir līdzīga Rohānas ļaužu valodai.

Citas humanoīdu rasesLabot

Enti bija koku gani. Iluvatars tos izveidoja pēc Javana lūguma, lai pasargātu kokus no elfu, rūķu un cilvēku izcirtējiem. Kad elfi pirmo reizi pamodās, viņi "vēlējās sarunāties ar visām lietām" un mācīja entus runāt. Enti izstrādāja savu savdabīgu entu valodu, kuru citām rasēm nebija iespējams iemācīties, pateicoties tās garajām aprakstošajām frāzēm pat par visvienkāršākajām lietām. Toties enti varēja iemācīties citu rasu valodas un tādā veidā varēja komunicēt ar citiem. Runnorni (Huorns) pēc formas bija starpposms starp entu un kokiem: enti, kas "aizmiguši", vai koki, kas kļuvuši mežonīgi aktīvi; viņi izjuta dziļu antagonismu pret orkiem. Uz "Gredzenu pavēlnieka" laiku enti bija iznīkstoša rase, jo entu sievas bija pazudušas. Enti sava vecākā Kokubārzdas vadībā palīdzēja uzveikt Sarumanu, iznīcinot Izengardas cietoksni, un runnorni apkāva viņa orku armiju.

 
Orku kaujinieks

Orki un troļļi bija ļauni radījumi, kurus audzēja Morgots. Orku un troļļu precīza izcelsme nav skaidra, jo Tolkīns apsvēra dažādas iespējas un dažreiz mainīja savas domas, atstājot vairākus neatbilstīgus variantus. "Hobits" raksta par gobliniem un hobgobliniem, un lielākajā daļā izdevumu sākumā esošā piezīme ir paskaidrots, ka "orks" un "goblins" ir sinonīmi, bet "hobgoblins" attiecas uz lielākiem orkiem. Trešā laikmeta beigās parādījās uruki jeb urukhaji vai dižorki: liela un izturīga orku rase, kas labāk izturēja saules gaismu nekā parastie orki.

Tolkīns piemin arī "cilvēkorkus" un "orkcilvēkus"; arī "pusorkus" vai "goblincilvēkus". Viņiem ir dažas kopīgas pazīmes ar orkiem (piemēram, "šķībās acis"), bet tiek raksturots, ka viņi izskatās vairāk kā cilvēki. Daži parādās nodaļās par Helma dzīles kauju un Dalienas tīrīšanu, kur tiek atgādināts, ka līdzīga orcīga izskata ļaudis redzēti jau agrāk, radot nepatikšanas Virpilī.

Troļļi tika izgatavoti no akmens. Ents Kokubārzda tos apraksta "Gredzenu pavēlniekā" kā "Troļļi ir vien pakaļdarinājums, ko Naidnieks uztapināja Lielajā Tumsā, lai izmēdītu entus, tāpat kā uztapināja orkus, lai izmēdītu elfus". Dienasgaisma šādus "akmens troļļus" pārvērta atpakaļ akmenī. "Hobita" nodaļā "Jērgaļas cepšana" trīs troļļi noķer Bilbo un rūķus un plāno tos apēst; bet rītausmas gaisma viņus pirms tam pārvērš akmeņos. Tolkīns arī apraksta Saurona audzētu troļļu rasi, kuru sauca par ologhajiem, kura bija lielāka un spēcīgāka par parastajiem troļļiem un varēja izturēt dienasgaismu. Citi pieminētie paveidi ietver alu troļļus, pakalnu troļļus, kalnu troļļus un sniega troļļus. "Hobitā" Gendalfs norāda uz troļļiem, kuriem ir vairāk nekā viena galva: "Es baidos, ka troļļi tā rīkojas, pat tie, kuriem katram ir tikai viena galva." Daži karavīri no Far-Haradas tiek raksturoti kā pustroļļi vai troļļcilvēki.

Akmens giganti parādās "Hobitā", savā starpā cīnoties Miglas kalnu ielejās. Nekādos citos Tolkīna rakstos uz viņiem nav atsauces. Milži reizēm tiek pieminēti garāmejot. Domā, ka gan Helma dzīles, gan Minastiritu būvējuši milži.

