Vitebskas apgabals
Vitebskas apgabals (baltkrievu: Ві́цебская во́бласць, krievu: Ви́тебская о́бласть) ir viens no Baltkrievijas apgabaliem. Tas robežojas ar Mogiļevas un Minskas apgabaliem dienvidos un Grodņas apgabalu rietumos, kā arī ar Lietuvu rietumos, Latviju ziemeļrietumos un Krievijas Pleskavas apgabalu ziemeļos un Smoļenskas apgabalu austrumos.
| Vitebskas apgabals Віцебская вобласць Витебская область |
|||
| — apgabals — | |||
 |
|||
|
|||
|
|||
| Valsts |  Baltkrievija
| ||
|---|---|---|---|
| Centrs | Vitebska | ||
| Administratīvais iedalījums | 23
|
||
| Platība | |||
| - Kopā | 40 049,99 km² | ||
| Iedzīvotāji (2009) | |||
| - Kopā | 1 230 821 | ||
| - Blīvums | 30,7/km² | ||
| - Etniskais sastāvs | baltkrievi (82,0%) krievi (13,6%) |
||
| Mājaslapa: http://www.vitebsk-region.gov.by/ | |||
 Vitebskas apgabals Vikikrātuvē
| |||
Vēsture
labot šo sadaļuAp 6. gadsimtu no dienvidrietumiem tagadējā Vitebskas apgabalā ieceļoja slāvu valodās runājošas ciltis, kas saplūda ar vietējām baltu ciltīm. Iespējams, ka baltu kultūras elements ir bijis tik stiprs, ka vārdā "krīviči" ir saglabājies senāko baltu cilšu pašnosaukums.[1] Senākā rakstiskā atsauce par notikumiem tagadējā Vitebskas apgabala teritorijā atrodama "Pagājušo gadu vēsturē" (sarakstīta ap 1113. gadu), kur saglabājusies ziņa par varjagu apmešanos Polockā 862. gadā.[2] Polockā valdīja norvēģu vikingu cilmes Polockas kņazs Ragnvalds (baltkrievu: Рагвалодap, 945-978), viņa meita Ragneda (Ragnhilda) un viņas dēls Izjaslavs Vladimirovičs (988—1001), kas tiek uzskatīts par Polockas Rurikoviču dinastijas ciltstēvu. Polockas kņazi tajā laikā pārvaldīja ne vien tagadējā Vitebskas, bet arī Minskas un daļēji arī Grodņas apgabalu teritoriju un konkurēja ar Kijivas lielkņaziem. 986. gadā pēc Konstantinopoles imperatora rīkojuma vikings Torvalds Kodransons uzcēla pirmo Polockas kristiešu baznīcu.[3] Vitebska rakstos pirmoreiz pieminēta 1021. gadā. Polockas kņazs Vseslavs Bračislavičs "Brīnumdaris" (1044-1101) karoja ar Novgorodu un Kijivu, lai padarītu Polocku par vadošo Senkrievijas pilsētu. Pēc Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča nāves viņa valstī izveidoja Druckas, Minskas un Vitebskas dalienu kņazistes.
Eimunda sāgā minēts, ka 1041. gadā par Polockas valdnieku kļuva no Norvēģijas padzītais vikings Eimunds,[4] bet ticamāk, ka viņš saņēma valdīšanā tās kaimiņos esošo zemi Daugavas lejtecē (Daugavas līvu zemi (Livoniju) vai Jersikas ķēniņvalsti).[5][6] 1107. gadā milzīgs Polockas un Vitebskas kņazu karaspēks devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru. 1130. gadā Kijivas lielkņazs Mstislavs Lielais pievienoja Polocku saviem valdījumiem un iecēla savu dēlu Izjaslavu Mstislaviču par Polockas kņazu. 1139. gadā sākās Vitebskas kņazu cīņa par varu Polockā ar Druckas un Minskas kņaziem, kas turpinājās līdz pat 13. gadsimta vidum. 1274. gadā Zelta Ordas hans Mengu-Timurs padarīja Smoļenskas kņazu Gļebu Rostislaviču par savu vasali un arī Vitebska bija spiesta maksāt meslus Zelta Ordas mongoļu valdniekiem.
No 1265. gada Polockas kņazi kļuva par Lietuvas dižkunigaišu vasaļiem, bet 1307. gadā Polockas kņazisti un 1320. gadā Vitebskas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. 1393. gada par Vitebskas kņazu kļuva nākamais Lietuvas dižkunigaitis Vītauts. 1504. gadā izveidoja Polockas vaivadiju, 1508. gadā Vitebskas vaivadiju Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Žečpospolitas kopvalsts sastāvā. Krievijas caristes karaspēks šīs zemes okupēja Livonijas kara (1563—1579), pēc tam Otrā Ziemeļu kara laikā (1654—1667). 1597. gadā Vitebskai piešķīra Magdeburgas pilsētas tiesības. Pēc Polijas dalīšanas apgabalu iekļāva Pleskavas guberņā (1772—1777), Polockas guberņā (1777-1796), Baltkrievijas guberņā (1796—1802), Vitebskas guberņā (1802—1917). Kopš 1921. gada Vitebskas apgabals bija Baltkrievijas PSR, izņemot nelielu daļu (Viļņas apgabala ziemeļos) Polijas Republikas sastāvā. Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijas iestādes apgabala rietumdaļu pievienoja Ostlandei kā Glubokojes apriņķi (1941-1944). Kopš 1991. gada neatkarīgās Baltkrievijas Republikas sastāvā.
