Čehoslovākijas Pirmā republika

Čehoslovākijas Pirmā republika (čehu: První československá republika; slovāku: Prvá československá republika), sarunvalodā bieži dēvēta par Pirmo republiku (čehu: První republika; slovāku: Prvá republika), bija pirmā Čehoslovākijas valsts, kas pastāvēja no 1918. līdz 1938. gadam. Šo valsti parasti sauca par Čehoslovākiju (čehu un slovāku: Československo), etnisko čehu un slovāku savienību, un kas pamazām kļuva par visplašāk lietoto nosaukumu tās pēcteču valstīm. To veidoja bijušās Austroungārijas teritorijas, pārmantojot dažādas administratīvās sistēmas no agrākās Cisleitānijas (Bohēmija, Morāvija, neliela daļa Silēzijas) un Transleitānijas teritorijas (lielāko daļu slovāku apdzīvoto zemju un Karpatu Krievzemi).

Československá republika Čehoslovākijas Republika ← 1918 – 1938 →   →   →   → Karogs Ģerbonis Devīze Pravda vítězí / Pravda víťazí Himna Kde domov můj / Nad Tatrou sa blýska Location of Republika Pārvaldes centrs Prāga Valoda(s) čehu, slovāku Valdība Unitāra parlamentāra republika Prezidents  - 1918–1935 Tomāšs Masariks  - 1935–1938 Edvards Benešs Premjerministrs  - 1918–1919 Karels Kramaržs (pirmais)  - 1938 Jans Sirovijs (pēdējais) Likumdevējs Nacionālā asambleja  - augšpalāta Senāts  - apakšpalāta Deputātu palāta Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods  - Neatkarības deklarēšana 1918. gada 18. oktobrī  - Neatkarības proklamēšana 1918. gada 28. oktobrī  - Minhenes vienošanās 1938. gada 30. septembrī Platība  - 1921 140 800 km² Iedzīvotāju skaits  - 1921. gadā 13 410 750       Blīvums 95,2 /km²   - 1938. gadā 14 800 000       Blīvums 105,1 /km²  (272,2 /mi²) Nauda Čehoslovākijas krona

Pēc 1933. gada Čehoslovākija palika vienīgā de facto funkcionējošā demokrātija Centrāleiropā, kas darbojās kā parlamentāra republika. Savas Sudetu vācu minoritātes spiediena rezultātā, ko atbalstīja kaimiņvalsts nacistiskā Vācija, Čehoslovākija bija spiesta atdot savu Sudetu reģionu Vācijai 1938. gada 1. oktobrī saskaņā ar Minhenes vienošanos. Ungārijai tā atdeva arī Slovākijas dienvidu daļas un Karpatu Krievzemi, un Polijai Zaolzes reģionu Silēzijā. Ar to faktiski beidzās Čehoslovākijas Pirmā republika. To nomainīja Čehoslovākijas Otrā republika, kas pastāvēja nepilnu pusgadu, līdz 1939. gada martam, kad Vācija okupēja pārējo Čehoslovākijas daļu.

Vēsture

Čehoslovākijas neatkarību 1918. gada 28. oktobrī pasludināja Čehoslovākijas Nacionālā padome Prāgā. Vairākas etniskās grupas un teritorijas ar atšķirīgām vēsturiskām, politiskajām un ekonomiskajām tradīcijām bija spiestas apvienoties jaunā valstiskā struktūrā. Čehoslovākija savu izcelsmi skaidroja ar ASV prezidenta Vudro Vilsona deklarēto Četrpadsmit punktu 10. punktā: "Autonoma Austroungārijas nāciju attīstība, sabrūkot Austroungārijas impērijai."

