Vikipēdija

Mangaļsala

Mangaļsala ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā un pussala. Mangaļsalas apkaime atrodas Rīgas ziemeļu daļā starp Daugavas ieteku Rīgas līcī un Vecdaugavu.

Mangaļsala
Mangaļsala, skatoties no Mangaļsalas mola
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Platība 8,036 km²
Iedzīvotāju skaits 1 207 (2019)
Transports
Autobuss 24.
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu

Pa sauszemi tā robežojas ar Vecāķu apkaimi, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Vecdaugavas, Vecmīlgrāvja un Daugavgrīvas apkaimēm. Mangaļsalas apkaimes robežas ir Daugava, Audupe, Vecdaugava, līnija no Vecdaugavas līdz Rīgas līcim, Rīgas līcis. Mangaļsalas apkaimes kopējā platība ir 8,036 km², kas ir gandrīz par 3/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Tomēr, neskatoties uz šīs apkaimes relatīvi lielo platību, tā pastāv kā skaidri identificējama telpiski un funkcionāli vienota teritorija jeb apkaime. To veicina gan šīs apkaimes ģeogrāfiskais novietojums, gan arī teritorijas izmantošanas specifika, kad apbūve un arī saimnieciskās darbības objekti galvenokārt izvietoti vienkopus apkaimes dienvidu daļā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 12 390 metri. Pussalas garums no Vecāķiem līdz Daugavas ietekai gar krastu ir 4,2 km, platums no Rīgas līča līdz Audupei — 2,6 km.[1] Daļa apkaimes teritorijas atrodas dabas parkā "Piejūra". Vecdaugavas krasti ietilpst Vecdaugavas dabas liegumā.

Mangaļsala Rīgas administratīvajās robežās tika iekļauta 1960. gadā. Galvenās ielas ir Albatrosu, Traleru un Veiksmes iela. Ar Vecāķiem to savieno Stāvvadu iela, kas pēc būtības ir asfaltēta šoseja, un Mangaļsalas iela, kas pussalas vidienē drīzāk ir tūristu taka.

Salu veido upju sanestās smiltis. Paralēli 30-50 m platajai pludmalei stiepjas 20-50 m platas un ap 3 m augstas priekškāpas (ap 0,6 km no Daugavas grīvas — līdz 8 m augstumam),[2] aiz kurām atrodas pelēko kāpu josla, kā arī vecāki aa mežu apauguši priekškāpu posmi un mitras ieplakas. Aiz ieplakām atrodas divi kāpu vaļņi — kādreizējie jūras krasti, bet dziļāk pussalā līdz Vecdaugavai turpinās viegli viļņots smilšu līdzenums ar atsevišķām nelielām kāpu grupām. Pie Daugavas grīvas aiz kāpām saglabājusies niedrāju lagūna ar nelieliem ezeriņiem.[1]

Galvenais biotops Mangaļsalā ir mežainas piejūras kāpas. Nedaudz sastopami citi kāpu paveidi (embrionālās kāpas, priekškāpas), smiltāju un palieņu zālāji, staignāju meži un eitrofas augsto lakstaugu audzes.[1] Galvenais meža tips ir sauss priežu mētrājs, pussalā reģistrēti 16 dižkoki (no tiem 10 priedes).[2] Mangaļsalas mols ir putnu vērošanas vieta, uz jūrā esošā kuģa "Lady Cotlin" betona vraka uzturas jūras kraukļi.[2]

Vēsture

labot šo sadaļu

13. gadsimtā tagadējā Mangaļsala piederēja Daugavgrīvas klosterim, vēlāk — Livonijas ordenim.[1] Mangaļsala ir sens zvejnieku ciems (tā pirmais pieminējums esot 1330. gadā, kad Livonijas ordenis jau esošajā ciemā un Rīnūžos nomitinājis Kurzemes zvejniekus un piešķīris tiem loču monopoltiesības Daugavas grīvas rajonā)[3] bijušajā Mangaļu pagastā, Mangaļsalas augšgalā gar Vecdaugavu, iezīmēts 17. gadsimta Rīgas patrimoniālā apgabala kartēs kā Magnusa sala (vai pārceltuve), vēlāk kā Magnusciems.[1][4] Ķīšezera ziemeļu krastā šai laikā atzīmēta Magnusa muiža. Līdz 1840. gadam Mangaļu pussala bija sala, tā izveidojās 16. gadsimta otrajā pusē. Daugavas un tās toreizējās pietekas Lielupes izvietojums ievērojami atšķīrās no tagadējā. Lielupes ūdeņi ieplūda Daugavā pa tagadējo Buļļupi. Daugavas grīva atradās uz rietumiem no tagadējiem Vecāķiem. Mangaļsala jeb Magnusa sala (vācu: Magnusholm) izveidojās, kad Daugava lielos pavasara palos pārrāva lielo Buļļu salu pie tagadējās ietekas. Ar laiku vecā Daugavas grīva sāka aizsērēt ar jūras smiltīm, 1567. gadā upe izlauza savu tagadējo ceļu uz jūru. Tās vecā gultne kļuva aizvien seklāka un pilnīgi aizsērēja ap 1840. gadu, kad Vecdaugava kļuva par atteku un izveidojās Mangaļu pussala.