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuVitebskas apgabalā atrodas daudz ezeru. Dienvidos atrodas Čašņiku līdzenums un Verhņebjarezinas zemiene. Austrumos — Lučosas zemiene. Ziemeļaustrumos — Suražas zemiene. Apgabala centrs un rietumu daļa atrodas Polockas zemienē, kas aizņem gandrīz pusi no apgabala teritorijas. Ceturto daļu apgabala aizņem augstienes.
Klimats — mēreni kontinentāls ar ilgām un aukstām ziemām un vēsām, mitrām vasarām. Janvārī vidējā temperatūra svārstās no -6.5 °C rietumos līdz -8.5 °C austrumos. Jūlija temperatūra — ap 17-18 °C. Vidējais nokrišņu daudzums — no 600mm zemienēs līdz 750mm augstienēs. Ap 70% nokrišņu ir gada siltajā sezonā. Veģetācijas periods ir 180-190 dienas ilgs.
Vitebskas apgabals ir lielākais Baltkrievijā apgabals pēc ūdenstilpju kopējās platības. Upes, kas plūst caur Vitebskas apgabala teritoriju, pieder Daugavas, Dņepras, Nemunas un Lovates baseiniem. Lielākās no upēm — Daugava un Dņepra, ir kuģojamas. Reģions ir iztekas vieta Bjarezinas un Drucas upēm. Apgabalā atrodas apmēram 2 800 ezeru, no kuriem lielākie ir Asvejas un Lukomļas ezeri.
Lielākajā daļā lauksaimniecības zemes dominē velēnu podzolētās augsnes (mālsmilts un smilšmāls) un kūdra.
Meži aizņem aptuveni trešdaļu teritorijas. Visbiežāk sastopamās koku sugas ir priede un egle, tāpat reģionam raksturīgi arī bērzi, alkšņi un apses. Savukārt purvi aizņem tikai 6% teritorijas, jo daudzi no tiem ir nosusināti.
Šeit atrodas Braslavas ezeru nacionālais parks un daļēji — Bjarezinas biosfēras rezervāts.
Administratīvais iedalījums
labot šo sadaļuApgabalā ietilpst 2 apgabala pakļautības pilsētas — Novopolocka un Vitebska, kā arī 21 rajoni — Bješankoviču rajons, Braslavas rajons, Čašņiku rajons, Dokšicu rajons, Dubrovnas rajons, Haradokas rajons, Hlibokajes rajons, Ļepjeļas rajons, Ļoznas rajons, Mjoru rajons, Oršas rajons, Pastavu rajons, Polockas rajons, Rasonu rajons, Sjanno rajons, Šarkavščinas rajons, Šumiļinas rajons, Talačinas rajons, Ušaču rajons, Vjerhņadzvinskas rajons, Vitebskas rajons.
Pilsētas
labot šo sadaļu- Vitebska — 370 645 iedz.
- Orša — 116 936 iedz.
- Novopolocka — 107 088 iedz.
- Polocka — 83 700 iedz.
- Pastavi — 20 100 iedz.
- Hlibokaje — 18 700 iedz.
- Ļepjeļa — 17 608 iedz.
- Novalukomļa — 13 577 iedz.
- Haradoka — 12 300 iedz.
- Baraņa — 11 400 iedz.
- Talačina — 9 900 iedz.
- Čašņiki — 9 400 iedz.
- Mjori — 8 100 iedz.
- Dubrovna — 8 600 iedz.
- Sjanno — 7 600 iedz.
- Vjerhņadzvinska — 7 300 iedz.
- Dokšici — 6 912 iedz.
- Dzisna — 1 633 iedz.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Т. Н. Джаксон Austr i gordum. Древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Языки славянской культуры, 2001; 208 стр.
- ↑ Повесть Временных лет (tulkojums no senkrievu valodas)
- ↑ «Рюрик Людбрандсон и Торвальд Кодранссон: первые белорусские святые. Михаил Голденков, "Новая Европа" 19.03.2007». Arhivēts no oriģināla, laiks: 23.03.2016. Skatīts: 23.08.2014.
- ↑ «Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 23. augustā.
- ↑ Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. Arhivēts 2013. gada 4. novembrī, Wayback Machine vietnē. (Skat. 44. komentāru)
- ↑ Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (Skat. 48. komentāru)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vitebskas apgabals.
 | Šis ar Baltkrieviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |