Rīgas robežas

Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km², bet pierēķinot piepilsētas, galvaspilsētas platība sasniedz aptuveni 7000 km². Rīgas tagadējās robežas pastāv kopš 1974. gada.

Rīgas robežu izmaiņas vēstures gaitā

Pilsētas robežu sākumā veidoja pilsētas nocietinājumi, bet apdzīvotā teritorija bija plašāka par nocietinājumos ietverto. Jau 13. gadsimtā ārpus mūriem pastāvēja priekšpilsētas. Pirmais pilsētas aizsardzības mūris stiepās pa tagadējām Kalēju, Zirgu, Krāmu, Daugavas ielām un Rīgas upi. 1210. gadā mūri pagarināja līdz Daugavai. Pilsētas platība mūra iekšpusē bija aptuveni 16 hektāri. 13. gadsimtā beigās pilsētas nocietinājumus paplašināja gar Daugavmalu līdz Sv. Gara tornim, pa Torņu ielu līdz Pulvertornim un pa tagadējo Meistaru ielu līdz Kalēju ielai kopā ietverot 28 hektārus lielu teritoriju. Šāda Rīgas robeža saglabājās līdz 16. gadsimtam (nelielas pārmaiņas notika sakarā ar Ordeņa pils būvi). 16. gadsimta vidū sākās jaunas nocietinājumu sistēmas izbūve, kas ilga aptuveni 100 gadus. Vaļņa iekšpusē tika ietverta aptuveni 35 hektārus liela teritorija. Šīs robežas iezīmē tagadējais pilsētas kanāls un 17. gadsimta beigās celtā Citadele.

Ārējās nocietinājumu līnijas izbūve

1626. gadā izveidoja pilsētas ārējo nocietinājuma joslu ar 11 nelielām skanstīm un palisādēm. 17. gadsimta vidū palisāžu josla stiepās aptuveni pa tagadējo Dzirnavu ielu. 18. gadsimta vidū centrālajā daļā tā pavirzījās līdz tagadējās Ģertrūdes ielai, ietverot aptuveni 305 hektārus. 1780. gados sākās pilsētas pārplānošanas projekta (izstrādāta 1769. gadā) īstenošana. Tika izveidota aizsardzības distance jeb esplanāde. Paplašinātās priekšpilsētas robežas nostiprināja ar jaunu palisāžu joslu, kas sniedzās līdz tagadējai Matīsa ielai. Līdz 1780. gadiem pilsētas administratīvās darbības robežas sakrita ar ārējo nocietinājumu līniju.

Rīgas policijas novads

Rīgas priekšpilsētas 1798. gada kartē (no Broces kolekcijas).

Rīgas apkārtnes karte (1913). Blīvākas apdzīvotības zonas iezīmētas sarkanā krāsā.

1808. gadā palisādes likvidēja, pārcēla arī Rīgas vārtus. Pārdaugava, kam, izņemot Kobronskansti, nocietinājumu nebija, par priekšpilsētu kļuva 1780. gados. Šajā laikā uz Rīgu tika attiecināti arī Krievijas Impērijas policijas noteikumi, tādēļ nodibināja policijas pārvaldi. Tai pakļauto teritoriju sadalīja iecirkņos un kvartālos, noteicot atsevišķu pilsētas daļu, kā arī visas pilsētas policijas darbības robežas. Policijas novads ietvēra aptuveni 3300 hektārus. 1828. gadā Rīgas policijas novadam tika noteiktas jaunas robežas, kas ietvēra aptuveni 5200 hektārus lielu teritoriju (ieskaitot ūdeņus). Ar nelieliem grozījumiem robeža pastāvēja visu 19. gadsimtu.

1860. gados sakarā ar nocietinājumu likvidēšanu tika izstrādāti un apstiprināti vairāki pilsētas apbūves plāni (1857, 1860, 1861). Līdz 1880. gadiem pilsētas administratīvo iestāžu pārzinātā teritorija aptuveni sakrita ar pilsētas policijai pakļauto teritoriju, izņemot 9 tā saucamās bruņinieku muižas: Hermeliņa, Mellera, Frīdriha muižu, kā arī Lucavsalu, Kojusalu, Vējzaķsalu, Šlotmakera, Vīberta un Lībiešu jeb Lībekas salu, kas bija pakļautas pilsētas policijai, bet administratīvi ietilpa īpašā Akmeņsalas draudzes novadā.

