Vikipēdija

Kristofors Kolumbs

Itāļu jūras braucējs, Amerikas kontinenta atklājējs

Kristofors Kolumbs (1451—1506; itāļu: Cristoforo Colombo, spāņu: Cristóbal Colón, portugāļu: Cristóvão Colombo, vācu: Christoph Kolumbus) bija Spānijas vai Itālijas izcelsmes jūrasbraucējs, kurš šķērsoja Atlantijas okeānu un 1492. gadā zem spāņu karoga sasniedza Karību jūras salas. Viņš domāja, ka Zeme ir apaļa un, braucot uz rietumiem, viņš varētu sasniegt Āzijas Tālos Austrumus.

Kristofors Kolumbs
Christopher Columbus
Kristofors Kolumbs
Personīgā informācija
Dzimis 1451. gadā
Dženova, Dženovas Republika (tagad Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1506. gada 20. maijā
ārpus Valjadolidas, Spānija
Paraksts

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Saskaņā ar apstrīdētu, bet visizplatītāko versiju,[1] dzimis 1451. gadā Dženovā, bet uz viņa dzimšanas vietu pretendē arī ducis citu Itālijas pilsētu.[2] Viņš esot bijis vecākais no Dženovas Republikas audēja un audumu tirgotāja Domenika Kolumba trim dēliem.[3]

Tomēr 2024. gadā publicēts Granadas universitātes ģenētisks pētījums apgalvo, ka Kolumbs bijis ebrejs no Spānijas, visticamāk, no Valensijas.[1] Lai izvairītos no vajāšanām, viņš tādā gadījumā slēpis savu ticību vai pieņēmis katolicismu.[1]

Kolumbs pašmācības ceļā apguva latīņu valodu un pieredzi tirdzniecībā.[4] Viņš devās daudzos tirdzniecības ceļojumos pa Vidusjūru, nokļuva līdz Anglijai (varbūt arī Islandei) un Gvinejai Āfrikā. 1476. gadā apmetās Lisabonā kā Dženovas firmas Centurione pārstāvis un apprecējās ar kapteiņa Perestrellas, Madeiras tuvumā esošās Portusantu salas gubernatora, meitu Filipi un saņēma mantojumā no sievastēva viņa kartes, memuārus un ziņas par Rietumāfrikas piekrastes un Atlantijas okeāna salu atklāšanu.

Portugālē Kolumbs sāka nodarboties ar kosmogrāfiju — ģeogrāfisko, dabaszinātnisko un astronomisko atziņu kopumu. Tālaika ģeogrāfi pieņēma, ka Zemeslodei ir mazāks apkārtmērs, daži jūrasbraucēji ticēja, ka samērā īsā braucienā no Azoru vai Kanāriju salām varētu nokļūt līdz garšvielām bagātajai Indijai Dienvidāzijā. Pats Kolumbs uzskatīja, ka šis attālums ir tikai 5000 km.[3]

1483. gadā Kolumbs veltīgi mēģināja iegūt Portugāles karaļa Žuau II labvēlību savam rietumu jūrasbrauciena plānam.[5] Taču toreiz portugāļi veltīja visas pūles, lai atrastu ceļu uz Indiju gar Āfrikas krastiem. Trīs gadus vēlāk viņu gaidīja nākamā rūgtā vilšanās Kordovā — valdnieku pāris Kastīlijas Izabella un Aragonas Ferdinands pārsūtīja viņa priekšlikumu zinātnieku komisijai Salamankā, kas to noraidīja. Kolumbs no jauna ieradās Portugāles galmā, bet Bartolomeu Diašs 1488. gadā jau bija atklājis jūrasceļu uz Indiju apkārt Āfrikai, un par viņa plānu nevienam nebija intereses.[6]

1492. gadā Kolumbs atgriezās Spānijā, kur pēc Granadas iekarošanas tās dievbijīgie valdnieki ļāva sevi pārliecināt par iespēju izplatīt kristīgo ticību. Viņi garantēja Kolumbam admirāļa titulu, mantojamu vicekaraļa stāvokli visās viņa atklātajās zemēs, desmito daļu peļņas no tirdzniecības ar tām un daudzas citas privilēģijas.[3]

Ceļojumi

labot šo sadaļu
 
Kristofora Kolumba ceļojuma laikā izmantotā Atlantijas okeāna karte ar Japānas, Ķīnas un Indijas hipotētisko atrašanās vietu
 
Četras Kolumba ekspedīcijas pāri Atlantijas okeānam (1492-1503)