Mjūlipi (Mewlips) ir leģendāras radības, kas minētas "Toma Bombadila piedzīvojumos". Saka, ka tie dzīvo cietoksnī aiz Merloka kalniem un Todes purva (lai gan nav skaidrs, vai tās ir reālas vietas). Viņi notver savus upurus un ievelk viņus cietoksnī, lai apēstu.

Nehumanoīdās rasesLabot

Viduszemē parādīti arī saprātīgi dzīvnieki, piemēram, ērgļi, Huans Lielsuns no Valinoras un vilkiem līdzīgie vārgi. Ērgļus izveidoja Iluvatars vienlaikus ar entiem, un vārgi, iespējams, bija agrāko vilkaču pēcnācēji, taču kopumā šo dzīvnieku izcelsme nav skaidra. Milzu zirnekļi, piemēram, Šeloba, cēlušies no Ungoliantas nezināmā ceļā, kuras izcelsme nav zināma. Pie citām saprātīgām sugām pieder krebeni, ļaunās vārnas, kuras strādāja par spiegiem Sarumanam, un kraukļi, kas pienesa ziņas rūķiem. Vampīri īsi tiek pieminēti "Silmarillionā" (iespējams, identiski ar lielajiem sikspārņiem, kuri "Hobitā" palīdzēja gobliniem un vārgiem). Rohānas mearasu zirgu šķirne arī šķiet saprātīga un saprot cilvēku runu. Beornam pie mājas dzīvoja vairāku dzīvnieku sugu draugi. "Toma Bombadila piedzīvojumos" minēti āpšu ļaudis, kuri vienā stāstā notver Tomu Bombadilu. Citur Bombadils runā ar vairākiem vietējiem dzīvniekiem.

Bruņurupuču zivis ir milzu jūras bruņurupuču rase, kas minēta "Toma Bombadila piedzīvojumos". Pēdējā no bruņurupuču zivīm imitē salu, gaidot, kad cilvēki izkāps uz viņas muguras. Tad tā apgāžas, iedzenot viņus nāvē jūrā.

PūķiLabot

Pūķi (vai "tārpi") ir sastopami vairākos veidos, un tos atšķir pēc tā, vai tiem ir spārni un vai tie izdveš uguni (aukstie pūķi un ugunspūķi). Pirmais no ugunspūķiem bija Glaurungs,[21] kuru audzēja Morgots Angbandā un sauca par “Lielo tārpu”, “Morgota tārpu” un “Pūķu tēvu”. Glaurungs spēlēja izšķirošo lomu Morgota cīņās pret elfiem Pirmajā laikmetā un Nargotrondas sakāvē, bet Turins galu galā viņu nonāvēja. Spārnoti pūķi pirmo reizi parādījās Lielajā kaujā Pirmā laikmeta beigās, un tos vadīja pūķis Ankalagons Melnais. Tajā kaujā viņu nogalināja Earendils. Gendalfs tomēr piebilst, ka pat Ankalagona uguns nebija pietiekami karsta, lai iznīcinātu Saurona Gredzenu.

Trešajā laikmetā dzīvoja tārps Skata, "Eredmitrina (Pelēko kalnu) lielais pūķis", kuram piederēja liela rūķu dārgumu krātuve, bet viņu nokāva Frams no Ēoteodas ziemeļos neilgi pēc tam, kad rūķi tika padzīti no Morijas. Rūķi pieprasīja savus dārgumus atpakaļ, bet Frams viņiem iedeva tikai kaklarotu, kas izgatavota no Skata zobiem. Pēc tam daudzi rūķi apmetās Pelēkajos kalnos; bet pūķi tur vairojās, un liels aukstais pūķis nogalināja karali Dainu I (pēc tam viņa mantinieks Trors, Torina Ozolvairoga vectēvs, atgriezās, lai atjaunotu karalisti zem kalna Ereborā). Pēc gandrīz diviem gadsimtiem šo karaļvalsti iznīcināja Smogs, lidojošs ugunspūķis, kuru vēlāk "Hobitā" nogalināja Bards Strēlnieks. "Hobits" piemin arī vērtārpus Pēdējā tuksnesī ("Austrumu austrumos") un akmens pūķus.

