Vikipēdija

Piparu krimilde

Piparu krimilde (Lactarius piperatus jeb Lactifluus piperatus) ir Latvijā vidēji bieža pienaiņu ģints liela sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami.[1][2]

Piparu krimilde
Lactarius piperatus
Piparu krimilde
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
KārtaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaPiparu krimilde (L. piperatus)
Sinonīmi
Lactifluus piperatus
Piparu krimilde Vikikrātuvē
Jaunu eksemplāru lapiņas var nebūt taisnas
Amerikā augusi piparu krimilde ar plānāku cepurīti un retākām lapiņām
Uz vecumu cepurīte var zaudēt stingro formu
Serbijā auguši eksemplāri ar ciešām lapiņām

Taksonomija labot šo sadaļu

Sākotnēji pirmais sugas aprakstītājs Kārlis Linnejs 1753. gadā to nosauca par Agaricus piperatus, 1797. gadā Kristiāns Pēšons un 1821. gadā Eliass Frīss to klasificēja kā Lactarius, un šo nosaukumu tā saglabāja gandrīz 200 gadus, kļūstot par ģints tipisko sugu. Tomēr 20. gadsimta beigās tika nolemts, ka Lactarius ģints ir sadalāma vairākās, un no tās starp citām izdalīja ģinti Lactifluus, kuras tipiskā suga kļuva piparu krimilde. Vairums Lactifluus sugu ir tropu iemītnieces, tikai dažas populāras sugas sastopamas Eiropā.[3] Ģinšu un citas klasifikācijas veidošanās notiek jau ap 30 gadus un vēl turpinās, pastāvīgi notiek izmaiņas, tāpēc latviešu valodā līdz oficiālo nosaukumu stabilizācijai pagaidām visām agrākajām pienainēm joprojām lieto vecos apzīmējumus.

Nosaukuma epitets piperatus veidots no latīņu valodas vārda "piparotā", pateicoties sēnes sīvajai garšai.

Ģenētiskie pētījumi uzrādījuši, ka agrāk par piparu krimildes varietāti uzskatītā sīvā krimilde L. glaucescens (vai otrādi — sīvo krimildi daži Latvijas avoti dēvēja par L. piperatus)[4] izdalāma kā atsevišķa Eiropas suga, bez tam piparu krimildēs izdalītas vismaz 10 atsevišķas ģenētiskās līnijas bez starpkontinentālas pārklāšanās, kas dod pamatu pieļaut, ka arī Ziemeļamerikas piparu krimildes uzskatāmas par atsevišķu sugu.[5]

Apraksts labot šo sadaļu

  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
  • Cepurīte: sākumā ieliekta, vēlāk izpletusies līdz piltuvveidam. Bālgana, parasti ar netīri iedzelteniem vai rūsganiem plankumiem, vidus parasti tumšāks, ievainojumu vietās zaļganpelēka vai zilganzaļa, nespodra (matēta), sausa. Maliņa ieritināta, vēlāk viļņota, sausā laikā reizēm saplaisājusi.[6] Platums 5—15 cm.
  • Lapiņas: ļoti ciešas, plānas, dažāda garuma, dakšveidā zarotas, gar kātiņu nolaidenas. Baltas līdz bāla okera krāsai, ievainojumu vietās un uz vecumu rūsganas, ar zaļganpelēkiem sacietējušas piensulas pilieniem.
  • Kātiņš: Balts, cilindrisks, uz leju tievāks, resns, blīvs, gluds, vecumā reizēm ar dobumu un plankumiem. Garums 3—8 cm, resnums 1—4 cm.
  • Mīkstums: balts, trausls, blīvs, ar vāju maizes smaržu un kodīgi sīvu garšu. Ievainojumu vietās izdala lielu daudzumu baltas piensulas, pēc neilga laika tā nokrāso lauzuma vietu zaļganpelēku. Piensula kļūst zaļganpelēka pēc stundas līdz divām.
  • Sporas: gandrīz apaļas, bezkrāsainas, amiloīdas, birumraksts balts, kārpainas (līdz 0,5 µm augstumam), izmēri 7—9/6—9 µm.[2][7][8][9]
  • Cistīdas: Pleiromakrocistīdas un heilocistīdas gandrīz cilindriskas, līdz 70 µm garumam.[10]