Sakarā ar Daugavas ietekas virziena maiņu 1765. gadā Mangaļsalā Daugavas labajā krastā sāka celt Komētas fortu. Pirmā pasaules kara laikā cietoksni atkāpjoties iznīcināja sapieri. Bijušās artilērijas baterijas un nocietinājumi kopā ar nocietinājumiem Daugavgrīvā ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.[5]

 
Ķeizara akmeņi

Mangaļsalas jūras dambis tika būvēts no 1850. līdz 1862. gadam, lai izveidotu jaunu kuģu ceļu, un, izmantojot Daugavas straumi, to padziļinātu. Austrumu molu veidoja pāļu konstrukcijas, kas vēlāk tika aizbērtas un pārklātas ar akmeņiem. Mols kalpo arī kā Daugavas labā krasta nostiprinājums. Uz dambja saglabājušies piemiņas akmeņi par godu imperatora Aleksandra II un troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumam 1856. un 1860. gadā. "Rīgas avīze" 1856. gada 28. maijā par šo notikumu raksta šādi: "1856. gada 27. maijā Viņa Augstība Aleksandrs II pēc dievkalpojuma 12:30 ar kuģi Rīga — Ļubeņ devies uz Dinamindes cietoksni, lai apskatītos cietokšņa iekārtas un nostiprinājumu (molu) ...".[6] 1990. gados piemiņas akmeņi tika sabojāti un Austrumu mola remonta laikā tie tika iemūrēti betona pamatnē.

Mangaļsalā atrodas arī piemiņas vieta 1905. gada revolucionāriem, kas nošauti kāpās 1906. gadā, soda ekspedīcija nežēlīgi izrēķinoties ar revolucionāro pulciņu dalībniekiem. Mangaļsala kļuva par soda vietu. No arhīvu materiāliem zināms, ka nāvei nolemtie no Centrālcietuma tika atvesti pa Daugavu ar kuģīti, rītausmā kāpās nošauti un aprakti, bet kāpas nolīdzinātas. Pagaidām zināma tikai viena no soda vietām, 1906. gada 16. maijā tajā vietā tika nošauti un aprakti astoņi Pārdaugavas revolucionārā pulciņa "Saules dēli" kaujinieki. Pieminot šo notikumu, 1970. gadā tika uzstādīts piemineklis.[7]

1913. gadā tika paredzēts zvejnieku ciematu likvidēt, lai izbūvētu nocietinātu rajonu pa visu pussalu. Tomēr Pirmais pasaules karš sākās, pirms šis nodoms tika realizēts.[8]

1920. gadā Daugavas krastos izvietojās Latvijas armijas kara pilsētiņa Daugavgrīvas artilērijai (sākotnēji Traktoru baterija, no 1935. gada — Krasta artilērijas pulks).[1][2] Pirmie gadi pagāja, atjaunojot karā sapostīto infrastruktūru un rokot nosusināšanas grāvjus.[2]