Baltijas guberņās 1877. gadā ieviešot 1870. gada Krievijas Impērijas pilsētu nolikumu, pilsētas pārvaldei pakļāva tā saucamos "numuru iecirkņus" (aptuveni 6780 hektārus). Tajā ietilpa daudzi atsevišķi no Rīgas patrimoniālā apgabala zemes privātīpašumā, dzimtnomā vai nomā pārgājuši zemes gabali un muižiņas (1879. gadā tādu bija aptuveni 1000). Līdz ar to administratīvajām iestādēm pakļautā teritorija pārsniedza pilsētas policijas novada robežas.

Pēc 1888. gada policijas iestāžu reformas tika likvidēta Rīgas zemes tiesas (landfogtijas) policijas nodaļa, kam bija pakļauts patrimoniālais apgabals. Daļa šā apgabala un Rīgas apriņķa tika nodotas pilsētas policijas pārziņā (aptuveni 19 tūkstoši hektāru). Pilsētas administratīvās darbības zonas bija daudz mazākas. Neatrisinātais Rīgas robežas jautājums radīja daudz sarežģījumu pilsētas saimnieciskajā darbībā un pārvaldē, tāpēc 1880. gados radās vairāki pilsētas robežu projekti (1882., 1887., 1898.), taču tie netika apstiprināti. 1905. gadā pilsētas valde iesniedza valdībai apstiprināšanai jaunu Rīgas robežu projektu, kas paredzēja Rīgai aptuveni 9014 hektāru lielu platību (no tiem 808 hektāri ūdeņu), bet arī tas netika apstiprināts. Projekts paredzēja pilsētai pievienot plašu teritoriju līdz Juglas ezeram un Ķīšezeram, ietverot Biķerniekus, Strazdumuižu, Čiekurkalnu, Mežaparku, Aplokciemu, Mangaļus, kā arī Pārdaugavā — Ziepniekkalnu, daļu Bieriņu muižas, Pleskodāles Balto muižu, Podragu un citas teritorijas. 1919. gadā šo projektu papildināja, paredzot pilsētas robežās ietvert Purvciemu, Spilvi un citas teritorijas (pilsētas kopplatība aptuveni 12 850 hektāru). Taču Rīgas pilsētas robežas jautājums joprojām vēl nebija atrisināts.

Robežu paplašināšana pēc Pirmā pasaules kara (1924—1927)

1922. gadā tika izdoti noteikumi, kas pilsētas robežu stipri paplašināja. 1924. gada 20. februārī pieņēma likumu par pilsētas administratīvajām robežām. Tas ietvēra aptuveni 20 580 hektārus (kopā ar ūdeņiem). Pilsētas robežās tika iekļauta plaša teritorija Pārdaugavā ieskaitot Bolderāju, Daugavgrīvu, Buļļu muižu, Kleistus, Lielo un Mazo Dammes muižu, Solitūdes muižu, Anniņmuižu, Šampēteri un atlikušo Bieriņu muižas daļu. Daugavas labajā krastā pilsētai pievienoja Ķengaragu, Dreiliņus, Vecmīlgrāvi un daļu Mangaļsalas. 1927. gada 11. jūnijā Rīgas pilsētas teritorijā tika iekļauts Jaunciems.

Robežu paplašināšana pēc Otrā pasaules kara (1924—1974)

Rīgas robežas mūsdienās.

LPSR laikā Rīgas pilsētas robežas vairākkārtīgi mainījušās un paplašinājušās. 1949. gadā Rīgas pilsētai pievienoja Vecāķus kopā ar vēl daļu Mangaļu pagasta. No 1946. līdz 1959. gadam Rīgas pilsētas sastāvā kā atsevišķs rajons ietilpa Jūrmala. Pēdējās robežu izmaiņas notika 1968. un 1974. gadā.