Izplatība labot šo sadaļu

Suga plaši izplatīta Eiropā un Ziemeļamerikas austrumos, sastopama arī citos Ziemeļu puslodes reģionos, ievesta arī Austrālijā.[9][11] Aug lapu koku (īpaši ozolu) tuvumā,[8] ar kuru saknēm veido mikorizu.[9] Citi avoti atzīmē arī biežu saikni ar lazdām un dižskābaržiem. Izvēlas mitras un noēnotas vietas, labi drenētas mālainas augsnes, nereti aug rindās vai riņķos.[12] Latvijā parastais augšanas periods — no augusta līdz oktobrim.[7] Vairākkārt atzīmēta augšana kopā ar violetzaļo bērzlapi.[6]

Reizēm piparu krimildes tiek kultivētas mežaudzēs, jo tās paātrina koku attīstību.[13]

Līdzīgas sugas labot šo sadaļu

Līdzīgas ir vairākas citas pienaines ar baltām cepurītēm, no citām ģintīm atšķiras ar piensulas esamību. Sīvā krimilde ir ar piensulu, kas žūstot kļūst pelēkzaļa gandrīz uzreiz,[10] kamēr piparu krimildei tam paiet ilgstošs laiks. Tomēr reizēm padomju laika krievu zinātniskajā literatūrā ir tieši pretējs apgalvojums par šīm abām sugām,[14] un vecākos padomju avotos piparu krimilde pat tiek nodēvēta par vienkārši krimildi (krievu: груздь) kā visu krimilžu pārstāve ar vairāku sugu īpašību un augteņu apvienojumu.[15] Šis kādreizējais visu krimilžu nosaukumu sajukums tomēr pastāv galvenokārt krievu valodā. Baltā krimilde un tai ļoti līdzīgā samtainā krimilde ir ar samtainu virsmu un retākām lapiņām,[9] bez tam samtainajai krimildei nav sīvas garšas. Apšu krimildes dzeltenīgākās cepurītes virspusē ir iesārti koncentriski apļi.

Lietošana pārtikā labot šo sadaļu

Saskaņā ar Latvijas avotiem, piparu krimildes nepieciešams iepriekš novārīt ar ūdens noliešanu,[8] jo tām ir ļoti sīva sula. Daļa avotu iesaka arī pirms vai pēc vārīšanas ilgstoši izmērcēt.[2] Pēc novārīšanas un mērcēšanas tās iesaka vismaz mēnesi ilgai sālīšanai.[12]

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ieskaita šo sugu ēdamajās sēnēs, norādot, ka Ķīnā to tomēr uzskata par indīgu, kamēr tās kaimiņvalstīs Butānā un Nepālā — par ēdamu,[16] bet Indijā tā ir pat populāra.[9] Pēc Krievijā pieņemtās klasifikācijas — nosacīti ēdama sēne.[12] Daži avoti pieskaita piparu krimildes nelietojami sīvām sēnēm,[17] daži iesaka lietot tikai nelielos daudzumos kā garšas sēni, daži uzskata, ka pie ilgstošas sālīšanas iepriekšēja novārīšana nav obligāta un pēc sālīšanas sēne derīga zupām,[12] daži savukārt nosauc par garšīgu pēc novārīšanas, bet spējīgu arī tādā veidā izraisīt gremošanas traucējumus.[18] Angļvalodīgajā literatūrā netrūkst arī radikālāku apgalvojumu, no uzskata par indīgumu[19][20] līdz ieteikumiem vienkārši uzcept[21] vai pildīt pīrāgos.[6] Šī viedokļu daudzveidība, iespējams, ir saistīta ar iespējamo pašreizēju dažādu sugu iekļaušanu zem viena apzīmējuma.

