Vītolu pienaine
Vītolu pienaine (Lactarius aspideus) ir Latvijā reta neliela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
| Vītolu pienaine Lactarius aspideus | |
|---|---|
![Vītolu pienaine 1881. gada Mordekaja Kūka zīmējumā. Cepurītes krāsa uzzīmēta ievērojami violetāka nekā aprakstos un nebrīvajās sugas fotogrāfijās.[1]](/wiki/Att%C4%93ls:Lactarius_aspideus-Cooke.jpg) Vītolu pienaine 1881. gada Mordekaja Kūka zīmējumā. Cepurītes krāsa uzzīmēta ievērojami violetāka nekā aprakstos un nebrīvajās sugas fotogrāfijās.[1] | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Vītolu pienaine (L. aspideus) |
 Vītolu pienaine Vikikrātuvē | |
Taksonomija
labot šo sadaļuŠo sugu ar nosaukumu Agaricus aspideus aprakstījis Eliass Magnuss Frīss 1815. gadā, 1825. gadā viņš tai deva nosaukumu Galorrheus aspideus, mūsdienu nosaukumu Lactarius aspideus Fr. devis arī viņš 1838. gadā.[2]
Arī citi autori, kā parasti, devuši savus nosaukumus:
- Vilhelms Gotlobs Lašs 1828. gadā viņu nosauca par Agaricus roseoviolascens Lasch un Larss-Gunārs Romels 1924. gadā attiecīgi par Lactarius roseoviolascens (Lasch) Romell.
- Lisjēns Kelē — Lactarius uvidus var. aspideus (Fr.) Quél., 1886.
- Karls Ernsts Oto Kunce — Lactifluus aspideus (Fr.: Fr.) Kuntze, 1891.[3]
- Jākobs Emanuels Lange — Lactarius flavidus ss. Lange, 1928.
Kladu sistēma
labot šo sadaļuPēc pašlaik nepilnīgiem ģenētiskiem pētījumiem vītolu pienaine iekļauta Aspideini apakšsadaļā un Uvidi sadaļā. Apakšsadaļas pārstāvjiem parasti ir lipīgas, gļotainas, dzeltenīgas vai krēmkrāsas cepurītes un balta piensula, kas mīkstumu nokrāso purpura vai violetu.[4][5]
Apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: sākumā izliekta ar lēzenu pauguru un ieliektu nedaudz pūkainu maliņu, vecumā plakana un ieliekta ar iztaisnotu gludu maliņu. Virsmiziņa mitrā laikā lipīga līdz gļotainai, salmu līdz okera dzeltenīga, bieži ar violetiem plankumiem, bez joslām, malā gaišāka. Platums 2—5 (8) cm.
- Lapiņas: bāli dzeltenīgas jeb krēmkrāsas, parasti ar violeti brūniem plankumiem. Nolaidenas gar kātiņu, ciešas, plānas, dažāda garuma, zarotas dakšveidā.
- Kātiņš: Cilindrisks vai nedaudz sašaurināts pie pamatnes, cepurītes krāsā, ciets, var būt bedrains, lipīgs, ar dobumu. Garums 3—5 (8) cm, resnums 0,5—1,5 cm.
- Mīkstums: Balts vai dzeltenīgs, plāns, trausls, bez manāmas smaržas vai vāju ērkšķogu smaržu, garša vāja, maiga, bet vēlāk kļūst rūgta, ievainojumos piensulas iespaidā krāsojas violets. Piensula balta, gaisā kļūst violeta, sīva.
- Sporas: gandrīz apaļas, kārpainas, bezkrāsainas, ar līdz 0,8 µm augstu nepilni tīklotu ornamentu, nobirums masā krēmkrāsā. Izmēri 7,5—9/5—8 µm.[6][7]
- Bazīdijas cilindriskas vai nedaudz vālesveida, parasti četrsporu, reti divsporu, 35—45/8—11 µm.
- Cistīdas: Pleiromakrocistīdas daudzskaitlīgas, vārpstveida, plānsienu, (40) 60—72/6—10 µm. Lapiņu šķautnes sterilas, uz tām vārpstveida vai neregulāras formas heilomakrocistīdas, izmēros 30—40/6—8 µm.
