Vikipēdija

Sarkandzeltaine

Sarkandzeltaine (Lactarius helvus) ir Latvijā vidēji bieža pienaiņu ģints vidēja lieluma sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami.

Sarkandzeltaine
Lactarius helvus (Fr.) Fr.
Sarkandzeltaine
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaSarkandzeltaine (L. helvus)
Sarkandzeltaine Vikikrātuvē
Sūnas ir parastā sarkandzeltaiņu augtene
Sarkandzeltaines lapiņas
Jauna sarkandzeltaine izskatā atšķiras no alksnenes tikai ar dzeltenīgo nokrāsu
Ziemeļamerikas varietāte. Labi saskatāmi pienainēm biežie koncentriskie apļi, kas Eiropas varietātei parasti grūti pamanāmi
Vecāku sēņu cepurīšu maliņas bieži ir nelīdzenas un saplaisājušas

Taksonomija

labot šo sadaļu

Sugu pirmais aprakstīja Eliass Frīss 1821. gadā kā Agaricus helvus, 1838. gadā viņš iekļāva sugu pienaiņu ģintī kā Lactarius helvus, kas ir arī mūsdienu nosaukums. Citu autoru doto latīnisko nosaukumu skaitā ir:

  • Jūliuss fon Krombholcs 1841. gadā nosauca šo sugu par Agaricus tomentosus, Mordekajs Kuks, sekojot šim epitetam, 1881. gadā viņu nosauca par Lactarius tomentosus.
  • Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus helvus.
  • Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus helvus.[1]

Nosaukuma epitets helvus veidots no latīņu valodas vārda "medus dzeltens", visai aptuveni vadoties no sēnes krāsas.

Iekšējā pienaiņu klasifikācijā iekļauta Colorati sekcijas Coloratini apakšsekcijā. Šīm sugām raksturīga sausa, samtaina līdz zvīņaina cepurīte, balta vai bezkrāsaina piensula, kas nemaina krāsu saskarsmē ar gaisu, vairāk vai mazāk tīklots sporu ornaments. Ģenētiski tuvākās sarkandzeltaiņu radinieces šai grupā ir arī Latvijā atrodamās smaržīgā pienaine, cigoriņu pienaine un ceriņu pienaine.

Varietātes

labot šo sadaļu

Ir aprakstīta albīnā varietāte Lactarius var. albidus, kuras cepurītes sākumā baltas, vēlāk bālganas vai krēmkrāsas. Kopējie izmēri nedaudz mazāki, ir dažas mikroskopiskas atšķirības (piemēram, plānākas hifas cepurītes virsmiziņā).

Čārlzs Peks Amerikā 1876. gadā lietoja nosaukumu Lactarius aquifluus, viņaprāt, jaunai citai sugai, vēlāk atzīstot to par sarkandzeltaines varietāti Lactarius helvus var. aquifluus. Kunce 1891. gadā to apzīmēja kā atsevišķu sugu Lactifluus aquifluus. Pašlaik tā Eiropas mikologu iespaidā katalogos tiek atzīta par sarkandzeltaini,[2] tomēr jautājums nav galīgi izšķirts un aquifluus atkal var tikt atzīta par atsevišķu Ziemeļamerikas sugu.[3] Daži avoti gan norāda, ka sākotnējais nesaprašanās iemesls varētu būt vienkārši nepietiekami rūpīga latīņu valodā veikto aprakstu pētīšana.[2]

Apraksts

labot šo sadaļu
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
  • Cepurīte: sākumā plakani izliekta, vēlāk ieliekta un izpletusies līdz piltuvveidam, reizēm ar pauguru vidū. Krāsa blāva, no dzeltenīgi sarkanas un oranžbrūnas līdz pelēcīgi sarkanīgai un gaiši pelēkbrūnai. Sausa, trausla, mazliet zvīņaini plūksnaina, sausā laikā ar zīdainu spīdumu, ar sākumā ieritinātu, vēlāk iztaisnotu un uz vecumu saplaisājušu malu. Platums 4—15 cm, izmērus ievērojami ietekmē mitrums.
  • Lapiņas: trauslas, ļoti ciešas, dažāda garuma, dakšveidā zarotas pie kātiņa, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Sākumā bāli dzeltenīgas, vēlāk sarkanīgi okerdzeltenas, uz vecumu ar pelēcīgu nokrāsu.
  • Kātiņš: Cepurītes krāsā vai gaišāks, augšdaļa gaišāks un mazliet miltains, cilindrisks, uz leju tievāks, drupans, sauss. Vecumā dobs. Garums 4—12 cm, resnums 0,5—3 cm.
  • Mīkstums: bāli dzeltenīgs, drupans, trausls, ar kumarīna, cigoriņu vai zaļā sieriņa smaržu (Ziemeļamerikas varietātes smarža ir vērtēta arī kā karija vai kļavu sīrupa)[3] un maigu vai viegli rūgtu garšu. Ievainojumu vietās izdala nedaudz bezkrāsainas vai ūdeņaini bālganas piensulas, kuras vecām sēnēm parasti vairs nav.
  • Sporas: ovālas, sākumā baltas, vēlāk iesārtas, amiloīdas (t.i. krāsojas ar joda reaģentu), birumraksts dzeltenīgs, kārpainas, ar kārpainu gandrīz pilnīgu tīklojumu (līdz 1 µm augstumam), izmēri 6—9/5—7,5 µm.[4][5][6]
  • Bazīdijas: no sīpolveida līdz cilindriskām vai nedaudz vālesveida, parasti četrsporu, 30—50/7,5—11 µm.
  • Cistīdas: Pleiromakrocistīdas jaunām sēnēm daudzskaitlīgas, vecākām bieži izjūk pēc sporu izkaisīšanas,[2] no cilindriskām līdz vārpstveida, ar strupiem galiņiem, 40—70/7—13 µm. Heilomakrocistīdas daudzskaitlīgas un daudzveidīgas, no cilindriskām līdz nedaudz vālesveida, bieži ar 1—5 šķērssienām, kuru esamība atšķir sarkandzeltaines no visām citām Eiropas pienainēm, 20—75/7—9 µm.[7][8]