Ziemeļamerikā šai sugai ir sastopama parazītsēne Hypomyces lactifluorum, kas nokrāso to oranžu un šādas inficētas sēnes tiek uzskatītas par delikatesi.[22][23]

Medicīnā 19. gadsimtā valdīja uzskats, ka šī sēne palīdz pret tuberkulozi, tomēr apstiprinājumi tam nav atrasti.[24] Tautas medicīnā to lieto arī dažu citu slimību ārstēšanai.[12] Sēni labprāt ēd vāveres.[25] Mūsdienās konstatēts, ka dažos gadījumos piparu krimildēm ir pretvīrusu efekts, tai skaitā tās piensula palīdz pret vīrusu izsauktām kārpām.[26]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Latvijas Valsts Mežu sēņotāja ceļvedis Arhivēts 2017. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē., PDF, 38. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Sēnes.lv: Piparu krimilde
  3. ↑ Verbeken A, Nuytinck J (2013). "Not every milkcap is a Lactarius" (PDF). Scripta Botanica Belgica. 51: 162—168.
  4. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 30. lpp.
  5. ↑ De Crop E, Nuytinck J, Van de Putte K, Lecomte M, Eberhardt U, Verbeken A (2014). "Lactifluus piperatus (Russulales, Basidiomycota) and allied species in Western Europe and a preliminary overview of the group worldwide". Mycological Progress. 13 (3): 493—511. doi:10.1007/s11557-013-0931-5. S2CID 18795528.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Haas H. (1969). The Young Specialist looks at Fungi. Burke. p. 74. ISBN 0-222-79409-7.
  7. ↑ 7,0 7,1 Sugu enciklopēdija: Piparu krimilde
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 84. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Nature First: Lactarius piperatus (L.) Pers. — Peppery Milkcap
  10. ↑ 10,0 10,1 Kuo, M. (2011, March). Lactarius piperatus. MushroomExpert.Com
  11. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 Gribowiki.ru: Груздь перечный
  13. ↑ Mohan Jain S; Gupta PK; Newton, RJ. (1999). Somatic Embryogenesis in Woody Plants. Springer. p. 434. ISBN 978-0-7923-3070-7.
  14. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 233. lpp.
  15. ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 60. lpp.
  16. ↑ Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
  17. ↑ Lactarius piperatus vietnē toadstool.ru
  18. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 18. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  19. ↑ Hall IR (2003). Edible and Poisonous Mushrooms of the World. Timber Press. p. 156. ISBN 978-0-88192-586-9.
  20. ↑ Miller Jr., Orson K.; Miller, Hope H. (2006). North American Mushrooms: A Field Guide to Edible and Inedible Fungi. Guilford, CN: FalconGuide. p. 97. ISBN 978-0-7627-3109-1.
  21. ↑ Zeitlmayr L. (1976). Wild Mushrooms: An Illustrated Handbook. Garden City Press, Hertfordshire. p. 87. ISBN 0-584-10324-7.
  22. ↑ Arora D. (1986). Mushrooms Demystified. Ten Speed Press. pp. 71. ISBN 0-89815-169-4.
  23. ↑ EOL. Lactarius piperatus (L.) Pers. 1797
  24. ↑ Rolfe FW (1974). The Romance of the Fungus World. Courier Dover Publications. p. 140. ISBN 978-0-486-23105-1.
  25. ↑ Camazine S; Lupo AT Jr. (1984). "Labile Toxic Compounds of the Lactarii: The Role of the Laticiferous Hyphae as a Storage Depot for Precursors of Pungent Dialdehydes". Mycologia. Mycological Society of America. 76 (2): 355—358. doi:10.2307/3793113. JSTOR 3793113.
  26. ↑ Hoffman EJ (1999). Cancer and the Search for Selective Biochemical Inhibitors. CRC Press. p. 178. ISBN 978-0-8493-9118-7.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Piparu_krimilde&oldid=3479899"