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuGalvenokārt vītolu mikorizas sēne. Latvijā parasti aug nelielās grupās mitrās kaļķainās augsnēs, nereti ceļmalās,[8] mitros un purvainos lapu koku un jauktos mežos septembrī un oktobrī,[6] citās zemēs atzīmēta jau no jūlija-augusta. Pēc daļas avotu, sastopama arī kopā ar bērziem un, iespējams, alkšņiem.[9] Atrasta gandrīz visā Eiropā un Ziemeļamerikā (lai gan daļa mikologu sugas atrašanu Ziemeļamerikā apstrīd), arī Japānā.[1] Biežāk zālainās vietās ezeru tuvumā.[10]
Barības vērtība
labot šo sadaļuLaba ēdamā sēne, taču sīvās sulas dēļ iepriekš novārāma.[6] Rietumeiropā, tāpat kā daudzas citas Latvijā ēdamas sēnes ar sīvu piensulu, parasti tiek uzskatīta par neēdamu. Daudzās Eiropas valstīs (ieskaitot Poliju, Čehiju, Vāciju, Dāniju un Zviedriju) iekļauta aizsargājamo sugu sarakstos sugai nepieciešamo purvaino mežu izzušanas dēļ.[11]
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuĀrēji līdzīgākā pienaiņu ģints suga ir slapjā pienaine L. uvidus; daži autori agrāk uzskatīja tās abas par vienu sugu. Slapjās pienaines cepurītei ir brūngans tonis un tā ir vidēji lielāka, tās mīkstumam aptiekas smarža. Violetā pienaine Lactarius violascens atšķiras ar tumšāku cepurīti un koncentriskām joslām uz tās.[6] Centrāleiropā tiek jaukta ar ļoti līdzīgo, bet masīvāko un mazāk izcilnētām sporām apveltīto Lactarius flavidus, kuru daļa autoru uzskata par vienu sugu ar vītolu pienaini. L. flavidus parasti aug mazāk mitrās vietās kopā ar ozoliem, dižskābaržiem un skābaržiem, Latvijā pašlaik nav konstatēta. Ziemeļamerikā aug līdzīga suga Lactarius aspideoides, kas atšķiras ar redzamām joslām uz cepurītes.[12] Polārapgabalos un augstkalnu rajonos kopā ar pundurvītoliem sastopamas Lactarius salicis pasugas, kuru lapiņas bāli dzeltenbrūnas un sporas pilnīgi tīklotas.[10]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 GBIF atradņu karte un foto
- ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis systematis mycologici. p. 336.
- ↑ Kuntze O (1891). Revisio Generum Plantarum. p. 856.
- ↑ Maria Teresa Basso: Lactarius Persoon (= Fungi Europaei. Band 7). 1999, ISBN 88-87740-00-3, S. 48–63, 221
- ↑ Jacob Heilmann-Clausen u. a.: The genus Lactarius. Hrsg.: The Danish Mycological Society (= Fungi of Northern Europe. Band 2). 1998, ISBN 87-983581-4-6, S. 23–28
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 78. lpp.
- ↑ Sugu enciklopēdija: Vītolu pienaine
- ↑ Tezaurs: pienaine
- ↑ pilzoek.de: Lactarius aspideus Fr
- ↑ 10,0 10,1 Kuo, M. (2016, January). Lactarius aspideus. MushroomExpert.Com
- ↑ Władysław Wojewoda: Checklist of Polish Larger Basidiomycetes. Krytyczna lista wielkoowocnikowych grzybów podstawkowych Polski. Kraków: W. Szafer Institute of Botany, Polish Academy of Sciences, 2003. ISBN 83-89648-09-1.
- ↑ Burlingham GS. (1907). "Some Lactarii from Windham County, Vermont". Bulletin of the Torrey Botanical Club. 34 (2): 85–95. doi:10.2307/2478917. JSTOR 2478917.
Skatīt arī
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vītolu pienaine |