Vikipēdija

Saldūksne

Saldūksne (Lactarius resimus) ir Latvijā vidēji bieži sastopama liela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Saldūksne
Lactarius resimus
Saldūksne
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaSaldūksne (L. resimus)
Saldūksne Vikikrātuvē

Taksonomija labot šo sadaļu

 
Sēne bieži ir aplipusi ar lapām vai skujām
 
Dž. Bresadolas Lactarius resimus zīmējums 1928. gadā
 
Lapiņu savienojums ar kātiņu
 
Vecākas sēnes ir redzami dzeltenīgākas un lapiņas kļūst nolaidenākas gar kātiņu

1838. gadā Eliass Magnuss Frīss sugai deva mūsdienu nosaukumu Lactarius resimus (Fr.) Fr. (1838).[1]

Arī citi autori, kā parasti, devuši savus nosaukumus:

  • Pats Frīss 1815. gadā nosauca šo sugu par Agaricus intermedius var. expallens, nolēmis, ka tā ir eglenes varietāte, bet 1821. gadā — par Agaricus resimus.
  • Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus resimus.
  • Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus resimus.[2]

Kladu sistēma labot šo sadaļu

2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites (ieskaitot saldūksni), Russularia un Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās. Saldūksne kopā ar egleni ietilpināta sekcijā Zonarii un apakšsekcijā Scrobiculati.

Varietātes labot šo sadaļu

Daudzi avoti, īpaši Amerikā, uzskata, ka sugai ir divas varietātes un var. resimus ir ar sīkākām sporām un gaišāku cepurīti, bet var. regalis ar lielākām sporām un ātri kļūst dzeltenīgi oranža.[3] Iespējams, ka tās ir dažādas sugas, taču pašlaik tas nav izšķirts.

Neformālais iedalījums labot šo sadaļu

Saldūksni neoficiāli pieskaita pie krimildēm, kurās ietilpina lielākās un masīvākās pienaines (izņemot priežu rudmieses). Krimildes nav zinātniskās klasifikācijas grupa un ir tikai neformāls tautas apzīmējums. Arī krieviski šo sēni sauc par "īsto krimildi" (krievu: Груздь настоящий). Daži avoti gan par krimildēm uzskata tikai tās lielās pienaines, kurām ir gluda maliņa, ar šādu pieeju saldūksne un eglene krimildēs neietilpst.

Apraksts labot šo sadaļu

  • Cepurīte: masīva, gaļīga, sākumā izliekta, vēlāk vidū ieliekta un piltuvveida, vienmērīgi balta vai uz vecumu ar caurspīdīgām koncentriskām joslām, vecām sēnēm iedzeltena, ievainojumu vietās ar rūsganiem vai citrondzelteniem plankumiem, mitrā laikā gļotaini lipīga, sausā — spīdīga. Platums 7—20 cm. Maliņa ieritināta, ar pūkainiem matiņiem. Kātiņa dobums reizēm sasniedz cepurītes virspusi.[4]
  • Lapiņas: sākumā baltas, vēlāk krēmkrāsas ar sarkanīgu nokrāsu, ciešas, 5—8 mm platas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas.
  • Kātiņš: cilindrisks, uz leju tievāks, dobs, gluds, balts, pie pamatnes var būt dzeltenīgs vai rūsgans,[5] ar iedzelteniem sekliem iedobumiem ārpusē. Garums 4—7 (9) cm, resnums 1,5—3 (4) cm.
  • Mīkstums: bālgans, blīvs, trausls, ar vāju augļu smaržu un piparotu garšu. Piensula balta, dedzinoši sīva, saskarē ar gaisu kļūst sēra dzeltena līdz zaļgandzeltenai.
  • Sporas: ieapaļas, kārpainas, ar izcilnētu līdz 0,8 µm augstu daļēju tīklojumu, amiloīdas, caurspīdīgi iedzeltenas, nobirums masā bāli dzeltens. Izmēri 6—9,5/5—7 µm.[6][7][8][9]
  • Bazīdijas četrsporu, 35—50/7,5—11,5 µm.
  • Cistīdas: heilocistīdu lapiņu šķautnēs nav, to vietā ir paracistīdas 12—40/4,5—9,5 µm. Arī pleirocistīdas uz lapiņu virsmas ir retas vai to nav vispār, taču tās atrodas lapiņu pamatnē ar izmēriem 40—70/7,5—9 µm, cilindriskas līdz vārpstveida formas ar nosmailinātiem galiem.[9][10][11]

Augšanas apstākļi labot šo sadaļu

Bērzu mikorizas sēne. Aug lielās grupās lapu koku un jauktos mežos, Latvijā parasti no jūlija līdz oktobrim. Augļķermeņi bieži attīstās zem zemsedzes, tādēļ izauguši nereti ir ar pielipušām zemsedzes daļiņām (skujām, lapām utt.). Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, visvairāk mērenajā joslā.[12] Bieži smilšainās augsnēs.[13] Dažādi avoti ar dažādu ģeogrāfiju piemin arī iespējamu sugas saistību ar eglēm, priedēm un lazdām, dažos avotos tiek precizēts, ka bērziem jābūt pieaugušiem līdz veciem,[14] un optimālā vidējā diennakts gaisa temperatūra šīs sugas augļķermeņu attīstībai ir 8—10 °C.