Pilnas valsts robežas un tās valdības organizācija beidzot tika noteikta 1920. gada Čehoslovākijas konstitūcijā. Antante un tās sabiedrotie Tomāšu Gariku Masariku atzina par Čehoslovākijas pagaidu valdības vadītāju un 1920. gadā viņu ievēlēja par pirmo valsts prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 1925. un 1929. gadā, pildot prezidenta pienākumus līdz 1935. gada 14. decembrim, kad atkāpās no amata sliktās veselības dēļ. Viņa vietā amatā stājās Edvards Benešs.

Pēc Austrijas anšlusa, ko 1938. gada martā veica Vācija, nacistu līdera Ādolfa Hitlera nākamais aneksijas mērķis bija Čehoslovākija. Viņa iegansts bija etnisko privilēģiju trūkums, kuru cieta etniskie vācu iedzīvotāji, kuri dzīvoja Čehoslovākijas ziemeļu un rietumu pierobežas reģionos, kas kopā pazīstami kā Sudetu apgabals. Sudetu apgabala aneksija atstāja pārējo Čehoslovākiju bezspēcīgu pretoties nākamajam Vācijas iebrukumam un okupācijai.

Ārpolitika

Edvards Benešs, Čehoslovākijas ārlietu ministrs no 1918. līdz 1935. gadam, izveidoja alianses sistēmu, kas noteica valsts starptautisko nostāju līdz 1938. gadam. Būdams demokrātisks Rietumu orientācijas valstsvīrs, Benešs lielā mērā paļāvās uz Tautu Savienību kā pēckara status quo un jaunizveidoto valstu drošības garantu. Viņš 1921. gadā vienojās par Mazās Antantes izveidi (aliansi ar Dienvidslāviju un Rumāniju), lai cīnītos pret ungāru revanšismu un Hābsburgu dinastijas varas atjaunošanu. Viņš noslēdza atsevišķu aliansi ar Franciju. Beneša Rietumu politika saņēma nopietnu triecienu jau 1925. gadā. Lokarno līgumi, kas pavēra ceļu Vācijas uzņemšanai Tautu Savienībā, garantēja Vācijas rietumu robežu. Tādējādi Francijas karaspēks tika atstāts imobilizēts pie Reinas, apgrūtinot Francijas palīdzību Čehoslovākijai. Turklāt līgums noteica, ka Vācijas austrumu robeža paliks sarunu objekts. Kad Ādolfs Hitlers nāca pie varas 1933. gadā, bailes no Vācijas agresijas plaši izplatījās Centrāleiropas austrumos. Benešs ignorēja iespēju izveidot spēcīgāku Centrāleiropas alianses sistēmu, paliekot uzticīgs savai Rietumu politikai. Tomēr viņš cerēja uz Padomju Savienības līdzdalību aliansē, lai tajā iekļautu arī Franciju. Padomju Savienība 1935. gadā parakstīja līgumus ar Franciju un Čehoslovākiju. Būtībā līgumi paredzēja, ka Padomju Savienība nāks palīgā Čehoslovākijai tikai tad, ja pirmā būs Francijas palīdzība.

1935. gadā, kad Benešs nomainīja Masariku prezidenta amatā, premjerministrs Milans Hodža kļuva par ārlietu ministru. Hodžas centieni stiprināt alianses Centrāleiropā bija novēloti. Ārlietu ministrija 1936. gada februārī nonāca Beneša līnijas piekritēja Kamila Kroftas vadībā.

Čehoslovākijas Republika pārdeva bruņojumu Bolīvijai Čako kara laikā (1932–1935) un, tuvojoties kara beigām, nosūtīja neoficiālu apmācības misiju, lai atbalstītu Bolīviju tās Čako karā ar Paragvaju un veicinātu Čehoslovākijas ietekmi Bolīvijā.

Galerija

Sākotnējais Čehoslovākijas karogs (1918—1920) Sākotnējais Čehoslovākijas karogs (1918—1920)  Čehoslovākija starpkaru periodā Čehoslovākija starpkaru periodā

Skatīt arī

• Čehoslovākija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čehoslovākijas Pirmā republika.