GrāmatasLabot

"Hobits" un "Gredzenu pavēlnieks" tiek pasniegti kā Tolkīna stāstījums par notikumiem, kas pierakstīti Sarkanajā grāmatā, kuru rakstījuši Bilbo Tuntaks (Baginss), Frodo Tuntaks un citi hobiti, kā arī labojuši un anotējuši viens vai vairāki Gondoras zinātnieki. Tolkiens plaši rakstīja par pasaules valodniecību, mitoloģiju un vēsturi, kas stiprināja šo stāstu pamatus. Daudzus no šiem rakstiem pēc autora nāves laikā rediģēja un publicēja viņa dēls Kristofers.

Starp tiem ir "Silmarillions", kas sniedz pasaules radīšanas stāstu un kosmoloģisku aprakstu, kurš ietver Viduszemi. Tas ir galvenais informācijas avots par Valinoru, Nūmenoru un citām senām zemēm. "Nepabeigtie stāsti" un daudzie "Viduszemes vēstures" sējumi satur daudz nepabeigtu stāstu un eseju, kā arī daudzus Tolkīna Viduszemes mitoloģijas projektus.

Tolkīna pabeigtie Viduszemes darbiLabot

  • 1937: Hobits (The Hobbit)
    • Hobits Bilbo Baginss pievienojas rūķu un burvja Gendalfa kompānijai, cenšoties atgūt veco rūķu karaļvalsti un tās dārgumus no pūķa Smoga.
  • Gredzenu pavēlnieks (The Lord of the Rings):
    • 1954: Gredzena brālība (The Fellowship of the Ring), Gredzenu pavēlnieka 1. daļa
      • Bilbo radinieks un mantinieks Frodo Tuntaks, cenšoties atbrīvot Viduszemi no Lielvaras Gredzena, pievienojas Gredzena brālībai, kuras mērķis ir to iznīcināt.
    • 1954: Divi torņi (The Two Towers), Gredzenu pavēlnieka 2. daļa
      • Brālība sadalās: kamēr Frodo un viņa draugs Sems turpina savu ceļu ar Gredzenu, Aragorns, Gimlins un Legolass cīnās, lai izglābtu hobitus Peregrīnu Tuku un Meriadoku Bricbrandaku no orkiem un Rohānas karalisti no Sarumana.
    • 1955: Karaļa atgriešanās (The Return of the King), Gredzenu pavēlnieka 3. daļa
      • Frodo un Sems sasniedz Mordoru, bet Aragorns ierodas Gondorā, lai atgūtu savu mantojumu.
  • 1962: Toma Bombadila piedzīvojumi un citi panti no Sarkanās grāmatas (The Adventures of Tom Bombadil and Other Verses from the Red Book)
    • Dzejoļu krājums, kas brīvi saistīts ar Gredzenu pavēlnieka notikumiem.
  • 1967: Ceļš turpinās (The Road Goes Ever On)
    • Dziesmu cikls ar komponistu Donaldu Svannu (ilgi neizdots, bet pārpublicēts 2002. gadā)

Pēcnāves publikācijasLabot

Tolkīns nomira 1973. gadā. Visus turpmākos darbus, kas saistīti ar Viduszemi, rediģēja viņa dēls Kristofers Tolkīns un publicēja pēcnāves laikā. Tikai "Silmarillions", "Bilbo pēdējā dziesma" un "Hurina bērni" tiek pasniegti kā pabeigti darbi — pārējie ir veidoti no piezīmju kolekcijām un melnrakstu versijām.

