Dienvidslāvijas Karaliste
Dienvidslāvijas Karaliste bija valsts, kas pastāvēja starpkaru periodā no 1918. līdz 1941. gadam Balkānu pussalas rietumu daļā (līdz 1929. gadam tās nosaukums bija Serbu, horvātu un slovēņu karaliste). Tā apvienoja bijušās Serbijas Karalistes un Melnkalnes Karalistes, kā arī horvātu, slovēņu un bosniešu apdzīvotās Austroungārijas daļas.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
Vēsture
labot šo sadaļu1914. gada 28. jūnijā Austroungārijas impērijas anektētajā Bosnijā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips, kas vēlējās apvienošanos ar Serbijas Karalisti, nošāva impērijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, kas drīz noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās. Kara rezultātā Austroungārija sabruka — 1918. gada 29. oktobrī mūsdienu Slovēnijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas teritorijās tika pasludināta Slovēņu, horvātu un serbu valsts, kas 1. decembrī apvienojās ar Serbijas Karalisti, izveidojot Serbu, horvātu un slovēņu karalisti.
1920. gada 28. novembrī notika pirmās Skupščinas (parlamenta) vēlēšanas, kurās vairākumu ieguva serbu partijas. 1921. gada 28. jūnijā tika pieņemta tā sauktā Vita dienas (pēc pieņemšanas datuma) konstitūcija, saskaņā ar kuru Serbu, horvātu un slovēņu karaliste kļuva par unitāru monarhiju ar vienpalātas parlamentu (Nacionālo asambleju), kurā bija 300 deputāti. Vēsturisko zemju un novadu vietā ieviesa jaunu administratīvo iedalījumu 33 provincēs (departamentos).
Lai arī Austroungārijas pakļautībā bijušās slovēņu un horvātu zemes bija salīdzinoši augsti attīstītas, pārējā valstī dominēja lauksaimniecība. 1922. gadā karalistē bija 5 miljoni liellopu un 7 miljoni aitu. Galvenie eksporta produkti bija kukurūza, kvieši, lopi un koksne.[3]
Tā kā apvienotajā valstī mazākumtautības (pārējās, bez serbiem) nesaņēma nekādu autonomiju, karalisti pastāvīgi piemeklēja iekšpolitiskas krīzes. Galvenā pretruna bija starp serbiem un horvātiem. 1928. gada 20. jūnijā parlamentā tika nāvīgi sašauts Horvātu zemnieku partijas līderis Stepans Radičs un augustā Zagrebā Skupščinas (parlamenta) horvātu deputāti atklāja separātu parlamentu. 1929. gada 6. janvārī karalis Aleksandrs I atcēla satversmi, atlaida Skupščinu, arodbiedrības, izformēja tās politiskās partijas, kuras pamatojās uz etniskiem vai reliģiskiem kritērijiem, izveidoja jaunu valdību un vietējo vēlēto amatpersonu vietā iecēla savus cilvēkus. Karalis pasludināja sevi par vienīgo likumdošanas un izpildvaras avotu, tā ieviešot karaļa diktatūru.
1929. gada 3. oktobrī valsti oficiāli pārdēvēja par Dienvidslāvijas Karalisti. Tika ieviests jauns administratīvais iedalījums — 9 banati (banovinas), kuru robežas pārsvarā nesakrita ar vēsturiskajām un etniskajām robežām, jo karalis vēlējās veicināt unitāras valsts veidošanos. 1931. gada 3. septembrī karalis izdeva jaunu satversmi, kura paredzēja divpalātu parlamenta izveidi. Pirmajās vēlēšanās 1931. gada 8. novembrī uzvarēja jaunizveidotā varas partija. Arī nākamajās vēlēšanās 1935. un 1938. gadā uzvarēja valdošā režīma saraksts, tomēr saņemot arvien mazāk balsu. No 1935. līdz 1939. gadam premjerministrs ir Milans Stojadinovičs.
1932. gada septembrī Horvātijā, Likas reģionā radikālā ustašu organizācija sarīkoja sacelšanos, kuras apspiešana prasīja divas nedēļas. Arī citus Horvātijas rajonus, Bosniju un Slovēniju pārņēma zemnieku nemieru vilnis.[4] Slovēņus un horvātus neapmierināja viņu ekonomiski attīstītāko reģionu pakļaušanu serbu ekonomiskajām interesēm, savukārt Melnalnes iedzīvotājus neapmierināja viņu identitātes pilnīga pakļaušana serbiem. 1934. gada 10. oktobrī vizītes laikā Francijā ustaši nogalināja karali Aleksandru I. Tā kā troņmantinieks Petars vēl nebija sasniedzis pilngadību, tika izlemts izveidot reģentu padomi, kuru vadīja princis Pauls.
Ņemot vērā aizvien vājākos vēlēšanu rezultātus, princis Pauls pārliecināja premjeru Stojadinoviču par vienošanos ar horvātiem. Horvātu cīņa par autonomiju vainagojās ar panākumiem 1939. gada 26. augustā, noslēdzot tā saukto Sporazum (vienošanos), saskaņā ar kuru tika izveidota Horvātu banats, kurā ietilpa bijušās Savas un Primorjes banati un astoņas no blakus esošajām četrām banatiem atdalītas teritorijas. Tai bija paredzēts savs parlaments un valdība, kura bija jāieceļ karalim.
Pēc Vācijas spiediena 1941. gada 25. martā princis Pauls parakstīja Berlīnes—Romas paktu, taču tas izraisīja serbu tautas protestus un 27. martā militārā apvērsumā princis Pauls tika gāzts, līgums ar Ass valstīm lauzts un par karali pasludināts princis Petars. Atbildot uz apvērsumu, 6. aprīlī Vācijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un ātri okupēja visu valsti. 10. aprīlī Zagrebā tika pasludināta Horvātijas neatkarīgā valsts. Pārējā Dienvidslāvijas teritorija tika sadalīta starp Vāciju, Itāliju, Ungāriju un Bulgāriju.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Birgitta Busch, Helen Kelly-Holmes. Language, Discourse and Borders in the Yugoslav Successor States. Multilingual Matters, 2004. 26. lpp. ISBN 978-1-8535-9732-9. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 26. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 25. oktobris.
the official language of the Kingdom was 'Serbo-Croato-Slovenian'
- ↑ Milan Mesić. Perspectives of Multiculturalism: Western and Transitional Countries. Zagreb : FF Press, 2004. 322. lpp.
a triple-named language, called officially Serbo-Croato-Slovene
- ↑ Peoples of All Nations
- ↑ Rotčailds, Džozefs. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Zvaigzne ABC. Rīga. 1999. ISBN 9984-17-283-X
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidslāvijas Karaliste.
