Gistavs Flobērs

Gistavs Flobērs (franču: Gustave Flaubert; dzimis 1821. gada 12. decembrī, miris 1880. gada 8. maijā) bija franču romānu rakstnieks un dramaturgs, ko uzskata par vienu no dižākajiem Rietumu rakstniekiem.^{[nepieciešama atsauce]} Visplašāk pazīstams kā pirmā izdotā romāna “Bovarī kundze” (Madame Bovary, 1857) autors. Flobēram raksturīgs ļoti sīkumains un skrupulozs rakstības stils.

Gistavs Flobērs Gustave Flaubert Personīgā informācija Dzimis 1821. gada 12. decembrī Ruānā, Francijā Miris 1880. gada 8. maijā (58 gadi) Ruānā, Francijā

Literārā darbība Nodarbošanās rakstnieks dramaturgs Slavenākie darbi Bovarī kundze Ietekmējies no Viktors Igo, Bairons, Johans Volfgangs fon Gēte Ietekmējis Francs Kafka, Emils Zolā, Anton Chekhov, Žans Pols Sartrs,, Gijs de Mopasāns

Dzīve

Jaunība

Flobērs piedzima 1821. gada 12. decembrī Ruānā, Ziemeļnormandijas reģionā Francijā. Viņš bija ķirurga Ašila Kleofasa Flobēra (1784—1846) un Annas Žistinas Karolinas (dzim. Flerio) (1793—1872) otrais dēls. Dzimtajā pilsētā Ruānā viņš nodzīvoja līdz 1840. gadam, kad devās uz Parīzi studēt tieslietas.

Flobērs bija vienaldzīgs students. Parīze viņam nepatika. 1840. gada beigās viņš apceļoja Pirenejus un Korsiku. 1846 gadā pēc epilepsijas lēkmes Flobērs pārtrauca studijas un atstāja Parīzi.

Pie mātes

Flobērs pārvācās uz Ruānu pie mātes, dzīvoja mājā pie Sēnas. Flobērs neapprecējās. No 1846. līdz 1854. gadam viņam bija mīlas dēka ar dzejnieci Luīzu Kolē (Louise Colet) (viņa rakstītās mīlas vēstules vēl ir saglabājušās). Biogrāfs Emils Fagē (Émile Faguet) apgalvo, ka ar Luīzu Kolē bija Flobēra vienīgās nopietnās romantiskās attiecības. Mīlas dēkas beigšanās noveda pie tā, ka viņš vēlējās tikai platonisku draudzību un apmeklēja prostitūtas.

1846. gadā viņš kopā ar ilggadējo draugu Maksimu Dikānu (Maxime Du Camp) apceļoja Lielbritāniju. No 1849. līdz 1850. gadam viņš devās garā ceļojumā uz Tuvajiem Austrumiem. Apciemojot Grieķiju, Ēģipti un Beirūtu, viņš esot saslimis ar sifilisu, bet Žans Pols Sartrs apgalvojis, ka Flobērs dēkas safantazējis. Viņš slimoja ar veneriskajām slimībām lielāko daļu mūža.

Francijas—Prūsijas kara laikā prūšu kareivji okupēja Flobēra māju, un 1872. gadā nomira viņa māte. Pēc viņas nāves rakstnieku piemeklēja finansiālas grūtības. 1880. gadā Flobērs cieta no triekas un 58 gadu vecumā nomira. Viņu apglabāja ģimenes mauzolejā Ruānā un pilsētas muzejā uzcēla pieminekli.^{[nepieciešama atsauce]}

Darbi un ietekme

Reālisma pārstāvis, ietekmējis Kafku, Zolā, Velbeku un citus.

Bibliogrāfija (nepilna)

• Vājprātīgā atmiņas (Mémoires d’un fou) (1838)
• Bovarī kundze (1857) ISBN 978-5-401-00790-2
• Salambo (Salammbô) (1862)
• Jūtu audzināšana (L'Éducation sentimentale) (1869)
• Svētā Antonija kārdināšana (La Tentation de Saint Antoine) (1874)
• Trīs stāsti (Trois contes) (1877)
• Buvārs un Pekušē (Bouvard et Pécuchet) (1881), izdots pēc nāves
• Vispārpieņemto ideju vārdnīca (Dictionnaire des idées reçues) (1911), izdots pēc nāves
• Novembris (1842)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gistavs Flobērs.
• [5] Ruānas Universitātes arhīvs (franciski)
• Brown, Frederick, Flaubert: a Biography, Little, Brown; 2006. ISBN 0-316-11878-8 Biogrāfija (angliski)