  • 1977: Silmarillions (The Silmarillion)
    • Sendienu vēsture pirms "Gredzenu pavēlnieka", ieskaitot Nūmenoras krišanu.
  • 1980: Nepabeigtie stāsti par Nūmenoru un Viduszemi (Unfinished Tales of Númenor and Middle-earth)
    • Stāsti un esejas, kas saistītas ar "Silmarillionu" un "Gredzenu pavēlnieku", bet daudzi nekad netika pabeigti.
  • 1981: Dž. R. R. Tolkīna vēstules (The Letters of J. R. R. Tolkien)
    • Dažādu vēstuļu apkopojums, ko Tolkīns rakstījis visas dzīves laikā. Visvairāk attiecas uz Viduszemi.
  • 1990: Bilbo pēdējā dziesma (Bilbo's Last Song)
    • Dzejolis (publicēts uz plakāta 1974. gadā, neizdots grāmatās līdz 1990. gadam)

Viduszemes sēriju vēsture:

  • 1983: Zudušo stāstu 1. grāmata (The Book of Lost Tales 1)
  • 1984: Zudušo stāstu 2. grāmata (The Book of Lost Tales 2)
    • Mitoloģijas agrākās versijas no sākuma līdz beigām.
  • 1985: Belerianda poēmas (The Lays of Beleriand)
    • Divi gari dzejoļi (Poēma par Berenu un Ludiēnu, un Turina sāga)
  • 1986: Viduszemes veidošana (The Shaping of Middle-earth)
    • Aizsākta mitoloģijas pārrakstīšana no sākuma.
  • 1987: Pazaudētais ceļš un citi raksti (The Lost Road and Other Writings)
    • Mitoloģijas pārrakstīšanas turpināšana, īpaši izceļot Nūmenoru.
  • 1988: Ēnas atgriešanās (The Return of the Shadow) ("Gredzenu pavēlnieka" vēsture, 1. sējums)
  • 1989: Izengardas nodevība (The Treason of Isengard) ("Gredzenu pavēlnieka" vēsture, 2. sējums)
  • 1990: Gredzena karš (The War of the Ring) ("Gredzenu pavēlnieka" vēsture, 3. sējums)
  • 1992: Saurons uzvarēts (Sauron Defeated) ("Gredzenu pavēlnieka" vēsture, 4. sējums)
    • "Gredzenu pavēlnieka" tālāka attīstība. Ietver arī citu Nūmenoras vēstures versiju.
  • 1993: Morgota gredzens (Morgoth's Ring) ("Silmarilliona" attīstība, pirmā daļa)
  • 1994: Dārgakmeņu karš (The War of the Jewels) ("Silmarilliona" attīstība, otrā daļa)
    • Pēc "Gredzenu pavēlnieka" radušies centieni pārskatīt publicēto mitoloģiju. Ietver pretrunīgi vērtēto sadaļu "Pārveidotie mīti", kurā dokumentēts, kā Tolkīna domas radikāli mainījās viņa dzīves pēdējos gados.
  • 1996: Viduszemes ļaudis (The Peoples of Middle-earth)
    • Avotu materiāls pielikumiem "Gredzenu pavēlniekā" un daži vēlāki raksti, kas saistīti ar "Silmarillionu" un "Gredzenu pavēlnieku".
  • 2007: Hurina bērni (The Children of Húrin)
    • Viena no trim Silmarilliona "Lielajām pasakām" (pārējās divas ir stāsts par Berenu un Ludiēnu un stāsts par Gondolīnas krišanu), sniegtas sīkākas detaļas.

"Hobita" vēsture (divos sējumos, redaktors Džons Reitlifs)

  • 2007: Baginsa kungs (Mr. Baggins)
  • 2007: Atgriešanās Bagendā (Return to Bag-End)
  • 2017: Berens un Ludiēna (Beren and Lúthien)
    • Grāmatu ilustrējis Alans Lī, rediģējis Kristofers Tolkīns, un tajā iekļautas dažādas stāsta versijas, parādot stāsta attīstību laika gaitā.
  • 2018: Gondolīnas krišana (The Fall of Gondolin)

LatviskiLabot

Latviski tulkoti "Hobits" (Zane Rozenberga, 1991) un "Gredzenu pavēlnieka" visas sešas grāmatas, bet bez paskaidrojošajiem pielikumiem (Ieva Kolmane, 2002—2004). Tulkojumos ievērojami atšķiras uzvārdi un nosaukumi, tā, "Hobita" Baginsi "Gredzenu pavēlniekā" kļuvuši par Tuntakiem.[22]