1492. gadā 3. augustā Kolumbs ar flagmaņkuģi Santa Maria un 120 vīriem no Palosas ostas devās pirmajā ekspedīcijā. Viņu pavadīja divas karavelas — "Pinta" un "Ninja". Spānijas valdnieki bija ar mieru atlīdzināt tikai pusi ekspedīcijas izdevumu, atlikumu — abu mazāko kuģu apgādi un komandas salīgšanu samaksāja vietējie kuģu īpašnieku brāļi Pinsoni. Pēc ilgākas uzkavēšanās Kanāriju salās kuģi 6. septembrī devās uz rietumiem.[7]

Kolumbs gan prata ar mērījumiem pēc saules un zvaigznēm noteikt ģeogrāfisko platumu, bet sava kuģa atrašanās vietas ģeogrāfisko garumu varēja novērtēt tikai aptuveni. Turklāt viņš atzīmēja mazāk nobraukto jūdžu, lai nebiedētu kuģu komandu, kas aizvien skaļāk mudināja atgriezties. 7. oktobrī jūrnieki novēroja sauszemes putnus, kas liecināja, ka tuvojas zeme, un 12. oktobrī pulksten divos no rīta no Pintas priekšgala atskanēja jūrnieka Rodrigo de Triana kliedziens: Tierra! Tierra! (Zeme! Zeme!) Atklāto salu Kolumbs nosauca par Svētā Pestītāja salu (Sansalvadoru Bahamu arhipelāgā). Viņš izkāpa krastā un Spānijas kroņa vārdā svinīgi „ieņēma šo zemi” un kā admirālis un vicekaralis pieņēma no saviem ļaudīm paklausības zvērestu. Līdz gada beigām viņš atklāja arī Kubas piekrasti un Espanjolu. 25. decembrī "Santa Maria" avarēja, un Kolumbs pēc ciešanu pilna brauciena ar karavelu "Ninja" 1493. gada martā atgriezās Spānijā, pa ceļam pieturot Lisabonā.[8]

Kolumbs bija pārliecināts, ka atradis nepazīstamas salas Japānas (Čipangas) tuvumā un ātri atklās Āzijas kontinentu. Tāpēc viņš nosauca šo to par Rietumindiju un iedzīvotājus par indiāņiem (los indios).[9] Viņa pārspīlētais attēlojums un pārliecība, ka Garšvielu salas (Moluku salas) un Indija jau drīz būs sasniedzamas, panāca spēcīgas flotes — 17 kuģu ar 1500 vīriem — nosūtīšanu viņa vadībā. Otrajā ekspedīcijā (1494—1496) admirālis Kolumbs atklāja vairākas Mazās Antiļu salas, Puertoriko un Jamaiku, tomēr ne zeltu un garšvielas, tālab ļoti cieta viņa prestižs.[10]

Uzklausot Espanjolas kolonistu sūdzības, kronis atcēla Kolumba monopolu, un interese par jaunu ekspedīciju rīkošanu atslāba. Daļēji to ietekmēja arī Portugāles pretenzijas uz Āzijas vistālāko austrumdaļu. Tordesiljasas līgums 1494. gada jūnijā iezīmēja robežlīniju 370 jūdzes aiz Zaļā raga salām, un visa teritorija uz rietumiem no šis ass tika piešķirta Spānijai.[11]

Pēdējo divu gadu Kolumba jūrasbraucienu sagatavošanu un norisi pavadīja lielas finansiālas un organizatoriskas grūtības. Savā trešajā ekspedīcijā (1498—1500) Kolumbs atklāja Trinidadas salu un pirmo reizi sasniedza arī Dienvidamerikas cietzemi. Bet kā jauno teritoriju gubernators viņš neattaisnoja cerības, jo aizvien vairāk virsroku sāka gūt viņa alkas pēc zelta, varas un slavas, slimīga uzpūtība un aizdomīgums. Kolonisti Espanjolas salā sacēlās, un kroņa pilnvarotais aizsūtīja Kolumbu važās uz Spāniju. Viņam gan izdevās atkal iemantot karaļa labvēlību, taču viņš neatguva titulus un agrāk piešķirtās tiesības.[12] Ceturtās ekspedīcijas laikā (1502—1504) viņš pētīja Centrālamerikas piekrastes joslu, bet neatrada ne zeltu, ne ceļu uz Āziju. Pēdējos mūža gadus Kolumbs pavadīja cieņas un bagātības apņemts, tomēr smagi slims un sarūgtināts par apsolīto mantojamo īpašumu un titulu zaudējumu. Kolumba neatlaidība un navigācijas prasme padarīja viņu par neapstrīdamu Jaunās pasaules atklājēju, taču pārspīlētā ticība paša misijai un lieluma mānija viņam vienlaikus neļāva saprast šo atklājumu patieso ģeogrāfisko nozīmi.[13]

