Vikipēdija

Pienaiņu ģints

Pienaiņu ģints jeb pienaines (Lactarius) ir lapiņu sēņu ģints, kas pieder bērzlapju dzimtai. Saskaņā ar Catalogue of Life, 2021. gada beigās tajā ietilpa 638 sugas,[1] no kurām Latvijā atrastas 55.[2] Latvijā un visā Eiropas ziemeļdaļā tās ir bieži sastopamas, vidēji lielas un savstarpēji atšķirīgas, kas padara tās viegli atpazīstamas mikologiem un sēņotājiem. To raksturīgās pazīmes parasti ir lapiņu ievainojumu vietās izdalošā piensula, irdenums, piestiprinātas lapiņas, plīvura un maksts trūkums uz kāta. Mikroskopiski ģintij ir raksturīgas ornamentētas sporas un sīkgraudains, vēlāk irdens mīkstums, kura sastāvā ir sferocistas — noapaļotas šūnas, kuras nosaka augļķermeņu trauslo konsistenci.[3] Tuvu radnieciskās bērzlapju (Russula) ģints pārstāvēm ir līdzīgas īpašības, bet, kad tām ir bojātas lapiņas, tās neizdala piensulu.

Pienaiņu ģints
Ģints tipiskās sugas — parastā vilnīša (Lactarius torminosus) jauni augļķermeņi.
Ģints tipiskās sugas — parastā vilnīša (Lactarius torminosus) jauni augļķermeņi.
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsDikarya
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
Pienaiņu ģints Vikikrātuvē

Taksonomija

labot šo sadaļu
 
Parasti Amerikā augošā Lactarius indigo izceļas ar savu spilgto krāsu
 
Pienaiņu sporas izceļas ar savu ornamentu, kurš parādās ķīmisku reaģentu iespaidā

Ģinti aprakstīja vācu mikologs Kristiāns Hendriks Persons 1797. gadā,[4] ar L. piperatus (piparu krimildi) kā ģints tipisko sugu. 2008. gadā no pienaiņu ģints izdalīja jaunu ģinti Lactifluus ar apmēram ceturtdaļu bijušo pienaiņu sugu, vairums no kurām parasti aug tropu joslā,[5][6][7] un kad piparu krimilde tika pārbīdīta uz to, 2011. gadā parastais vilnītis (L. torminosus) tika pieņemts kā jaunā tipiskā suga. Tāpat kā pārējā sēņu molekulārajā ģenētikā, klasifikācija nav nostabilizējusies un joprojām tiek pastāvīgi mainīta. Latvijas avoti Lactifluus sugas (t.i., dažas no krimildēm) vēl 2020. gadā turpināja pieskaitīt pienaiņu ģintij.[2]

2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites, Russularia, Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās.[6] Tomēr liela daļa sugu, īpaši Ziemeļamerikā, netika pētītas, tādēļ tās vēl nav iedalītas nevienā no apakšģintīm. Ticami, ka daļa no tām vēl ir neprecīzi noteiktas arī sugas līmenī.[8] Korejas 2019. gadā publicētā ģenētiskā pētījumā Piperites vietā tiek minēta apakšģints Lactarius un apgalvots, ka daudzas pienaines, kas Korejā identificētas kā Eiropas un Ziemeļamerikas sugu pārstāves, patiesībā ir Āzijai endēmas sugas un pienaiņu sugām raksturīgs reģionālums.[9]

Latīņu nosaukums "Lactarius" ir cēlies no latīņu valodas vārda lac (piens). Latviešu valodā daļu pienaiņu sugu — parasti masīvākās — dēvē par krimildēm, arī daudzām citām pienaiņu sugām ir savi vēsturiski izveidojušies nosaukumi, kuros netiek lietots pienaines apzīmējums.

Dažādi autori pienaiņu ģintī, balstoties uz ģenētiskiem pētījumiem, iekļauj vai neiekļauj sugas no ģintīm Pleurogala, Arcangeliella, Gastrolactarius un Zelleromyces.[10] Šo ģinšu sēnēm ir lielas ārējā izskata atšķirības no tradicionālajām pienainēm.

Apraksts

labot šo sadaļu
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, vidēji līdz lieli, gaļīgi, bieži lietojami pārtikā. Dažām tropu sugām raksturīgi angiokarpi, t.i., slēgti augļķermeņi, kuri neatklāj himēniju līdz sporu gatavībai.[11][12]
  • Cepurīte: sākumā izliekta vai plakana, ar ieliektu maliņu, vecumā bieži ieliekta vai piltuvveida. Virsma bieži ar koncentriskām joslām. Maliņa reizēm pūkaina vai vilnaina. Vairumam sugu virsma blāvās krāsās, taču ir koši izņēmumi.
  • Lapiņas: piestiprinātas kātiņam, reizēm nolaidenas, ievainojumu vietās aktīvi izdala piensulu.
  • Kātiņš: Centrāls vai nedaudz nobīdīts no cepurītes centra, parasti cilindrisks, vecākām sēnēm bieži dobs, parasti cepurītes krāsā. Nav plīvuru un maksts.
  • Mīkstums: parasti gaišs, irdens. Daļai sugu īpatnēja smarža. Ievainojumu vietās izdala baltu, retāk bezkrāsainu, dzeltenu vai oranžu piensulu, vecām sēnēm sausā laikā tās var nebūt.[2][13][14]
  • Sporas: elipsoīdas, reti apaļas, nobirums masā balts līdz tumši okerdzeltenam vai viegli rozā, ar ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. ir amiloīdas).
  • Bazīdijas, jeb sporas nesošās šūnas, parasti ir nūjas formas un ar četrām sporām bez skavu savienojumiem.

