Buļļu muiža

Buļļu muiža (Bullenhof, Bullenfahr) bija muiža zemes šaurumā starp Buļļupi un Baltijas jūru. Pēc tam, kad 1755. gadā Lielupes grīva izveidojās tagadējā vietā, Buļļu muižas zemes sadalījās divās daļās. Tādēļ mūsdienās agrākās muižas zemes atrodas gan Rīgas pilsētas (Rītabuļļi un Vakarbuļļi), gan Jūrmala pilsētas (Buļļuciems) teritorijā. Buļļu muižas ēkas atradušās Buļļupes ziemeļu krastā tagadējos Rītabuļļos.

Vēsture

Viduslaikos gar jūras malu gāja svarīgais zemes ceļš no Rīgas uz Kurzemi un Prūsiju. Līdz 1454. gadam zemes šaurums starp jūru un Buļļupi piederēja pie Rīgas patrimoniālā apgabala, bet tad to ieguva Livonijas ordenis. 1495. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs nodeva šo apvidu un pārceltuvi lēnī Jānim Bildringam (Büldring), bet 1516. gadā arī krogu ceļotāju izmitināšanai.^[1]

Pēc ordeņa likvidācijas un Kurzemes un Zemgales hercogistes izveides Buļļu muižu 1561. gadā ieguva hercogs Gothards, bet viņa dēls hercogs Vilhelms 1617. gadā to iznomāja savam sekretāram Paulam Špankavam. Poļu-zviedru kara laikā Buļļu muižu ieņēma zviedru karaspēks, pie jaunās Daugavas ietekas jūrā 1608. gadā tika uzcelta Neimindes skanste. Otrā Ziemeļu kara laikā hercogs Jēkabs bija spiests 1660. gadā atteikties no Buļļu muižas, bet paturēja tiesības uz Slokas un Bulduru muižām. 1679. gadā kapteinis Špankavs īpašumu par 1900 dālderiem pārdeva ģenerālleitnantam Martinam Šulcam. 17. gadsimta beigās muižiņa tika reducēta. Reducēto muižu Zviedrijas karalis pēcāk par 1500 dālderiem ieķīlāja virstiesas tiesnesim Hermanim Vitem fon Nordekam.^[2] No 1692. gada Buļļu muižas plosts bija noteikts kā vienīgā pārceltuve pāri Lielupei ceļā no Rīgas uz Kurzemi. 1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā un nācās izveidot no jauna pārceltuvi pie Lielupes grīvas no Vārnukroga uz Buļļu muižas plosta krogu, kas ceļotājiem kalpoja kā jaunā Zviedru Vidzemes robežpāreja uz Kurzemes hercogisti.

Pēc Rīgas ieņemšanas 1716. gadā Rīgas krievu gubernators Pēteris Goļicins Buļļu muižiņu iznomāja Hermanim fon Nordekam. 1770. gadā par ķīlas naudu Buļļu muižiņu Nordeku dzimta paturēja savā īpašumā. Pēc 1783. gada Slokas apgabala pievienošanas Krievijas Impērijai Buļļu muižu iekļāva Vidzemes guberņas Daugavgrīvas draudzes novada teritorijā. Tajā bija 13 zemnieku mājas ar nosaukumiem Innuži, Brieži, Kajaki, Brūži, Strēliņi un Ziemeļi. Zemnieku—zvejnieku mājas un plosta krogu vairākkārt nācās celt no jauna ceļojošās smilšu kāpas dēļ.

1820. gadā muižiņa piederēja kolēģijas padomnieka fon Šulca mantiniekiem, bet 1909. gadā īpašniece bija A. Benus (Venus). 1910. gadā ap 3000 pūrvietu lielo muižu ieguva Rīgas domnieks Jēkabs Erhards.^[3]

1924. gadā agrākās Buļļu muižas teritoriju iekļāva Rīgas pilsētas administratīvajās robežās.

Ēku komplekss

Līdz 20. gadsimta sākumam, kad muižas ēka gāja bojā, tā bijusi divstāvu koka celtne ar 18 istabām. Tuvumā saglabājusies 1991. gadā ievērojami pārbūvēta muižas kalpu māja un kūts 12 govīm un 2 zirgiem.^[3]

Atsauces

↑ P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 30 -31 lpp.
↑ Heinrich Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Band 1. Riga, 1836 - S. 39
↑ ^3,0 ^3,1 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 1. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 82.-86. lpp. ISBN 978-9934-11-935-4

Koordinātas: 57°00′45″N 23°58′40″E / 57.01250°N 23.97778°E / 57.01250; 23.97778

[1] P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 30 -31 lpp.

[2] Heinrich Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Band 1. Riga, 1836 - S. 39

[Piejūra-3] 3,0 ^3,1 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 1. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 82.-86. lpp. ISBN 978-9934-11-935-4

[1]

[2]

[3]