Nozīme

labot šo sadaļu

Kolumba ceļojumu rezultātā Spānija sāka Karību reģiona kolonizāciju. Kolumbs nebija pirmais eiropietis, kurš sasniedza Ameriku. Jau 11. gadsimtā vikingi bija devušies uz Ziemeļameriku no Grenlandes un tur nodibinājuši īslaicīgu koloniju.[14] Tomēr Jaunās pasaules atklāšana neapšaubāmi pieder pie visievērojamākajiem notikumiem pasaules vēsturē, un 1492. gadu pat uzskata par jauno laiku sākumu. Kolumba atklājumi tiek vērtēti divējādi, jo, no vienas puses, viņš sekmēja Lielos ģeogrāfiskos atklājumus un Eiropas ekspansiju, bet, no otras puses, netieši radīja apstākļus iedzimto (indiāņu) iznīcināšanai un verdzībai Karību jūras salās.[15]

Notika arī sugu apmaiņa — gan ar cilvēkiem derīgām sugām (tomātu, kartupeļu, zirgu), gan kaitīgām (baktēriju, vīrusu, parazītu).[16]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 «Христофор Колумб был испанским евреем, считают ученые». BBC News Русская служба (krievu). 2024-10-14. Skatīts: 2024-10-14.
  2. ↑ J. Edwards. Ferdinand and Isabella. Routledge, 2014-06-11. ISBN 978-1-317-89345-5.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 William D. Phillips, Carla Rahn Phillips. The worlds of Christopher Columbus (Digital printing of reprinted ed. 1992 izd.). Cambridge : Cambridge Univ. Press, 2002. ISBN 978-0-521-35097-6.
  4. ↑ Smithsonian Magazine. «Columbus' Confusion About the New World». Smithsonian Magazine (angļu). Skatīts: 2023-06-23.
  5. ↑ Rickey, V. Frederick (1992-10-01). "How Columbus Encountered America" (en). Mathematics Magazine 65 (4): 219. doi:10.2307/2691445. ISSN 0025-570X.
  6. ↑ NA NA. Christopher Columbus and the Enterprise of the Indies: A Brief History with Documents. Springer, 2016-09-23. ISBN 978-1-137-08059-2.
  7. ↑ John Dyson. Columbus : for gold, God and glory. Toronto : Madison Press, 1991. ISBN 978-0-670-83725-0.
  8. ↑ Samuel Eliot Morison, Erwin Raisz, Bertram Green. Admiral of the Ocean Sea: a life of Christopher Columbus. Boston : Little, Brown, 1970. ISBN 978-0-316-58478-4.
  9. ↑ Encyclopedia of North American Indians. Boston, Mass. : Houghton Mifflin. 1996. ISBN 978-0-395-66921-1.
  10. ↑ Silvio A. Beding. The Christopher Columbus Encyclopedia. Springer, 2016-02-08. ISBN 978-1-349-12573-9.
  11. ↑ Bailey Wallys Diffie, George Davison Winius, Boyd C. Shafer. Foundations of the Portuguese empire, 1415-1580. Europe and the world in the age of expansion. Minneapolis (Minn.) : University of Minnesota press, 1978. ISBN 978-0-8166-0782-2.
  12. ↑ Laurence Bergreen. Columbus: The Four Voyages, 1492-1504. Penguin, 2012-09-25. ISBN 978-0-14-312210-4.
  13. ↑ Luis N. Rivera Pagán, Luis N. Rivera Pagán. A violent Evangelism: the political and religious conquest of the Americans. Louisville, Ky : Westminster/John Knox Press, 1992. ISBN 978-0-664-25367-7.
  14. ↑ «Why Do We Celebrate Columbus Day and Not Leif Erikson Day?». Culture (angļu). 2015-10-11. Skatīts: 2023-06-23.
  15. ↑ Boivin, Nicole; Fuller, Dorian Q; Crowther, Alison (2012-09). "Old World globalization and the Columbian exchange: comparison and contrast" (en). World Archaeology 44 (3): 452–469. doi:10.1080/00438243.2012.729404. ISSN 0043-8243.
  16. ↑ Nunn, Nathan; Qian, Nancy (2010-05-01). "The Columbian Exchange: A History of Disease, Food, and Ideas" (en). Journal of Economic Perspectives 24 (2): 163–188. doi:10.1257/jep.24.2.163. ISSN 0895-3309.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kristofors_Kolumbs&oldid=4170530"