Mikoloģija

Mikoloģija (no sengrieķu: μύκης (mikēs) — 'sēne' un λογία (logíā) — 'mācība') ir bioloģijas nozare, kas pēta sēnes, to sistemātiku, taksonomiju, fizioloģiju, ekoloģiju, bioloģiju un bioķīmiju. Jēdzienu "mikoloģija" 18. gs. izveidoja Kristians Hedriks Pērsons (Christian Hendrik Persoon). Sēņu pētniekus sauc par mikologiem.

Coprinopsis phlyctidospora (Romagn.) Zaķu tintene

Sēņu pētījumi tiek izmantoti fitopatoloģijā, medicīnā, bioķīmijā, pārtikas un farmaceitiskajā rūpniecībā, jo sēnes izmanto dažādu raugu, antibiotiku, citronskābes, vitamīnu, fermentu u.c. ražošanā. Dažu veidu sēnes izraisa augu, dzīvnieku un cilvēku slimības — mikozes.

Latvijā mikoloģijas pamatus var apgūt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē un Daugavpils Universitātē.

Latvijā sēņu pētījumos uzkrātās kolekcijas ("fungāriji") atrodas Latvijas Nacionālā dabas muzeja herbārijā (starptautiskais herbārija kods DM), Latvijas Universitātes Muzeja herbārijā (RIG), Daugavpils Universitātes herbārijā (DAU).

Latvijas profesionālie sēņu pētnieki un amatieri apvienojušies Latvijas mikologu biedrībā, kas darbojas Dabas muzeja paspārnē. Savukārt Latvijas ārsti, kas pēta cilvēkiem patoloģiskās sēnes, izveidojuši Latvijas Mikologu asociāciju.

Viena no pasaulē ievērojamākajām sēņu kolekcijām atrodas Apvienotajā Karalistē, Karaliskajā Botāniskajā dārzā Kjū. Tajā kopš 1879. gada uzkrāti vairāk kā 1, 25 miljoni sēņu paraugu un to skaits katru dienu pieaug. Kjū mikologi, iesaistot pētniekus no visas pasaules, ir izveidojuši pārskatu par to, kas zināms par sēņu valsti, un tas ir brīvi pieejams internetā. Šādus pārskatus Kjū Botāniskais dārzs mēdz atjaunot un publicēt atkārtoti.

Vēsture

Jau izsenis cilvēki izmantoja makroskopiskās sēnes, iemācījās atpazīt ēdamās, indīgās, dziedinošās, halucinogēnās sēņu sugas. Sēnes izmantoja arī dziju krāsošanai. Tāpat tika izmantotas dažādas mikroskopiskās sēnes (raugi) maizes cepšanai, alus un vīna darīšanai, piena fermentēšanai, kāpostu un citu dārzeņu skābēšanai utt. Šīs zināšanas tika nodotas no paaudzes paaudzē kā nemateriālās kultūras mantojums.

Hellēniskajā kultūrā pirmās ziņas par sēnēm atrodamas Teofrasta darbos 4. —3. gs. p.m.ē., vēlāk Dioskorīda un Plīnija Vecākā darbos m.ē. 1. gadsimtā. Zināms, ka viduslaikos mūki sēnes izmantoja pārtikā, brūvēja alu, darīja vīnu un gatavoja fermentētus produktus. Par sēnēm tika sacerēti daudzi māņu stāsti (piemēram, par "raganu riņķiem"). Sākot ar 15. gs., ziņas par dažām sēņu sugām iekļautas ārstniecības augu grāmatās tā saucamajos "herbārijos". Piemēram, Elizabetes Blakvellas grāmatā “A Curious Herbal” (1737—1739), kur aprakstītas 100 ārstniecības augu (ar dažiem izņēmumiem) sugas, ir iekļauti divi ķērpji — plaušu ķērpis un rūsganā peltīgera un viena sēne — Jūdasa auss.