Barības vērtība labot šo sadaļu

Sēnes nosaukums ir maldinošs: tā nav salda un lai gan laba ēdamā sēne, taču sīvās sulas dēļ novārāma,[6] pēc novārīšanas un papildus mērcēšanas piemērota sālīšanai.[15] Sālīta kļūst zilgana.[7] Šādas sēnes, kuras pirms pagatavošanas prasa īpašu apstrādi, agrāk sauca par nosacīti ēdamām.[16] Daži autori uzskata, ka mazāk sīvās jaunās saldūksnes var cept nevārītas.[4] Vienlaikus saldūksne tiek pieskaitīta ārstnieciskajām sēnēm, tiek lietota kuņģa un nieru slimību gadījumos.[17] Sīvās sulas dēļ parasti nekļūst par kukaiņu kāpuru barību.[18]

Rietumeiropā un Amerikā šī sēne ir mazpazīstama un reti tiek iekļauta populāros sēņu noteicējos vai tiek norādīta kā mazvērtīga,[19] vai ar nezināmu ēdamību,[9] tomēr to kā ēdamu atzīmē ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.[20] Toties Krievijā pēc vecās PSRS klasifikācijas tā atbilst 1. (augstākajai) barības vērtības kategorijai kopā ar baravikām un rudmiesēm.[21] 20. gadsimta vidū tā bija visdārgākā pienaiņu sēne Krievijas tirgos.[3]

Līdzīgās sugas labot šo sadaļu

Vienā kladu apakšsekcijā ar saldūksni atrodas ūdensjoslu pienaine (L. aquizonatus), L. auriolla, L. leonis, L. olivinus, L. tuomikoskii (visas šīs piecas sugas aprakstītas Somijā 1984. gadā, un ne visi mikologi piekrīt to eksistencei kā atsevišķām sugām, nevis varietātēm), L. abbotanus (atrasta Indijā un citur nav zināma), un četras senāk aprakstītas sugas — Eiropas un Ziemeļamerikas eglene (L. scrobiculatus), tikai Eiropas skropstainā pienaine (L. citriolens) un tikai Ziemeļamerikas L. delicatus un L. alnicola, un visas šīs desmit sugas ārēji atgādina saldūksni. Visām apakšsekcijas sugām raksturīga balta piensula, kas gaisā krāsojas dzeltena, un pūkaina cepurītes maliņa.[22]

Latvijā no tām uz 2021. gadu atrastas tikai trīs — eglene, skropstainā un ūdensjoslu pienaine.[23] Eglenei ir tumšāka cepurīte, augtene egļu mežos un kātiņš bedraināks, skropstainās pienaines atšķiras ar gariem, bet vienmēr sausiem matiņiem, ūdensjoslu pienainei savukārt tie gari un gļotaini. Abām pēdējām uz cepurītēm saskatāmas ūdeņainas koncentriskas joslas. Visas šīs līdzīgās Latvijas sugas ir ar apmērām vienādām kulinārajām īpašībām.[14]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis systematis mycologici, p.336
  2. ↑ Kuntze O (1891). Revisio Generum Plantarum. p. 857.
  3. ↑ 3,0 3,1 Key to species of Lactarius in the Pacific Northwest
  4. ↑ 4,0 4,1 A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Avots, 1980., 34. lpp.
  5. ↑ Музей природы Латвийской ССР, “Грибы. Каталог выставки”, Avots, 1988., 93. lpp.
  6. ↑ 6,0 6,1 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 82. lpp.
  7. ↑ 7,0 7,1 Sugu enciklopēdija: Saldūksne
  8. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 230.-231. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 E-Flora BC: Electronic Atlas of the Plants of British Columbia Arhivēts 2021. gada 12. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. Lab for Advanced Spatial Analysis, Department of Geography, University of British Columbia, Vancouver. In Klinkenberg, Brian. (Editor) 2020. Accessed: 2021-04-12
  10. ↑ Jacob Heilmann-Clausen și colaboratori: „The genus Lactarius — Fungi of Northern Europe”, vol. 2, Editura Danish Mycological Society, Copenhaga 1998, p. 116-117, ISBN 978-8-79835-814-5
  11. ↑ Josef Breitenbach & Fred Kränzlin: „Pilze der Schweiz”, vol. 6 — Russulaceae, Editura „Verlag Mykologia”, Lucerna 2005, p. 96, ISBN 3-85604-060-9
  12. ↑ GBIF atradņu karte un foto
  13. ↑ MycoWeb: Груздь настоящий, Lactarius resimus (Fr.)
  14. ↑ 14,0 14,1 Настоящий груздь на сайте toadstool.ru
  15. ↑ Sēnes.lv: Saldūksne
  16. ↑ Latvijas.daba: Indīgās sēnes
  17. ↑ AGFonds: Ārstniecības sēņu kopsavilkums
  18. ↑ A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 102.-103. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  19. ↑ Cofradía Vasca de Gastronomía: Lactarius resimus
  20. ↑ Eric Boa: Wild edible fungi : A global overview of their use and importance to people. Annex 3. FAO, 2004, seria: Non-wood Forest Products 17. ISBN 92-5-105157-7.
  21. ↑ Грибы Сибири: Четыре категории пищевой ценности
  22. ↑ Maria Teresa Basso: Lactarius Persoon. Fungi Europaei. Vol. 7, 1999, ISBN 88-87740-00-3, S. 48—63, 410—412
  23. ↑ «Latvijā konstatētās sēņu sugas — CEPURĪŠU SĒNES — L». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 12. aprīlī.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saldūksne
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Saldūksne&oldid=3865275"