Pēteris Blaus
Pēteris Blaus (1900. gada 23. augusts — 1971. gada 6. janvāris) bija Latvijas žurnālists, politiķis un sabiedrisks darbinieks. "Jaunāko Ziņu" redaktors (1937-1940), PSRS slepeno dienestu aģents (no 1936).
| Pēteris Blaus | |
|---|---|
 | |
| Latvijas sabiedrisko lietu ministrs | |
|
Amatā 1940. gada 20. jūnijs — 21. jūlijs | |
| Premjerministrs | Augusts Kirhenšteins |
| Priekštecis | Alfreds Jēkabs Bērziņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1900. gada 23. augustā Ērgļu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1971. gada 6. janvārī (70 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Komunistiskā partija |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāts, kā arī Latvijas sabiedrisko lietu ministrs un Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs. Dzejnieka un žurnālista Pētera Blaua dēls.
Biogrāfija
labot šo sadaļuIzglītība un dzīve starpkaru periodā
labot šo sadaļuDzimis 1900. gada 23. augustā Ērgļu pagastā. Mācījās Rīgas zēnu reālskolā, 1918. gadā sāka studēt arhitektūru Baltijas Tehniskā augstskolā. Brīvības cīņu laikā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, pēc kara beigām līdz 1921. gadam studēja Latvijas Universitātē,[1][2] vēlāk strādāja par žurnālistu. Vienlaikus no 1929. gada bija 5. Rīgas aizsargu pulka rotas komandieris, 1934. gada 15. maijā piedalījās Ulmaņa apvērsumā — viņa pulka sakaru bataljons ieņēma Strādnieku namu un padzina SSS jeb Strādnieku sporta savienību.[3] No 1937. līdz 1940. gadam bija "Jaunāko Ziņu" redaktors.
Latvijas okupācija un arests
labot šo sadaļuNo aptuveni 1936. gada Pēteris Blaus bija NKVD Rīgas rezidentūras aģents ar segvārdu "Sabiedriskais darbinieks" (krievu: Общественник). Pēc padomju okupācijas sākuma 1940. gada jūnijā kļuva par sabiedrisko lietu ministru marionešu valdībā un sarakstīja līdzšinējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa atvadu runu. Piedalījies jūlija organizētajās, nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabalā, ticis ievēlēts. Parakstījis dekrētu par vārdu "pilsonis" un "pilsone" lietošanu vārdu "kungs" un "kundze" vietā.[3]
Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS kļuvis par Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretāru. 1941. gadā, sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, aizbēdzis uz Baškīriju, kur 1943. gadā apcietināts un 1945. gada 15. maijā — notiesāts uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas "Latviešu centrs" izveidošanu un vadīšanu. Par īsto soda iemeslu tiek uzskatīts tas, ka Blaus ļāva no Latvijas aizbēgt savam draugam un priekštecim ministra amatā — Alfredam Jēkabam Bērziņam.[3]
Dzīve pēc atbrīvošanas
labot šo sadaļuPēteris Blaus tika atbrīvots no apcietinājuma 1955. gada maijā. Viņš kļuva par korespondentu laikrakstu un radio redakcijā "Par atgriešanos Dzimtenē", kur strādājis līdz 1957. gada septembrim. 1956. gada 11. augustā PSRS Augstākā Tiesa konstatēja, ka "Latviešu centrs" nav pastāvējis un reabilitēja Blauu. 1957. gadā viņš kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības organizācijas biroja (vēlāk — LPSR Žurnālistu savienības) vadītāju. 1959. gada 20. jūnijā PSKP CK komisijas pārstāvis Ļebedevs nacionālkomunistu sagrāves kampaņā minēja arī Pēteri Blau, kā rezultātā Blaus zaudēja amatus.[3]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira
- Viestura ordenis, 4. šķira
- Aizsargu nopelnu krusts
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Pēteris Blaus (angliski)». roots-saknes.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012.07.05.
- ↑ «Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus — Latvijas sporta dzīves augstākais vadītājs». Fiziskā Kultūra un Sports. 1940. gada 1. jūlijā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Bija arī tādi». Jaunā gaita. 2007. gada decembris. Skatīts: 2012. gada 5. jūlijā.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Alfreds Jēkabs Bērziņš |
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 21. jūlijs |
Pēctecis: amats likvidēts |