AdaptācijasLabot

FilmasLabot

Dž. R. R. Tolkīns vēstulē savam dēlam Kristoferam Tolkīnam izklāstīja savu politiku attiecībā uz viņa darbu pielāgošanu filmām: “Māksla vai nauda”.[23] Viņš 1969. gadā pārdeva “Hobita” un “Gredzenu pavēlnieka” ekranizācijas tiesības, saņēmis nodokļu rēķinu. Pašlaik tās pieder "Middle-earth Enterprises". "Tolkien Estates" patur ekranizācijas tiesības uz "Silmarillionu" un pārējiem darbiem.

Pirmā demonstrētā filma bija "Hobits" 1977. gadā, animācijas filma, kuru veidoja Rankin-Bass studija. Sākotnēji tā tika parādīta ASV televīzijā.

Nākamajā (1978.) gadā iznāca Ralfa Bakši veidotā filma ar nosaukumu "Gredzenu pavēlnieks"; tā bija stāsta pirmās puses adaptācija, izmantojot rotoskopa animāciju. Lai arī filma bija relatīvi uzticīga pirmavotam un guva komerciālus panākumus, tā saņēma kritiku no daudzām pusēm.

 
Jaunzēlandes "Air New Zealand" lidmašīna ar filmas "Hobits: negaidītais ceļojums"' reklāmu.

1980. gadā Rankin-Bass producēja animācijas TV filmu, kas aptuveni atspoguļoja "Gredzenu pavēlnieka" otro pusi un kuru sauca par "Karaļa atgriešanos". Tomēr tā tieši nesekoja Bakši filmai.

"Gredzenu pavēlnieka" aktierfilmas nācās gaidīt līdz XXI gadsimtam. Filmas režisēja Pīters Džeksons, un tās tika uzņemtas Jaunzēlandē ar valdības un banku sistēmas atbalstu.

  • "Gredzenu pavēlnieks: gredzena brālība" (2001)
  • "Gredzenu pavēlnieks: divi torņi" (2002)
  • "Gredzenu pavēlnieks: karaļa atgriešanās" (2003)

Triloģijai bija lieli kases un kritikas panākumi. Šīs trīs filmas kopā ieguva septiņpadsmit Oskarus.

"Hobita" filmu sērija ir hronoloģiska priekštece "Gredzenu pavēlnieka" filmu triloģijai, kuru arī uzņēma Jaunzēlandē Pītera Džeksona vadībā. Lai arī Tolkīna romāns "Hobits" ir viena grāmata, atšķirībā no "Gredzenu pavēlnieka", "Hobita" filmu sērija ir tāda pati triloģija kā "Gredzenu pavēlnieks". Filmas tika izlaistas 2012., 2013. un 2014. gada decembrī.

 
Sers Pīters Džeksons "Hobitu" filmēšanas laikā Jaunzēlandē
  • "Hobits: negaidīts ceļojums" (2012)
  • "Hobits: Smoga posta zeme" (2013)
  • "Hobits: piecu armiju kauja" (2014)

"Silmarilliona" un citu Tolkīna grāmatu ekranizācijas tiesības joprojām kontrolē "Tolkien Estate", tāpēc uz tām bāzētu filmu parādīšanās netiek gaidīta ātrāk kā 2043. gadā, turklāt autortiesības varētu tikt vēl vairāk pagarinātas.[24]

SpēlesLabot

Tolkīnas darbi ir lielā mērā ietekmējuši lomu spēles un citus rakstniekus, piemēram, Robertu Hovardu, Fricu Leiberu, Hovardu Lavkraftu un Maiklu Mūrkoku. Lai arī slavenākā spēle, kuru daļēji iedvesmoja šis uzstādījums, bija "Dungeons & Dragons", tomēr ir bijušas arī tieši Viduszemē balstītas un licencētas spēles. Tās ir “Decipher IncLord of the Rings Roleplaying Game (tika izlaista 2002—2006) un Middle-earth Role Playing (MERP) no “Iron Crown Enterprises” (tika izlaista 1984—1999). Kopš 2011. gada Cubicle 7 izlaiž The One Ring Roleplaying Game,[25] taču licencēšanas problēmu dēļ plāno 2020. gadā to pārtraukt.[26]

 
Par entiem tērpti ļaudis vasaras saulgriežu parādē 2007. gadā Fremontā (ASV, Vašingtonas štatā).

