Zolitūdes muiža

(Pāradresēts no Solitūdes muiža)

Zolitūdes muiža (franču: Solitude), agrāk arī Švānenbergas muiža (Swanenbergshof) vai Bērzu muiža (Birkenhof, Birkenruhe), bija Rīgas patrimonālā apgabala muižiņa Mazās Zolitūdes ielas apvidū mūsdienu Imantas apkaimē Pārdaugavā. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena bijušā muižas parka aleja.

Zolitūdes muižas kungu māja 1785. gadā (Broce)
Zolitūdes muižas vieta 1930. gada Rīgas kartē

Par Zolitūdes muižu pirmās rakstītās ziņas ir no Zviedru Vidzemes laikiem 17. gadsimtā, kad tā saukta par Gulbjukalna muižu (Swanenborgshoff). 18. gadsimta sākumā muiža piederēja Hermanim Frīdriham fon Fītinghofam (1670—1746), vēlāk viņa dēlam slepenpadomniekam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Muižas kungu māju projektēja Kristofs Hāberlands, tā tika nosaukta par Zolitūdes muižu (‘Vientulības muižu’). Tā bija izpriecu un atpūtas muižiņa ar savu saimniecību un parku.[1] Muižiņu šajā laikā apciemoja Berlīnes astronoms Johans Bernulli (1744—1807), kas savās 1788. gadā izdotajās atmiņās rakstīja "...tā ir kārtīga saimniecība, kuras saimnieks slepenais padomnieks pilsētai piegādā dārzeņus, pienu un krējumu. Viņš muižā ir izveidojis brīnišķīgu viesu namu, kurā saviem viesiem rīko piknikus. Muižā ir izveidots brīnišķīgs gan brīvā, gan regulārā plānojuma parks ar alejām, dīķiem un zālieniem. Parkā ir trīs nelieli izpriecu namiņi, un vienā no tām abos spārnos ir izveidotas oranžērijas. Oranžērijas grezno marmora statujas un krūšutēli. Viena no statujām ir Venera. Paviljonus grezno arī gleznas, kuras gan nav vērtīgas."[2]

1795. gadā muižu pārdeva Oto Heinriham fon Īgelštrēmam (Igelström), 1865. gadā tā piederēja tirgotājam Kārlim Ferdinandam Milleram.

Pēc 1877. gada muižas zemes sadalīja apbūves gabalos 235 nomniekiem, muižā darbojās kūdras fabrika. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga—Tukums uzbūvēšanas daļa no Zolitūdes muižas zemēm palika otrā dzelzceļa pusē (mūsdienās Zolitūdes apkaime).

Pēc 1924. gada 24. februāra likuma par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām bijušās Zolitūdes muižas, Lielās un Mazās Dammes muižas, Anniņmuižas un Šampētera muižas zemes tika iekļautas Rīgas teritorijā.

Muižas apraksts

labot šo sadaļu

Muižas kungu māja bija grezna rokoko — baroka stila ēka ar franču muižu arhitektūras iezīmēm. Kungu namam pieslējās ar marmora skulptūrām greznota oranžērija. Ēkai bijis stāvs jumts. Uz pili veda divkārša aleja, tai vidū dekoratīvs elements — vāze. Muiža atradās smilšainā augsnē, kurā bija iekopts parks ar zālieniem, alejām, dīķiem, parkam bija gan regulārs, gan brīvais plānojums. Dārzā atradās izpriecu namiņi.[3]

  1. Širants R., 1971. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un vēstures kalendārs 1972. — Rīga: izdevniecība "Zinātne". 229—235. lpp.
  2. «Otto Hermann von Vietinghoff». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. augustā. Skatīts: 2015. gada 7. martā.
  3. ambermarks.com