Pienainēs atrodas piensulas ("laktiferozās") hifas, kuras ir bagātīgi sazarotas un, atšķirībā no radnieciskajām bērzlapēm, sasniedz himēniju.[3] Šī tradicionālā atšķirība starp pienaiņu un bērzlapju ģintīm tomēr ir mazāk redzama dažām tropu sugām, kuras atrodas starpstāvoklī.[15] Visai bērzlapju dzimtai raksturīgais sferocistu radītais irdenums un trauslums pienainēs ir vājāks nekā bērzlapēs. Daļai pienaiņu uz cepurītes un kātiņa atrodas sīkas bedrītes ("skrobikulas"), kādu nav bērzlapēm.[16]

Izplatība

labot šo sadaļu
 
Piparu krimilde tagad pārcelta uz Lactifluus ģinti, tomēr bieži tiek norādīta kā Lactarius piperatus.
 
Priežu rudmieses Katalonijas tirgū
 
Alksnenes (Lactarius rufus) ir nelielas sīvas pienaines, kas bieži sastopamas Latvijas klimatiskajā zonā
 
Parastā pienaine bieži aug grupās

Pienaines kopumā ir sastopamas visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu,[17] tomēr to parastais reģions ir ziemeļu puslodes mērenā josla.

Latvijā atrastās sugas

labot šo sadaļu

Latvijā atrasto sugu nosaukumi norādīti pēc LMB 2002. gada saraksta[18] ar dažiem Latvijas mikologu 2020. gada labojumiem,[2] kas satur ap 60 sugu.

Nozīme

labot šo sadaļu

Pienaines ir ar koku saknēm mikorizu veidojošas sēnes.

Lietošana pārtikā

labot šo sadaļu

Vairums pienaiņu ir ēdamas, tomēr lielāko daļu no tām nepieciešams iepriekš novārīt, iesālīt vai ilgstoši mērcēt, jo liela daļa no pienainēm ir ar sīvu piensulu un lietojamas tikai pēc rūpīgas apstrādes; viņu sīvums bez neitralizācijas kairina gremošanas traktu un gļotādas tiktāl, ka izsauc saindēšanai līdzīgus simptomus, kā vemšanu, tādēļ daži avoti nodēvē tās par indīgām, tostarp Ziemeļeiropā populāro alksneni.[19][20]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Catalogue of Life: Lactarius Arhivēts 2021. gada 30. novembrī, Wayback Machine vietnē., skatīts 2021-12-01
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 25., 76.-97. lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 "Russulales News / Characteristics of the russuloid fungi". Museo delle scienze.
  4. ↑ Persoon CH. (1797). Tentamen dispositionis methodicae Fungorum ((latīniski))
  5. ↑ "Contrasting evolutionary patterns in two sister genera of macrofungi: Lactarius and Lactifluus".
  6. ↑ 6,0 6,1 Verbeken A, Nuytinck J (2013). "Not every milkcap is a Lactarius" (PDF). Scripta Botanica Belgica. 51: 162–168. Buyck B, Hofstetter V, Eberhardt U, Verbeken A, Kauff F (2008). "Walking the thin line between Russula and Lactarius: The dilemma of Russula sect. Ochricompactae" (PDF). Fungal Diversity. 28: 15–40.]
  7. ↑ Norvell LL. (2011). "Report of the Nomenclature Committee for Fungi: 16". Taxon. 60: 223–226. doi:10.1002/tax.601023. open access
  8. ↑ Kuo, M. (2011, February). The genus Lactarius. MushroomExpert.com
  9. ↑ Taxonomic revision of the genus Lactarius (Russulales, Basidiomycota) in Korea. Hyun Lee, Komsit Wissitrassameewong, Myung Soo Park, Annemieke Verbeken, John Eimes & Young Woon Lim. Fungal Diversity volume 95, pages275–335(2019)
  10. ↑ MycoBank: Russulaceae
  11. ↑ Eberhardt U, Verbeken A (2004). "Sequestrate Lactarius species from tropical Africa: L. angiocarpus sp. nov. and L. dolichocaulis comb. nov". Mycological Research. 108 (Pt 9): 1042–1052. doi:10.1017/S0953756204000784. PMID 15506016.
  12. ↑ «Fungi of Saskatchewan: Glossary». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. novembrī. Skatīts: 2021. gada 22. janvārī.
  13. ↑ Cannon PF, Kirk PM (2007). Fungal Families of the World. Wallingford, UK: CAB International. pp. 317–318. ISBN 978-0-85199-827-5.
  14. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 229. lpp.
  15. ↑ Buyck B, Horak E (1999). "New taxa of pleurotoid Russulaceae". Arhivēts 2015. gada 23. septembrī, Wayback Machine vietnē. Mycologia. 91 (3): 532–537. doi:10.2307/3761355. JSTOR 3761355.
  16. ↑ Fungus Fact Friday: #176: The Genus Lactarius
  17. ↑ GBIF pienaiņu atrašanas vietu karte
  18. ↑ «Latvijā konstatētās sēņu sugas - CEPURĪŠU SĒNES - L». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 22. janvārī.
  19. ↑ Phillips, Roger (2010) [2005]. Mushrooms and Other Fungi of North America. Buffalo, NY: Firefly Books. p. 122. ISBN 978-1-55407-651-2.
  20. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 82. lpp. ISBN 9984-37-648-6.

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pienaiņu ģints
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pienaiņu_ģints&oldid=3710164"