Izplatība

labot šo sadaļu

Suga plaši izplatīta Ziemeļu puslodes mērenajos un vēsajos reģionos, ievesta arī Austrālijā.[9] Veido mikorizu ar priedēm un eglēm,[10] purvos arī kopā ar bērziem,[2] aug mitros skuju koku mežos un purvmalās,[4] īpaši sfagnu sūnās un pie mellenājiem,[11] skābās nabadzīgās augsnēs. Latvijā parastais augšanas periods — no augusta līdz oktobrim. Bieži ciešās grupās.[10]

Līdzīgas sugas

labot šo sadaļu

Līdzība ar sarkandzeltainēm ir daudzām sarkanbrūnajām pienainēm, kurām tomēr visām ir sarkanīgākas cepurītes, bet vecās sarkandzeltaines, kurām vairs nav piensulas, var tikt sajauktas ar citu ģinšu sēnēm. Sarkandzeltaines cepurīte, atšķirībā no līdzīgajām pienaiņu sugām, ir gaišāka un bez sarkanīgās nokrāsas, piensulas tai gandrīz nav un īpaši raksturīga spēcīga, ne visiem patīkama kumarīna smarža, kura vēl pastiprinās, sēnei izžūstot.[4][12] Alksnene ir ar tumšāku cepurīti un sīvu sulu. Saldenā pienaine, kura ir līdzīga alksnenei, ir mazāka par to un aug zem Latvijā retajiem dižskābaržiem.[13] Aknu pienainei ar aknu krāsas cepurīti piensula žūstot dzeltē, kampara pienaine arī ir tumšāka un atšķiras ar tumšākām lapiņām un jūtamu kampara smaržu.[14] Vācot vidējā lieluma pienaiņu sugas sālīšanai, sēņotāji bieži pat necenšas tās savā starpā atšķirt, jo to garša un barības vērtība pēc sālīšanas ir apmēram līdzīga.[15] Reizēm tiek sēņotāju pieskaitītas alksnenēm kā "gaišās alksnenes".[16]

Lietošana pārtikā

labot šo sadaļu

Iesaka lietot kā garšvielu vai smaržvielu nelielos daudzumos, žāvētu pulverveidā pie mērcēm un zupām. Lietota svaigi sagatavota, vāji indīga[17] un izraisa gremošanas traucējumus.[4] Simptomi — caureja, vemšana, drebuļi un reibonis parādās ātri, 15 minūšu līdz stundas laikā. 1949. gadā ar šo sēni nenovārītu saindējās vairāk nekā 400 cilvēku Leipcigā, visi izdzīvoja. Konkrētais toksīns nav noskaidrots, daži vaino seskviterpēnu.[3][18] Ziņu par saindēšanos ar novārītām un pēc tam iesālītām sarkandzeltainēm nav, tomēr vairums gan Latvijas, gan ārzemju avotu iesaka lielos daudzumos to nelietot.[10] Tomēr Krievijā pastāv biežs uzskats, ka, izņemot smaržu, sarkandzeltaine sālījumā ne ar ko neatšķiras no citām sālāmajām pienainēm,[12] un arī Latvijā daļa speciālistu pieturas pie uzskata, ka pēc novārīšanas ne ar vienu vietējo pienaini saindēties nevar.[16]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Species Fungorum — pilns Lactarius helvus sinonīmu saraksts
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Kuo, M. (2011, March). Lactarius helvus. MushroomExpert.Com
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Cornell University Mushroom Blog, Lactarius helvus, the maple syrup milky cap
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Sugu enciklopēdija: Sarkandzeltaine
  5. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 92. lpp.
  6. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 235.-236. lpp.
  7. ↑ Josef Breitenbach, Fred Kränzlin (Hrsg.): Pilze der Schweiz. Beitrag zur Kenntnis der Pilzflora der Schweiz. Band 6: Russulaceae. Milchlinge, Täublinge. Mykologia, Luzern 2005, ISBN 3-85604-060-9, S. 98.
  8. ↑ Jacob Heilmann-Clausen u. a.: The genus Lactarius. Fungi of Northern Europe. Hrsg.: The Danish Mycological Society. Vol. 2, 1998, ISBN 87-983581-4-6, S. 174—75.
  9. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 FungiLv. Sarkandzeltaine
  11. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 29. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 Млечник серо-розовый, Lactarius helvus. toadstool.ru
  13. ↑ Nature First: Lactarius rufus (Scop.) Fr. — Rufous Milkcap
  14. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 82. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  15. ↑ «Солюшки. toadstool.ru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 22. jūnijā.
  16. ↑ 16,0 16,1 E.Mūkins, "Padoms rokā 8(308) — Sēnes", izdevniecība "Latvijas Mediji", Rīga, 2020, 19.-20. lpp.
  17. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 67. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  18. ↑ G. Klemm: Beobachtungen über den Verlauf einer Massenvergiftung mit dem Bruchreizker Lactarius helvus Fries. In: Mycologisches Mitteilungsblatt 5. 1961. S. 1—4.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sarkandzeltaine&oldid=3620950"