Čehoslovākijas Otrā republika

Čehoslovākijas Republika (čehu un slovāku: Česko-Slovenská Republika) jeb Čehoslovākijas Otrā republika pastāvēja 169 dienas — no 1938. gada 30. septembra līdz 1939. gada 15. martam. Tā sastāvēja no Bohēmijas, Morāvijas, Silēzijas un Slovākijas un Piekarpatu Rutēnijas autonomajiem apgabaliem, no kuriem pēdējais 1938. gada 30. decembrī tika pārdēvēts par Karpatu Ukrainu.

Česko-Slovenská Republika Čehoslovākijas Republika ← 1938 – 1939 →   →   → Karogs Ģerbonis Devīze Pravda vítězí / Pravda víťazí Himna Kde domov můj / Nad Tatrou sa blýska Location of Republika Pārvaldes centrs Prāga Valoda(s) čehu, slovāku Valdība Autoritāra parlamentāra republika Prezidents  - 1938—1939 Emils Hāha Premjerministrs  - 1938 Jans Sirovijs  - 1938—1939 Rūdolfs Berans Likumdevējs Nacionālā asambleja  - augšpalāta Senāts  - apakšpalāta Deputātu palāta Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods  - Minhenes vienošanās izpilde 1938. gada 1. oktobrī  - Vācijas okupācija 1939. gada 15. martā Nauda Čehoslovākijas krona

Otrā republika izveidojās pēc Minhenes vienošanās, kad 1938. gada 1. oktobrī Čehoslovākija bija spiesta atdot Vācijai vācu apdzīvoto Sudetu apgabalu. Pēc Minhenes vienošanās noslēgšanas un Vācijas valdības skaidrojuma ārvalstu diplomātiem, ka Čehoslovākija tagad ir Vācijas satelītvalsts, Čehoslovākijas valdība centās izrādīt labvēlību Vācijai, aizliedzot valstī Komunistisko partiju, atstādinot visus ebreju skolotājus no darba vācu izglītības iestādēs Čehoslovākijā un pieņemot likumu, kas ļāva valstij pārņemt ebreju uzņēmumus. Turklāt valdība ļāva valsts bankām faktiski nonākt Vācijas un Čehoslovākijas kopīgā kontrolē. Saskaņā ar 1938. gada 2. novembra Pirmo Vīnes arbitrāžu Slovākijas un Piekarpatu Rutēnijas dienvidu apgabali tika nodoti Ungārijas Karalistei.

Otrā republika tika likvidēta, kad 1939. gada 15. martā Vācija iebruka Čehijā un izveidoja Bohēmijas un Morāvijas protektorātu. Tajā pašā dienā, kad Vācija okupēja Čehoslovākiju, Vācijas valdība Čehoslovākijas prezidentu Emilu Hāhu iecēla par Bohēmijas un Morāvijas protektorāta valsts prezidentu, un šo amatu viņš ieņēma visu kara laiku.

Vēsture

Čehoslovākija bija kļuvusi par pārpalikumu no sava agrākā veidola un tagad bija ievērojami novājināta valsts. Minhenes vienošanās rezultātā Bohēmija un Morāvija bija zaudējušas aptuveni 38% no to kopējās teritorijas, kas bija atvēlēta Vācijai, un tajā dzīvoja aptuveni 3,2 miljoni vācu un 750 000 čehu iedzīvotāju. Jaunā valsts bija zaudējusi dabisko robežu un dārgi izmaksājušo robežu nocietinājumu sistēmu, un tā bija militāri neaizsargājama.

Ungārija saņēma 11 882 km² Slovākijas dienvidos un Karpatu Rutēnijas dienvidos, saskaņā ar 1941. gada tautas skaitīšanas datiem aptuveni 86,5 procenti šīs teritorijas iedzīvotāju bija ungāri. Polija ieguva Česki Tešīnas pilsētu ar apkārtējo teritoriju — aptuveni 906 km² , aptuveni 250 000 iedzīvotāju, galvenokārt poļu, un divas nelielas pierobežas teritorijas Slovākijas ziemeļos, precīzāk, Spišas un Oravas reģionos — 226 km², 4280 iedzīvotāju, no tiem tikai 0,3 % poļu. Čehoslovākijas valdībai bija problēmas rūpēties par 115 000 čehu un 30 000 vācu bēgļu, kas bija aizbēguši uz atlikušo Čehoslovākijas daļu.

Arī valsts politiskajā sistēmā valdīja haoss. Pēc Edvarda Beneša atkāpšanās no amata 5. oktobrī premjerministrs Jans Sirovijs saskaņā ar konstitūciju pārņēma lielāko daļu prezidenta pienākumu, līdz 1938. gada 30. novembrī par prezidentu tika ievēlēts Emils Hāha. Hāha tika izraudzīts katolicisma un konservatīvisma dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš nebija iesaistīts nevienā valdībā, kas noveda pie valsts sadalīšanas. Viņš 1938. gada 1. decembrī par premjerministru iecēla Rūdolfu Beranu, kurš kopš 1933. gada bija Agrārās partijas līderis.

Atšķirībā no vairuma agrāriešu, Berans bija skeptisks pret liberālismu un demokrātiju. Komunistiskā partija tika likvidēta, lai gan tās locekļi varēja palikt parlamentā. Tika ieviesta stingra cenzūra, kā arī tika pieņemts pilnvarojuma likums, kas ļāva valdībai valdīt bez parlamenta. Lielākā daļa Čehijas zemju nesociālistisko partiju apvienojās Nacionālās vienotības partijā, kuras vadītājs bija Berans.

Starptautu attiecības

Ievērojami novājinātā Čehoslovākijas Republika bija spiesta ievērojami piekāpties nečehu iedzīvotājiem. Pēc Minhenes vienošanās Čehoslovākijas armija pārcēla daļu savu vienību, kas sākotnēji atradās čehu zemēs, uz Slovākiju, lai pretdarbotos acīmredzamajiem ungāru mēģinājumiem pārskatīt Slovākijas robežas.

Čehoslovākijas valdība 1938. gada 6. oktobrī pieņēma Žilinas vienošanos, kas paredzēja izveidot autonomu Slovākijas valdību ar visām slovāku partijām, izņemot sociāldemokrātus. Par tās vadītāju tika iecelts Jozefs Tiso. Vienīgās kopējās ministrijas, kas palika, bija Valsts aizsardzības, Ārlietu un Finanšu ministrija.

Līdzīgi arī abas lielākās frakcijas Piekarpatu Rutēnijā, rusofili un ukrainofili, vienojās par autonomas valdības izveidi, kas tika izveidota 1938. gada 8. oktobrī. Atspoguļojot modernās ukraiņu nacionālās apziņas izplatību, proukrainiskā frakcija, ko vadīja Avhustins Vološins, ieguva kontroli pār vietējo valdību, un Piekarpatu Rutēniju pārdēvēja par Karpatu Ukrainu.

Skatīt arī

• Čehoslovākija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čehoslovākijas Otrā republika.