P. Mikēli (Itālija) 1729. gadā atklāja cepurīšu sēņu sporas un novēroja to dīgšanu. Kārlis Linnejs savā darbā "Dabas sistēma" (1735) 24. klasē, atsevišķi no augiem, nodalīja grupu — "Sēnes". Turpmāk mikoloģija attīstījās reizē ar mikroskopijas tehnoloģiju attīstību. 19. gadsimta sākumā klasiskus d

No 19. gs. sākās sēņu attīstības ciklu un ontoģenēzes pētījumi. Tika noskaidroti parazītisko sēņu attīstības cikli. 20. gs. attīstījās sēņu bioķīmijas un fizioloģijas pētījumi. 20. gs. otrajā pusē strauji attīstījās elektronmikroskopija, ģenētika un DNS pētījumi. Šie pētījumi mūsdienās liek pārskatīt un pārvērtēt daudzu organismu vietu filoģenētiskajās sistēmās, bet, jo īpaši, sēņu sistemātiku. 20.gs. 70. gados sēnes tika izdalītas atsevišķā valstī, līdzīgi kā līdz šim pastāvēja dzīvnieku valsts un augu valsts. Sēņu valstī tagad iekļauti arī ķērpji.

Mikoloģijas attīstība Latvijā

Latvijā pirmās ziņas par sēnēm publicētas Jakoba Benjamina Fišera (Jacob Benjamin Fischer) “Versuch einer Naturgeschichte Livlands” (Kēnigsberga, 1791) un Vilhelma Kristiāns Frībes (Wilhelm Christian Friebe) "Oekonomisch-technische Flora für Liefland, Ehstland und Kurland" (Riga, 1805). No 1897. līdz 1915. gadam mikoloģiskus pētījumus Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē veica F. Būholcs. Viņš pētīja augu slimības izraisošās (fitopatoloģiskās) sēnes, īpaši Latvijā sastopamās rūsas sēnes. Viņa skolnieks Jānis Bickis pētīja neīstās miltrasas sēnes un 1913. gadā kļuva par jaundibinātās Baltijas Bio-entomoloģijas stacijas vadītāju. Šī iestāde laika gaitā vairākkārt mainīja nosaukumus un vēlāk tika saukta par Augu aizsardzības institūtu. 1922. gadā J. Bickis pārgāja strādāt uz Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, kur izveidoja Fitopatoloģijas un entomoloģijas katedru. Augu aizsardzības institūtā strādājuši un galvenokārt sēnes pētījuši tādi slaveni Latvijas mikologi kā Jūlijs Smarods, I. Žerbele, M. Eglītis, H. Eglīte, vēlāk P. Pētersons, V. Kalniņa, M. Micene u.c. Latvijā 20 — 30 gados strādāja arī mikologs, ornitologs Ferdinands Erdmans Štolls, kurš pētīja un zīmēja cepurīšu sēnes. Viņa sēņu akvareļu kolekcija glabājas LU Muzeja krājumā (1100 lapas). 1934. gadā iznāca F.E. Štolla "Latvijas sēnes".

Ramulariju ģints sēnes Latvijā pētījis LU Bioloģijas fakultātes docents Edgars Vimba. Viņš sarakstījis arī vairākus darbus par cepurīšu sēnēm, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. sējumu "Sēnes un ķērpji" (1996) līdzautorībā ar lihenologu docentu Alfonu Piterānu. Sēnes pētījuši arī A. Pučko, V. Lūkins (bērzlapes), E. Rafaloviča (piepju sēnes). Vairāk par mikoloģijas pētījumu vēsturi var lasīt šeit.

Cepurīšsēņu pētījumi izvērsti Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur strādā Diāna Meiere un Inita Daniele, "Latvijas lielās sēņu grāmatas" autores. Koksnes ķīmijas institūtā strādā ar koksni noārdošajām sēnēm, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" Meža mikoloģijas laboratorijā pēta kokaugiem patoloģiskās un koksni noārdošās sēnes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augu aizsardzības zinātniskajā institūtā "Agrihorts" nodarbojas ar lauksaimniecības kultūru slimību pētījumiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mikoloģija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)