Tomēr autortiesību un licenču īpašnieki visai maz ietekmējuši lomu spēles brīvā dabā uz Viduszemes bāzes, kuras bija ļoti populāras XX gadsimta beigās. Radās spēcīga "tolkīnistu" subkultūra,[27][28] kura organizē gan savas spēles,[29] gan tikšanās — "konventus" un festivālus. Bieži tajos tiek piedāvāti muzikāli, vizuāli vai rakstiski mākslas darbi par Viduszemes tēmām, kuru eksistence ir likumpārkāpums saskaņā ar stingru pieeju autortiesībām.

Viduszemes spēli pa e-pastu sākotnēji 1990. gadā izveidoja Game Systems, Inc ar Tolkien Enterprises licenci, un tā joprojām ir aktīva.[30] Šī spēle pa e-pastu tika ievietota Piedzīvojumu spēļu mākslas un dizaina akadēmijas Slavas zālē 1997. gadā.

Simulations Publications izveidoja trīs kara spēles, pamatojoties uz Tolkīna darbu. Gredzena karš aptvēra lielāko daļu notikumu "Gredzenu pavēlniekā". Gondora koncentrējās uz Pelennoras kauju, un Saurons rādīja Otrā laikmeta cīņu Mordoras vārtu priekšā. Iron Crown Enterprises publicēja Gredzena brālību. Galda spēli, ko arī sauc par Gredzena karu, ir publicējusi Fantasy Flight Games.

EA Games ir izlaidusi spēles, kas balstītas uz Džeksona filmām, spēļu konsolēm un datoram. To skaitā ir Divi torņi, Karaļa atgriešanās, reāllaika stratēģijas spēle Kauja par Viduszemi, tās turpinājums Kauja par Viduszemi II un tās paplašinājums Kauja par Viduszemi II: Burvju ķēniņa izaugsme — tas ļauj jums kontrolēt Angmāras karotājus, kas ir Burvju ķēniņa cietoksnis, un lomu spēli Trešais laikmets. Traveller's Tales spēles izstrādāja Lego The Hobbit un pirms tam Lego The Lord of the Rings. Spēļu pamatā bija filmas, bet to pasaule un varoņi gandrīz pilnībā bija veidoti no LEGO ķieģelīšiem.

Grāmatu spēles (oficiāli Tolkien Enterprises licencētas) ietver Vivendi platformas programu The Fellowship of the Ring, Sierra reāllaika stratēģijas spēli War of the Ring un daudzas spēles, kuru pamatā ir "Hobits".

Papildus tam, dažas spēles notiek laikposmā starp Tolkīna diviem galvenajiem darbiem ("Hobits" un "Gredzenu pavēlnieks"), piemēram, Viduszeme: Mordoras ēna. Šajā spēlē spēlētāji uzņemas Taliona, Gondoras reindžera, lomu. Viņam jāsēj haoss Saurona armijās un pakalpiņos.

Turbine (tagad Warner Bros meitasuzņēmums) 2007. gada aprīlī izlaida pirmo uz Viduszemes pamatotu, grafisku masveidīgu daudzu spēlētāju lomu spēli (MMORPG) — The Lord of the Rings Online: Shadows of Angmar, kurai sekoja vairāki paplašinājumi.

Papildus oficiāli licencētajām spēlēm, daudzas Tolkīna iedvesmotas modifikācijas un pielāgotas kartes ir izgatavotas daudzām spēlēm, piemēram, Warcraft III, Minecraft,[31] Rome: Total War, Medieval II: Total War, The Elder Scrolls IV: Oblivion un The Elder Scrolls V: Skyrim.