Mangaļu pagasts tika dibināts 1935. gadā, izdalot to no bijušā Daugavgrīvas pagasta. Tas stiepās apmēram 12 kilometru garā un 5 kilometru platā joslā gar piekrasti no Daugavas grīvas Gaujas grīvas virzienā, ietverot arī Vecāķus, Kalngali un Garciemu. Latviešu Konversācijas vārdnīcā šis pagasts raksturots kā "pilnīgi nepiemērots lauksaimniecībai, neauglīgo kāpu smiltāju un sastrēgušo ūdeņu dēļ". Aramzeme aizņēma tikai 3,8% no pagasta platības, un šai ziņā Mangaļu pagasts ierindojās pēdējā vietā starp Latvijas pagastiem. Pieskaitot mitrās pļavas un ganības, lauksaimniecības teritorijas aizņēma 28% no pagasta teritorijas. Tāpat nevienā citā pagastā nebija tik augsts (27%) sīko sētu (1—2 ha) procents kā šajā. Rīgas tuvuma dēļ pagasts būtībā izveidojās par vasarnīcu rajonu, kura kodols bija Vecāķi. 1945. gadā tika izveidots Mangaļu ciems, bet 1949. gadā pagasts tika likvidēts. 1960. gada 7. septembrī Mangaļsalu pievienoja Rīgai.[8] Mūsdienās daļa Mangaļu pagasta teritorijas ietilpst Ādažu novada Carnikavas pagastā, bet daļa — Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā.[9]

V. Veldre 1991. gada pārpublicējumā no 1938. gada pirmpublicējuma rakstā "Dzīve pie jūras" par Mangaļsalas ciema izskatu raksta šādi: "... bet viņu mājas nav tik izskatīgas, kādām vajadzētu būt Rīgas tuvumā: gandrīz visas jau stipri vecas, ielīkušiem un sūnainiem niedru jumtiem, gluži kā Nidā vai Papē, tanīs ciemos uz leju no Liepājas".[10] Šeit kā arī citos zvejnieku ciemos risinājušies rakstnieka Viļa Lāča romāna "Zvejnieka dēls" attēlotie notikumi. Arī vairāku romāna varoņu prototipi bijuši šo ciemu iedzīvotāji.

Padomju laika sākumā iedzīvotājiem nācies atteikties no lielas daļas to apsaimniekotās zemes smago nodokļu dēļ.[8] 1947. gadā izveidojas Mangaļu-Daugavgrīvas zvejnieku kolhozu, kopš 1949. gada to nosauca par "9. maija" kolhozu. 1950. gadā tas saņēma pirmos zvejas tralerus un paplašināja savu darbību pa visu Rīgas līci, ar 1955. gadu — arī ārpus tā. Padomju varas sākumgados Mangaļsalā izveidoja pamatskolu, kuru slēdza 1970. gados.[8] No 1960. gadiem pussalas dienvidos uzbūvēja kolhoza ostu, daudzdzīvokļu namu kvartālu, kuģu remonta bāzi un zivju apstrādes kompleksu, pie Vecāķu robežas — pionieru nometni. Kolhoza centru pārcēla no Vecmīlgrāvja uz Mangaļsalu. Agrākais zvejniekciems atrodas pie Daugavas, Vecdaugavas un Audas satekas, blakus tam kopš 20. gadsimta beigām izveidojies jauns privātmāju rajons.

1990. gadā kolhozu pārveidoja par paju sabiedrību "Auda", vēlāk tā kļuva par akciju sabiedrību, bet 2000. gadā bankrotēja un to nopirka konservu ražotājs "Gamma-A", kurš saglabāja tur ražošanu līdz 2019. gadam.[11] 1992. gadā no "Audas" atdalījās zvejnieku kooperatīvs "Vecdaugava".

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 9.-12. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 17.-28. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
  3. ↑ Juškevičs, J. (1937.12.08). "Rīgas loči". Brīvā Zeme Nr. 179.
  4. ↑ "Rīgas ielas" Enciklopēdija, Zalcmanis R., 1. sēj. — 47. lpp.
  5. ↑ «Valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas "Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju komplekss" (valsts aizsardzības Nr. 8538) izmantošanas un saglabāšanas norādījumi». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2024-07-06.
  6. ↑ "Ziemeļu rajons gadsimtu Griežos" L. liepiņa, Rīga, 2004. gads. 32. lpp.
  7. ↑ "Ziemeļu rajons gadsimtu Griežos" L. liepiņa, Rīga, 2004. gads. 35. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 44.-60. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
  9. ↑ Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns. Kopsavilkums, piekraste.daba.lv
  10. ↑ "Rīgas ielas" Enciklopēdija, Zalcmanis R., 1. sēj. — 49. lpp.
  11. ↑ «Rīgas zelta šprotu ražotājs plāno slēgt rūpnīcu Mangaļsalā | Jauns.lv». https://jauns.lv (latviešu). 2018-10-27. Skatīts: 2024-07-06.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mangaļsala&oldid=4085500"