Fanu mākslaLabot

Lai gan autortiesību turētāji cenšas saglabāt kontroli pār Viduszemes publisko attēlojumu, nekomerciālajai mākslai viņi pieiet ar daudz mazāku stingrību. Pasaules lielākajā, pārsvarā angļvalodīgajā fanu mākslas serverī fanfiction.net "Gredzenu pavēlnieks" ieņem 4. vietu ar 57 tūkstošiem uz tā bāzes rakstītu literāru darbu ("Hobits" ar 13 tūkstošiem ir 9. vietā un "Silmarillions" ar 6 — 19.)[32] Vairākas šādas grāmatas ir ieguvušas popularitāti starp krievvalodīgajiem lasītājiem, kā divu autoru vairāksējumu "Melnā Ardas grāmata", kura apskata notikumus Viduszemē no Melkora puses, Nika Perumova sērija "Tumsas gredzens", kura turpina Viduszemes vēsturi pēc 300 gadiem, un Olgas Čigirinskas "Ausmas otrā pusē", kurā sīkāk aprakstīti Berena piedzīvojumi Pirmajā laikmetā.[33]

AtsaucesLabot

  1. Tolkīna intervija BBC 1964. gadā (angliski)
  2. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 180, 200, 328.
  3. 3,0 3,1 Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 294.
  4. Encyclopedia of Arda
  5. Harper, Douglas. "Midgard". Online Etymological Dictionary etymonline.com.
  6. Mitchell, Bruce; Robinson, Fred C. A Guide to Old English (Sixth ed.). p. 360.
  7. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 297.
  8. 8,0 8,1 The Ring of Words, p. 164
  9. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 151, 183 and 283.
  10. 10,0 10,1 Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 211.
  11. J. R. R. Tolkien (1981), The Letters of J. R. R. Tolkien, George Allen & Unwin, letter nos. 137 (p.168, 1953), 139 (p. 170), 141 (p. 171), 144 (p. 177), and 160 & 161 (p. 210, 1955); ISBN 0-04-826005-3
  12. Website removal tolkienion.com
  13. Присоединение России к Бернской конвенции www.avtorpravo.net.ru
  14. Tolkien, J.R.R. "Prologue". The Lord of the Rings
  15. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 169.
  16. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 190.
  17. Tolkien, Christopher, ed. (1996). The Peoples of Middle-earth, The History of Middle Earth. XII. Boston : Houghton Mifflin Co. p. 410. ISBN 0-395-82760-4.
  18. Tolkien, J.R.R. (1998). Unfinished Tales. pp. 388. ISBN 9780261103627.
  19. Martinez, Michael (15 November 2011). "Did Dwarves Ever Serve Sauron?". middle-earth.xenite.org
  20. Tolkien, J.R.R. "Appendix F". The Lord of the Rings. But they [Dwarves] are not evil by nature, and few ever served the Enemy of free will, whatever the tales of Men may have alleged. For Men of old lusted after their wealth and the work of their hands, and there has been enmity between the races.
  21. Tolkien, J.R.R. The Silmarillion. p. 353.
  22. Tulkojuma kvalitātes kritēriju piemērošana „Gredzenu pavēlnieka” tulkojuma problēmu cēloņu analīzē
  23. Tolkien, J.R.R. Humphrey Carpenter (ed.). Letters. 202.
  24. Will The Silmarillion be adapted into a film or television series?
  25. The One Ring Roleplaying Game
  26. UNEXPECTED TOR2 UPDATE
  27. Субкультура толкиенистов (эссе по социологии).
  28. Толкиенистская субкультура глазами мифолога
  29. С ДЕРЕВЯННЫМ МЕЧОМ ПРОТИВ РЕАЛЬНОСТИ
  30. Middle-Earth Play-By-Mail (1990)
  31. Bauer, Manuel. "Minecraft: Spieler haben das komplette Auenland nachgebaut". Computer Bild.
  32. FanFiction: Books
  33. Продолжения Толкина. Ник Перумов, Ниэнна и другие